— Caur Kuzmina tīklu acīm

 

Par Mihaila Kuzmina dzejoļu krājumu Tīkli (atdzejojis Einārs Pelšs un Kārlis Vērdiņš; Neputns, 2019)

 

Dzejnieki iedalās tajos, kas seko modei, un tajos, kas modi diktē. Šī tēze gan ir spēkā vienīgi laikmetos, kuros modei ir svars, un pagājušo gadsimtu mija Krievijā nepārprotami bija šāds laikmets. Sabiedrība alka kaut ko, kam varētu sekot, kultūra mutuļoja no nepiepildītām iecerēm un jaunām idejām politikā, ekonomikā, zinātnē, psiholoģijā, reliģijā un mākslā, arī dzeja nebija izņēmums. Protams, būtu augstprātīgi to reducēt tikai uz modi, daudzi idejiskie līderi no tiesas uzskatīja, ka sintezē jaunu uzskatu sistēmu, kas sevī iekļautu pilnīgi visu. Viens no tādiem bija Vjačeslavs Ivanovs – dzejnieks un dionīsisma reliģijas dibinātājs. Par vienu no Sudraba laikmeta vadošajām figūrām viņu nodēvēja jau vēlāk, arī pats apzīmējums „Sudraba laikmets” tika izdomāts (par nosaukuma autorību sacenšas Nikolajs Berdjajevs, Nikolajs Ocups, Sergejs Makovskis un Vladimirs Majakovskis), retrospektīvi atskatoties uz to, ko Rietumeiropā sauca par fin de siècle (gadsimta beigām) un Belle Epoque (skaisto laikmetu).

Sudraba laikmets Krievijas literatūrā iesākās 1890. gadā, par to nevienam nav šaubu, taču par tā beigām aizvien notiek strīdi. Daži uzskata, ka tas beidzās ar Pilsoņu kara sākumu 1918. gadā, citi min Gumiļova nošaušanu un Aleksandra Bloka nāvi 1921. gadā, vēl citi tajā iekļauj periodu līdz Majakovska bojāejai 1930. gadā. Tā vai citādi, bet skaidrs ir viens – Sudraba laikmeta kulminācija un augstākais punkts bija tas, kas notika Vjačeslava Ivanova Pēterburgas dzīvoklī no 1905. līdz 1909. gadam, kad tur trešdienās pulcējās dzejnieki simbolisti un tiem sevi pretstatošie dzejnieki akmeisti. Dzīvoklis atradās Tavrijas un Tveras ielu stūrī, mājas sestajā stāvā, un tika dēvēts par Torni. Tur notika diskusijas (vienu brīdi sapulču priekšsēdētājs bija filozofs Nikolajs Berdjajevs), lasījumi, teatrāli rituāli, vīna dzeršana spilvenu zviļņos, pārģērbšanās eksotiskos kostīmos un dažnedažādas izvirtības – godinot 14. gadsimta persiešu dzejnieku un sūfiju Hāfezu, te praktizēja „hāfezismu”. Tornī viesojušies Balmonts, Bloks, Majakovskis, tur iepazinās Ahmatova ar Mandelštamu. Namatēvs Ivanovs neslēpa savu „dionīsisko” pārliecību un personiskās ģimenes ménage à trois (trejsaimniecībā) iekļāva te kādu sievieti, te vīrieti. Tornis bija zināms arī kā homoseksuāli orientētu abu dzimumu intelektuāļu iepazīšanās vieta. Daļu no tiem mūsdienās droši vien sauktu par bi-curious, bet tolaik – vienkārši par netikļiem un netiklēm.

Viens no zīmīgākajiem regulārajiem Torņa sanākšanu viesiem un (laikā no 1908. līdz 1912. gadam) iemītniekiem bija Mihails Kuzmins – dzejnieks, komponists, aktieris un augstākajā sabiedrībā labi pazīstams netiklis, ko pats arī neslēpa un par ko ne mazākajā mērā nekaunējās. Tornī tapa un tika pabeigts viņa pirmais dzejoļu krājums Tīkli, kas atdzejots latviski un nupat izdots apgādā Neputns.

Lai arī literatūras vēsturnieki Kuzminu pieskaita pie Sudraba laikmeta dzejniekiem, viņa vārdu neatradīsim pirmo desmit vai piecpadsmit autoru uzskaitījumā, kas tiek minēti enciklopēdiju šķirkļos par šo tēmu. Būdams notikumu epicentrā, Kuzmins vienmēr ieturēja savrupu pozu, kas viņu neļauj aprakstīt kā viennozīmīgu parādību. Pretrunīgums vienmēr bijis viņa spilgtākā īpašība, pat laikabiedru liecībās par viņa izskatu līdzās atrodami pilnīgi pretēji epiteti: „Neliela auguma, tumšu ādu, retu matu šķipsnas savītas cirtās uz pieres un plikā paura, milzīgas, pārsteidzošas bizantiskas acis. Kuzminam ir pārsteidzošas acis… viņš ir kroplis,” rakstīja atmiņās dzejnieks Georgijs Ivanovs.

Kuzmins sāka rakstīt salīdzinoši vēlu, un pirmā dzejas publikācija parādās tikai 34 gadu vecumā. Uzmetumi, ieceres un atsevišķi dzejoļi pirmajam krājumam tapuši ilgākā laikā. Krājuma ceturtā, noslēdzošā daļa ir cikls Aleksandrijas dziesmas, bet ceļojumā uz Aleksandriju Kuzmins bija devies vēl 1895. gadā – tas bija romantisks ceļojums ar viņa tālaika mīļāko Žoržu. Verlibrā rakstītais dzejoļu cikls iesākts 1904. gadā, daļēji publicēts žurnālā Весы (Svari) 1906. gada jūlijā. Trīs pirmās daļas veido konceptuālu triloģiju, kas parāda augšupejošu ceļu no vulgārās, neīstās mīlestības pie patiesās un dievišķās – šo tēzi es atradu enciklopēdijas šķirklī, ko rakstījis literatūrzinātnieks Nikolajs Bogomolovs, taču nekādu pierādījumu tam, ka arī Kuzmins tā būtu uzskatījis, man nav. Būtiska atšķirība no ceturtās daļas ir pirmajās trijās izmantotās daudzās rotaļas ar formu un stilistiku – tur izmantotas atskaņas un atkārtojumi, žonglēšana ar pantmēriem, lēkāšana starp pacilātu lirismu un piezemēti ikdienišķu valodu.

Lai arī izdota simbolistu izdevniecībā Skorpions, grāmata drīzāk pieskaitāma akmeisma virzienam, kas aizstāvēja, nē, drīzāk pat pieprasīja no dzejas pievēršanos „īstām” lietām un taustāmiem objektiem. Bieži minēts piemērs no dzejas vēstures ir pirmās daļas pirmā dzejoļa sākums, kurā autors vaicā, „kā lai atrod tādu dzejas valodu, kas spētu aprakstīt šo pastaigu, šo pudeli šablī baltvīna spainītī ar ledu un viegli apgrauzdētu maizīti, un nogatavojušos ķiršu saldeno ahātu” (te es izmantoju paplašinātu, skaidrojošu parindeni, krājumā atdzejots šādi: „Kā pasaku, kā rod lai vārdu pulku / Par pastaigu, šablī, par ceptu bulku, / Cik ķiršu ahāts kārdinoši salds?”; oriģinālā: „Где слог найду, чтоб описать прогулку, / Шабли во льду, поджаренную булку / И вишен спелых сладостный агат?”). Ja šablī pieminēšana, kas nesimbolizē neko citu kā vienīgi pašu šablī dzeršanas priekšnojautu, vēl izklausās kaut cik romantiski, tad bulka kā vārds no bodnieku un mājsaimnieču tēzaura tālaika Krievijas literārajās aprindās izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu. Zīmīgi, ka atdzejotājs Einārs Pelšs nekautrējas lietot burtisku pārcēlumu latviski kā banālu rusicismu. Šajā gadījumā tā nav tulkotāja slinkuma izpausme, bet apzināta atsauce uz latviešu augstajā literatūrā nepieļaujamo „zemo stilu”. Cita lieta ir pantmēra telpas trūkuma dēļ garām palaistais ledus (franču baltvīna pudele, kas guļ smalcinātā ledū, noteikti ir spilgtāks dzejas tēls par vienkārši „šablī”). Kaut cik noslēpumains šajās rindiņās ir tikai „ķiršu ahāts”, kas tā arī iztulkots, neko nepaskaidrojot, – vai ar to domāta ahātam līdzīgā ķiršu krāsa, vai no ahāta izgatavota augļu vāze, kurā šie ķirši ir ievietoti? To mēs nezinām.

