— Skolas soma

 

Agnese Zarāne raksta prozu un dzeju. Apgādā Zvaigzne ABC nupat ir iznācis viņas pirmais garstāsts jauniešiem Slīdošās kāpnes.

 

Ir pieci no rīta, Sieviete atlasa halātiņā gludina blūzi. Nolīdzinot apkakles drapērijas, viņa sarauc pieri grumbās. Pēc izgludināšanas viņa izslēdz pletīzeri, uzģērbj blūzi pakaramajam, aiznes gludekli uz vannasistabu, atstutē dēli pret guļamistabas sienu. Pēc tam viņa paņem mobilo, ieslēdz kameru un nofotografē tukšo rozeti.

Pussešos viņa rūpīgi ieveido matus ar taisnotāju. Tie ir kupli un bieži nekārtīgi lokās un jūk visos virzienos kā pārvārīti makaroni. Sievietei tas riebjas, tāpēc viņa taisno matus gandrīz katru dienu. Tie nekad neizaug tālāk par plecu līniju, jo galvasrotas pastāvīgās apdedzināšanas dēļ tie bieži jāapgriež. Pabeigusi matu gludināšanu, viņa izslēdz taisnotāju, izņem vadu no kontaktligzdas, novieto taisnotāju uz galda, noknipsē tukšo rozeti ar telefonu. Vēl tikai skropstu tuša, un viņa ir gandrīz gatava. Tas nozīmē, ka vēl tikai divas reizes ir jānosoļo garām visām mājas rozetēm – vienreiz tagad un vienreiz, kad mugurā jau būs mētelis un zābaki. Sliktākajā gadījumā būs jāatgriežas arī trešo reizi (jo trīs ir laimīgs skaitlis). Pēc tam, kad viņa jau būs aizslēgusi ārdurvis un kāpņutelpā pacietīgi gaidīs atbraucam liftu.

Septiņos viņa beidzot ir ietraususies autobusā. Četras stundas sabiedriskajā transportā šķiet kā spīdzināšana, bet tās ir jāpacieš stoiski. Tas gan nav vienkārši paveicams uzdevums, ņemot vērā, ka svētku brīvdienās uz dzimtajām mājām dodas teju pusgalvaspilsēta un nezināmu iemeslu dēļ arī tie, kas jau piektajā paaudzē dēvē sevi par rīdziniekiem. Līdzko autobuss ir sakustējies, blakussēdētāja atver līdzpaņemtās smalkmaizītes ar malto gaļu. Sieviete neko no rīta nav ēdusi, un mutē sariešas siekalas. Viņa uzmet īgnu skatienu blakussēdētājai cerībā, ka viņai pielēks, cik nepieklājīgi ir pasažieru pilnā autobusā ēst suģestīvi smaržojošus pīrādziņus. Taču bulciņu tante izliekas neko nemanām un turpina enerģiski šmakstināt līdzpaņemto ēdmaņu.

Par brokastīm Sieviete piemirsa, bet padzerties gan ne. Bet varbūt to nevajadzēja darīt pirms tik gara ceļojuma, doma izskrien caur viņas vienmēr modro prātu.

Maršrutā Rīga–Liepāja nav braukts jau sen. Relatīvi netālu, aizmugurējā rindā, kapuču pufaikās un saplēstos džinsos sēdēja viņas bijušie skolasbiedri, kas pirms dažiem gadiem bija pārcēlušies uz ārzemēm, bet svētku brīvdienas diemžēl bija nolēmuši pavadīt de jure dzimtenē.

„Nē, tu pasties. Pilnīgs p**decs! Biļetes tik dārgas, bet ceļi joprojām pakaļā!” viens no viņiem sulīgi nolamājas, virsū uzdzerot Džonu no bundžas. Vajadzēja to nosaukt par Džinu, tad pirktu vēl vairāk, Sieviete nosmīn par nupat izdomāto, ne sevišķi oriģinālo joku.

„Aha, un tas pimpis taksists! Tipa mēs tādi ārzemju loši, nesaprotam, ka mūs piekāš! Fakinais idiņš!” otrs nepaliek atbildi parādā.

