punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Maģiskā tilpuma mērītājs

Ilva Skulte

19/06/2019

 

Par Artūra Puntes dzejoļu krājumu Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs (Orbīta, 2019)

 

Dažreiz dzeja darbojas kā norāde uz aizmirstu dimensiju. „Tilpums, ko ainavā izspiedusi / lauku baznīcas ēka, ir vienāds / ar to dienu, kad mēs, vairs nelietodami, / atdevām paziņām bērnu sēdeklīti,” tā dzejolī Nesezona (7. lpp.) no sava jaunākā krājuma Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs raksta Artūrs Punte. Analoģija starp vienu un otru tekstā minēto objektu ir tikai norāde uz trešo, neminamo, emociju struktūru vai garīgumu vispār, vai arī justspēju, ko mūsdienu cilvēks teju vai pazaudējis, bet kas ir priekšnoteikums, lai informācijas pārbagātības un likumu pretrunu situācijā saprastu būtību. Dubultmetafora šeit veidojas maģiska kā vienmēr, kad atsaucas uz pamesto, atstāto, aizmirsto, aizgājušo, pārpalikušo, to, kas palicis ārpus šodienas sistēmas, un tomēr pieskaras personiski, tuvu ādai un it kā apdraud mūs ar potenciālu jēgietilpīgumu un savu eksistenci kā tādu. Tilpums un laiks ir kaut kas, kā pietrūkst – lai arī cik sarežģītos un krāšņos – dzīves nospiedumos, kas sastopami mūsu atmiņās un visā, par ko varam parunāt. Labākajā gadījumā nospiedumi – emocijas, idejas, sapņi, ticība un pieķeršanās – poētiskajai komunikācijai pieejami kā herbārijs, kurā katrs dzejolis iegūst savu lappusi un nosaukumu, tiek kataloģizēts un klasificēts un tomēr eksistē papildus herbārijam, ārpus tā un tam par spīti. Citā pavērsienā tilpums var būt daba pati – dzīvā, zaļā vide, kuras sastāvdaļa cilvēks reizē ir un reizē mēģina pierādīt pretējo ar kultūras un aktīvas tehnoloģiski balstītas iekarošanas palīdzību. Šajā krājumā dzejnieks tiecas izkļūt ārpus ierastajām opozīcijām un tematiskajiem laukiem, radot ļoti personisku, tajā pašā laikā neuzspiesti patriotisku (sociāli un politiski jutīgu) dzeju, kas filozofiski pievēršas arī nozīmīgākajām mūsdienu pasaules tēmām par cilvēka un dabas – dzīvās un nedzīvās pasaules – attiecībām.

Tehniski analizējot, Puntes dzejas metode balstās īsā fragmentā no dzīves, kuras pieredze ar savu plakano, ikdienišķo parādīšanos tomēr izraisa arī lasītājā asociāciju un apziņas plūsmu. Augstāk citētajā dzejolī, piemēram, tilpuma jēdziens saved kopā svēto, cildeno, garīgo, dabu, cilvēka dzīvi, bērnību un… gaužām materiālas dabas novērojumus.

Tiem, kas pieraduši uzskatīt Orbītas dzejniekus par šolaiku urbānās dzejas raksturīgiem pārstāvjiem, tāds pavērsiens varbūt ir negaidīts – viens no spilgtākajiem urbānistiem ieniris dziļi zaļajā dabā, lauku ainavā, gandrīz tādā kā jaunsaimnieka tematikā. Nevar gan noliegt, ka Puntes dzejā vienkāršas lauku vides motīvi jau ir bijuši (spilgtais Agnesei 80 šeit ir raksturīgs piemērs). Tomēr šis krājums ir jauns, spējš, apliecinošs pagrieziens tā virzienā, ko autoram droši vien līdz galam precīzi aprakstīt būtu grūti pašam, bet tieši šeit slēpjas dzejas valodas iespēja – caur fragmentāru ainiņu un emociju pateikt to, ko nav iespējams izklāstīt sakārtotos, gramatiski pietiekamos teikumos un tekstos. Atšķirībā no ierastā, romantiķu izveidotā literatūras skatījuma uz dabu un cilvēku Punte vēro dabu kā materiālists, zinātniski, bezkaislīgi un detaļās uzmanīgi, rezultātā pamanot tajā sava veida plaisas, kas ļauj sajust līdzās citādību – mistisko, maģisko, veselumā saistīto.

Varbūt tādēļ dzejoļu krājuma nosaukumā likts herbārija apzīmējums (iepriekšējais krājums bija veltījumu grāmata, šī ir herbārijs, tā vien liekas, ka autors apzināti izvairās no skaidras ieklasificēšanas dzejoļu krājumu kopā). Herbārijs ir ne tikai viena no cilvēku kultūras vardarbīgajām izdarībām ar dabas laiku un telpu – saspiest divdimensionālā plaknē telpisko augu, lai saglabātu tā vīstošo krāšņumu laikā, – herbārijs pārstāv arī nepieciešamību, ko izjūtam pēc šādām materializētām atmiņām. Tas nozīmē lapas starp lapām (paralēlus lasījumus, ko pastiprina lieliskais Mārtiņa Ratnika dizains un vizuālais noformējums), bet arī marķēšanu, sakārtošanu, krāšanu, klasifikāciju, sistēmu, tā norādot uz modernitāti ar tās izteikto racionalitāti un nu jau nenoslēpjamajām problēmām.

Tādēļ daba dzejoļos traktēta nevis ar tradicionālista sentimentālo jūsmu vai naivo aprakstu, bet, meklējot tajā it kā kādu zudušo dimensiju, izdarot mērījumus, lai saprastu garu un garīgo, kas pazaudēts, piemirsies, kaut kā neglābjami zudis. Manuprāt, šis ir tilpums, par kuru runā dzejnieks. Un tad nav arī tik grūti saprast, kā no urbānista, modernista un zinātnieka pozīcijām viņš nonācis pie lauku ainavas un herbārija. Kultūra piedāvā citu sistēmu, citu tilpuma mērīšanas metodi, intuīcija 21. gadsimta cilvēkam uz ekoloģiskās un varbūt arī sociālās katastrofas sliekšņa saka, ka kaut kas ir novirzījies un turpinās paralēli, kamēr īstais tilpums paliek ārpus mērījumiem, ārpus mērierīču uztvertā un nomarķētā lauka. Tādēļ jāmaina pieeja, lai īstenība atklātos. Šī maiņa, protams, nozīmē zināmu taustīšanos, mīņāšanos uz vietas, lēnu un ne viemēr taisnu kustību (un ne vienmēr uz priekšu): „mēs te lavāmies it kā taustoties / naktī dzīvokļa gaiteņos / ar līmes pistoli rokā” (3. lpp.). Šai jaunajai pieejai varbūt arī nav objektīva pamata, tādēļ tā balstās uz mazām, mīļām detaļām (īpašs mērogs, piemēram: „Šodien es sapratu / ka vēl nekad dzīvē / neesmu uzklabinājis vārdu potīte” (9. lpp.), – vai lietišķs ieraksts: „Lūk, vajag atcerēties, kad viņai ir dzimšanas diena, vienkārši izveidoju teikumu, kurā burtu skaits katrā vārdā sakrīt ar atbilstošo ciparu datumā, un gatavs” (12. lpp.)), tomēr tai pilnīgi noteikti ir skaidrs tiecības vektors, un tas virza pētīt un iztēloties, kā cilvēka sev radītais saskaņojas ar apkārt esošo vidi.

Kultūras ietiekšanās dabā izpaužas kultivācijā un tehnoloģizācijā. Tā ir īpaša tēma grāmatā. Ainavā cilvēka radītais un dabiskais iluzori saplūst vienā „[..] tunelī, / ko tranzīta plūsma izvedojusi / koku lapotnē…” (5. lpp.). Nejaušība darbojas arī tajā, kā pārdomātie tehnoloģiskie risinājumi iedzīvojas vai neiedzīvojas, – providence vai vienkārši pārpratums, ņemot vērā, ka daba nepārtraukti ir gatava atklāties fenomenos, kas, skatienam doti, transformējas un mijas.

