Rinda. Gunara Saliņa motīvs
Ātraudžus bērziņus Taimskvērā,
ozolus lepnākās avēnijās,
Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,
sēru vītolus Harlemā,
ostas rajonā priedes, egles,
kadiķu cerus ap lopkautuvēm,
uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,
liepu, kļavu un ošu gatves…
Gunars Saliņš
1
apmežosim Ņujorku! viegli prātīgi spārnotā rinda meistara metra Gunara Saliņa mutē
miglas krogū elles ķēķī zem melnās saules
kā spļāviens vai skūpsts (visticamāk, abi divi reizē)
cēlās projām pāri Atlantijai
uz Taušu muižu Dikļos
tur ligzdoja un laida bērnus
gluži kā svētelis! jūsmoja ļaudis
apmežosim Ņujorku!
apmežosim Taušu muižu Dikļos!
2
apmežosim Ņujorku! viegli prātīgi dzejoja Gunars Saliņš
meistars metrs miglas krogū elles ķēķī zem melnās saules
Ņujorka laida gar ausīm neķēra pierē
tomēr turēja gūstā pie sevis
drošības labad
mājup nelaida Gunaru Saliņu meistaru metru
spārnos līdzi rindai uz Taušu muižu Dikļos
pelnos kremētu rūpīgi saslaucīja sev azotē
vāciņš hermētiski ciet
bezjēgā Taušu muiža vēl šobaltdien
ūjina saukā kā govi no ganībām mājās
Gunaru Saliņu meistaru metru
skrien pretī tukšam gaisam ar atplestām rokām
3
apmežosim Taušu muižu Dikļos!
pirmās krita nomaļās viensētas
logi izlingoti mūsu pašu spēkiem
nenoklausīties plukatām stiklu šķindās
jumts tecēja drīz spāres satrunēja
alkšņu vicas spraucās cauri grīdas dēļiem
ziemciešu spurgalas
brēkdamas atdevās žņaudzošām mietsaknēm
no dīķa izvilktā rauda ar āķi lūpā
miedza ar aci celulozei
celulītam ceļos krita
ar gara spēku! saukļus vēl izdvesa
bibliotēka
actiņa
4
apmežosim Ņujorku! viegli prātīgā spārnotā rinda
meistara metra Gunara Saliņa
spļāviens un skūpsts un svētelis
atrod mežzini Putniņu Annu
Taušu muižā Dikļos
sila mētrāja gāršas lāņa un damakšņa pavalstī
viņa laidīsies peļņā un dēkās
Ņujorkā dzīvokļus tīrīt
vai meistars metrs Gunars Saliņš
bija nācis viņas apmežotajās rokās
nav ziņu
Ziemupe. Teiksmas
1
svešinieki krauj zvejas laivas sārtos
līdzi sārtojas vietējo seji
dusmās un sutā pret atvāztiem stroķiem
sēkliņas maldīsies pelnos un putnu mēslos
sēdies kadiķu goda krēslā! dūmaku kamolu izrīko Vītola Daina
2
Ziemupes altārī Dievdēla bilde
ziedu vītnes ģerboņi latīņu saukļi zelta burtiem kā parasts
otrpus altārim Dievam uz muguras
uz pelēkiem nosūbējušiem dēļiem
ar nagu mūžīgā drošībā skrāpēju mīļotā vārdu
vēl mirkli iesāpas skabarga ienadzī
kā tabernākula guntiņas mirdza
3
zobenzivs pasaules klaidone plēsoņa
zobens apakšžoklī divi metri
pat vali prot pieveikt
uzšķērž ikkatru kas patrāpās ceļā
un sīkmaņas veselas norij
uz Ziemupi kā jaunu gardu ēdienu zobenzivs uzmeta aci
(ai Ziemupe maigā
ar rūķu takām dievnamu bibliotēku
ar puķupodiem pieturā bāku un Aužuļu liepu
ai Ziemupe maigā tev beigas)
jau aša īsspura rēgojas tuvu virs ūdens
uzšķērdīs vai veselu norīs?
(bet stāstam ir laimīgas beigas)
zobenzivs Ziemupes tvērienā ņēma nelabu galu
(es domāju, sirds pārplīsa no laimes)
un ciltij pasaules jūrās raidīja SOS:
Ziemupe zobenus maigumā piebeidz
un pēcnāvē pienākas spokoties tīklos pie sienas
miroņzilganā metāla veidolā
izglītības klubā Centība
4
jūra dāsni toruden dāvāja dēļus no salauztiem vrakiem
mēs tumšie ziemupnieki tos vācām pa vienam un likām grīdas
o! kādas nu Ziemupē grīdas ko vērts!
(šodien ar paceltu galvu tāljūras viļņos
rīt jau Ziemupes kāju pameslos)
čīkst sāļu siekstu grumbainie domīgie vaibsti zem zolēm
tur Āfrikas tur Atlantijas šalkas
čīkst džinkst ik solī daudz balsīs samaitā dzirdi
jukušais Zuze ar putniem vienīgais atšifrē čīkstus viņš saka:
mākoņi savilksies datori uzkārsies ālavas mauros
(ciet acīm jāklausās jāaiztur elpa
jāaizspiež ausis un nāsis cik spēka)
ziemupniekiem tieši līdz kaklam
cauri skurstenim izlaida abus divus
gan sāļo siekstu grumbainos domīgos vaibstus
gan jukušo Zuzi ar putniem (insults)
kopš tās reizes jūra dēļus nav dāvājusi no salauztiem vrakiem
lamināti kā apakšzeme kā bezdibens bedre
5
kad līnijkuģis Maskava bij tuvu selgā bangās pēkšņi
Ziemupe kā nikns sargkareivis
(tas nebijis kaut kas vēl neredzēts)
ar vētras zobiem sacirta to gabalu gabalos vrakā
apkalpe – utis ar visiem slīkoņiem
izvilkās izglābās dzintara krastā (nolādēts!)
apkalpe Ziemupes kapsētu pietaisīja
ar līnijkuģa Maskava slīkoņiem pushektārs
kapus rokot sniegs zemes pāri galvām
sasalums jālauž ar laužņiem mīnuss trīsdesmit grādos
pašmāju miroņiem uzmetās zosāda
sacēlās spalvas
ziemupniekiem ļaunākie murgi par mēri par pagrabu labirintiem
un saldākie sapņi par nārām laivās
nu rādās krievu mēlē
rītos ar vārdnīcu jātulko
6
vētrā bangās līnijkuģa Maskava apkalpe ar visiem slīkoņiem
(divisimt vīru Ziemupes septiņās mājās)
dzintarkrastā glābjas (nolādēts!)
divi nedēļas nekust no vietas
(bij’ dziļa ziema celītes aizputinātas līdz ūkai)
līnijkuģa Maskava apkalpe
izrij pagrabus un pieliekamos
kauj apēd lopus dzer krogu tukšu
ņem meitiešus uz grauda
(jel Ziemupe turies mēs jūtam līdzi)
bet Ainīte iemīlējās
Ainīte vienīgā atkusnī aiztraucās līdzi
līnijkuģa Maskava apkalpei
no Ziemupes projām bez vēsts
Helmāru nabagu atstāja tukšā
apkalpei priekšroku iedeva (gnīda!)
pa gadiem līdz Ziemupei atklīst baumas:
vai kņazu dzimtas ciltsmāte Krievijā?
vai grūta izmesta jūrā par barību zivīm?
Helmārs kā lāsteka pieturā gulšņā vakars vai rīts
pile deguna galā
valoda aizvilkta ciet:
ta sārņi
ta nepanesamās laiku maiņas