punctum

Literatūra un kultūra

Kas izmazgā sirdi

Guna Kalniņa

27/06/2019

 

Kāds sajūtu, izglītības, gaumes un vēl kaut kā komplekts nosaka, kura ir tava mīļākā grupa? Un vai tas var laika gaitā mainīties? Cik daudz mīļāko var būt vienam cilvēkam – nu, varbūt reizē, varbūt secīgi. Šoziem vienā tumšā vakarā atskārtu, ka mana mīļākā grupa ir Dzidriņas megasistēma, un sāku šķetināt atpakaļ, kā tas tā varēja gadīties. Pati pirmā sastapšanās ar Normunda Rutka mūziku man bija 90. gadu sākumā, kad tā laika TV šovbiznesa haizivis, kuras uz skatuves personificēja Ēriks Loks un Baiba Sipeniece, ieveda Dzidriņas megasistēmu manā redzeslokā ar dziesmu Krēslas sveiciens: to nu laikam ir dzirdējis katrs – „Es sēdu ar domām par tevi…”

Bez paskaidrojuma, kur Rutkis spēlējis pirms tam, padomju Latvijas gados, todien redzēju, ka televīzija ar lielu uzmanību un saudzību uzved uz skatuves cildināt mūziķi, kura dziesma ir reizē mīlīga un tā kā vecmodīga, jokaina un laba, smieklīga un priecīga. Jautrību tas priekšnesums sagādāja apkārtējiem, pašam komponistam nekad, bet par to vēlāk.

Un pēc tā Rutka uznāciena Krēslas sveiciens maniem bērniem bija šūpuļdziesma visu viņu bērnību. Otra bija Loida-Vebera Operas spoka tēma ar manis pašas izdomātiem latviešu vārdiem „Es eju pastaigā gar operu, man pretī spoki nāk ar karogu, es viņiem uzsmaidu un nebaidos, jo jāāāābaidās no spoka nav, no spoka nav…”, un tad vēl arī Imanta Kalniņa Zanes buramdziesma no filmas Pūt, vējiņi – „Skalodami, velēdami…” Tādā muzikālās gaumes amplitūdā abiem maniem bērniem bija jāaug, neko darīt.

Pēc tam sāku sekot Normunda Rutka muzicēšanai, uzzināju, ka viņš ir fiziķis, bijis Saulkrastu domes deputāts, esmu redzējusi un dzirdējusi Dzidriņas megasistēmu dažādos sastāvos – atceros viņu vērienīgo uzstāšanos ar palielu metāla pūšaminstrumentu grupu pasākumā Bildes 2009. Pārskaitot mūziķus, tagad redzu, ka īpaši liels tas sastāvs nemaz nebija – vēriens un muzikālais apjoms tika panākts kādiem citiem līdzekļiem. Sajūsmināta iefilmēju dažas dziesmas savā fotoaparātā, absolūti tikai sev, bet likās, ka publiski pieejamu grupas ierakstu ir maz, tādēļ savus video atļāvos ielikt YouTube.

Pēc tā veiksmes gada grupa spēlēja katrās Bildēs, un tas viņiem ir tiešām piemērots uzstāšanās veids – uznākt ar dažām labi sagatavotām dziesmām, lai uzmirdzētu starp citām grupām ārpus lielo raidstaciju mūzikas stingrā formāta.

Mazākā sastāvā Dzidriņas megasistēmai ir lielisks koncerts Labā dabā 2016 Līgatnē, mani bērni arī tur spēlēja ar savu grupu DJ Krankenwagen – bija jau nospēlējuši un nāca klausīties patriarhu. Tas koncerts ir ierakstīts, un to var klausīties un skatīties LMT Straumē.

Es uz Līgatni toreiz nebraucu, ne jau katrā koncertā mammai jābūt klāt, diezgan, ka vispār kādreiz uzaicina paklausīties. Savos Dārziņos gāju uz avotiņu pēc skaidra ūdens ar telefonu kabatā un klausījos Labu dabu tiešraidē. Tajā koncertā pirmoreiz dzirdēju Normunda Rutka jaunu dziesmu ar mūsdienu dzejnieka ar pseidonīmu Pelegrīns vārdiem Lūgšana:  „Nedod Dievs man kādreiz / Nostāties stiprāko pusē…”

Nu jā, šo vārdu izvēlē ir tik ļoti jūtams pats Rutkis.

