punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Martas stāsts

Inga Žolude

04/07/2019

 

Aiz lietainā loga sudraba pile kaļ manu mieru. Šorīt līst. Vēl pat nav rīts.

Gutta cavat lapidem non vi, sed saepe cadendo.

Man tikai jāiztur. Šī nemiera pile iedobj manu mieru arvien dziļāk, dziļāk kā pagānu upurējamo akmeni, kurā notek upurasinis dievības rīklē kā bezdibenī. Ja mans tēvs vispār bija latvietis, tiklab viņš varēja būt arī pagāns pēc dabas.

Un kāda ir mana daba?

Ta Swehta Grahmata – jūs visi viņu tulkojat, bet es viņu saprotu.

Es saprotu tur rakstīto ar kādu nezināmu zināšanu.

Kad mēs tikāmies Rīgā Tā Žēlīgā Kunga 1699. gadā, viņš stāvēja man blakus un daudz runāja. Tā kā viņš nevarēja mitēties, es viņu ievedu Dieva namā. Pati nezinu, kāpēc tieši Svētā Pētera baznīcā, kāpēc tieši tur. Nevienu Pēteri tēvoča mājas apkaimē nezināju, bet apustuļa vārds mani vilka pie sevis.

Vispār vārdi mani neinteresēja. Vismaz ne tā kā tēvoci. Viņš noņēmās ar vārdiem vairāk nekā ar dzīvām būtnēm, bet es jau arī biju tikai kalpones vietā…

Tobrīd es pamanīju, ka Dievnams izrotāts ar neglītākajiem eņģeļiem, kādus man nācies redzēt. No tāluma tie likās skaisti, tie vienmēr bija likušies skaisti, īpaši man, nabaga bārenei no laukiem. Tomēr man šķita, ka tobrīd viņš to nezināja, kad atnāca pie tēvoča Glika, lai runātu par savu Ījaba grāmatas tulkojumu, es biju tur, un viņš uzņēma mani par tēvoča īsto meitu.

Man jau arī bija mugurā glaunā baltā kleita. Mēs reti bijām metropolē, tāpēc tēvocis izmantoja katru gadījumu, lai kulturāli izglītotu mani, „kādreiz jau tu iziesi pie vīra,” viņš man teica.

Tēvocim Glikam bija jādodas uz apspriedi par Svētajiem Rakstiem. Vēl atpakaļ mājās es biju dzirdējusi, kā tēvocis Gliks sarunājās ar tanti Kristīni, ka viņš tikšoties ar Fišeru cerībā panākt no viņa pilnīgu atalgojuma izmaksu par veikto Bībeles salikšanu.

Piepeši es sajutos vainīga, ka biju viņu apgādībā. Zināju, ka viņi nedomāja mani par nastu, viņi bija pārāk labi cilvēki – pieņēmuši mani, apmācījuši, nekā man neliedza – tomēr ēdamlietas un drānas, kas iziet uz mani, arī maksā naudu, un tad vēl es deldēju sliekšņus – Kristīnes tante saviem mazajiem bērniem, kuru pieskatīšana pa lielai daļai ir mans pienākums, arvien aizrādīja, ka slieksnim virsū nevajag mīt, bet gan kāpt pāri . Tas lai durvis piegulētu un žurkas pa apakšu nelodātu. Mūsu mājās gan žurku nebija.

Slieksnis.

Esmu uz sliekšņa.

Kaut kāda sliekšņa, pati vēl nezinu kāda. Bet it kā vēl kāds te būtu ienācis. „Un tas Eņģelis nahze pee tahs eekścha un śazzija: Eśśi śweizinata tu no Deewa apſchehlota, tas Kungs irr ar tewim, tu augſti teizama ſtarp Śeewahm. Bet wiņņa to redſedama istruhzinajahs pahr wiņņa Wallodu un dohmaja pee śewis kahda Śweizinaśchana śchi eśśoti?”1

Esmu grūta – vai tā varētu būt, ka mūsu tīksmās spēles ar tēvoča un tantes vecāko atvasi bijušas tik nopietnas?

