— Par bučošanos un visu pārējo

 

Eseja tapusi, turpinot Punctum un Rīgas Fotogrāfijas biennāles pērn aizsākto sēriju Kaut kur redzēta sajūta, kurā autori aicināti rakstīt par vienu no biennāles fotogrāfijām, nezinot ne attēla autoru, ne nosaukumu. Rīgas Fotogrāfijas biennāle NEXT 2019 norisinās līdz 28. jūnijam Rīgā un Berlīnē.

Foto autore: Rīgas Fotogrāfijas biennāles NEXT 2019 balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! fināliste Annemarija Gulbe. No sērijas Love Re-Search, 2018

 

Man patīk domāt, ka tas mums tiešām no tiem dīvainajiem putniem, ka sākotnēji tas ir bijis barošanās process, ka čuvaki tajās alās vai kur tur, nu, tie mūsu „senči”, ir saskatījušies kā mazie radījumi, kas krata rokas un paceļas virs zemes, baro savus mazuļus un arī nolēmuši savienot sejas šķirbas, pa kurām nāk skaņa un citi izdalījumi.

 

Pārdomājot savu slimības vēsturi, atmiņā uzpeld kadri, kur es esmu savās lauku mājās, palejā no lietusūdens ir izveidojies mazs purviņš, un tur dzīvo simtiem varžu. Es biju salasījies kaut kādus stāstus par indiāņiem vai arī vienkārši izdomājis, ka vardēs mīt pārcilvēcīgi spēki, ka tās pirms miljoniem gadu ir atlidojušas no citas galaktikas ar meteorītu un ka viņas zina tādas lietas, kuras cilvēks pat nenojauš. Tā nu es vairākas reizes dienā gāju uz to purviņu, ķēru zaļos kustoņus, bučoju viņu mazos, slapjos purniņus un ar skaistu plunkšķi metu atpakaļ dūņainajā peļķē. Kādu laiku tas tiešām strādāja, es jutu, kā man aug musīši, es varēju tādu normālu akmeni aizsviest riktīgi tālu, un arī visādas atklāsmes nāca, piemēram, es sapratu, ka man negaršo skābēti gurķi, kā arī beidzot pamanīju, ka saule pazūd vienā pusē, bet parādās citā. Pēc kādas pusotras nedēļas musīši beidza augt, arī nekādas atklāsmes vairs nenāca. Es uzvilcies gāju uz purviņu, grābu tās debīlās vardes, stūķēju mutē un no visas siles sviedu atpakaļ debīlajā peļķē kā tādas izšautas patronas. Vardes sāka bēgt, un es viņām stampāju pakaļ aukstajā ūdenī, es kliedzu, ar rokām kuļot dūņas: „Man nevajag jūs, debīlās vardes, es pats uzkačāšu musīšus un visu sapratīšu, un tad jūs varēsiet pirst atpakaļ uz savu smirdīgo galaktiku!” Es pārnācu mājās izmircis līdz kaulam, parādīju dūri mammai un ielīdu skapī. Pa nakti man uznāca temperatūra, un man šķita, ka es mirstu.

 