Tīmeklī atradu, ka 2015. gadā ir izdots vai vismaz ielikts Bandcamp Normunda Rutka soloalbums Pīlādžu gads.

Kad Robežu ielas picērijā Ansamblis pēc ilgāka laika atkal uzstājās Dzidriņas megasistēma, man vajadzēja būt tur klāt.

Bija ziema, tumšs jau pa dienu, likās, ka tas ir tālu, tur garām iet tikai margināls Buļļu –Ziepniekkalna autobusu maršruts, kas pilsētas centrā nekad neiegriežas, tuvumā ir Atgāzenes stacija. Pats ielas stūris, uz kura atrodas picērijas koka mājiņa ar jumtistabiņu un dārzu, ir gandrīz zem Ulmaņa gatves viadukta.

Bet, kad noskaņojums uzlabojās, noskaidrojās, ka Robežu iela sākas satiksmes mezglā pie Latvijas mežu jaunās ēkas un no pieturas pa Robežu ielu līdz koncertam kājām sanāk aiziet 10 minūtēs. Ja Dzidriņas megasistēmas jautrība neievilktos pāri pusnaktij, arī atpakaļ varētu tāpat aiziet. Taču ievilkās gan.

Bija sanākuši ļoti daudz cilvēku, daudz par daudz tik mazai vietai, tikai vakara gaitā palēnām noskaidrojās, kāpēc tā: lielākā vietā viņi spēlēt nevar, nespēj, un naudu par nesamēģinātu koncertu kādā koncertzālē arī no klausītājiem nevar prasīt.

Rajona bomzīgākie kaimiņi koncertu skatījās no ārpuses pa logu, Mārupes inteliģence vai no tālākām vietām atbraukušie tā nebija ar mieru un drūzmējās šaurā ejā pie bāra. Bija daudz jauniešu – puišu studentu, trīsdesmitgadnieku kompānijas, kur vīri nemitīgi nesa dzērienu papildinājumus savām dāmām, sieviešu ap četrdesmit bija vairāk, nekā vidēji varētu iedomāties redzēt tādā nomales picērijā. Stilīgs jauns pāris bija atnācis ar bērnu un netaisījās likt bērnu gulēt, bet ļāva tam aizmigt tētim klēpī. Bet noskaņojums visiem bija priecīgs un jautrs.

Ar to jautrību un/vai smieklīgumu vienmēr Rutka koncertos ir bijis divdomīgi: viņš runā daudz un īpatnēji, nav neviena, ar ko salīdzināt, – tā mājīgi, tīši panaivi, brīvi ļaujot plūst sadzīviskai domu gaitai, bet teksta daudzums ir tik liels, ka tā vienkāršā sirsnība aiziet pa fāzi un galu galā saiet sviestā. Kā parasti, puse klausītāju ņem visu viņa stāstīto nopietni, bet otra puse, kas uzķer to ekscentrisko sviestu, smejas no sirds visu Rutka runu laikā starp dziesmām. Es pa šiem vairāk nekā 20 gadiem, kopš fanoju par Dzidriņas megasistēmu, no otrajiem, kas garšīgi smejas, domājot, ka tas ir labs skatuves joks, esmu pārgājusi pie pirmajiem, man vairs neliekas asprātīgs mūziķa izteiksmes veids, runas iet uz riņķi un sāk garlaikot. Robežu ielas vakars pielika pēdējo punktu manai attieksmei – tā Rutka runāšana starp skaņdarbiem man tagad liekas tiešām dīvaina. Varbūt Rutkis ir mainījies, gan jau es arī, kā citādi.

Un savu mūziku – tik brīnišķīgi melodisko, nelīdzīgo ne Raimonda Paula, ne Imanta Kalniņa melodiskumam, dziesmas vienmēr ar labu dzejnieku vārdiem, ne tikai Ojāra Vācieša, bet dažādiem, inteliģenti un ar gaumi atlasītiem, no Kārļa Jēkabsona līdz Ingum Bērziņam – Normunds Rutkis vairs nejaudāja pats atskaņot. Starp dziesmām viņš gan paspēja pastāstīt, ka esot aizrāvies ar savu veco skaņdarbu atkārtotu aranžiju. Bet rezultāts bija tāds, ka pēc četrdesmit piektās vai simtās aranžijas tās dziesmas vairs nevar pazīt, ja nezina no galvas.