Stāvot baznīcā varbūt mūsu ir treji – es esmu kā divi cilvēki – cālis čaumalā manā vēderā – neviens pat nenojauš – šķīstā Bībeles tulkotāja „meita” – un te tev nu bija! Tātad varbūt mūsu ir divi un blakus stāv šis svešais atbraucējs – vārdā Virginius. Adrians Virgīnijs, kurš tulko To Swehto Grahmatu igauņu valodā, un viņa vārds – „virginius” – nozīmē „jaunavu”. Kāda es vairs neesmu. Neglīti eņģeļi.

Baznīcas labajā spārnā stāv liels Jēzus atveidojums, tā ēna uz sienas izskatās pēc tēvoča – vai jebkura vācu muižnieka ar platmali galvā.

Vācieši pārņems pasauli.

Kāpēc es tā tikko nodomāju?

Es nezinu, es vairs neko nezinu, kopš man radās aizdomas par cāli olā, manas domas šaudās vēja pūstas kā gulbja dūnas virs Marienburgas ezera.

Mēs stāvam Apustuļa Pētera Dievnamā, un man nav izvēles. Varu skatīties uz neglītiem eņģeļiem vai arī klausīties šī tāli braukušā mācītāja bezgalīgās apceres par Dieva ticības pierādījumu: šis stāsts par Ījabu tikai pierāda… Ījaba ticību. Sātans visādi iztaisās, un Dievs tam ļauj, jo Ījabs ir īsteni ticīgais… Tomēr muļķīgi, kāpēc gan būtu jāpārbauda ar tik nežēlīgiem pārbaudījumiem kāds, kurš tāpat jau tic tik stipri… Pat ja viņš salūztu, ko tas pierādītu?!

Es zinu šo stāstu. Tēvocis man to ir stāstījis. Viņš ir runājis par to sprediķos, un es esmu klausījusies, kamēr daudzi neklausās. Viņi tikai sēž. Vai stāv. Atkarībā no tā, ko dara pirmās rindas. 

Es griežos uz riņķi. Baznīcas kanceles pultij pārklātais audums, kas nokarājas uz leju kā karogs, izšūts ar vārdiem: „Topiet pilnīgi.” Visapkārt sapulcējušies nepilnīgi – jo neglīti – neglītākie pasaulē – vai varbūt debesīs? – eņģeļi. Tepat arī šī „jaunava” – Virginius, kas runā par Ījaba ticības pierādījumu.

Bet mana ticība nav jāpierāda, es ticu Dievam.

Turklāt es saprotu To Swehto Grahmatu un To Jauno Testamentu.

 

Jaunava vēl neko nezina par baudu starp vīrieša un sievietes ķermeni. Viņa nezina arī to, ka šādas baudas var nebūt. Ka tas drīzāk ir pārbaudījums. Nu, līdzīgi kā ticības pārbaudījums…

Šāda bauda ir bijusi starp tēvoci Ernstu un tanti Kristīni. Pirmajā reizē – vai vienā no pirmajām reizēm – šīs baudas rezultātā radās viņu pirmdzimtais Kristiāns Bernhards.

Šādas baudas rezultātā rados arī es. Pat ja šobrīd vecāku man nav. Vairs nav.

Tagad es esmu viena.

Tagad es iespējams vairs neesmu viena, bet mūsu ir divi – es un cālis olā.

 

Pētera baznīcā zibens ir iespēris jau vairākas reizes, tomēr Dieva pils katru reizi ir atjaunota. Dieva pils – šaurākā nozīmē, saprotams, jo īsteno Dieva pili iznīcināt nespēj nekas, kamēr vien esmu es, kas šo pili savām gara acīm redz un uz Dieva valstību cer. Varētu pat teikt, ka Dieva pils ir manī. Jo bez cilvēka, kas tic Dievam, nav taču Dieva. Dievs ir cilvēkā. Tas rakstīts Tajā Swehtajā grahmatā un Tajā Jaunajā Testamentā, bet neviens to nav īsteni izlasījis, citādi visi to jau zinātu un nepārmestu ķecerību, ja kāds iedomātos to pateikt skaļi. Bet es to nesaku skaļi, īpaši kā tēvoča Ernsta Bībeles tulkotāja „meita” nedrīkstu.