„Es atvainojos, varbūt jūs varētu uzvesties mazliet klusāk?” vaicā drosmīga meitene, kas sēž tieši priekšā abiem pudeles brāļiem.

„Kas ta tev nepatīk, cukurgraudiņ? Nāc bariņā, būs jautrāk. Suga, suga, how you get so fly?” viens no viņiem sāk šķībi dziedāt, otrs pievienojas uz so fly.  Meitenes sākotnējā drosme manāmi noplok – viņa apstulbst, nosarkst, vairs nesaka ne vārda un paslēpjas savā sēdvietā aiz līdzpaņemtās grāmatas vākiem.

Paiet dažas minūtes, un Sieviete pievēršas sava telefona ekrānam. Austiņās viņa ieslēdz Šopēnu. Sieviete šķirsta no rīta uzņemtās fotogrāfijas un mazliet nomierinās. Varētu iemigt, ja vien būtu iespējams kaut reizi doties ārpus mājas bez pavadones trauksmes. Arī šodien trauksme ir cieši  iekārtojusies Sievietes galvā, kaklā un plecos, liekot saspringti tvert trūcīgus gaisa malkus un novērot katru blakussēdētāju ar piesardzīgu skatienu, kas bieži vien robežojas ar aizdomīgumu un neuzticību.

Reizēm viņai šķiet, ka trauksme ir kā stjuarte, kas piebraukusi pie Sievietes ar spīdīgiem preču ratiņiem: „Vai nevēlaties kaut ko uzkost vai iedzert? Šodien īpašais piedāvājums – panika par puscenu! Vēl piedāvājumā, protams, ir arī uzmācīgas domas, sociālā fobija, depresīvs noskaņojums, vainas apziņa un „kaut ko aizmirsu” bailes. Un mūsu pircēju mīļākais produkts – „šausmas, kā es izgāzos!”. Ko ņemsiet šodien?”

Pirmo reizi ar preteklībām no autobusā sēdošajiem plenderiem viņa saskārās 4. klasē. Toreiz kādā starpbrīdī, kad mazā Sieviete bija aizgājusi uz tualeti, lai atbrīvotos no uztraukuma izraisītas caurejas, lielākā skolas izsmējēja paķēra viņas melodiju burtnīcu un izmeta to gaiteņa miskastē. Nākamajā nodarbībā Sievietei bija jādodas uz klavierspēles ieskaiti un skolotāja bija atļāvusi pirms tam vēlreiz ieskatīties burtnīcā, lai atkārtotu melodiju, taču tā pēkšņi bija pazudusi. Pirms nepatīkamas uzstāšanās viņa nereti joprojām atceras izmisumu, ar kādu bija pārcilājusi visas somas grāmatas un klades, krampjaini cerot, ka melodiju burtnīca ir nejauši iekritusi kādā matemātikas vai dabaszinību grāmatas atvērumā. Toreiz viņai neko neizdevās atrast un nācās spēlēt instrumentu bez melodijas atkārtošanas. Pēkšņā panikā viņa vairs nespēja sakoncentrēties un aizmirsa pusi no notīm, līdz ar ko saņēma atzīmi „neieskaitīts”. Viņas tēvs – toreizējais mūzikas skolas direktors – pēc ieskaites ar meitu nerunāja vairākas dienas. Toreiz mazā Sieviete izdomāja pašaizsardzības tehniku – visur, kur vien gāja, viņa ņēma līdzi savu skolas somu. Nevarētu gan teikt, ka tas īpaši atrisināja viņas sociāli emocionālās problēmas skolā. Tagad viņa visas ieskaites nokārtoja uz teicami un izcili, taču skolā nu viņu apsmēja tieši tādēļ, ka Sieviete visur – arī uz tualeti un skolas ēdnīcu – gāja ar lielu mugursomu. Viņu iesauca par bruņurupuci, ko varēja uzskatīt par gana trāpīgu palamu. Bruņošanās bija viņas aicinājums.

Bet nu viņa bija cita. Bija pagājuši daudzi gadi, un tagad viņa strādāja kādā lieliskā valsts pārvaldes iestādē par kādas lieliskas, bet ne pārāk nozīmīgas nodaļas vadītājas vietnieci. Sieviete bija uzlēkusi galvas tiesu augstāk par visiem izsmejošajiem skolasbiedriem, no kuriem lielākā daļa nebija tikusi tālāk par dzimto pilsētu vai miestu.