Visspilgtāk šīs idejas izpaužas krājuma centrālajā darbā – poēmā Ieceļotāji, kas ar īpašu grafisku un poligrāfisku risinājumu – kā grāmata grāmatā – ievietota „herbārija” centrālajā daļā. Pats par sevi interesanti, ka šāds lielāka formāta žanrs, kas nav pārāk bieža parādība jaunākajā dzejā, izpelnījies dzejnieka uzmanību kā izteiksmes formāts. No otras puses, tieši žanriskais rāmis piešķir tēmas risinājumam nepieciešamo monumentalitāti. Laikam pārdroši būtu uzspiest manas lasītāja asociācijas ar latviešu dzejas 60.–80. gadu vēsturi (Vācieša, Ziedoņa, Petera poēmām), tomēr savā ziņā tas palīdz saprast Puntes akcentus. Šķiet, dzejnieks, līdzīgi padomju laika autoriem, apzināti pieķēries „lielajām” sociāli, politiski un filozofiski nozīmīgajām tēmām. Lai gan Puntes poēma runā par tām netieši. Tajā stāstīts par cilvēku samērošanos ar dabu, savas vietas, dzīves nišas iegūšanu ar visām no tā izrietošajām sekām, bet cilvēka paša (ja atļauts tā to redzēt) īpašais novietojums kosmosā (Maksa Šēlera vārdiem runājot) skatīts kā visai relatīvs.

Tik un tā Ieceļotāji ir teritorijas industriālo iekarotāju himnas paraugs. Daba, kurā cilvēks kultivators izkaļ savu ceļu ar spēku, telpiski (tilpuma mērījumos) tverta jau, piemēram, savulaik slavenajā Jevgeņija Jevtušenko BAMa poēmā Izcirtums. Puntem poēmā ir it kā otra stāsta puse, tajā maģiskais teju vai ņem virsroku, lai gan valodiskā sistēma to pieskaņo un salabo lēnā, sabalansētā naratīva līnijā, kas atkal spilgti atšķiras no modernistu saraustītās, trauksmainās, retoriski robustās runas ar nepārtrauktiem pārsitieniem ritmā.

Zīmīgi, ka ir kaut kas, ko Puntes dzeja dzejnieka daiļrades griezumā nepazaudē. Viena iezīme, kas raksturīga viņa izteiksmei, ir daudzskaitļa pirmās personas lietojums. No vienas puses, tas nozīmē vēlmi dalīt stāstu ar kādu citu, no otras puses, – padarīt to objektīvu, ja ne obligātu. No trešās puses, šis „mēs” (daudzkārt saprotams kā drīzāk divskaitlis) ir arī svarīgs rīks dzejnieka identitātes konstruēšanā. Un šajā brīdī viss eko- un tehno- diskurss pavēršas pavisam negaidītā virzienā. Tad stāsts par ieceļotājiem iegūst sociālu un varbūt pat politisku dimensiju, iespējams, šis ir arī gribētais poēmas lasījums. Tad laiku ainavas ar baznīcām, tumšas alejas šosejas malā, snaudulīgas mazpilsētas un zaļi noauguši krūmāji ir ļoti skaidri apzināta savējās – latviskās – identitātes daļa un šai identitātei ir gan ģeogrāfija, gan vēsture: „Ko gan es no tā visa atceros / Tētis brauks pie televīzijas mājas / Viņam ir burka medus un mamma saka: „надень лучше два свитера.”” (20. lpp.). Zīmīgi, ka šī ir tieši latviešu valodā pirmizdota grāmata.

Dzīves mērījums materiālajā pasaulē – dzejai ir īpašs statuss šī uzdevuma veikšanā.

Dalies ar šo rakstu