— Deviņu pacanu grāmata ar psalmiem

Par Serhija Žadana grāmatu Mezopotāmija (no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

Romantikas un romantisku briesmu pilna ir ukraiņu rakstnieka un dzejnieka Serhija Žadana (Сергій Жадан, 1974) radītā Mezopotāmija – deviņu stāstu un nelielas dzejas kaudzītes pildīta literārā pasaule, kurai ir maz kopīgā ar Divupes vēsturi. Līdzība ar Mezopotāmiju šeit ir asociatīva kā teju viss Žadana īsprozā. Ja pieņem, ka pakaļdzīšanās tikko redzētam sapnim ir sens kultūras paradums un piedzīvojumu stāstu pamats, tad rakstnieka tēlotā dzimtā Harkiva (vai arī daži tās metafiziskie slāņi) Mezopotāmijā ir izaugusi līdz vietai, kur varētu notikt ukraiņu Eposs par Gilgamešu:¹ stāstu krājums ir klusa himna īstu pacanu draudzībai un mīlestībai, kā arī nostalģiski aizejošās postpadomju dzīves un filozofijas šķērsgriezums.

Galvenais tēls te ir pilsēta, atsevišķa valstība ar saviem likumiem, kurā brīžiem uzvēdī kas līdzīgs vīriešu cietumā auklētām blatnoju ieražām jeb ielas „skolai”, jo aiz katra jaunekļa stāv kāds onkulis, kura autoritāte neļauj un neļauj „mazajam” pārgulēt ar savu miesīgo māsīcu (stāsts Mario), bet kurš tomēr palaiž garām brīdi, kad tas beidzot notiek. Bailes un trīsas pēc padarītā asinsnozieguma, kas Žadanam iekļūst kategorijā „mīlestība”, tikai izrotā pilsētas ainavu. Kas var būt smagāks par šo? Tikai kāda dauzoņas paziņas pārgulēšana ar svaigi apprecētu līgavu viņas kāzu dienā (Ivans) – uz virtuves galda. Tas gan ir citā stāstā, bet Žadana pacanu fiška ir savstarpējā pazīšanās vai vismaz „vairāku rokasspiedienu likums”, kad kārtējā stāsta paziņas paziņa pazīst lasītāja jau sastapto cita stāsta varoni. Tas tagad ir moderni (re, Guna Roze Sadursmē to tikko izmantojusi) – ne vienmēr un ne visi varoņi savstarpēji saslēdzas, dažreiz tikai paiet viens otram garām. Lai gan tas izskatās pēc literāra brāķa, lasītājam šis paņēmiens liek saausīties, turklāt garām palaistas nianses Žadana prozu nebojā.

Dekoratīvas šķiet gan pacanu profesijas un darbavietas – to nozīme pazūd momentā, stāstam ievijoties jūtu un sajūtu gultnē, – gan arī autora spēles ar kristietības tēliem. Puse no šiem titulstāstu galvenajiem grēciniekiem nomināli ir Kristus mācekļi – Matvijs (Matejs), Luka, Mario (Marks), Ivans (Jānis), Foma (Toms), savukārt pārējie – Bobs, Marats, Jura un Romeo. Šajā reliģiskas un nacionālas piederības un titulu kompotā noturīgi ir tikai vispārcilvēciski rituāli – kāzas, bēres, dzimšanas diena ar nāves smaku vai iniciācijas (ievākšanās, aizceļošana un citu veidu jaunas teritorijas apgūšana), jo gluži kā Emira Kusturicas filmās te iespējamas absurdas un skaistas lietas. Žadans ir prātīgs un jebkuram lasītājam tuvs pilsonis tādā ziņā, ka pāri visam pacanu baram ir neapstrīdams jumts un dievs – pilsēta.

Bet pilsēta galvenajā lomā nav nekas jauns, mēs esam pieraduši, ka ēkas un ļaudis saplūst vienotā matērijā, dažreiz dramatiski krustojot šķēpus un galvas, no tagadnes un pagātnes it kā veidojot motīvu monumentus mūžībai, – piemēram, leģenda par Svētā Jura un pūķa cīniņu valdnieka meitas dēļ. Vai tā nav aizkustinoša parafrāze Juras „cīņai” ar tuberkulozi, vienlaikus guļot ar dispansera māsiņu Allu (Jura)? Runā, ka viņa Juram ļauj visu, tikai ne bučoties, un savas labās sirds dēļ ir bijusi pirmā sieviete arī daudziem Marata bēru viesiem, pat pašam nelaiķim (Marats), kurš, izrādās, par spīti skaistajiem bērinieku tostiem un par spīti sievai, ir bijis slikts sportists un labs jāklis.