Braucot uz pilsētu, kurā piedzimst un norūda vējš, domas patvaļīgi klaiņoja pie cilvēkiem, kas kādreiz viņai nodarījuši pāri. Taču Alla Pugačova, kas priecē ar nebēdnīgu vizuālo tēlu, gana labi noderēja šo atmiņu aizdzīšanai, Sieviete nodomāja, skrollējot izklaides ziņas mobilajā telefonā. Minūti pirms apstāšanās Saldū Sieviete sajuta, ka grib čurāt. Varētu izkāpt un aizskriet līdz mazpilsētas autoostas tualetei, bet datorsomā bija pavisam nesen nopirktais dators. Varbūt to pieskatīt būtu varējusi daudz maz uzticamā izskata gaļas maizīšu čāpstinātāja, ja vien viņa nebūtu nupat Saldū izkāpusi. Vēl varētu iet uz tualeti ar visu somu, taču tas izskatītos tikpat muļķīgi kā piektajā klasē, kad viņa gāja uz tualeti ar mugursomu plecos. Vai varētu palikt un stoiski ciesties līdz Liepājas autoostas tualetei. Sieviete izšķīrās par labu pēdējam variantam.

Aptuveni pēc pusstundas viņa saprata, ka izdarījusi kļūdainu izvēli. Vajadzība lika par sevi manīt arvien stiprāk, turklāt tagad pūtās arī vēders. Vēl pēc dažām minūtēm sāka likties, ka iesāpas arī kreisais sāns un muguras lejasdaļa. Vispār pēdējā laikā viņai bieži sāpēja muguras lejasdaļa. Mugura? Dzimumorgāni? Nieres? Velns lai parauj, viņa pati sevi norāja un centās novērst uzmanību, vērojot priekšā sēdošo sirmo kundzi, kuras galva sistemātiski kratījās te pa labi, te pa kreisi. Kas gan tas varētu būt, Sieviete sev jautāja. Varbūt Pārkinsons? Muskuļu distonija? Jāiegūglē, viņa atkal mēģināja novērst uzmanību no nepatīkamajiem fiziskās pašsajūtas mājieniem. Kad Sieviete bija iegūglējusi vairākas diagnozes, kuru dēļ cilvēkam var „raustīties galva”, kā arī gandrīz visas diagnozes, kuru dēļ var sāpēt muguras lejasdaļa, telefons ar sērīgu pīkstienu nomira, atstājot Sievieti vienu pašu cīņā ar bažām, šaubām un bailēm.

Kilometrāžai līdz Liepājai mazinoties, stipri progresēja nepieciešamība tikt uz tualeti. Tomēr te nu viņa bija – sēdēja uz mīkstā sēdekļa ar zili dzelteno izplūdušas faktūras pārvalku un centās saglabāt nesatricināmu sejas izteiksmi. „Ar mani viss ir kārtībā,” viņa mēģināja demonstrēt. Visam pa vidu pilnīgi nepiemērotā brīdī atgriezās domas par gludekli un mājas rozetēm. Ja telefonam nebūtu izlādējusies bača, varētu apskatīties bildes. Vai lādētājs bija paņemts? Viņa pēkšņi neirotiski sāka rakņāties savā rokassomiņā. Velns. Nobružātais maks, telefons, pa pusei izlietotie papīra kabatlakatiņi, saņurcītā biļete, neizmestie veikalu čeki, bet kur gan ir lādētājs? Reku, viņa uztaustīja vieglu, kantainu priekšmetu mazajā kabatiņā. Vēl desmit minūtes. Desmit minūtes. Sieviete uzlika datorsomu uz blakus sēdekļa, lai varētu ātri to paķert ar labo roku, kad skries uz labierīcībām. Pēkšņi autobuss apstājās pie piepilsētas luksofora. Ceļu remonti. Velns. Šī apstāšanās paildzināja autobusa kavēšanos vēl par septiņām minūtēm. Velns, velns, velns, velns, velns.