Meistarīgi spēlēdamies ar formu, Kuzmins lielā daļā dzejoļu izmanto vienu un to pašu sižetu – apraksta to, ko sev apkārt redz iemīlējies cilvēks. Dzejoļos Visu dienu („Es šodien visu dienu būšu mājās…”), Sapņi par Maskavu („Rozā māja ar gaišziliem vārtiem un aplodu; / Holandiešu cepure ar atloku; // Mīļotās lūpas, acis melīgās, / Mīļās lūpas (vai tiešām vien mānot vēlīgās?); // Istabā – skapis un gulta divvietu, / No darbnīcas loga redzama ieliņa, ietve…”), Laimīga diena („Šodien augu dienu ar Jums būšu!”) un vēl daudzos citos tiek uzskaitīti nebūtiski, sīki dienas notikumi, burtiski izmantojot to pašu paņēmienu, ko Lū Rīds dziesmā Perfect Day. Vjačeslavs Ivanovs vēlāk pamana, cik liela līdzība ir starp Aleksandrijas dziesmām un Konstantina Kavafja Aleksandrijas dzejoļiem, kas brīžiem izskatoties kā Kuzmina „teksta versija jaungrieķu valodā”. Lielā mērā Kuzmina iespaids jūtams Josifa Brodska Vēstulēs romiešu draugam.

Taču Mihaila Kuzmina ietekme uz sava laikmeta dzeju bija strīdīga – viņš nepārprotami tika pamanīts, taču ne atzīts. Viņa stilam nebija sekotāju, jo stilistiski Kuzmins bija ļoti dažāds. Viņa programmatiskā sleja Par daiļo skaidrību (1910) bija nozīmīga akmeisma attīstībai, taču pats Kuzmins sevi aizvien vairāk nodalīja no šī strāvojuma, pat ironizēja par to. Veļimirs Hļebņikovs vēstulē savam brālim rakstīja, ka uzskata sevi par Kuzmina mācekli, taču aizgāja pavisam citā lirisko eksperimentu dimensijā. Anna Ahmatova, kuras debijas krājumam bija Kuzmina priekšvārds, vēlāk cītīgi pretojās ikvienam mēģinājumam viņu saukt par Kuzmina sekotāju. Mūža nogali Kuzmins aizvada kā tulkotājs un komponists (jā, Aleksandrijas dziesmas vēlāk ir izdotas ar visām notīm), bet kopš 1929. gada par viņu Padomju Savienībā centās aizmirst – gan buržuāziskās dekadences, gan atklātās homoseksualitātes dēļ. Ironiski, ka Kuzmins bija mācījies vienā klasē ar Georgiju Čičerinu – vēlāku revolucionāru un pirmo Padomju Krievijas ārlietu komisāru. Zēnus ģimnāzijā vienoja tas, ka abi izjuta simpātijas pret sava dzimuma pārstāvjiem. Tieši Čičerins Kuzminu iepazīstināja ar Rietumeiropas kultūru, mūziku un literatūru. Abi vēlāk vēl daudzus gadus sarakstījās, Čičerins bija arī viens no pirmajiem Aleksandrijas dziesmu lasītājiem un vērtētājiem. Pamazām un negribīgi Kuzmina dzeja Krievijā tiek pārizdota, iznākuši trīs viņa dienasgrāmatu sējumi. Latvijā mēs par viņu uzzinājām mazliet vairāk, tikai pateicoties Vladislava Nastavševa interesei. Kuzmina dziesmas un proza izmantota iestudējumos Peldošie – ceļojošie (JRT, 2014) un Peldošie – ceļojošie. II daļa (Dailes teātris, 2016).

