— Noķert Eiženu Bergu

Ja mēģinu noteikt Eižena Berga īpašo vietu latviešu 20. gadsimta sākuma literatūrā, tad man jāatzīmē trīs vienlīdz ticamas versijas, starp kurām tad arī šaudīšos līdzīgi biljarda bumbai: viņš ir kārtējais, viņš ir vienīgais un viņa nemaz nav.

Dzejniekam Linardam Laicenam (1883–1938), kuru Bergs 1920. gadu vidū varbūt saticis Itālijā,¹ strādnieku šķiras jautājums ar laiku kļuva tikai svarīgāks, tikmēr Berga, karstasinīgā komunista laikabiedra, daiļradē tas sastopams vien agrīnajā posmā, pirmajos naivajos dzejoļos par „proleta mokām”. Nebūtu brīnums, ja šis jautājums atkal ieskanētos Berlīnes dzejoļos. Galu galā Bergs grozījies pie vācu dadaistiem, kuri slimojuši ar sarkano kaiti. Un tomēr mums pieejamie darbi liecina, ka Berlīnē viņš atļāvies būt pat nedaudz apcerīgs. Domājot par latviešu literatūras un avangarda attiecībām, nozīmīgāki gan ir tie dzejoļi, kurus Bergs ieraksta laikmeta trakajā estētikā. Laicens 1922. gada pompozajā esejā Dzejas principi pārdroši apgalvoja, ka „visi daudzie ismi” ir „grimstošās šķiras, vecās pasaules sabrukuma nervozitātes atspulgs”, savukārt Bergs vēl jūt vajadzību rotaļāties ar to, kas noveco viņa acu priekšā. Berga dzīvei un dzejai – viņš tās izvēlējās nenošķirt – ir pašai sava temporalitāte, kas ar citām pārklājas tikai dažbrīd. Un tieši tas ir interesanti.

Izstāde Eižena Berga dzeja un darbi kim? laikmetīgās mākslas centrā skatāma līdz 7. aprīlim. Foto: kim?

Bet pirms Berlīnes vēl ir Pēterburga, kur Bergs satuvinās ar dzejnieku Mihailu Kuzminu, vienu no akmeisma virziena pamatlicējiem. Apoloniskā skaidrība ienāk arī Berga darbos, tāpat arī mīlas mokas (jau pretstatā proleta mokām). Pēterburgas pieredze – vai tas būtu reizē krievu garīgums un futūrisms? – savdabīgi atspoguļojas grafiskajā taisnstūra dzejolī Baznīca, ko šodien varam lasīt (un arī skatīt) kā Berlīnes avangardisko meklējumu priekšvēstnesi. Gribētos domāt, ka Bergs saprata – strādnieku šķira nav gatava avangardam. 1922. gada darbā Literatūra un revolūcija šo patiesību atzīst Ļevs Trockis. Bergu šī apziņa nevis ieved apātijā, bet gan aicina nodoties krāšņam farsam. Viņa sāpīgā teatralitāte lieliski piestāv pēckara Berlīnes rēgainajiem bulvāriem. Vien uz atvadām viņš kļūst melanholisks, it kā vairs necerētu tur atgriezties.

Kas Bergā, manuprāt, ir pats intriģējošākais – avant guerre raksturīgais pārrāvums mediju integritātē. Lai gan liecības par Berga devumu tradīcijas demolēšanā ir visai niecīgas, tieši vārdu (un ciparu) un attēla saspēle dod nepieciešamo pamatu spekulācijām par Bergu kā pie latviešiem vienīgo tādu. Vienlaikus jāsaprot – par spīti savai apbrīnojamajai marginalitātei, ko daļēji diktējusi rakstīšana latviski, Bergs tomēr bija internacionāls fenomens. Bet varbūt viņa nemaz nebija nedz tur, nedz šeit, jo vēsture viņu kaut kā aizmirsa.

1. Laicens Itālijā pirmoreiz viesojas 1924./1925. gada mijā. 1925. gadā iznāk viņa stāstu krājums Skaistā Itālija. Itālija fascinējusi arī kreisi noskaņoto teātra režisori Annu Lācis (1891–1979).  (atpakaļ uz rakstu)