Kolīdz autobuss apstājas autoostā, Sieviete izlido laukā pa durvīm kā lode. Ieskrienot tualetes telpās, viņa burtiski uzmet sagatavotos trīsdesmit centus uz pārbiedētās kasieres galda un joņo uz kabīni. Karsta un čurkstoša strūkla līst podā gluži kā mierinoša tēja no patvāra. Īsas, ļoti patīkama atvieglojuma pilnas minūtes.

 

Viņa stāv pie izlietnes un mazgā rokas remdenā ūdenī. Ūdens ir tik patīkams, tik pieņemošs, tik mīlošs. Kaut kur pakausī sāk dīdīties trauksme, bet vismaz pagaidām tai vēl nav pamata. Kaut kas, šķiet, nav izdarīts, kaut kas it kā būtu piemirsts, bet viņa taču neko nav aizmirsusi, nē, tas nevar būt. Noslaucījusi rokas, viņa satausta rokassomu, telefonu un lādētāju. Viss ir vietā. Bet kaut kas tomēr nav kārtībā. Kas?

Soma. LIELĀ DATORSOMA. Kur tā ir? Tualetes kabīnē? Viņa metas uz kabīni. Nē, nav. Laikam palikusi autobusā…

Pēkšņi viņa jūtas tā, it kā kāds būtu ar putekļsūcēju izvilcis gaisu no viņas ārā. Tas ir kā sitiens, no kura viņa visu dzīvi ir centusies izvairīties. Tualetē viņa pavadīja vismaz desmit minūtes. Vai autobuss jau būs paspējis doties tālāk? Viņai nav ne jausmas. Ko teiks šoferis? Ko teiks tētis? Ko mamma? Viņi nedrīkst uzzināt! Vai autobusa šoferis noticēs, ka tā ir viņas soma? Ko padomās citi? Bet varbūt to jau sen kāds pievācis…

Tā taču notiek vienmēr, vai tad tu esi vakardien piedzimusi – viņa sāk pātagot sevi ar vārdiem. Šī ir tikai kārtējā situācija, kurā tu biji neuzmanīga, un tu taču vienmēr esi zinājusi, ka neuzmanību nedrīkst pieļaut. Līdzko pārstāj kontrolēt dzīvi, tā sūdi nāk iekšā kā aicināti. Cik reizes tev tas vēl būs sev jāpierāda – viņa iekšēji kliedz, knapi valdīdama briestošās asaras. Protams, ka tā soma jau sen ir kāda garnadža nagos. Protams, citādi nevar būt – ir pārliecināta Sieviete, kas dažās minūtēs atkal ir pārvērtusies tai mazajā Sievietē, kas meklē savu nošu burtnīcu.

Izskrējusi laukā no autoostas, viņa metas autobusu parka virzienā. Te nu tas ir. Tagad jau Rīgas autobuss. Varbūt vēl ir cerība.

„Es ļoti atvainojos,” viņa aizelsusies uzsauc šoferim. „Es autobusā atstāju mugursomu.”

„Ja? Nu ejiet, paskatieties,” šoferis nevērīgi izmet. „Citreiz esat uzmanīgāka.”

Sieviete ieskrien autobusā un dodas uz savu sēdvietu. Pirmajā brīdī viņai šķiet, ka uz īstā sēdekļa somas nav. Taču tad viņa aiziet divus rindas tālāk un pamana savu nobružāto, veco mugursomu. Pieskaras tai, atvelk vaļā rāvējslēdzēju, aptausta kantaino datoru. Pēkšņā atvieglojumā viņa apķer mugursomu kā pazudušu bērnu, kas atgriezies mājās.

 

Sieviete jau pusstundu sēž uz soliņa autoostā un raud. Šādi viņa nav raudājusi jau daudzus gadus. Tuša nolijusi pār vaigiem, puņķi tek kā neaizgriezts krāns, viņa izskatās nožēlojama, bet viņai ir vienalga. Mājinieki droši vien izmisīgi cenšas viņu sazvanīt, bet telefons ir atslēdzies un viņu tas neuztrauc. Viņa varētu tā sēdēt vēl ilgi, tik ilgi, cik dzīve vispār ļautu. Vienkārši sēdēt un skatīties autoostas zemo griestu debesīs.