Tā kā galvenie varoņi ir vīrieši un Žadana meistarība ir tajā, ka tikai retumis viens vīrietis ir pilnībā līdzīgs citam, svarīgi, ka teju katra skatpunkta prizma ir sieviete. Sieviete Mezopotāmijā ir noslēpumaina – gluži kā saldējuma pārdevēja parkā tā lasītājam nepaliek tuvāka pat tad, ja vīrietis sievieti „atkož” un samaksā ar savu godu. Mīlestība Žadanam izskatās tikpat lipīga kā pretīgās mušiņas vistālākajā Kurzemes mežu nekurienē. Tāpat kā tālā mežā kukaiņi, arī Žadana Mezopotāmijā būtībā nav un nevar būt nekas vairāk par mīlestību dažādos agregātstāvokļos – spārnotu, kodošu, skrejošu, ķerošu, apēstu, apraktu, pārdomātu sitienu saplacinātu uz sviedrainas ādas. Reizēm paradoksālu. Ne velti prātā spilgti palicis viens no tēliem – žurnālists Matvijs ar rozā mobilo rokās, kurš soļoja pa ielu un vēlāk savā stāstā tika ar visu rozā priekšmetu apcietināts un pārmeklēts. Maigums un pārgalvība kopā ar attiecīgu pacanisko likteni – šādi gribētos raksturot Mezopotāmijas ievērotos zvērus un viņu dzīvesstilu. Nav vēlams gan lietot darbības vārdu „mīlēt”, jo grūti noteikt, cik ļoti mīl katrs no deviņiem stāstu varoņiem. Drīzāk viņi visi kaut ko grib: seksu, apmierināt zinātkāri, riskēt, iegūt, dzīvot un nedaudz mirt. Un tāpēc, kā paceļot glāzi tostam Marata bērēs, sauksim to garā vārdā: par mīlestību. Tāpēc, ka gari un poētiski, bet ne banāli tēlojumi piestāv autora prozas stilam, kas atsevišķā beigu nodaļā izlejas arī dzejā kā jau izlasītu stāstu motīvu dziļumos tapuši seni psalmi – izredzētā sarakstīti un atsevišķā ceremonijā izpildāmi.

Ja parasti tēlainos tekstos ir sastopama reta vai mazāk reta vilšanās, tad šeit tādu nesagādāja neviens no Žadana poētiskajiem paņēmieniem (prozā!). Aiz katra plašāka teikuma un mazākas vārdu rindas neslēpjas, bet IR dzejnieks, kurš prozā raksta poēmas vai pat lauzītas simfonijas (no ukraiņu valodas tās godam iztulkojusi Māra Poļakova). Tās ir diezgan tumīgas substances, kurās iegrimt ir viegli un patīkami. Varbūt te nebūtu vietā piesaukt hrestomātisko Aleksandru Puškinu un viņa Jevgeņiju Oņeginu, bet zināma, vēsturiskiem nosacījumiem aplipusi pacaniskā varoņa noskaņa ir pārmantota. Protams, silta kā jau labākais no slāvu literatūras. Sava laika manifesta vārda cienīga, kā tas jau bijis Žadana slavenākajā romānā Džezs pār Donbasu (2010).

Meklējot paralēles citos mākslas veidos – prozas simfonijas grāmatā ir deviņas, savukārt klasiskās mūzikas ticējumi vēsta, ka autors drīz pēc devītās sacerētās simfonijas grasās mirt (tāpēc labāk devīto nesacerēt vai vismaz nesaukt par devīto). Tā nu mirst ne tikai pirmā un devītā stāsta varonis, bet, kas ir daudz trakāk, grāmatas beigās ievietotajā dzejā brīžiem skaidri mirst arī prozista Žadana dzejiskā maģija. Tikai nepārprotiet – dzeja ir laba, daudzviet ģeniāla, Māra Salēja atdzejojumā patiesa un stāstu motīviem parafrāziska, bet nez vai dzejnieks prozā un dzejnieks dzejā viens otram palīdz. Varbūt tas ir pelnītais vakara dzestrums pēc siltās dienas Harkivā?

Iedomājos, kā izskatās Žadana dzimtajā Harkivā. Prātā nāk tikai padomju laiku suvenīrs vecās radinieces dzīvoklī, šķiet, metāla bundža cukuram vai miltiem, varbūt tā bija krūzīte vai bļodiņa ar noslēpumaino bērnības uzrakstu Харків. Tikpat tāla kā Mezopotāmija jeb Divupe, kuru nācās apgūt pirmajās vēstures stundās skolā. Šķiet, to pat var savienot, viens laiks un divas telpas, un tagad klāt nāk trešā – siltā pacanu Harkiva no Serhija Žadana, kas labdabīgi „uzlauž” bērnību ar pieaugušo romantiku.

1. Lūdzu, nepērciet Jumavas svaigo Gilgameša izdevumu latviešu valodā, jo viņi nemaksā autoriem un tulkotājiem un pacanu pasaulē jau sen būtu pieklapēti par parādiem (aut. piezīme).  (atpakaļ uz rakstu)