— esi sveicināts, urbi

 

***

ja pieteikšu sev iegaumēt ceļu
tad atcerēšos dzelžaini
atsevišķi saku sev, kas jāaizmirst
un kas speciāli jāatceras
nav manā garā vākt visu vienā kaudzē
mehānika vienkārša un nav ko man te
ar to es domāju, ko te vilkt gumiju
lai arī mati paši no sevis sametas lokās
šinjoni – lūk kam nepiemīt dumpīgums
tātad tamdēļ arī vajag kaut ko no vilnas
šurp, manas merino
var vākt un vākt, pilnīgs kašmirs
tikai vējš no rokām aploksni izplēš
neļauj pat saplosīt to normāli
adresāts, saka, izvācies, vēstule atsūtīta atpakaļ
divi ārzemnieki introverti iet pie pārmijnieka
īgni noplātās rokām
izgaist pūkas mūsu acu priekšā

Atdzejojis Henriks Eliass Zēgners

 

***

augstajām balsīm rūpīgi noņemts virsējais slānis
saglabājās kukaiņaina mehānismu sanoņa
iesvārstīti ķepu neskaitāmībā

zema rūkoņa

dievietes kājas lēcienā, straujā lidojumā
iestrēgušas rapidā piepeši līdz ceļiem

kurš nostiepj pirkstgalus, kurš sper soli
pat nepateiksi
kādam taču vēl lēni jāizstiepj plēšas

atgriežas kukaiņēdājainas balsis, sauc no nokijas

kam jūs zvanāt? balsī dzirdams, ka esat
apjucis, bet kas jūs esat? vai jūs nometāt klausuli?
pats nospiedās?

tukšajās gliemežnīcās to pilnīgā neiejūtībā
pret ārējiem kairinājumiem piezogas bremžu svētlaime
pilno nevīžībā

Atdzejojis Raimonds Ķirķis

 

***

aizved viņu, kur dārzi
pēc tam pie ūdens, upes
pēc tam noved līdz ārprātam

aizved pie ārsta
un pats sevi izved tālu
sevi pats līdz ārstam noved

ziema, ej kājām
te šurpu, te turpu
un atsakies no bulciņām

tagad uzvedies kā tie
kam prāts nesas
kļūsti viens no viņiem
pēc tam pavisam viens

pēc tam pie vārtrūmēm, pagalmiem
rūpnīcām

ved viņu
cauri marmora velvēm

ūdeni, ūdeni

tad meklē brīvību
šmeklē pēcāk

Atdzejojis Lauris Veips

 

***

lūk, nu es zinu, ka vell mell
pateiktu tev, bet nevar vēl atrast tel
piezvanīt iedod, ja nav, čal, žēl
štell iet kā pa ell, daudz ir štell
pa ceļ ar vel tik prom mal
tad mal tik prom un lai rau tev vell
mellāk un vellāk
pateiktu tev cik daudz vēl mel
bet izlād nolādētais tel

Atdzejojusi Inese Zandere

 

***

kur pagaisa izsmēķis
aiz gultas pie kolonnas dūmu strūkliņa, no pagaldes – taisni tāda pati

mehāniskā dzeņa trāpīgi izkaltie ložu caurumi

aizkar vai kā tevi tur, kas tev atkal lēcies?
tur pa loga rūtīm piekļautajām ieguldītāju sejām
lēnītēm
veļas skumju vilnis

paldies, ka ne dziļūdens makšķerētāju, bet gandrīz, tikpat kā
būs sajaukuši adreses, un, ja šausiet, – lūdzu, garām kasei

                                                nostāk stāv bakhantes biste

kālab jūs mani apvārdojat – rakstīts viņas sejā
viņas skatiens piekalts stūrī nesaklātajai gultai

kāpēc starp mani un realitāti allaž ir barjera?
viņa bieži jautāja, veikli sakārtojot matus (bet pati domāja,
ka, šādi jautājot, spriedumu parakstīt neizdosies)

līdzcietīgais iniciators ar kodīgo briljantzaļā šķīdumu
viņas ierastais zobgalību objekts
pienāk, pienāk, pasmērē un dodas tālāk

kādreiz šeit paliks tikai
nepanesami seifi
pa grīdu klājas dūmi, grauž tagad zilās acis

Atdzejojis Einārs Pelšs

 

***

profesoram savi tarakāni
pēc teorijas, ko viņš mums pasniedza lekcijās,
pagātne, tagadne un nākotne
ir kas jēls, vārīts un cepts
nākotne – jēlviela, pēc tam tā vārās
tagadnē, bet vēlāk cepinās
uz lēnas uguns, un ar laiku no tās
paliks gruzdumi. pēc apceptiem gabaliem
mēs mēģinām noģist, kas tā bija par ēdmaņu
un no kā tad īsti tā tika gatavota
profesora sen vairs nav, tagad citi laiki
iestājies mikroviļņu gadsimts, pienācis teflona
laikmets, indukcijas plīts ēra, sous-vide
un svaigēšanas kultūra. sūcot smūtiju
mūsu smadzenes samulst. atmiņā ataust kā profesors
paņem kancerogēnu oglīti, apsūkā,
pārkož to, nospļaujas un lamājas

Atdzejojis Ivars Šteinbergs

 

***

diezgan ilgi mērīja, beidzot izmērīja
ne tajā vietā ieurba un urbis – nepareizs
cauruma diametrs kļūdains, krāsa sacietēja
eļļa iztecēja

pasūtītājām aptecējās sirds, mēģināja pierunāt
bet ko padarīsi kad viss jau padarīts
finansējumu nogrieza

rezultātā tomēr viss sakrita: atrada citu virsmu
esi sveicināts, urbi

Atdzejojis Toms Treibergs