Latviešu valodā izdotais Kuzmins skan nedaudz satraukti un rotaļīgi – vārsmas un rindiņas, kas krieviski nu jau izklausās kā ticama un gandrīz vai pareiza dzeja, latviski krīt ārā no ierastā, aizķeras un ielīksmo. Tieši tā, kā tās, iespējams, skanēja tolaik. Bilingvālais izdevums šajā gadījumā pilda īpašu funkciju. Ja citas „samta sērijas” grāmatas bija pārsvarā kāda autora dzejas izlases, tad te mēs varam lasīt krājumu pilnībā tādu, kādu to vēlējies redzēt autors, turklāt tas ir debijas krājums, kas pieteica un realizēja jaunu, ambiciozu dzejas dienaskārtību. Tik nozīmīgam darbam bija nepieciešami divi atdzejotāji (Kārlis Vērdiņš gan atdzejojis mazāko daļu, palīdzot Eināram Pelšam viņa titāniskajā iecerē vien kādos smalkākos vai erotiskākos gadījumos) un dzejnieks redaktors (Jānis Elsbergs). Šur tur var apšaubīt, cik pamatota bijusi vārdu secības maiņa precīzas atskaņas labad („какое счастье… зимнее ненастье”, piekritīsiet, izklausās savādāk nekā „baudīt pamestību… ziemas slapjdraņķība”), atradu arī kādu pārprastu vārdu („Сухой цветок, любовных писем связка…” latviskots kā „Sauss ziediņš, mīlas vēstulīšu saikne…”. Protams, „связка” var tikt tulkots kā saikne vai pat kā saiklis, taču šajā gadījumā autors visdrīzāk domājis vēstuļu saišķīti, pārsietu ar lenti vai aukliņu). Nav saprotams, kāpēc Pelšs vienā dzejolī „целый день” tulkojis kā „visu dienu”, bet citā (turklāt vēl netālu esošā) – „augu dienu”. Jā, latviski atkārtot to pašu vārdu ir nepiedienīgāk nekā krievu vai angļu valodā, taču autors to nepārprotami ir vēlējies. Frāžu un vārdu atkārtošanās krājumā ir bieža, arī tas pats „šablī ledū” tiek pieminēts vēlreiz, turklāt pēdiņās – jau kā atsauce uz pirmajā reizē minēto. Šādu piekasīšanās vērtu kļūdu nav daudz, un tās nekādi nemazina tulkojuma nozīmību gan literatūrvēsturiskā, gan mūsdienu latviešu dzejas valodas attīstības kontekstā.

Taču ir vēl kāds aspekts, kas izdevumu padara uzmanības vērtu. Tā ir Kuzmina dzejas homoerotiskā intonācija, viņa paša atklātā homoseksualitāte un kvīru literatūras konteksts, ko asprātīgi uzsver krājuma priekšvārda autora izvēle. Latvijā dzīvojošais dzejnieks un literatūrzinātnieks Dmitrijs Kuzmins ir „ne tikai” arī Kuzmins, bet arī aktīvs LGBT tiesību aizstāvis un homoerotiskā naratīva attīstītājs mūsdienu krievu dzejas valodā. Mums tas ir svarīgi, jo latviešu literatūrā viendzimuma mīlestības jūtu izpausmes aprakstītas reti un valodas iespējas šajā ziņā nav pietiekami apzinātas. Mihaila Kuzmina valoda, veids, kā viņš runā par iemīlēšanos, kaisli, alkām, trauksmi un laimes piepildītām sajūtām, izmantotais vārdu krājums, skatiens – tas, kā iemīlējies vīrietis redz otru vīrieti, – tas viss var palīdzēt mums ne tikai bagātināt savu izteiksmes līdzekļu krājumu, bet arī iemācīties just, redzēt un domāt mazliet plašāk un atvērtāk.