Tātad manī ir Dieva pils. Manā Dieva pilī ir ola, un tajā olā ir cālis, kurā arī ir Dieva pils. Manā Dieva pilī ir vēl viena Dieva pils – mana bērna.

Varbūt tieši tāpēc, ka šī Pētera baznīca ir tik daudz tricināta, kāda Dieva – vai drīzāk dēmona? – roka mani šurp atveda. Ja pēkšņi pār mūsu galvām sabruktu šis tornis, sabruktu arī mana Dieva pils, saplīstu arī tā slepenā ola, un man nevienam nebūtu jāpaskaidro tās dējuma vēsture.

Bet tornis nebrūk. Ja vien tas varētu nogrūt no pārliekas runāšanas – „jaunava” aizvien runā un runā, šis Virginius šķiežas ar tiem vārdiem, kas viņam būtu jāizmanto Swehtajai Grahmatai. Varbūt tie jau būs otrreiz lietoti vārdi, bet Dievam tādi neder.

 

Adrians ir viņa priekšvārds.

 

Adrians ir mocekļa no Nikomēdijas vārds.

Kā es to zinu?

Es to vienkārši zinu.

Es nezinu, kāpēc, man vairs nav papa un mammas, un tas mani nomoka, bet es zinu par Nikomēdijas mocekli Adrianu, un nekas nevar būt vienkāršāk kā to zināt.

 

Man ir nocirstas saknes. Esmu ne vairs stumbrs, bet baļķis – mani var nomest jebkur vai iebūvēt jebkurā namā, arī Dievnamā.

Tomēr es vairs neesmu svētais materiāls – tās olas dēļ, kas manī.

 

Izgājusi no baznīcas, es uzlūkoju pulksteni. Tēvocim vajadzētu būt beigušam savas lietas. Adrianu aizvedu pa Mazo Mūku ielu uz mūsu namu pie tēvoča. Vakara koncertam tēvocis bija norīkojis man pavadību, bet viņi paši palika runāt: Bībeles pārrakstīšanai ādās vajadzējis tūkstoti ar pusi slaucamo lopu. Bet tagad to var iespiest gandrīz bez bēdu, un iespiedējam tas ir liels pasūtījums. Tēvocis ar Virginiusu runāja igauniski, tēvocis gribēja praktizēties pēc ilgākas atšķirtības no tās valodas. Man likās, ka tēvocis valodu uztver tikpat kā dzīvu cilvēku – viņš valodai pievērsa uzmanību, rūpējās par to, attīrīja, veidoja un audzināja – nu gluži kā apietos ar auklējamo.

 

Kad es pārnācu, viņi arvien sēdēja turpat un runāja, bija kļuvis pavisam tumšs, un sveces bija nokusušas pavisam zemas. Es aizdedzu jaunas. Tēvocis teica, ka esmu atnesusi gaismu.

Patiesībā vienīgā īstā gaisma nāca no Dieva. To atpazīt man bija iemācījis onkulis pats. 

Bet tagad manī bija tumsa. Olas čaumalā gaisma neiespīd. Auglis aug cilvēciskā zemes tumsā, kaut kur pār to spīd dievišķā gaisma.

 

Tēvocis teica, Marta ir gudra meitene. Viņš to teica, man dzirdot. Adriāns uz mani paskatījās, it kā gribēdams ieskatīt to gudrību, it kā tā varētu būt redzama. Jā, ja es būtu tik gudra kā viņš saka, es nebūtu iekritusi…

Es gribēju palikt viena, nevis izlikties šķīsta.

Šķīsts, svētulīgs, dievbijīgs.

Tas nav tas.

Tomēr dažas lietas ir svētas.

Kuras tās bija tagad?

Tēvocis gribēja, lai pakavējos pie viņiem. Sveču gaisma bija olas dzeltenuma krāsā.