Pirmais lūzuma punkts ne tikai manos naivajos uzskatos par to, kā iespējams pielietot lūpas, bet arī manā izpratnē par zināmiem noteikumiem uz šīs Zemeslodes bija kāda Jaungada nakts, man varēja būt septiņi astoņi gadi, un kaut kādos mīklainos sakaros es mātes pavadībā biju iekļuvis Dirty Deal Audio Jaungada ballē, kad tas vēl atradās Spīķeru kvartālā. Nu, vot, mēs ienācām dzeltenā priekštelpā, kur stāvēja būdīgs apsargs divreiz manā augumā. Mūs ieraudzījis, viņš nodomāja, ka esam apmaldījušies un tūlīt prasīsim, kur šajā rajonā var nopirkt brīnumsvecītes un Mežezeru. Sapratis, ka mēs saprotam, viņš vēlreiz nopētīja manu māti, kaut ko viņai pačukstēja, aplika mums ap rokām tās papīra lietiņas, kuras grūti dabūt nost, un pavēra smagās durvis. Mazā, dzeltenā telpa momentā piegāzās ar smagu, pulsējošu skaņas vilni, un mēs, it kā pretojoties spēcīgai straumei, ienirām tumšā, neparedzamā kaut kamā. Uz brīdi pazuda jebkādi sakari ar iekšējo kompasu, un man mazliet trīcēja kājas. Kad es apradu ar tumsu un sazīmēju, ka mana māte ir vienkārši izgaisusi, ka vienā pusē ir bieza cilvēku masa, kas nevaldāmi kratās un lēkā, un otrā dīvānos tā pati masa, tikai mazliet paredzamākā kustībā, es nolēmu no sākuma pasēdēt, lai saprastu, ar ko man te darīšana un varbūt mazliet paraudāt. Es apsēdos vienā no dīvāniem vistumšākajā telpas stūrī un mēģināju nostabilizēt savu saules kumoliņu. Pustumsā nebiju pamanījis, ka iepretī dīvānā kāds sēž. Es sapratu, ka šis kāds ir ļoti liels un dīvains un atgādina atdzīvojušos vīteņaugu. Pagāja vēl daži neizpratnes brīži, līdz situācija manā apziņā ielidoja kā apjucis putns stiklā: acu priekšā atradās trīs cilvēki – viens vīrietis un divas sievietes, kuri cits citam mēģināja izsūkt dvēseli.

Tagad, šo ainu atminot, prātā nāk šādi salīdzinājumi – tas izskatījās pēc manieriskas degustācijas, kas pēkšņi pāraugusi ātrēšanas sacensībās, pēc pirmizrāžu banketa, kur uzrodas pirmā kursa studenti, vai arī vienkārši pēc trīsgalvaina pūķa, kuram katra galva cenšas pierādīt savu pārākumu. Tas turpinājās un turpinājās, un viņi rada arvien jaunus veidus, kā noklusēt tos pašus vārdus, un. Īsti neatceros, kā tas beidzās, jo man iekšā kaut kas bija pārsprādzis kā tintes kārtridžs printerī. Ir tikai vēl pēdējā atmiņa – vienā brīdī šī trijotne sinhroni, it kā tas būtu iestudēts, pagriežas pret mani, acu vietā viņiem ir pogas, un pa muti kāpj rozā dūmi. Tālāk – melna bilde.

Kad es pēc ziemas brīvlaika to atstāstīju saviem klasesbiedriem, neviens man, protams, neticēja, visi teica, ka tas vienkārši fiziski nav iespējams, jo mutes ir trīs, kas nozīmē, ka vienam visu laiku jāskatās, kā pārējie divi bučojas, bet kurš gan grib skatīties, kā divi bučojas, kad pats grib bučoties, un vispār publiskās vietās tas nav legāli, un lai es beidzu dirst, jo man vienīgajam no klases nav televizora mājās, un.

 

Pāris gadus pēc tam man bija pirmais klases vakars. Viens čalis pat bija speciāli nopircis tarhūnu stikla pudelē, lai būtu labāka griešana. Mēs kā iesācēji spēlējām ar noteikumiem, ka vai nu jābučo, vai kaut kas jāliek ķīlā. Kad skolotāja izgāja no klases, mēs uzreiz sasēdāmies aplī un ar trīsošām rociņām ņēmāmies griezt tukšo pudeli. Visi sarkstoši un kautrīgi ķiķināja un trīcēja, vilka nost zeķes, ko likt ķīlā, vai deva bučiņas – tik īsas kā sērkociņu liesmas vējā.