Tovakar grupā spēlēja Normunds Rutkis ar savu maģisko multifunkcionālo taustiņinstrumentu, Roberts Gobziņš ar vokālu un ar kladi rokās un Lauris Amontovs ar trombonu un akordeonu.

Aranžijas arī, šķiet, bija pārrakstītas diezgan nekvalitatīvi, jo trombonists Lauris, kam Rutkis muzicēšanas laikā bieži aizrādīja par nespēlēšanu pēc notīm un vairākas dziesmas apturēja un norādīja uz jaunām atšķirībām, tikai saulaini smaidīja un neielaidās konfliktos ar sirmo vadītāju. Un, kad viņam sirds bija pavisam pilna, par spīti Rutka kārtējai aranžijai, ņēma un nospēlēja garu meistarīgu trombona solo.

Un tad man atlika vērot Roberta Gobziņa priekšnesumu. Viņš nu gan ir labā formā, es nodomāju, – pasākuma saimnieks! Acīgi sekoja, lai nekas nenoiet pavisam greizi, pieskatīja aparatūru, mikrofonus, lai viss strādā, vienreiz mēģināja kādu podziņu pagriezt uz Rutka elektriskajām klavierēm, par ko Rutkis uzsita viņam naturāli pa nagiem. Meitenes pirmajā rindā noelsās vien: „Šausmīgs vadītājs!” Bet kā Gobziņš dzied Rutka dziesmas – it kā tie dzejnieku vārdi būtu viņa paša un viņam tieši tagad ir obligāti jāpasaka tas, kas pateikts dziesmā.

Pēc priekšpēdējās dziesmas Pie tevis līst lietus – „Jo kā gan citādi starp mums būtu radusies varavīksne…” – nāca pati pēdējā: Siltā lietū, kas, droši varu teikt no pieredzes, ir tiešām liels hits mūsu diezgan pašaurajā Normunda Rutka mūzikas mīlētāju lokā. Man pašai pagāja daži gadi, kamēr es, dungodama to dziesmu pārgājienos dabā, atskārtu, ka vārdi no Ojāra Vācieša poēmas Klavierkoncerts – „siltā lietū, kas izmazgā sirdi” – nozīmē atvieglojošu izraudāšanos. Bet Normunda Rutka un grupas Dzidriņas megasistēma koncertos tā publikas lielā smiešanās un jušana līdzi mūziķiem viņu lažās un uzvarās ir ar šo terapeitisko efektu, kas „izmazgā sirdi”.

Lūk, tajā vakarā Rutkis nomuļļāja šo skaisto dziesmu, pat ar ceturto reizi nespēdams piedabūt skanēt jaunajai aranžijai, un nogāja nost. Es pat nevarēju saviem līdzi atvestajiem blakussēdētājiem parādīt – tā ir TĀ dziesma, vislabākā, jo nekas daudz no tās nenoskanēja.

Gobziņš ar Lauri gan, sajutuši otro elpu, iztaisnoja muguru, veltīja pēcpēdējo dziesmu picērijas darbiniecei Eņģelītim – un tā bija man nedzirdēta, bet aizrautīga dziesma balsij un akordeonam! Tad viņiem abiem iepatikās spēlēt bez Rutka, un Gobziņš uz bis izdomāja atkārtot dziesmu vēlreiz, tikai vēl ātrāk – polkas ritmā, ar visu klausītāju muzikālo atbalstu, vai nu plaukšķinot, vai līdzi saucot un dūcot ko nu kurš! Ballīte! Pusnakts jautrība turpinās!

Šaubu nav, es turpināšu sekot, kur vēl viņi spēlēs, un zinu, ka man tur nebūs neveiklas sajūtas, – kaut vai pusnaktī, kaut krogū, jo Dzidriņas megasistēma pulcina ap sevi manējos, ļoti labvēlīgu publiku, tiešām, bez bažām.

Dalies ar šo rakstu