Kad ola jau bija sākusi veidoties par cāli, ja to pāršķēla,  tā smirdēja bezdievīgi. Vanckars.

Kad Marienburgas muižā no rītiem apstaigāju vistu ligzdas, lai salasītu jaunāko dējumu, es zināju, kuras oliņas ir jāatstāj ligzdā.

Bet šo olu es nevarēju atstāt sevī. Nevarēju arī izņemt.

Kamēr es sēdēju viņiem līdzās, kamēr viņi spriedelēja par Dieva valstību, tā auga nevis viņu teorijās vai ticībā, bet manā ķermenī – no mazas sinepju sēkliņas.

 

30. pants

Un wiņśch śazzija: Kam mehs lihdſinaśim to Deewa Walſtibu? jeb zaur kahdu Lihdſibu mehs to noſihmeśim?

31. pants

Jttin ka weens Śinnepes Graudiņśch, kad tas śehts tohp Semme, tas wiśsmaſaks irr ſtarp wiśśas Śehklas wirs Semmes.

32. pants

Un kad tas śehts irr, tad pa-aug tas un tohp leelaks pahr wiśśahm Sahlehm un dabbu leelus Sarrus, ta ka tee Putni appakśch Debbes warr wiņņas Pawehni Ligſdas darriht.2

 

Bieži šajā vakarā izskanēja arī Ījaba vārds. Svešais mācītājs tieši to tagad nopulējās tulkot.

Manas domas klejoja kā sveces gaisma – līdz pat tumšākajiem kaktiem telpā. Es esmu sfēriska telpa – manī nav kaktu, tomēr manī ir tumsa. Kāposti, es domāju, vai esmu tos izņēmusi no kurvja. Domāju, vai svešinieks dosies nakšņot traktierī, vai paliks mūsu šaurajā namā. Vai mums ir segas? Kas ienesīs svaigu ūdeni no rīta. Cikos uzaust gaisma. Vai pulksteņa zvanu varēs dzirdēt mūsu namā? Ko es rīt darīšu? Ko es vispār darīšu? Kā es pateikšu tantei Kristīnei?

„Dārgā Marta,” tad teica šis svešais nevainīgais Virgīnijs, pamodinājis mani no miglainajām domām, „es pateicos par manis uzņemšanu savā namā. „Bet weena Śeewa Marta Wahrda usņehme wiņņu śawa Namma.””3 Visam piedevām viņš bija mācītājs.

Es apstulbusi skatījos uz viņu.

„Tavs vārds ir Marta,” tad viņš teica. Un es uz viņu skatījos. Tagad es redzēju viņa acis, un viņš redzēja manas, un mēs viens uz otru skatījāmies citādi.

Marta.

Marta  patiesi.

Patiesi, mans vārds bija Marta. Mans vārds mūžīgi būs Marta.

Kamēr daudzas citas lietas mūžīgas nebūs.

Es zināju, cik Bībeles Marta bija rūpīga, bet es biju tik nogurusi. Tēvocis lika man uzklāt viesim gultu. Es ielēju ūdeni – tas bija auksts – krūkā pie viņa gultas un pagultē novietoju naktspodu.

„Viss ir sagatavots,” es teicu.

Pēc tam es iegāju savā kambarī un aizmigu uzreiz pēc lūgšanas. Nelūdzu, lai Dievs man ko dotu, es tikai lūdzu viņa klātbūtnes apliecinājumu, ka viņš ir ar mani šajā pārbaudījumā. Tāpēc es tikai ļoti klusi klausījos klausījos… un dzirdēju savu elpu. Un es zināju, ka mana elpa ir Viņa elpa. Tad es aizmigu. 

  1. Lk 1: 28–29, tulk. E. Gliks, pieejams latviešu valodas seno tekstu korpusā: www.korpuss.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Mk 4: 30–32, tulk. E. Gliks, pieejams latviešu valodas seno tekstu korpusā: www.korpuss.lv.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Lk 10: 38, tulk. E. Gliks, pieejams latviešu valodas seno tekstu korpusā: www.korpuss.lv.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu