— Šopenhauera galaktikā. Glosas un teksti darba „Pasaule kā griba un priekšstats” divsimtgades sakarībā

I. Brīnišķīgs teksts, briesmīgs teksts

1. Unum necessarium

2019. gadā aprit 200 gadu, kopš tiek publicēts Artura Šopenhauera darbs Pasaule kā griba un priekšstats¹ (turpmāk tekstā: PGP). Katram filozofam un viņa tekstam ir sava biogrāfija un sava vēsture. Kopš 1911. gada darbīgās Šopenhauera biedrības aktuālajā mājaslapā ievietotās Šopenhauera tekstu izdevumu konkordances sastādītājs Stefans Kirške izsakās, ka „Šopenhauers šodien radis lielu piekritēju pulku, un viņa darbi pastāvīgi tiek iesaistīti visdažādāko zinātnisko jomu diskursos”.² Tad, kad pirms 200 gadiem dienas gaismu ierauga PGP pirmais izdevums,³ situācija ir pavisam cita: darba autors pats spiests konstatēt, ka grāmatu pamanījuši vien nedaudzi. Šāda rūgta konstatācija nav unikāla: vēlākais Šopenhauera lasītājs Frīdrihs Nīče spiests savus darbus galu galā izdot par savu Bāzeles Universitātes pieticīgās pensijas naudu, pat Kants savulaik pēc Tīrā prāta kritikas publicēšanas saņem vispirms tikai populārfilozofu nievas un sarkasmus. Izdevējs Frīdrihs Arnolds Brokhauzs, ar kura izdevniecību Leipcigā Šopenhauers noslēdzis līgumu par grāmatas izdošanu, vēstulē (kurā finalizē dažādu pārpratumu pavadīto, saspringto un nepatīkamo saraksti) filozofam raksta: „Es tikai ceru, ka manas bailes par to, ka, drukājot Jūsu darbu, īstenībā drukāju makulatūru, nepiepildīsies.”⁴

Šopenhauera PGP ir darbs, kuru tā autors saņem nodrukātu grāmatas formātā sava Itālijas brauciena laikā Romā tad, kad ir pilnībā pārliecināts par šī teksta vienreizīgumu un – galvenais – patiesumu.⁵ „Esmu dzīvojis, lai uzrakstītu šo grāmatu, līdz ar to no tā, ko šajā pasaulē gribēju paveikt un kas man bija jāizdara, izdarīts ir jau 99 no 100: atlikums ir nesvarīgs, arī mana persona un tās liktenis.”⁶ Varbūt var teikt, ka pat darba publikācija bija otršķirīga, lai gan autoram, neapšaubāmi, svarīga. PGP ir unum necessarium, ko kāds saka vai raksta arī tad, ja nav neviena, kas to dzird vai lasa. Šādu tekstu savdabīgumu var uz mirkli salīdzināt ar filozofijas produkciju, kādu to pazīstam šodien: šo tekstu rakstīšana, kas lielākoties ierakstās vēlīnā kapitālisma produkcijas prasībās, arī nevar tikt neuzrakstīta, jo tāds ir produkcijas likums. Cik gan citāda ir unum necessarium neuzrakstīšanas jeb neuzrakstīt nevarēšanas situācija. Filozofi to zina. Šopenhauers – bagāta, melanholiski noskaņota tirgoņa dēls – pazīst šo situāciju modernitātes sākumfāzē, kad produkcijas laikmets ir jau sācies. Manfreds Rīdels Šopenhauera opus magnum raksturo tā: „Ambivalents – tāpat kā autors pats: sajaukums no lieltirgotāja žesta, kam pasaules tirgus vairs nešķiet peļņu nesošs, un diža mistiķa ilgām pēc Nekā – pēc nirvānas, aizmirstības zemes. Viņa ietekme sniedzas tālu: no Vāgnera un Nīčes līdz Vitgenšteinam un Horkheimeram.”⁷ Jā, te nav runas par peļņu, tikpat lielā mērā kā nav runas par produkciju. Tomēr tieši šāds teksts ir spējis uzrunāt daudzus neordinārus prātus un sirdis un dara to līdz pat šodienai.⁸ Šopenhauers reiz teicis: „Mana filozofija [..] man nav neko ienesusi, taču tā man ir ļoti daudz ko aiztaupījusi.”⁹ Lasot PGP šodien, tā varētu būt viena no filozofa mācībām: palūkoties, pat parēķināt, no kā gan nodarbe ar filozofiju (pat tās ierakstīšanās produkcijas laikmeta apstākļos) ir paglābusi, ko gan tā ir aiztaupījusi, kādu milzumu liekā sadedzinājusi.

