— Citas Montas Kromas dzejas versijas

Piektdien, 24. maijā, Punctum festivālā Monta. Tu. Monta. Es. notiks pastaiga ar pieturvietām Montas nakts, kurā norisināsies arī grāmatas Monta Kroma. Re: atvēršana. Šajā parafrāžu krājumā 23 mūsdienu dzejnieki piedāvā lielākoties Punctum projektam radītas atbildes, versijas, parafrāzes Montas Kromas dzejai. Grāmatā ir lasāms arī dzejnieces un filoloģijas doktores Annas Auziņas pēcvārds un vairāki krājumos neiekļauti Montas Kromas dzejoļi autores rokrakstā, kā arī skatāmas līdz šim nepublicētas Montas Kromas fotogrāfijas no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, Rakstnieku savienības arhīva un Heinrihsonu ģimenes personīgā arhīva.

Montas Kromas dzejas valoda ir tik savdabīga un viņai vien raksturīga, ka arī pirms parafrāžu grāmatas Monta Kroma. Re: projekta vairāki dzejnieki ir mēģinājuši to savā veidā imitēt, spēlēties ar to. Savukārt 20. gadsimta 60. un 70. gados, kad iepriekš socreālistiski noskaņotā, ideoloģijai pakļāvīgā dzejniece četrdesmit viena gada vecumā kļuva par drosmīgāko sava laika avangardisti, viņas dzeja rosināja arī izsmieklu. Parodijas ir rakstījuši gan dzejnieces draugi, gan nelabvēļi, tostarp Jezups Laganovskis, Valdis Artavs, Anna Sakse, Māris Čaklais un citi. Tiesa gan, Māra Čaklā parodija uzskatāma drīzāk par draudzīgu saržu.

Ieskatam Valda Artava Dzejolis Montas Kromas garā, fragments, sarakstīts ap 1970. gadu:

Lūpas. Tu.
Lūpas. Es.
Esmu tūkstošpusīga.
Reizēm jūtos
Kamielīga,
Reizēm –
Autobusīga.

Acis. Tu.
Acis. Es.
Neons acu radzenēs.
Kas par bēdu,
Ja nav pēdu!
Toties mamuts
Smadzenēs.(..)¹

Neraugoties uz t. s. „Hruščova atkusni”, kas darīja iespējamu individuālā pārdzīvojuma un verlibra atgriešanos padomju dzejā,² Hruščova iebildumi pret „formālismu un abstrakcionismu” radīja šķēršļus Kromas poētiskajiem meklējumiem. Viņas iemīļotajam autoram Andrejam Vozņesenskim Hruščovs no tribīnes esot kliedzis, lai tas vācas projām, un aizliedzis viņam publicēties. Savukārt 1965. gadā kādā Latvijas Padomju rakstnieku savienības dzejas sekcijas sēdē pat sarīkota Kromas un citu pārāk brīvdomīgo dzejnieku sava veida „audzināšana”. Kāds J. Sīlis uzskatīja par vajadzīgu presē publicētā notikumu atskatā piebilst: „Diezin vai būtu prātīgi stūrgalvīgi neievērot savu tuvāko biedru draudzīgos norādījumus. Noslēgumā visi bija vienis prātis par to, ka kolektīva dzejoļu noklausīšanās un apspriešana ir vēlama, lietderīga un audzinoša...”³