Nāca arī mana kārta, un man iegrieza Santu vai Martu, neatceros precīzi, bet šī Santa vai Marta bija klases „tā meitene”, nu, ar viņu nebija paredzēts bučoties, un iepriekš visi, kam viņu iegrieza, deva ķīlā zeķes.  Tajā mācību pusgadā kaut kas notika, es biju sajutis, ka esmu unikāls, ka neesmu tāds kā citi klasesbiedri, un tajā mirklī es sapratu, ka šī ir iespēja to pierādīt. Es ievilku elpu, paskatījos uz to meiteni, Santu vai Martu, kas kā vienmēr blenza grīdā, pieliecos un veselas trīs sekundes ar savām lūpām skāru viņas lūpas. Klasē iestājās ilgs sastingums, it kā kūsājošā pūlī kāds būtu izšāvis pistoli, es atsēdos atpakaļ, vienaldzīgi paskatījos griestos, iztēlē vizualizējot, kā es aizdedzinu cigareti, ievelku vienu dūmu, nodzēšu pret grīdu un pametu klases telpu. Es biju tas čalis, es to zināju, un visi to zināja, un man bija pilnīgi pajāt, es tiem bērniem parādīju, kas ir kultūra, nu, īsāk sakot, es biju sadirsis klases vakaru.

 

Aptuveni sešpadsmit gados man bija pirmā draudzene, nu, tā pa īstam pirmā draudzene, viņa bija divus gadus vecāka par mani, un es jutos atzīts. Pēc nedēļu garas aklimatizācijas mēs Lielajos kapos, netālu no Krišjāņa Barona kapa, pirmo reizi tā normāli pabučojāmies. Tā kā viss bija noritējis pēc plāna, mēs nolēmām šo notikumu atzīmēt, aizejot vakariņās. Tas man atgādināja, kā mēs ar vecmammu braucām uz Majoriem picērijā nosvinēt manu balss lūzumu, draudzenei es, protams, to neteicu. Ap Hanzas un Valdemāra stūri bija tāds spāņu restorāns Madride, kur varēja dabūt ļoti labas, ne-saldētavā turētas paeljas. Vieta, mums par brīnumu, bija pustukša, pie letes sēdēja daži vīri, kas izskatījās pēc biežiem apmeklētājiem un kaut ko spāniski vārījās par futbolu ar šīs vietas īpašniekiem – saulainu, īsa auguma spāni un viņa sievu latvieti, kas karstā, plūstošā spāņu mēlē piedalījās sarunā. Bija sajūta, ka durvis, pa kurām tikko ienācām, būtu portāls uz lustīgu bāriņu kādā šaurā Madrides šķērsielā, kuru apmeklē tikai vietējie.

Mēs apsēdāmies pie divvietīga galdiņa, sieva, to ieraudzījusi, smaidīga pieskrēja ar divām ēdienkartēm, mēs mērķtiecīgi pasūtījām paelju un divas glāzes sarkanvīna. Viņa mūs nopētīja, mazliet uztraucoties par mūsu vecumu, bet sapratusi, ka mēs esam samīlējušies, pasmaidīja vēl vairāk un devās piepildīt glāzes un nodot vīram pasūtījumu.

Paelju atnesa vīrs. Viņš mēģināja latviski mums novēlēt labu apetīti, bet pateica kaut ko uz „lapu aplieti” pusi, samulsa un sāka smieties. Mēs, sekojot aicinājumam, arī smējāmies. Smējās arī vīri pie letes un sieva, izskrējusi no virtuves, un tā mēs visi smējāmies un sarkām, un smējāmies un sarkām, jo kam negadās, vai ne?

Pēc apmēram trim četrām dienām es kādā ziņu portālā uzdūros vēstij, ka dzīvoklī netālu no Madrides ir atrasti abu restorāna īpašnieku līķi. Kaimiņi stāstījuši, ka visādas trobeles tajā dzīvoklī bijusi ikdienišķa parādība. Izmeklētāji spriež, ka vīrs strīda laikā nomušījis sievu un pēc tam nomušījies pats. Es nezinu, kā tieši tas ir saistīts ar to, ka mēs todien tā normāli pabučojāmies, bet tajā brīdi man šķita, ka kāds man dod zīmi. Es tikai nevarēju saprast, vai šī zīme saka, ka viņa ir ļoti, ļoti īstā vai vispār galīgi nav īstā. Nolēmu mazliet vēl pagaidīt – varbūt nāks vēl kāda zīme –, bet zīmes sāka nākt cita pēc citas, no visām pusēm, un katra teica kaut ko savu, un.

Pēc pusotra gada
Mēs tāpat izšķīrāmies
pie kanāla
ēdot baltmaizi
kas bija paredzēta
pīlēm

 

Neesmu nekāds mīkstais, esmu arī ar čaļiem mēģinājis. Atceros, Satori vasaras skolā bija tāds gadījums, nakts vidū attapos uz laipas pie kaut kāda dīķa, kas bija pilns ar degošām, negrimstošām svecītēm, vai varbūt tie vienkārši bija Aizputes samogonkas radītie specefekti. Man blakus gulēja Raimis, kurš skaļi elpoja un ar rokām būrās uz debesīm. Es kaut ko ilgi, gari pie sevis murmulēju par runāšanas bezjēdzību, līdz Raimis mani pārtrauca. „Pabučojamies?” viņš jautāja. Es centos saskatīt viņa seju tumsā, bet tas galīgi nenācās viegli. „Nu, varam mēģināt,” es atbildēju. Nu, mēs arī mēģinājām, bez jebkādiem ievadvārdiem, kā ielecot braucošā vilcienā, agresīvi kā virves vilkšanas sacensībās. Ja kāds, nedod dievs, tobrīd ietu garām, viņš būtu nodomājis, ka mēs mēģinām sadalīt laipu kā spēlē „augstāk par zemi”. Lai arī situācija ar tām svecēm un visu pārējo bija gaužām eksotiska, es kaut kā ātri izvērtēju visas pretējā dzimuma skūpstīšanas atšķirības un īpatnības un sapratu, ka tā tomēr nav īsti mana lieta. Varbūt pie vainas bija asā bārda, kas radīja sajūtu, ka manu seju berzētu ar to metāla švammi, kuru izmanto īpaši piedegušiem katliem. Es meistarīgi viņu neitralizēju, uzkāpjot ar ceļgaliem uz viņa rokām, viņš vēl mazliet paspirinājās kā apdullusi zivs un tad ļengans iegrima laipas dēļos. Ieraudzīju uzrakstu uz viņa krekla, ko iepriekš nebiju manījis, un skaļi to izlasīju dzejiskā, bet mazliet jautājošā izteiksmē: „Universal sigh.!.?.” Mēs mēģinājām analizēt šo vārdu savienojumu, bet pēc pusstundas bezcerīgu, neartikulētu frāžu virknējuma vienojāmies šo sarunu turpināt nākamajā dienā.

Nākamajā dienā lija lietus, visas svecītes bija nogrimušas un, protams, sarunu tā arī nekad neesam turpinājuši.

 

Tagad pēc šiem un daudz citiem mirkļiem, kurus nebiju cerējis atminēties, pāris dienas pirms šī teksta nodošanas termiņa, večerinkā kādā dzīvoklī ar baltām sienām un trauslu kristāla lampu pie griestiem es smēķēju pie loga ar šo būtni, kurā esmu mazliet ļoti samīlējies. Ir puspieci no rīta, apklusušas ātro palīdzību sirēnas, dzied pirmie putni. Mēs runājam par nesen uzņemto melnā cauruma fotogrāfiju, un droši vien tas ir dzestrais gaiss un droši vien blakus istabā plīstošie trauki, un es vēroju viņas lūpas, un es atkal šeit esmu pirmo reizi, un, protams, tas ir smieklīgi, un, protams, tam it kā nav nekādas nozīmes, bet tajā pašā laikā tam ir visas iespējamās nozīmes, un man ir sajūta, ka, ja tas notiktu, kaut kas pavisam noteikti mainītos un viss saliktos pa savām vietām kā aizpildīta krustvārdu mīkla.