2. Pareizs pulkstenis

PGP vēsts monolītums un vienreizīgums – no epistemoloģiska pasaules kā priekšstata apraksta pie pasaules kā gribas metafizikas, līdzjūtības ētikas un atsacīšanās no gribas iespēju apziņas –, tuvāk palūkojoties, varbūt nav tik monolīts un vienreizīgs, kā to (uz sava laika akadēmiskās filozofijas fona) vēlējās redzēt darba autors. Šopenhauera pievēršanās dabai tās estētiskā vērojumā ir motīvs, kas viņa domāšanu visai cieši saista ar romantismu un ir zināmā pretrunā ar viņa domas par gribu un tās izpausmēm pesimismu; pasaules kā priekšstata un pasaules kā gribas perspektīvas dalījums atgādina laikabiedra Šellinga transcendentālās un dabas filozofijas dalījumu; Šopenhauera gribas metafizika un tās metode 19. gadsimta gaitā iegūst turpinājumu un izvēršas strīdā par materiālismu, dzīvības problēmu un zinātņu metodoloģiju.

Šopenhauers seko arī Kanta tīrā prāta kritikai, kurā prāts pats ieliek lietās to, ko tajās izzina: ieliek tajā tikai to, ko priekšstata. Tomēr viņš izspēlē Kanta motīvu tik patstāvīgi, ka pasaule PGP parādās it kā no jauna un citādi nekā Kanta Tīrā prāta kritikā. Šopenhaueram pasaule ir parādība – vērojuma formu, kategoriju un ideju veidots un strukturēts fenomens, ārpus kura (pie „lietas par sevi”) nevar nonākt, nepametot vienlaikus ikvienu priekšstatu un līdz ar to arī ikvienu prātā balstītu zināšanu formu. Taču pasaule ir dota ne tikai prātā, bet gan arī gribā. Mūsu gribas aktos esam pasaulē viņpus priekšstata. Te paveras lietas par sevi „milzīgums” un racionālu argumentu un skaidrojumu bezjēdzīgums: pasaule kā griba ir, jo ir; tai nav izskaidrojumu. Tā jūtama ilgās, dzīves dziņā, priekā, vēlmēs, ķermeņa kustībās un pat neorganiskajā dabā tikpat lielā mērā, cik slimībās, melanholijā, agresijā un bailēs. Dzīve dzīvo, pašreferenciāli sevī gribot sevi, gribot – un ciešot no šīs gribēšanas. No gribas valstības izrauties var tikai uz mirkli mākslā, taču arī estētiskā dabas vērojumā. Taču tikai uz mirkli. Otrs ceļš, (drīzāk gribu ierobežojošs, nevis to sublimējošs kā mākslā) ir līdzjūtības ētika, kas vērsta uz to, lai nevairotu ciešanas gribas ciešanu pasaulē, kuru pārņēmušas gribas ciešanas. Pasaule pati kā griba ir ciešanas un, lai gan to pamest nespējot, varbūt iespējama pašlimitējoša gribas atkāpšanās.

Un tomēr arī tas ir tikai relatīvs atbrīvošanās ceļš. Atcelt gribu, zinot par to, – tas būtu augstākais, uz ko spējīgs cilvēks kā filozofs: „Atcelt visas gribas iespējas – tas ir askēzes risinājums, kuru Šopenhauers saskata realizētu budistu mūku un kristīgo svēto dzīvēs.”¹⁰ PGP noslēdzošajā paragrāfā norāde uz budismu un svēto dzīvi (svarīgi: tieši mākslas medijā! – sk. teksta tulkojumu!) izskan drīzāk kā gribas ilgu „tikt-no-sevis-vaļā” izpausme, nevis kā sasniegts mērķis. Filozofs Šopenhauers – tāpat kā atsevišķi laikabiedri (Kirkegors) un vēlāki līdzinieki (Nīče) – iet gar robežu, aiz kuras nav iets un varbūt arī nevar iet. Šī robežas apziņa ir filozofa dzīves pavediens, atbrīvošanās no ilūzijām. Gluži kā Hērakleita „daudzie” cilvēki mīt priekšstatu ilūzijā, to dzīves sedz majas plīvurs. Filozofs ir ieskatījies aiz tā, un šis skats ļauj – vai drīzāk liek – filozofam teikt vārdus par cilvēku, „kura pulkstenis iet pareizi pilsētā, kurā visu torņu pulksteņi noregulēti aplami. Viņš vienīgais zina īsto laiku, bet ko tas līdz? Visa pasaule orientējas pēc aplami rādošajiem pilsētas pulksteņiem – pat tie, kas zina, ka tikai viņa pulkstenis rāda īsto laiku”.¹¹

3. Redzēt un pamanīt

Arī 1844. gadā publicētais PGP izdevums nu jau divos sējumos – tikpat lielā mērā kā pirmais izdevums – paliek neievērots. Tikai 19. gadsimta 50. gados par PGP un citiem saviem darbiem Šopenhauers var rakstīt: „Mana slavināšana tagad aug augumā kā liesma: liecības vairojas [..]”, – lai gan šo atzinību viņš pats vērtēs kā „slavas komēdiju”.¹² Daudzi saskata viņā drīzāk to, ko paši projicē, „ieliek” viņā, t. i., savus priekšstatus, ilgas un vēlmes.