Vienā no grāmatā Monta Kroma. Re: publicētajām rokraksta kopijām lasāmais dzejolis Jūra šalc baltu, pēc visa spriežot, līdz šim nekad nav bijis publicēts. Dzejoli Monta Kroma pievienoja vēstulei Valijai Brutānei, noslēgumā rakstot: „Man jau arī žēl, ka šāds dzejolis paliek melnrakstā. Bet neuzrakstīt arī nevarēju.” Mūsdienās grūti izprast iemeslus, kādēļ šo dzejoli nevarētu publicēt, jo tajā nav nekā nedz nepiedienīga, nedz aizskaroša, taču Jurija Andropova laikā pieminēt valdošo vienaldzību un apnikumu nebija pieļaujams. Otrs krājumos neiekļautais dzejolis, kas tagad autores rokrakstā pieejams jaunajā parafrāžu grāmatā, ir dzejolis Skrien taksis. Šis darbs, viens no Kromas agrīnajiem eksperimentālajiem dzejoļiem, kas tapis Maskavā pieredzētā iespaidā, 60. gados bija viens no visvairāk kritizētajiem dzejoļiem latviešu dzejā. Par dzejoli Skrien taksis 1964. gadā presē kritiski izteicies, piemēram, Edgars Damburs, un viņa viedoklis atspoguļo arī plašākas auditorijas uzskatus: „Gadās taču arī tā, ka dzejnieks, gribēdams būt interesants, aizmaldās pavisam savādās asociācijās. [..] Ne jau par autores ieceri šeit runa. Nav tāda likuma, kas pavēlētu par mūsu republikas galvaspilsētu sacerēt tikai odas, retoriskus ditirambus. Visādi apsveicams, ja, izsakoties Aleksandra Čaka vārdiem, dzejniece grib kost lieluma ābolā, — garīgi pilnveidoties pati, lai Rīga atbrīvotos no sārņiem. Bet, izlasot dzejoli, rodas iespaids, ka autore vēlējusies papozēt ar oriģinālām asociācijām, kurās īstenībā maz savdabīga.”⁴ 

Taču tie nebija tikai varas iebildumi, patiesībā vara kādreizējai komunisma pirmrindniecei un Lielā Tēvijas kara frontiniecei neko daudz padarīt nevarēja, lai gan medaļu par dalību Tēvijas karā 1985. gadā viņai tā arī nepiešķīra, it kā kādas kļūdas dēļ.⁵ Uz dzejoli Skrien taksis asi reaģēja ne tikai tālaika recenzenti un dzejnieces kolēģi, bet arī tuvinieki⁶ un lasītāji, piemēram, uz laikraksta Literatūra un Māksla redakciju pienāca šāda vēstule no kādas skolotājas Bērziņas: „Diemžēl ļoti bieži jūsu publicētie dzejoļi nav saprotami. [..] Mūsu uztverē dzejai kā katrai literatūras un mākslas nozarei jādod pārdzīvojums, jābūt tēlainai, muzikālai, saturīgai. Bet daudzi autori, piemēram, J. Sirmbārdis, M. Kroma un citi, uzskata, ka viņu dzejoļiem pats svarīgākais ir sevišķi izmeklēta, nedzirdēta izteiksme. [..] Līdzīgus piemērus varētu minēt arī no 1964. gada 4. decembrī publicētajiem M. Kromas dzejoļiem. Dzejolī Skrien taksis autore it kā pretendē pateikt kaut ko sevišķi svaigu, ne parastu.”⁷

Uz šo vēstuli publisku atbildi sniedzis dzejnieks Imants Auziņš: „[..] skaidrs, ka mūsu personiskais ieskats neder par nemaldīgu dzejas darbu mērauklu. Bet Jūsu vēstulē jaušama tieksme vērtēt jaunākos dzejoļus tieši no tādām pozīcijām. „…dzejai …jādod pārdzīvojums, jābūt tēlainai, muzikālai, saturīgai.” Labi. „Bet daudzi autori… uzskata, ka viņu dzejoļiem pats svarīgākais ir sevišķi izmeklēta, nedzirdēta izteiksme.” Biedre Bērziņa, kur viņi izteikuši šādus uzskatus? Nav nācies lasīt. [..]”⁸

Vispretrunīgāk 1970. gadu latviešu dzejas pasaulē tika uzņemts Montas Kromas krājums Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Līdzās uzslavām tapa arī neizpratnes pilnas recenzijas un ne viena vien parodija.⁹ Aso reakciju raisīja ne tikai brīvā panta brīvais lietojums un dzejas tēlu šķietamais sadzīviskums, bet arī dzejā paustais ķermeniskums un seksualitāte. Piemēram, Jezups Laganovskis parodijā, kas publicēta 1973. gada Karogā, mēģinājis izcelt (viņaprāt) autores absurdo izteiksmi:

Var pazaudēt drēbes un staigāt apkārt pilnīgi kailai.
Kāpēc ne? Zināms, ja ir
pietiekami silts un tūlīt
nesaņem ciet milicija.
Var pazaudēt matus un kļūt neglītai, jo sievieti ar pliku
pakausi neviens vēl par
skaistuli nav nosaucis.
Bet arī tas ir nieks. Var pazaudēt kāju, roku, aci, ausi,
degunu — ne jūs būsit pirmā,
ne pēdējā, kam tāds trūkums.
Galu galā, daudzi cilvēki gluži labi iztiek pat bez viena
otra svarīga iekšēja orgāna,
piemēram, nieres, aizkuņģa
dziedzera, žultspūšļa.
Vissliktāk ir, ja sieviete pazaudē lūpas. Nu, tos divus
pusapļus, mīkstus, siltus,
valganus un sārtus, ja nav
nokrāsoti zili vai citādi.
Jo tad paliek tikai mute, Šaura un sakniebta, nenozīmīgi
utilitāra mute, kas der tikai
ēšanai un sišanai (pa lūpām
nesit, sit tikai pa muti), un
tā ir milzīga starpība. [..]

Kādā citā šī autora parodijā:

[..]

Es laistos
dažādās krāsās.
Brīžiem esmu zila. Brīžiem dzeltena. Varu būt zaļa,
sarkana, violeta, oranža. Un
visvisāda, atkarībā no
vajadzības vai vēlēšanās.
Jūs varbūt domājat — apģērbta? Tur jau tā lieta, ka ne.
Plika. (Apģērbties katrs var,
kādā krāsā grib.) Neticīgajiem
esmu gatava izģērbties un
parādīt.
Lūdzu, kādu krāsu gribat? Zilu? Dzeltenu? Violetu? Zaļu?
Varbūt oranžu?
Dzejniekam ar kaut ko jāatšķiras no parastiem cilvēkiem,
citādi, kas viņš par dzejnieku. [..]

Var jau būt, ka šeit Laganovskis atsaucas uz Kromas ieradumu mājās staigāt kailai, ko viņa pati skaidrojusi ar rūpēm par ādas veselību, ļaujot tai elpot. Pēc kaimiņu sūdzības namu pārvaldei Helēna Heinrihsone pieliek Montas dzīvoklī aizkarus.¹⁰ Salīdzinājumam – Montas Kromas dzejolis, ko Laganovskis parodējis:

Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, divus sārtus
pusapļus, divus labus
un laimīgus, un apmulsušus
pusapļus sejā.
Tad jau labāk ir pazaudēt drēbes un kļūt kailai.
Tad jau labāk ir pazaudēt matus un kļūt neglītai.
Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, jo tad paliek tikai
mute. Starpība milzīga,
vai ne?
Jo sit jau tikai pa muti. Atvēzējas un visā spēkā
velk. Ja pelnīts. Ja tā
ir nelaba. [..]¹¹

Lūpas ir viens no centrālajiem Montas Kromas lirikas tēliem, kas raksturo tās ķermeniskumu. Lūpas saistās gan ar seksualitāti, gan ar balsi, gan sievišķo identitāti, lūpas ir kā ētiskais kodols, kas jānodala no fizioloģisko funkciju pildošās mutes.¹² Kromas dzejā, iekāpjot autobusā, viņa ir starp lūpām – tās pauž attieksmi (smaids, tā neesamība, sakniebtas lūpas, lūpas ar kaktiņiem uz leju), smaids spēj pēkšņi pilnībā pārvērst sejas izskatu. Lūpas ir pamodušās kamēr pārējie ķermeņi vēl varbūt guļ, tās ir fosforizētas, kailas. Cilvēks ir lūpas. Te (rakstīja R. Ādmīdiņš) izpaužas viens no raksturīgajiem Montas Kromas mākslinieciskajiem paņēmieniem – vispārināt tuvumā aplūkotas detaļas.¹³ Lūpas ir kā robežšķirtne starp cilvēka iekšējo, varbūt mazliet mežonīgo esību un pieradināto, kulturālo, apzināto dzīvi. Lūpas savienojas, tās savieno cilvēkus caur skaņām, vārdiem, čukstiem, skūpstiem, smaidiem. Kromai ir svarīga arī ķermeņa valoda, ķermeniskota ir pati pilsēta, kas saplūst ar autores ķermeni, apziņu, ķermenis ir kā uztveres lauks. Viss, ko iespējams sajust, ir ķermenis. Ēkas ir kā smadzenes, ielas kā nāsis. Šis pēdējais salīdzinājums īpaši saistošs šķitis Annai Saksei, kuras parodijas tika publicētas 1970. gada Karogā:

Es gāju pa ielu un iela iešņauca mani nāsīs,
bet ielai bija
iesnas un tā mani
atkal izškaudīja.
Tad iela ie-
spēlēja mani platē
un laida vaļā:
vai tu esi lillā
no balti zaļi
strīpainā piecdesmit grādīgā?
garāmgājēji grozīja
galvas, bet
milicis uzkliedza:
— Kurš te ir galīgi pillā? —
Es atskatījos, bet
neviena tāda neredzēju. [..]¹⁴

Salīdzinājumam fragments no Sakses parodētā Montas Kromas dzejoļa, kas iekļauts krājumā Lūpas. Tu. Lūpas. Es.:

Ar nāsīm mani skaļi ievelk iela.
Ja neesmu garda, nāsis mani izpūš pēc brītiņa,
ja manas smadzenes
nav gardas. Ievelk
un atkal izpūš,
ja atkal nepatīk. Daudz tādu
iet pa ielu,
bet ārpus ielas vienā
tonī neklikst un
neklaukst.
Ar nāsīm mani skaļi ievelk iela.
Ja esmu garda, iela mani ievelk vēl dziļāk,
ja esmu garda,
ievelk skaļi un
pavisam dziļi
un patur sevī. Cik
tas ir dīvaini, kad
iela patur sevī![..]¹⁵

1970. gadā Montas Kromas atbalstītājs Māris Čaklais radīja parodiju sēriju, to vidū arī dzejoļus par gaili, ko it kā sarakstījuši draugi – Andris Bergmanis, Jānis Sirmbārdis, Ojārs Vācietis, Olga Lisovska un arī Monta Kroma –, apspēlējot šo dzejnieku rakstības stilu. Dzejolī Montai Kromai jau atkal izcelts viņas dzejas „absurdums”, nemeklējot dziļākas tēlu kopsakarības, kā arī atveidota viņas rindu izkārtošanas maniere ar daudzajiem pārnesumiem:

Nezin, vai gaiļi maz saprot, ko viņi dara.
Varbūt domā, ka
vienkārši modina rī-
tos vai baznīcas tor-
ņos tā vienkārši
tup.
Kad viņi dzied, ir tā it kā mežoņi kliegtu, ē-
dot kāda vēstnieka sma-
dzenes, vēstnieka smadzenes e-
sot garšīgas.
Gaili, šodien, kad uzkāp tu atkal
Pētertornī, es jūtu – tu esi
vīriešu dzimtes.
Un par to domājot, es kļūstu tik sie-
višķīga, un es to zinu. [..]¹⁶

1971. gadā dzejniece un Rakstnieku savienības literārā konsultante Mirdza Ķempe rakstīja: „Mūsu dzejā valda liela daudzveidība: iznāk Montas Kromas eksperimentālie dzejoļi, no kuriem daži ir tādā līmenī, ka nevajag būt dzejniekam, lai tos uzrakstītu, taču arī no šādiem eksperimentiem var kaut kas izkristalizēties.¹⁷

Montas Kromas savdabīgā dzeja īstu atzīšanu iemantoja, tikai sākot no 1980. gadiem, kā to atzīmē arī dzejnieks Māris Čaklais,¹⁸ kad 1985. gadā Kroma saņem Raiņa literāro prēmiju „par dziļi idejisku, mākslinieciski spilgtu un filozofisku darba cilvēka dzīves, modernās pilsētas procesu un problemātikas atainojumu”.¹⁹ Arī dzejniece pati krājumā Monta atskatās uz savu pozīciju un atzīst, ka viņas mērķis gan ir bijis būt dzejas avangardā, nevis saņemt slavu vai atzīšanu. Dzeja nav puķe ko ostīt, tai jābūt kā dadzim. Montas Kromas dzejā galvenais ir iekšējā brīvība.

1980. gados parādās veltījumi Monta Kromai, kas nav parodiski. Tādus rakstījuši, piemēram, dzejnieki Edgars Bražis un Jana More. Montas Kromas dzeja lielākā vai mazākā mērā dziļi ietekmējusi arī daudzu mūsdienu dzejnieku rakstības stilu, kā spilgtāko piemēru var minēt Rūtas Mežavilkas dzeju, taču iezīmes vērojamas arī Annas Auziņas, Ingas Gailes un savā ziņā arī Ingmāras Balodes daiļradē.

Ieskatam Montas dzejoļa versija, ko 1980. gadā radījis Edgars Bražis, dzejolis iekļauts dzejas kopā ar nosaukumu Dedziniet manu vēju, publicēts žurnāla Karogs 1980. gada 7. numurā.

M. Kromai

Dienā tur dzejniece gāja. Asfaltā tagad
Ziedošu mākoņu motīvs – no jauna, bet pazīstams.
Sēžu pie galda, atminos, restaurēju.
„Atdarināt,” teica vāze, „tas nozīmē – krāt!”

Uz galda pilsēta pavērtām lūpām.
Uz galda cīruļi. (Celsies un aizlidos.)
Uz galda dzejoļu grāmata. Refrēni.
Starp baltām lapām un zīmuļiem. (Starojums.) 

Sēžu pie galda, atminos, restaurēju.
Aiz sienas skan klavieres. Zemzars. Bahs.
Sajaucas ritmi. Tāda ir pilsēta mana.
Vitrāža. Grāmata. Trolejbuss. Menuets.

Dienā tur dzejniece gāja. Palika pulsošas strāvas –
Palika zibens bruģī un skatlogos.
Vakars.
Lustra.
Gaitenī telefons zvana.
Gribas uzrakstīt dzejoli par ērģelēm.²⁰

1. Artavs V. Dzejolis Montas Kromas garā. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums. RTMM 831535.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Draguns P. Montas Kromas daiļrades vēsturiskie aspekti. Bakalaura darbs. Rīga, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sīlis J. Rosme radošajās sekcijās. Literatūra un Māksla, Nr. 6, 09.02.1963.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Damburs E. Latviešu literatūra 1964. gadā. Karogs, Nr. 2, 01.02.1965.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Draguns P. Montas Kromas daiļrades vēsturiskie aspekti. Bakalaura darbs. Rīga, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Heinrihsone H. Par Montu. Karogs, Nr. 2, 1989.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Bērziņa R. Kāpēc iespiež šādus dzejoļus? Literatūra un Māksla, Nr. 2, 09.01.1965.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Auziņš I. Atbilde lasītājai R. Bērziņai. Literatūra un Māksla, Nr. 2, 09.01.1965.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Ādmīdiņš R. Kāda dīvaina tu tagad atnāc pie manis, dzeja. Karogs, Nr. 9, 01.09.1971.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Draguns P. Montas Kromas daiļrades vēsturiskie aspekti. Bakalaura darbs. Rīga, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Kroma M. Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Liesma, 1970. 10. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Ābiķe-Kondrāte A. Maģistra darbs. 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Ādmīdiņš R. Kāda dīvaina tu tagad atnāc pie manis, dzeja. Karogs, Nr. 9, 01.09.1971.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Sakse A. Kā mežā sauc, tā atskan (literārās parodijas). Karogs, Nr. 11, 01.11.1970.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Kroma M. Lūpas. Tu. Lūpas. Es. Rīga: Liesma, 1970. 85. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Čaklais M. Dažas parodijas par draugiem. Rokraksts, RTMM 187484/6.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Ķempe M. Par jaunajiem autoriem un dzeju (konsultanta piezīmes). Literatūra un Māksla, Nr. 9, 27.02.1971.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Čaklais M. Par dzeju vien. Karogs, Nr. 3, 01.03.1986.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Dienu ritumā. PSRS augstākās padomes prezidijā. Literatūra un Māksla, Nr. 36, 06.09.1985.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Bražis E. Dedziniet manu vēju. Karogs, Nr. 7, 1980.  (atpakaļ uz rakstu)