Atskatoties uz PGP no 20. gadsimta sākuma perspektīvas, Johaness Folkelts rakstīs, ka „par Šopenhauera kā rakstnieka īpašo stāvokli gan neviens nestrīdas”.¹³ Pat ja par viņa filozofiju ir dažādi viedokļi, tad kā stilists un izteiksmīgu un noslīpētu (un uzrakstītu) domu autors viņš paliks neizdzēšami to atmiņā, kuri viņu lasīs. Arturs Hībšers no 20. gadsimta vidus skatpunkta uzsvērs: „Katrs mākslas darbs, katra filozofiskā doma ir atbrīvošanās akts.”¹⁴ Īpašs šāda akta gadījums ir PGP. No 20. gadsimta noslēguma un 21. gadsimta sākuma skatu leņķa Jenss Lemanskis izteiksies, ka Šopenhauera domas mērogs PGP īsteni saskatāms tikai pasaules kultūru un domāšanas veidu lielajā kontekstā.¹⁵ Herfrīds Minklers atklās Šopenhauerā no jauna konservatīvu politisko filozofu,¹⁶ un daudzi citi mūsdienu lasītāji – dažādās nozīmēs un dažādos kontekstos – „domātāju pret straumi”.¹⁷ Tāds ir filozofu liktenis un viņu nolemtība – ne tikai tikt interpretētiem un „atklātiem no jauna”, bet arī būt „pret straumi” vakar, šodien, rīt.

Šopenhauers reiz par filozofiju teicis: „Filozofija ir Alpu pāreja, uz kuru ved tikai stāva, akmeņaina un ērkšķaina taka. Aizvien vientulīgāk, aizvien tuksnesīgāk kļūst apkārt, jo augstāk kāds kāpj, un tas, kas pa šo ceļu iet, nedrīkst pakļauties šausmām, bet gan tam jāsoļo tālāk un galu galā sniegā pat pašam jāiekārto ceļš [tur, kur tā vairs nav]. Dažkārt tam lemts pēkšņi nonākt kraujas malā un redzēt dziļi lejā zaļu ieleju; apreibis viņš tad tiecas lejup. Taču jānoturas. Tā viņš redz drīz pasauli zem sevis, tās tuksneši un skūpsnas pazūd, tās nelīdzenumi izlīdzinās, tās troksnis nenonāk vairs tik augstu; atklājas pasaules apvārsnis; tas, kurš sasniedzis šo punktu, stāv skaidrā aukstā gaisā un redz sauli tad, kad dziļi ielejā vēl ir nakts.”¹⁸ Šī vientulība nav stilizēta, tā ir īstena, un sniegs ir ledusauksts; tā liktenis, kurš nonāk vietā, kur nav vairs ceļu, ir drūms. Un tomēr arī apskaužams – te kāds redz. Jā, varētu jautāt: kas notiek tad, kad „Alpu pāreja” sasniegta? Šopenhauera lasītājs Folkers Špīrlings, citējot pašu filozofu, sniedz atbildi, kurā der ieklausīties: „Pasaules mīklu – „neaptveramību un noslēpumu bezdibeni” pat visvienkāršākajās tās izpausmēs – Šopenhauera filozofija neatrisina. Taču daža laba mīkla tieši ar viņa filozofijas starpniecību ir atkal izbrīnā pamanāma.”¹⁹ Jā, vai gan uz ko citu varētu pretendēt filozofs un vai gan ko citu viņš var piedāvāt, kā tikai to: pasaules mīklu, kas tapusi viņa domā vēl jo mīklaināka, un šis mīklainums ir pamanāms.

II. Šopenhauera tekstu kompendijs tiklab dzīves gribas pārņemtiem kā tās atstātiem

Tālāk lasāmie Artura Šopenhauera teksti (PGP pēdējais paragrāfs,²⁰ teksts no 1820. gada lekciju manuskripta Pēdējais jautājums²¹ un Brīnums kāpostgalvā²²) ir īss kompendijs filozofa darba PGP divsimtgades atcerei. Šie teksti tiek izmantoti didaktiskos nolūkos filozofijas studiju ietvaros Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļā. Šķiet, tie uzrunā studentus un, domājams, sniegs ko arī to lasītājiem Punctum slejās.

71. paragrāfs ir noslēdzoša PGP fūga meditācija, kuras intensitāte un nepielūdzamais stils ir īpašs gadījums pat stilistiski bagātajā un neordinārajā filozofijas vēsturē, savukārt divi nākamie teksti ir liecības no laika pēc PGP publicēšanas.

1.

Arturs Šopenhauers

Pasaule kā griba un priekšstats

71. §

Beidzot ētikas izklāstu (un līdz ar to – tās domas izklāstu, kuras izteikšana bija mans mērķis), es negribētu noslēpt kādu pārmetumu, kas varētu tikt celts pret manis teikto. Es gribu parādīt, ka šī pārmetuma būtība sakņojas pašā te aplūkojamajā lietā un uz to nav iespējams sniegt kādu mierinošāku atbildi. Šis pārmetums ir šāds: mūsu pārdomas ir nonākušas pie tā, ka pilnīgā svētumā notiek gribas noliegšana un atcelšana un tādējādi – atbrīvošanās no pasaules, kuras pastāvēšana ir ciešanas. Šī gribas noliegšana parādās kā ieiešana iekš tukša Nekā.

Man jāpiezīmē, ka Nekā jēdziens ir visai relatīvs, un vienmēr saistīts ar kādu noteiktu Kaut ko, ko Nekas noliedz. Kants šo iezīmi pierakstīja tikai nihil privativum, kas ir kāda + pretstats, proti, –. Šis – varētu arī (pretēji vērsts) pārtapt par +. Kā citādu Neko viņš aprakstīja nihil negativum, kas paliek Nekas ikvienā gadījumā. Piemērs ir (loģikā) pati sevi atceļoša pretruna. Tomēr, tuvāk palūkojoties, izrādās, ka absolūtu Neko domāt nevar. Katrs Nekas ir attiecībā ar kādu Citu un paredz šo Citu. Pat loģiska pretruna ir tikai relatīvs Nekas, jo ir vārddarinājums, nedomājamā piemērs, kuru var aprakstīt loģikā, lai parādītu domāšanas likumus. Par to Platons ir izteicies sarežģītā dialektiskā pētījumā dialogā Sofists. [..]

Kā pozitīvais pieņemtais Esošais un tā noliegums – Nekā jēdziens – ir priekšstata pasaule, kuras objektivitāte ir griba. Šī griba un šī pasaule esam mēs paši. Priekšstata formas ir telpa un laiks, kas nosaka, ka visam Esošajam jābūt kaut kur un kaut kad. Pie priekšstata piederas arī jēdziens un vārds – jēdziena zīme. Gribas noliegums, atcēlums, pavērsiens nozīmē arī šīs priekšstata pasaules – gribas spoguļa – zušanu. Ja mēs vairs neredzam pasauli tās spogulī, tad neziņā un izmisumā jautājam, kur un kā gan tā zudusi iekš Nekā.

Pretējais skatpunkts (ja tas mums būtu iespējams) būtu tāds, kurā mainītos vērtība un mums Esošais parādītos kā Nekas un Nekas – kā Esošais. Taču, ja esam dzīvības griba, tad Nekas, par ko te ir runa, paliek negatīvs un senais Empedokla izteikums, ka līdzīgais pazīst līdzīgo, te mums atņem jebkādu izziņas iespēju, lai gan attiecībā pret pasauli kā priekšstatu un gribas objektivitāti šis izteikums ir spēkā, jo pasaule ir gribas pašizziņa.

Ja tomēr kāds pastāvētu uz to, ka var nonākt pie pozitīvas izziņas par to, ko filozofija var paust tikai negatīvi, tad mums neatliktu nekas cits kā vien norādīt uz stāvokli, kuru pieredzējuši visi tie, kas nonākuši pie pilnīga gribas nolieguma un saukuši to par ekstāzi, aizrautību, apgaismību, savienošanos ar Dievu utt. Šo stāvokli gan nevar dēvēt īstā vārda nozīmē par izziņu, jo te tai vairs nav subjekta un objekta formas un tā pieejama tikai paša pieredzē, ko nevar komunicēt.

Mums, kas paliekam filozofijas skatpunktā, jāsamierinās ar negatīvu izziņu un to, ka esam sasnieguši pozitīvas izziņas pēdējo robežakmeni. Pasaules būtību esam noteikuši kā gribu un atpazinuši to visās tās izpausmēs. Esam izsekojuši tai no tumšu dabas spēku dziņas līdz pat apzinātākai cilvēka rīcībai. Tāpēc mēs nevairīsimies no konsekvences, ka, brīvi atsakoties no gribas, atsakāmies arī no visām tās izpausmēm, no tās dziņas bez mērķa un atpūtas, no visām gribas pakāpēm, no kurām sastāv pasaule. Esam līdz ar to arī atteikušies no laika un telpas un subjekta un objekta. Ja nav gribas, nav priekšstata, nav pasaules.

Mūsu priekšā paliek tomēr Nekas. Tas, kas satrūkstas šī Nekā priekšā, izšķīšanas šajā Nekā priekšā, ir mūsu daba – dzīvības griba. Tas, ka tik ļoti baidāmies no Nekā, nav nekas cits kā izpausme tam, ka mēs tik ļoti gribam dzīvi un neesam nekas cits kā šī griba.

Ja novēršamies no mūsu pašu sasaistītības ar šo gribu un pievēršamies tiem, kuri pārvarējuši pasauli un kuros griba, nonākusi pie pilnīgas pašizziņas, ir saskatījusi sevi visā un tad brīvi sevi noliegusi, tad nerimtīgās dziņas un pastāvīgās pārejas no vēlmes pie bailēm, no prieka pie sāpēm, nekad nesasniegtās cerības (kas ir gribošā cilvēka dzīves sapnis) vietā mums parādās tas miers, kas ir augstāks par prātu, tas pilnīgais klusums, kura notēls redzams Rafaela un Koredžo attēlotajās sejās: palikusi tikai atziņa, griba zudusi. Mēs raugāmies uz šo stāvokli sāpīgās ilgās no sava ātrā skrējiena un niecību pārblīvētā stāvokļa, kurš kontrastā šim mieram parādās visā savā nožēlojamībā. Tādējādi – vērojot svēto dzīvi, ko mums priekšā ceļ māksla un kas paša pieredzē sastapta tikai reti, – mums ir tumšais Nekas kā pēdējais mērķis, no kā mēs (kā mazi bērni bailēs no tumsas) salecamies šausmās. Lai paši no tā izbēgtu, indieši izlīdzējās ar mītiem un bezjēdzīgiem vārdiem, tos daudzkārt atkārtojot. Mēs turpretī brīvi atzīstam: viss, kas paliek pāri pēc gribas pilnīga atcēluma tiem, kas vēl nes kaut ko no gribas sevī, ir Nekas. Taču arī otrādi: arī tiem, kuros griba ir pavērsusies un sevi noliegusi, šī tik šķietami reālā pasaule līdz ar visām saulēm un piena ceļiem ir Nekas.

2.

Arturs Šopenhauers

Pēdējais jautājums

(1820. gada lekciju manuskripts)

Tagad, kad filozofijā esam aprakstījuši pasaules un mūsu patības būtību, t. i., to in abstracto atkārtojuši, kāds varētu jautāt: „No kurienes šī griba, kurai ir brīvība vai nu sevi apliecināt, teikt sev „jā” (un tā izpausme ir patlaban eksistējošā pasaule), vai arī sevi noliegt, teikt sev „nē” un sevi atcelt (tā mēs saprotam, ka tad parādību pasaule pazūd, taču mums nav pozitīvu zināšanu par to jauno stāvokli, kas tad iestājas)? No kurienes vispār visa šī pastāvēšana, kas var būt griba un var arī pārtraukt būt griba?”

Uz šo jautājumu varētu atbildēt: jautājums par „no kurienes” balstās pietiekamā pamata likumā, kas ir tikai parādības forma un attiecas tikai uz parādību: nevar pārnest jautājumu „no kurienes” uz lietu par sevi jomu.

Tomēr mēs gribam šo pareizo atbildi tagad nolikt pie malas un sniegt vēl kādu citu.

Ja, tātad, kāds jautātu (recapit.), tad mēs atbildam: par „no kurienes” nav iespējama ne tikai mūsu veikta izziņa, bet gan vispār nav iespējama izziņa – nekad, neviena un nekādos apstākļos; tas nav tikai relatīvi neizzināms, bet gan absolūti neizzināms. To ne tikai nezina neviens, bet gan to nevar izzināt tā paša iedabas dēļ. Jo izziņa ar tās subjekta-objekta formu attiecas tikai uz parādību, uz ārējo, nevis uz iekšējo, nevis uz šīs pasaules būtību vai jebkādu no iespējamo pasauļu būtībām.

Visur, kur izziņa ir priekšstats, tur ir tikai parādība. Tāpēc to, kas ir pasaule kā pasaule, mēs zinām: tā ir parādība, un mēs esam arī sapratuši šīs parādības iekšējo būtību nepastarpināti paši no sevis. Tas ir arī viss, ko var panākt filozofija.

Ja turpretī mēs atstājam pasauli kā parādību un arī atstājam tās būtību – tad mēs esam atstājuši jebkuru pamatu, uz kuru varētu attiekties izziņa. Jo pasaule viņpus tā, ka tā ir priekšstats un griba, nav izzināma.

Tā būtu pēdējā atbilde uz pēdējo jautājumu. Uz jautājumu „Kas es būtu, ja nebūtu gribas dzīvot?” nekad nebūs iespējams sniegt atbildi. Tumsība, kura tādējādi gulstas pār eksistenci un kuras izjūtu Lukrēcijs apraksta šādi: „Qualibus in tenebris vitae, quantisque periclis / Degitur hocc’ aevi quodcumque est!²³ (Kādā tumsībā paiet, kādās mūžīgās briesmās / Sprīdis, kas atvēlēts dzīvei!²⁴)”, – šī tumsība izraisa vajadzību pēc filozofijas; šo tumsību filozofiski gari izjūt atsevišķos dzīves mirkļos tik spēcīgi, ka kļūst vai traki: šo dzīves tumsu nevajag skaidrot tā, ka mēs it kā būtu nogriezti no kādas sākotnējas gaismas vai ka mūsu spēja to caurskatīt būtu kāda traucēkļa ietekmēta, vai ka mūsu gars nebūtu spējīgs vispār tik milzīgu objektu aptvert, – tad šī tumsība būtu tikai relatīva, tikai tumsība attiecībā pret mūsu izziņas spēju. Nē, tā ir absolūta un sākotnēja. Izziņa ir nevis gaisma, kas var izgaismot visu tumsību, bet gan drīzāk gaismas pleķis bezgalīgā un bezrobežu tumsā, kurā izziņa ir kā pazudusi. Tāpēc šī tumsība ir jo jūtamāka, jo lielāka ir izziņas gaisma – tā saskaras ar aizvien vairāk tumsas punktiem: es saku – jo inteliģentāks cilvēks, jo vairāk viņš uztver šo tumsību, kas mūs apņem, un tā viņš tiek filozofiski aficēts. Turpretī trulie un ierastībā dzīvojošie pat nezina, par kādu tumsu te ir runa, – tāds visu uztver kā pilnībā dabisku, un tā arī izskaidrojamas tāda vajadzības: ne jau pēc filozofijas, bet gan – augstākais – pēc filozofijas vēstures.

3.

Arturs Šopenhauers

Brīnums kāpostgalvā

(1830. gada manuskripts)

O, kādu gan brīnumu esmu redzējis! Šajā lietu un ķermeņu pasaulē manā priekšā bija divas lietas: divi ķermeņi, smagi, regulāri noformēti, skaisti acij. Viena lieta no tām bija jaspisa vāze ar zeltītu malu un rokturiem; otra bija organisms, dzīvnieks, cilvēks. Pēc tam, kad abas biju uzmanīgi apbrīnojis no ārpuses, lūdzu tam ģēnijam, kas bija mani vadījis vērojumā, lai tas palīdz man iekļūt arī šo lietu iekšienē. Tas notika. Vāzē neko daudz neatradu – tikai smaguma vilkmi un tumšas ilgas, kas izpaudās ķīmiskās metamorfozēs. Taču, kad es ielauzos otras lietas iekšienē, – kā gan lai paužu savu izbrīnu par to, ko es tur atradu! Tas pārsniedza visu jebkad stāstīto teiku un pasaku brīnumus! Mēģināšu tomēr pastāstīt par to, ko redzēju, lai gan riskēju, ka neticēsiet manam stāstam. Šīs lietas augšējā daļā, ko sauc par galvu un kas, no āra aplūkota, līdzinās kurai katrai lietai, ierobežotai telpā, smagai utt., es atradu ne mazāk un ne vairāk kā visu pasauli – pasauli ar visu tās telpu, kurā ir visums, un visu laiku, kurā visums kustas, un visu, kas telpā un laikā, turklāt visā tā krāsainībā un neskaitāmībā; un kas ir pats trakākais – arī sevi tur atradu pastaigājamies! Un tas viss nav līdzība, nav tēlains māžs, bet gan patiesākā īstenība.

Šajā lietā, kas nav lielāka par kāpostgalvu un ko bargi tiesneši nocērt ar vienu vēzienu (un tad pēkšņa tumsa un nakts apklāj visu pasauli un pasaule zūd kā nebijusi), – ja tā ir (un tādas aug kā sēnes), tad tajā – kā no Nekā – tiek izzvejota pasaule un kā bumba mētāta priekšstatos, ko apkopo vārdā „objektivitāte”. Man bija ap dūšu kā Ardžunam, kad Krišna tam parādījās visā savā dievišķumā – ar simttūkstoš rokām un acīm, mutēm utt., utt.

III. Post scriptum

Artura Šopenhauera biedrība šī gada oktobrī rīko lielu kongresu par godu PGP divsimtgadei.²⁵ Saskaņā ar Šopenhauera domas četrējādo virzību (izziņas teorija – priekšstatu vara, metafizika – gribas metafizika, estētika – skaistais, cildenais dabā un mākslā, ētika – ciešanu nevairošana un gribas noliegums) tā atgādinās par PGP pamattēmām un jautās par Šopenhauera domu no šodienas skatpunkta.

Gada skaitļi ir relatīvi: atskatoties uz 200 gadu senu pagātni, vien varbūt var nojaust, cik īsā laikā domājam un dzīvojam, vai arī var labāk saprast to, ka filozofi domā citā laikā un citā mērogā. Par to var arī kultūrkritiskā pavērsienā skumt: Mišels Velbeks savos 2017. gadā publicētajos PGP komentāros pauž skumjas par to, ka laiks pēc Šopenhauera PGP nav radījis vairs tik oriģinālu filozofu, uz kura fona viņam kā rakstniekam būtu iespējams rakstīt vēl labāk.²⁶ Šīs Velbeka sēras lika atcerēties par epizodi, ar kuru šķiet pienācīgi noslēgt šo ieskatu Šopenhauera galaktikā.

Reiz Rūdolfa Blaumaņa Brakos, kur rakstnieka istabā pie sienas puskrēslā var pamanīt Arnolda Bēklina Miroņu salas reprodukciju, skatiens slīdēja pār nedaudzajiem grāmatu plauktiem istabas stūrī. Pirmais, ko ieraudzīju, bija Šopenhauera darbu izdevums. Konkrētā izdevuma liktenis un ceļš līdz tābrīža Braku istabai man nav zināms. Skaidrs, ka Šopenhauera (un Nīčes) vārds viņam bija pat visai labi pazīstams. Atsaucoties uz Melngaili, Antons Birkerts piemin Blaumaņa un Viktora fon Andrejanova diskusiju par Nīči un Šopenhaueru, kuru Blaumanis esot uzskatījis par oriģinālāku domātāju nekā Nīče.²⁷ Par to, ka Blaumanis lasījis Šopenhaueru, liecību sniedz arī viņa brālis Arvīds savās atmiņās.²⁸ (Labprāt šajā sakarībā reiz interpretētu Blaumaņa 1901. gada stāstu Sarkanais jātnieks²⁹ un tā iespējamo filozofisko fonu.) Bet toreiz Brakos – laikā starp vidusskolas pēdējām klasēm un universitātes pirmajiem kursiem –, ienākot no vasaras karstā vēja zemajās, patumšajās istabās un ieraugot Šopenhauera darbus, jutos tā, it kā ienākot no gaišas dienas pie noslēpuma durvīm – nonākot pie spoguļa un nojaušot, ka aiz spoguļgludās pasaules ādas pulsē spēki, kurus nepazīstu, un ka tad, kad iepazīšu tos kaut nedaudz tuvāk, tad nekas, tik tiešām vairs nekas nebūs tā kā bijis; priekšstatu majas plīvurs sāks slīdēt nost no pasaules miesas, bezdibeņa nogāze jau tuvu. Viens intuitīvs skatiens caur vasaras saules staru un putekļu smalko deju tajā, kuru sev piekala grāmatu plaukts ar grāmatām, kurās bezdibenis atdarās, bija kā filozofiem pazīstamais Platona alas līdzībā aprakstītais ceļš ārā no alas. Šo kustību Šopenhauera darbos var sajust pārpārēm, lai arī daži viņa spriedumi varētu mulsināt. Bet tāda ir filozofu ķēnišķīgā privilēģija.

1. Schopenhauer A. Die Welt als Wille und Vorstellung. Vier Bücher, nebst einem Anhange, der die Kritik der kantischen Philosophie enthält. Leipzig, 1819. Darbs nodrukāts jau 1818. gada beigās, tomēr atklātībā parādās ar 1819. gadu uz titullapas. Pie PGP Šopenhauers bija strādājis jau kopš 1814. gada.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Konkordance pieejama: http://schopenhauer.de/wp-content/uploads/2018/04/Seitenkonkordanz-von-Stefan-Kirschke.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
3. Par PGP pirmajiem trim izdevumiem, kā arī par to, ka līdz šim pārsteidzošā kārtā vēl trūkst pētījumu par šo izdevumu attiecībām, sk.: Schopenhauer-Handbuch: Leben – Werk – Wirkung. Hrsg. von D. Schubbe und M. Koßler. 2., aktualisierte und erw. Ausg. Stuttgart, 2018. 40. lpp. un tālāk.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Brockhaus F. A. Brief an A. Schopenhauer. Materialien uz Schopenhauers „Die Welt als Wille und Vorstellung”. Hrsg., komm. und eingeleitet von V. Spierling. Frankfurt a. M., 1984. 88. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Safranski R. Schopenhauer und die wilden Jahre der Philosophie. Eine Biographie. München/Wien, 2010. 357. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Schopenhauer A. Brief an Fr. G. Osann. Materialien uz Schopenhauers „Die Welt als Wille und Vorstellung”. Hrsg., komm. und eingeleitet von V. Spierling. Frankfurt a. M., 1984. 87. lpp. Par citu filozofu grāmatām Šopenhauers izsakās šādi: „Cilvēki, ar kuriem man jādzīvo, man neko nevar nozīmēt, tāpēc rakstu pieminekļi, kuros atrodamas domas, ko kādreiz pauduši man līdzīgi radījumi, (kuri reiz, tāpat kā es, nonākuši starp citiem [cilvēkiem]), sagādā man lielāko baudu dzīvē. To mirušie burti man ir tuvāki nekā divkāju dzīvelīgā klātbūtne” (cit. no: Hübscher A. Schopenhauer und das Buch Stultifera navis. Mitteilungsblatt der Schweizerischen Bibliophilen-Gesellschaft = bulletin de la Société Suisse des Bibliophiles, 13 (1956), Heft 1–2, 19. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Riedel M. Arthur Schopenhauer. Geschichte der Philosophie im Text und Darstellung. 19. Jahrhundert. Positivismus, Historismus, Hermeneutik. Hrsg. von M. Riedel. Stuttgart, 1981. 125. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Lai gan jāsaka, ka „šopenhauerietis” (Šopenhauera sekotāja, „skolnieka” nozīmē) ir iespējams tikai kā mākslīgi radīts apzīmējums” (Šuvajevs I. Šopenhauers par dzīves mākslu. Grām.: Šopenhauers A. Aforismi dzīves gudrībai. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga, b. g. 5. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
9. Šopenhauers A. Ceļinieks. Aforismi. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga, b. g. 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Riedel M. Arthur Schopenhauer. Geschichte der Philosophie im Text und Darstellung. 19. Jahrhundert. Positivismus, Historismus, Hermeneutik. Hrsg. von M. Riedel. Stuttgart, 1981. 129. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Šopenhauers A. Aforismi dzīves gudrībai. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga, b. g. 126. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Cit. no: Schopenhauer und die Deutung der Existenz. Perspektiven unf Existenzphilosophie, Phänomenologie und Hermeneutik. Hrsg. von Th. Regehly und D. Schubbe. Stuttgart, 2016. VII lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Volkelt J. Arthur Schopenhauer. Seine Persönlichkeit, seine Lehre, seine Glaube. 5., neu bearb. Aufl. Stuttgart, 1923. 377. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Hübscher A. Denker gegen den Strom. Schopenhauer gestern, heute, morgen. 4. Aufl. Bonn, 1988. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Lemanski J. The denial of the will-to-live in Schopenhauer’s world and his association of Buddhist and Christian saints. In: Understanding Schopenhauer through the Prism of Indian Culture. Philosophy, Religion and Sanskrit Literature. Ed. by A. Barua, M. Gerhard and M. Koßler. Berlin, 2013. 149.–184. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Münkler H. Ein janusköpfiger Konservativismus: Arthur Schopenhauers politische Ideen. Schopenhauer im Denken der Gegenwart. Hrsg. von V. Spierling. München/Zürich, 1987. 217.–237. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Hübscher A. Denker gegen den Strom. Schopenhauer gestern, heute, morgen. 4. Aufl. Bonn, 1988. Kompaktus pārskatus par Šopenhaueru vācu ideālisma un 19. gadsimta filozofijas kontekstā angliski sk.: Zöller G. German realism: the self-limitation of idealist thinking in Fichte, Schelling and Schopenauer. German Idealism. Ed. by K. Ameriks. Cambridge, 2000. 200.–218. lpp; Pinkard T. German Philosophy 1760–1860. The Legacy of Idealism. Cambridge, 2002. 333.–345. lpp; Higgins K. M. Arthur Schopenhauer. Routledge History of Philosophy. Vol. VI: The Age of German Idealism. Ed. by R. C. Solomon and K. M. Higgins. London/New York, 1993. 330.–362. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Gwinner W. Arthur Schopenhauer aus persönlichen Umgang dargestellt. Ein Blick auf sein Leben, seinen Charakter und seine Lehre. Kritisch durchgesehen und mit einem Anhang neu herausgg. von Charlotte von Gwinner. Leipzig, 1922. 61. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Spierling V. Die Drehwende der Moderne. Schopenhauer zwischen Skeptizismus und Dogmatismus. Materialien uz Schopenhauers „Die Welt als Wille und Vorstellung”. Hrsg., komm. und eingeleitet von V. Spierling. Frankfurt a. M., 1984. 62. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Schopenhauer A. Die Welt als Wille und Vorstellung. Geschichte der Philosophie im Text und Darstellung. 19. Jahrhundert. Positivismus, Historismus, Hermeneutik. Hrsg. von M. Riedel. Stuttgart, 1981. 198.–202. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Schopenhauer A. Eine letzte Frage. Materialien uz Schopenhauers „Die Welt als Wille und Vorstellung”. Hrsg., komm. und eingeleitet von V. Spierling. Frankfurt a. M., 1984. 335.–337. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Schopenhauer A. Das Wunder der Kohlkopfs (Hanschriftlicher Nachlass 1830). Materialien uz Schopenhauers „Die Welt als Wille und Vorstellung”. Hrsg., komm. und eingeleitet von V. Spierling. Frankfurt a. M., 1984. 231.–232. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
23. Carus T. L. De natura rerum, II, 15.  (atpakaļ uz rakstu)
24. Kārs T. L. Par lietu dabu. Tulk. J. Eiduss. Rīga, 1995. 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
25. Plānotās konferences materiālus sk.: http://schopenhauer.de/wp-content/uploads/2019/01/Call-for-Papers-und-Abstracts-2019.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
26. Houellebecq M. En présence de Schopenhauer. L’Herne, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
27. Birkerts A. Rūdolfs Blaumanis dzīvē un darbā. Rīga, 1930. 78. lpp. Turpat arī norādes uz citiem Blaumaņa lasītiem filozofiem un uz saraksti ar R. Jirgenu saistībā ar filozofiju. Par Nīči (saistībā ar filozofa nāvi) Blaumanis raksta pats: Blaumanis R. Friedrichs Nietcše. Dienas Lapa, 203 (1900). 3.–4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
28. Volkova L. Blaumaņa zelts. Rīga, 2008. 451. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
29. Blaumanis R. Sarkanais jātnieks. Kopoti raksti. 3. sēj. Stāsti. Rīga, 1994. 73.–76. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)