punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Risks un mērķtiecība

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas

08/07/2019

 

Inga Bodnarjuka-Mrazauskas ir Latvija literatūras eksporta platformas Latvian Literature vadītāja. Tieši viņas un viņas kolēģu uzņēmīgais darbs ir palīdzējis latviešu autoriem pēdējos gados gūt jaunus panākumus ārzemēs. Jūnijā, aptuveni pusotru mēnesi pēc preses konferences, kurā Latvian Literature pārstāvji stāstīja par paveikto un skaidroja stabila finansējuma nepieciešamību, tikāmies ar Ingu, lai izvērstu sarunu par platformas līdzšinējo darbību, tās nozīmi Latvijas grāmatniecībā un nākotni.

Ivars Šteinbergs

 

Vai tev izdodas darbu nošķirt no brīvā laika?

Man jau liekas, ka izdodas, nu, vismaz kaut kādā mērā. Lai gan es šobrīd oficiāli esmu atvaļinājumā, bet turpinu iet uz darbu.

 

Bet reizēs, kad lasi latviešu literatūru, vai esi spējīga nedomāt par savu darbu?

Tikai kad lasu dzeju.

 

Kādēļ tikai dzeju?

Es nezinu, kāpēc, bet ar dzeju vienkārši ir citādāk. Varbūt tāpēc, ka proza ir tiešāka un ar lielāku komerciālo potenciālu, tostarp autortiesību pārdošanas ziņā. Prozu lasot, es uzreiz to sāku vērtēt: kā veidojas stāsts, kāda noskaņa, vai ir kas īpašs un kas varētu interesēt ārvalstu izdevējus. Taču ir vēl kas ­– es lasu ne tikai latviešu autoru, bet arī citu valstu autoru darbus, tajā skaitā angļu, vācu valodā. Un jo plašāks skats no malas, jo es nesaudzīgāk sāku vērtēt vietējo literatūru.

 

Kādi ir galvenie kontrasti, kas iezīmējas, plašinot skatu no malas?

Tas ir ļoti subjektīvs skatījums, bet man bieži ļoti traucējoši šķiet tas, ka Latvijas literatūrā ir redaktoru trūkums, īpaši prozā, dzejā to varbūt jūt mazāk. Nereti izteikti jūt, ka pēc autora tekstu, visticamāk, ir izlasījis izdevējs un korektors, varbūt pat divi korektori, bet nav neviena cilvēka, kurš tiešām ar kritisku aci būtu izgājis cauri un izķēris ārā visu lieko, piemēram, liekvārdību vai vietas, kur teksts maļas uz riņķi un it kā netiek tālāk, nesakritības. Manuprāt, ir ļoti daudz tādu grāmatu, kurās labs stāsts ir līdz pusei, un pēc tam ir sajūta, ka autors vienkārši nezināja, ko ar to visu iesākt, bet kaut kā jāpabeidz bija. (Smejas.) Par šo esmu runājusi arī ar Ronaldu Briedi saistībā ar Literāro akadēmiju, minot, ka varbūt ir jāizgaismo redaktoru problēma, jo arī paši autori, īpaši jaunākās paaudzes, nereti min, ka pietrūkst redaktora. Uzskatu, ka par to ir jāsāk runāt plašāk.

 

Tātad ierosini ne tikai dzejas un prozas darbnīcas, bet arī redaktoru darbnīcu?

Jā, bet tas varētu būt, piemēram, arī kāds lekciju kurss, kas ir līdzīgs ātrajiem valodu apmācības kursiem, kuros trīs nedēļās vai dažās nedēļas nogalēs studentiem vai interesentiem skaidro, ko vispār nozīmē literārais redaktors, pastāsta, ko tādi dara. Pastāsta par reālo dzīvi – ka tā, visticamāk, nebūs nekāda medusmaize. Bet būtībā – mēģinātu uzķert cilvēkus uz āķa un skatīties, kā viņus tālāk apmācīt, motivēt un dot praktizēšanās iespēju. Piemēram, zinu cilvēku, kurš pats gribēja kļūt par literāro redaktoru, bet nezināja, kā to izdarīt, jo Latvijā nav tādas sistēmas, kas tam ļautu notikt. Augstskolās, man šķiet, nav specifisku programmu, kas uz to virzītu. Ir LU Filoloģijas fakultāte, bet tur tomēr dominē valoda pati par sevi, un viss pārējais ir sekundāri. No vienas puses, varētu ieviest mentoru programmu, bet, no otras puses, vai tie ļoti nedaudzie redaktori, kas labi strādā, ir gatavi tiešām sēdēt un mācīt?

Paralēli literāro redaktoru apmācības sistēmai, protams, būtu jāstrādā arī ar izdevējiem un autoriem, lai tie skaidrāk apzinātos un akceptētu redaktora nepieciešamību un  neatņemamo lomu grāmatas izdošanas procesā. Arī tas mūsu literatūrā ir vājais punkts.

 

Nesen līdzīgi tika runāts par spējīgu tulkotāju trūkumu, bet tieši Latvian Literature, šķiet, šajā jomā ir daudz mainījusi.

Jā, nav tā, ka tulkotāju nav. Tā tulkotāju kopiena, kas tulko no latviešu valodas citās valodās un kas ir gatavi strādāt un joprojām nav padevušies, un kurus turklāt kā labus tulkotājus atzīst citu valstu izdevēji, ir ap simt cilvēku liela. Kad mēs sakām darbu, bija maz, ļoti, ļoti maz. Bet tad lēnām centāmies visus mums pieejamos kontaktus apzināt un paralēli plānot, kā šo kopienu atvest atpakaļ pie latviešu valodas, motivēt un stiprināt. Reizi gadā uz trīs līdz četrām dienām decembrī viņus atsaucam uz Latviju, piedāvājam apmaksāt ceļu un uzturēšanos, kā arī programmu, kurā viņi uzzina, kas gada laikā noticis Latvijas literatūrā. Ievācam arī informāciju no viņiem pašiem par specifiskām interesēm: par ko viņi gribētu runāt, kādas problēmas saista valodas un tulkošanas ziņā. Šis jau būs trešais gads, kad to darām. Pirmajā gadā mums ieradās piecpadsmit cilvēki, pagājušajā gadā bija četrdesmit pieci, un principā šogad, es domāju, gribētāju būs vismaz sešdesmit. Tātad tulkotāji mums ir, un katrs no viņiem arī zina vēl citus esošos vai potenciālos tulkotājus, kuri vēl nav mūsu kontaktu lokā. Jo aktīvāk darbojamies ar tulkotājiem, jo vairāk caur dažādiem kanāliem sāk pieteikties jauni tulkotāji. Reizēm tie ir cilvēki, kas ir bijuši tulki, bet tagad grib pamēģināt literāro tulkošanu, reizēm ārvalstu studenti, kuri apguvuši latviešu valodu. Mēs, protams, nesakām uzreiz „nāciet bariņā, mēs jums tūlīt visu iedosim, apmaksāsim”, bet mēs skatāmies, kādā sagatavotības stadijā ir šis tulks vai tulkotājs, un tad, skatoties no situācijas, vai nu aicinām pieteikties rezidencē ar vai bez valodas apmācības Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī, vai, piemēram, sūtām uz kādu vasaras skolu, piesakām starptautiskā mentoru programmā. Mums ir sadarbība ar Britu Literārās tulkošanas centru (British Centre for Literary Translation) Norvičā, kur rezidenti vienu nedēļu intensīvi strādā ar konkrēta darba tulkojumu. Citreiz mēs vienkārši sūtām pamēģināt iztulkot Latvijas autoru darbu fragmentus.

 

Kā jūs pārbaudāt tulkojumu, kad tas veikts valodā, kurā latvieši pārsvarā nelasa?

Strādājot ar valodām, kuras īsti nevaram pilnvērtīgi pārbaudīt, mēs šos tulkojumus sūtām konkrētās valodas izdevējiem ārvalstīs no mūsu kontaktu loka, kuru viedoklim uzticamies. Arī tad, ja viņi agrāk nevienu latviešu darbu nav izdevuši. Viņi parasti ir gatavi palīdzēt, novērtēt tulkojumu un sniegt atzinumu.

 

Tulkotāju pasākums notiek reizi gadā, bet vēl biežāk Latvian Literature rīko līdzīgus saietus ārzemju izdevējiem. Nesenākais no tiem notika jūnijā. Kāda ir to funkcija?

Jūnijā tas notika jau vienpadsmito reizi. Mērķis būtībā ir satikties un sarunāties ar izdevējiem – tāpat kā grāmatu tirgos. Tomēr, darbojoties grāmatu tirgos, mēs novērojām, ka, lai arī esam laicīgi rezervējuši tikšanos – kādus četrus piecus mēnešus iepriekš –, tikšanās ilgums ir nepietiekams. Tās parasti ir trīsdesmit minūtes, bet piecas desmit minūtes paiet, lai apsveicinātos, pastāstītu, kas pa šo laiku noticis… Tad paliek kādas desmit piecpadsmit minūtes, lai reāli noprezentētu grāmatas, kas mums šķiet šim izdevējam piemērotas, un sagaidītu izdevēja reakciju. Un atlikušajās minūtēs jāvienojas par turpmāko komunikācijas gaitu un jāatvadās.

2015. gadā nolēmām sarīkot pirmo izdevēju vizīti Rīgā – divu trīs dienu programmu, kuras ietvaros 10 ārvalstu izdevējiem izstāsta, kas ir Latvijas literatūra, tendences un aktualitātes grāmatniecības nozarē, arī kas vispār ir Latvija, ko ļoti daudzi nemaz nezina. Programma viņiem dod iespēju tikties ar vietējiem autoriem un izdevējiem.

Kad mēs 2015. gada beigās sākām strādāt, Latvijas izdevēji gandrīz vispār nebija iesaistīti tiesību pārdošanas procesā. Tā kā lielākajā daļā gadījumu autortiesības tomēr pieder izdevējiem, tieši viņiem būtu jābūt tiem, kas autora grāmatu cenšas pārdot ārvalstu izdevējiem. Mēs būtu tikai palīginstruments. Bet tad sapratām, ka nekā tāda nav, ka lielai daļai izdevēju nav izpratnes un nav arī vēlēšanās to darīt, tāpēc sākām domāt, kā to risināt. Šīs izdevēju vizītes bija viens no variantiem. Rezultātā šīs vizītes darbojas arī kā mācīšanās un treniņu process vietējiem izdevējiem, kuri iesaistās. Jau pēc otrās vizītes mēs apjautām, ka tās lieliski strādā, – ārvalstu izdevēji sūtīja pozitīvas atsauksmes un jau konkrēti izvēlētas grāmatas, kuru tiesības vēlētos iegādāties, viņi arī atklāti pateica, ka citādi nekad tajās 20–30 minūšu tikšanās reizēs Frankfurtes vai Londonas grāmatu tirgos nebūtu nopirkuši tiesības nevienai Latvijas grāmatai. Auga interese par latviešu literatūru vispār. Nesen sarēķināju, ka britu izdevējiem vidēji 90% no visām tiesībām mēs pārdevām tieši vizīšu ietvaros.

Bonuss, ko mēs negaidījām, bija tas, ka izdevēji, kurus aicinājām, patiesībā ir ļoti draudzīgi, viņi neizjūt šo tirgu kā lielu konkurenci, jo katram ir sava niša, sava tematika un sava skaidri izstrādāta izdošanas programma, līdz ar to viņi bija gatavi dalīties ar kontaktiem, kas viņiem pieejami un mums varētu būt noderīgi. Tā mēs daļēji salasījām kontaktus nākamajām izdevēju vizītēm un ieguvām labas rekomendācijas tulkošanas darbnīcu vadītājiem. Tostarp arī pieredzējušus redaktorus no ļoti labām izdevniecībām. Tāpat izdevēji  mūs aizveda pie daudziem ārvalstu mediju kontaktiem, kurus mēs arī sākām aicināt uz Latviju. Tas kopā strādā ļoti labi, jo pašam ārvalstu izdevējiem tas ir interesanti. Ja vienā vizītē ir kopā izdevēji un mediju pārstāvji, kuri raksta nevis par kultūru kopumā, bet tieši par literatūru, tad tajā brīdī, kad iznāk Latvijas autora grāmata ārvalstīs, medijs jau zina gan par Latvijas kontekstu, gan par latviešu literatūru, kā arī viņam ir tiešais kontakts ar izdevēju un arī ar mums papildu informācijas iegūšanai. Nesenākajā vizītē mēs vēl pielikām klāt festivālu rīkotājus. Tie bija pārstāvji no labiem literatūras festivāliem, kuros Latvija ir parādījusies ļoti minimāli vai vispār nemaz un ar kuriem mēs ļoti ceram izvērst sadarbību nākotnē, jo redzam tajos potenciālu.

Pēc pēdējās vizītes sapratu ļoti tieši, ka, ja mēs nebūtu uzaicinājuši šeit, piemēram, Berlīnes literatūras festivāla organizatorus, viņi paši nekad līdz mums nebūtu nonākuši. Ja mēs vienkārši būtu e-pastā aizsūtījuši pieteikumu Latvijas autora dalībai, domāju, arī tad viņi nekad uz to neparakstītos. Bet atvedot viņus uz Rīgu, parādot mūsu literatūras un autoru dažādību, organizējot tikšanās ar autoriem, kuriem jau ir vai tuvākajā laikā iznāks grāmatas vācu vai angļu valodā, tā ir pilnīgi cita pieredze. Daži vizītes dalībnieki teica, ka viņiem nepieciešams kādu nedēļu padomāt un apstrādāt visu informāciju, lai visu saplānotu uz priekšu, jo mūsu piedāvātā programma patiešām ir intensīva. Daži pat nepaspēja iziet ekskursijā pa Vecrīgu.

 

Kādas ir izplatītākās prasības, ko izvirza ārzemju izdevēji? Kādi teksti galvenokārt interesē ciemiņus?

Ir bijuši gadījumi, kad izdevējs iesūta jau konkrētus parametrus. Gan formālus, gan saturiskus. Mūsu pieredzē lielai daļai izdevēju ir skaidrs, ko viņi sagaida, ko viņi grib redzēt, kāda veida grāmatas. Arī uz šo vizīti mums bija šveiciešu izdevēja, ar kuru mēs jau iepriekš bijām satikušās un kura man agrāk jau konkrēti bija pateikusi, ka līdz šim viņa izdevusi vairāk ar vēsturi saistītas grāmatas. Tas arī bija iemesls, kāpēc mēs uz viņu metām aci. Bet pēdējo reizi, kad satikāmies Boloņā, viņa paziņoja, ka grib iet prom no vēstures tēmas, jo tās viņai esot par daudz. „Es gribu izdot dzīva Latvijas autora grāmatu 2020. gadā,” viņa teica. Grāmatai esot jābūt lasāmai, ar dziļu stāstu par mūsdienu tēmu. Varot būt arī smieklīgs, varot būt kaut detektīvromāns, bet viņam ir jābūt ļoti dziļam un par mūsdienām. (Smejas.) Es neko nekomentēju, atbraucu mājās un prasīju Vilim Kasimam, nu, ko mēs varam piedāvāt? Pēc tam mēs vēl vairākas reizes tikāmies un pie šī jautājuma atgriezāmies katru reizi.

Vēl, piemēram, izdevniecība, kas izdeva Noras Ikstenas Mātes pienu angļu valodā, mums vēl pirms vīzītes atsūtīja informāciju, ka izdod labus romānus, kas nepārsniedz 200 lappušu robežu. Vēl cits no lielajiem izdevējiem – neatceros, vai tas bija Penguin vai Amazon, – atsūtīja ļoti skaidrus parametrus: jābūt tik un tik lapām, ar ļoti konkrētām stāsta attīstības vadlīnijām, jābūt bestselleriem vietējā tirgū. Viņi arī pieprasīja statistiku, kas pierādītu, ka grāmata ir bijis bestsellers. Tomēr tas, kas mums skaitās bestsellers, viņiem nav nekas, tāpēc tādām pavisam lielām izdevniecībām ir ļoti grūti kaut ko piedāvāt.

 

Vai esi novērojusi izdošanas politikas atšķirības starp angļu valodā strādājošām izdevniecībām un tām, kas publicē grāmatas mazākos tirgos?

Man liekas, ka briti ir vienīgie, kas ļoti konkrēti vienmēr pasaka, ko grib. Ar pārējiem tas vienmēr bijis sarunu process. Lai gan ar britiem ir bijis arī tā, ka izdevējs atbrauc ar ļoti konkrētiem nodomiem, bet īsā laikā pārdomā. Mēs pirms katras vizītes viņiem prasām, kāds ir viņu izdevniecības profils un kādas ir specifiskās intereses saistībā ar vizīti Latvijā. Tad katrs uzraksta – un bieži atklājas, ka, lai arī izdevniecība izdod visu ko, tulkotās literatūras lauciņā viņus patiesībā interesē viena ļoti specifiska lieta. Šajā gadījumā izdevējs atbrauca pēc prozas un nopirka trīs dzejas grāmatas. (Smejas.) Tas pats tagad ir ar vienu vācu izdevēju, kurš principā izdod prozu, dzeju nekad nav izdevis, bet viņš izlasīja Madaru Gruntmani un pateica, ka to grib izdot. Patiesībā ar britiem bija salīdzinoši fleksibli. Citādi ir, piemēram, ar izdevējiem Vācijā, uz ko mēs pēdējā laikā sākam koncentrēties, – viņi visu plāno sezonās un ilgtermiņā – ir pavasara un rudens sezona, kas piesaistītas Leipcigas un Frankfurtes grāmatu tirgiem, un pamatā visi izdevēji jau skaidri zina savu programmu vismaz četras līdz sešas sezonas uz priekšu. Tāpēc ar vācu izdevējiem mēs šobrīd runājam par to, ko varētu izdot 2022. un 2023. gadā.

 

Par ilgtermiņa domāšanu runājāt arī pēdējā Latvian Literature preses konferencē, kurā publiskojāt statistiku, piemēram, ka Lielbritānijā notikuši 99 latviešu literatūrai veltīti pasākumi, ka vietējo izdevniecību ienākumi pieauguši 40 reizes. Kā tu pati vērtē pēdējo trīs gadu laikā paveikto?

Tā ir bijusi ļoti laba skola. It sevišķi, ja salīdzina ar to situāciju, kurā mēs sākām un kura bija, manuprāt, visdziļākā krīze mūsdienu Latvijas literatūras vēsturē, skatoties tīri no menedžmenta viedokļa. Tolaik īsti nevienam nebija priekšstata par to, ko vispār nozīmē viesu valsts statuss. Sevišķi tādā tirgū kā Lielbritānija, kur mums gandrīz vispār nebija tulkojumu. Mana vienīgā pieredze ar šo bija Gēteborgas grāmatu tirgū 2008. gadā. Es biju tikko atgriezusies no Vācijas. Man nākamajā rītā piezvanīja un pajautāja, vai es nevarētu palīdzēt. Tas bija ap jūniju, un tirgus ir septembra beigās. Es piekritu, pati nezinot, kam, un būtībā mani tur iemeta iekšā pilnīgi no malas. Mēnesi pirms paša tirgus es aizbraucu praksē pie Gēteborgas grāmatu tirgus komandas, līdz ar to man bija brīnišķīgs ieskats, kā rīko pašu tirgu – kā tiek veidots mārketings, semināru un pasākumu programma, publicitātes aktivitātes, kā organizē darbu un komunikāciju ar tirgus dalībniekiem, ieskaitot stendu būvi utt. Bet es neredzēju, kas notika šeit, Latvijā – kā tika sagatavota programma, kur un kā uzradās izdevēji un mediju pārstāvji, kā tika saorganizēta prezidentes vizīte u. c. Latvijas autoriem tas bija kā festivāls, ko kāds viņiem sarīkojis Zviedrijā. Un, šķiet, mana lielākā vilšanās bija tas, ka no visas lielās Latvijas autoru delegācijas nebija līdzatbildības sajūtas – apziņas, ka mēs to darām kopā un mums kā Latvijas literatūras pārstāvjiem tas ir vienlīdz svarīgi. Pēc tirgus es sev nosolījos nekad, nekad pie grāmatu tirgiem vairs neatgriezties. Un te nu mēs esam. (Smejas.)

Bet mans lielais gandarījums ir par to, kā Latvian Literature komanda sanāca kopā, – tas bija tik ļoti organiski, neviens no mums nebija ar tradicionālu profesionālo orientāciju, neviens neteica „es zinu, kā visam jānotiek”. Tāpēc mēs visu laiku patiesībā riskējām un mācījāmies. Atceros, kā ar Jutu [Pīrāgu] domājām mājaslapas saturu. Mēs skatījāmies līdzīgu organizāciju lapas un pierakstījām uz lapiņas, kas tur labi strādā, kas mums patīk, kas nepatīk, ko mums nevajag, ko grūti saprast. Tam visam izejot cauri, nonācām pie tā, kam būtu jābūt mūsu lapā. Tas viss ir tāds process, kurā tu kaut ko izdari, bet tad uzreiz skaties, ko mainīt, labot, no kā atteikties. Protams, priecājos, ka mums ir veiksmīga sadarbība ar Kultūras ministriju, kas arī ir galvenais finansiālais atbalstītājs, un ka arī tur nebija neviena cilvēka, kurš „zināja, kā jādara”. Tiešām ļoti novērtēju uzticēšanos un rīcības brīvību, kas mums dota.

Es domāju, ka tas arī mūs bieži izglāba – ka mēs nezinājām, kā tieši ir jādara. Tāpēc daudz skatījāmies apkārt, jautājām citu valstu kolēģiem par viņu pieredzi, iztaujājām ārvalstu izdevējus, nozares profesionāļus, tulkotājus, bieži sekojām intuīcijai, taču tai pat laikā mums vienmēr bija skaidra bilde par to, ko tieši gribam sasniegt. Tas noteikti bija viens no veiksmes faktoriem, un to mēs arī mēģinām nezaudēt. Ir jābūt ļoti skaidri definētiem sasniedzamajiem rezultātiem, jābūt ceļa plānam, taču pašā procesā noteikti ir jābūt iespējai fleksibli reaģēt un nogriezties uz brīdi sānceļā, ja tas palīdz un dod iespēju risināt konkrētu problēmu. Tagad arī mums ir ļoti skaidrs aktivitāšu plāns Latvian Literature darbībai no 2020. gada. Mēs to izstrādājām jau 2017. gada nogalē, apzinoties, kam mums regulāri nāksies par sevi cīnīties un par sevi atgādināt. Mums ir ļoti konkrēta stratēģija, kas balstās tajā, ko jau esam izdarījuši un ko vēlamies sasniegt, un kas arī ļauj prognozēt tos 455 000 gadā nepieciešamos eiro. Mūsu nospraustais mērķis, uzsākot darbu 2015. gada beigās, bija radīt Latvijas literatūras eksporta platformu, kas būtu spējīga darboties ilgtermiņā arī pēc Londonas grāmatu tirgus. Uzskatu, ka tas ir piepildījies. Jautājums ir, vai mēs varam nodrošināt tās darbību nākotnē.

 

Minētajā preses konferencē stāstīji arī par jaunākajiem mērķiem un finansējumu, kas nepieciešams, lai līdzšinējais darbs būtu uzskatāms par jēgpilnu. Tomēr, cik saprotu, pagaidām nav zināms, vai finansējums tiks piešķirts. Lai labāk apzinātos likmes, par kurām ir runa, nākas jautāt: kāds ir ļaunākais scenārijs? Respektīvi, kas notiek, ja finansējuma nav?

Ļaunākais scenārijs ir tāds, ka tas viss vienkārši beidzas, apstājas. Domājot par to, ko tas nozīmētu grāmatniecībai Latvijā, protams, var sekot arī labais scenārijs, proti, ka izdevēji paši pēkšņi aktīvi iesaistās autortiesību pārdošanas procesā, ir gatavi maksāt par dalību un braucieniem uz grāmatu tirgiem, ir gatavi organizēt un būvēt stendus. Respektīvi, gatavi piedalīties ar lielu finansiālo ieguldījumu un pārņemt no mums visu iespējamo savas kapacitātes celšanai un sajusties spēcīgiem savā jomā. Ideālā gadījumā tas pats notiek arī ar autoriem, ilustratoriem un tulkotājiem, kuri paši aktīvi iesaistās savu autortiesību pārdošanas, sevis un savu grāmatu prezentēšanas procesā, meklē profesionālās kapacitātes celšanas iespējas, kā arī festivālus, pasākumus un paši piesakās dalībai. Tad tas viss varētu funkcionēt arī bez mums. Bet sliktais ir tas, ka arī šādā situācijā pietrūktu tāda koordinējošā cilvēka vai organizācijas. Tas vienkārši aizietu pašplūsmā. Un diemžēl es neticu iespējai, ka tas viss varētu pats plūstoši notikt un strādāt, jo ne izdevējiem ir tāds finansējums, lai nodrošinātu dalību tirgos, ne arī autoriem šobrīd Latvijā ir iespēja izdzīvot ar to, ko nopelna no rakstīšanas vai tiesību pārdošanas, taču manis iepriekš uzskaitītās aktivitātes autoram nozīmētu aiziet no maizes darba un pilnībā pievērsties radošajam un savas daiļrades prezentēšanas darbam. Domāju, ka tas drīzāk beigtos ar to, ka mēs nonāktu atpakaļ situācijā, kādā bijām 2015. gadā un pirms tam: ārvalstu izdevēju interese varbūt pat kādu brīdi vēl būtu un tulkotāji varbūt pat saņemtu radošās stipendijas Valsts Kultūrkapitāla fondā, bet visdrīzāk nebūtu atbalsta pašiem izdevējiem darbu izdošanai, kas nozīmē lielāku pašrisku, un līdz ar to krasi samazinātos izdoto Latvijas autoru grāmatu skaits ārvalstīs.

Tāpat, visticamāk, izklīstu mūsu tulkotāju kopiena. Viņu galvenais arguments un lielākais prieks, atgriežoties atpakaļ pie latviešu valodas, bija tas, ka par viņiem neviens agrāk nav rūpējies. Saziņa ir notikusi ļoti pastarpināti, kad ir kāda konkrēta vajadzība. Lielākā daļa no mūsu tulkotājiem strādā arī ar citām Baltijas valstu valodām, tāpēc, ja mēs viņus vairs nevaram nodarbināt un motivēt, viņi pievērsīsies igauņu, lietuviešu vai citām valodām.

Autoru mobilitāte uz ārvalstīm, visticamāk, saruktu. Ja kāds brauktu, viņi ielūgumus saņemtu pa tiešo no festivāliem, bet arī tas notiktu daudz retāk un būtu atkarīgs no paša autora un viņa ārvalstu izdevēja aktivitātes. Festivāli lielākoties izvēlas autorus, kuriem iznāk grāmata konkrētajā valodā vai valstī. Un paši festivāli skeptiski skatās uz nezināmu autoru pieteikumiem, parasti vērā ņem izdevēja vai kādas uzticamas organizācijas pieteikumus. Galu galā, manuprāt, lielākais zaudējums būtu visi kontakti, kurus mēs līdz šim esam iedibinājuši un stiprinājuši. Esam gājuši cauri visām festivālu listēm, mērķtiecīgi uzrunājuši, sūtījuši pieteikumus, ļāvuši viņiem padomāt, līdz beidzot viņi mūs ir sākuši uztvert nopietni. Šobrīd daļa festivālu ir gatavi regulāri aicināt mūsu autorus. Tie ir gan lielie britu festivāli, gan arī vāciski runājošo valstu lielie literatūras festivāli, gan arī citi festivāli valstīs, kur iznāk mūsu grāmatas. Ir vērojama dinamika – jo redzamāka ir kļuvusi platforma Latvian Literature, jo vairāk apstiprinošu atbilžu mūsu pieteikumiem par autoru dalību vai sadarbību ar starptautiskiem literatūras festivāliem un organizācijām. Bez konkrētas kontaktpersonas visas šīs iespējas vienkārši pazustu. Liela daļa no izdevējiem, domāju, vairs neatgrieztos pie Latvijas literatūras izdošanas, jo, pirmkārt, lai arī grāmatniecība ir milzīga nozare, lielākā daļa kontaktu top par personiskiem kontaktiem, un, otrkārt, viena koordinējošā organizācija nozīmē daudz lielāku motivāciju uzturēt darba attiecības, jo tas padara procesu vienkāršāku un ātrāku.

 

Un vēlamais scenārijs?

Ja saņemam nepieciešamo finansējumu darbības nodrošināšanai no 2020. gada, tad turpinām darbu esošajā intensitātē un apjomā, kā arī domāju, ka ir pavisam reāli, ka kļūstam par viesu valsti Frankfurtes grāmatu tirgū, kas būtu mūsu nākamais lielais mērķis. Šobrīd mēs runājam par 2025. vai 2026. gadu. Taču, ja Latvian Literature platformas nākamgad vairs nav, tad nav arī, kas koordinētu pieteikšanos dalībai viesu statusā un sagatavošanās procesu, un pat ja, piemēram, Kultūras ministrija piesaka statusu un saņem apstiprinājumu, tad atkal divu gadu laikā pirms lielā notikuma uzbūvēt no jauna to, kas mums ir šobrīd, un nodrošināt pilnvērtīgu dalību ir neiespējami.

 

Ko Latvijai nozīmētu viesu valsts statuss Frankfurtē?

Frankfurtes grāmatu tirgus ir lielākais grāmatu tirgus pasaulē, un tas, ka to sauc par „grāmatu tirgu”, nebūt nenozīmē, ka viņi strādā tikai ar grāmatām. Viņi strādā ar visu grāmatu rūpniecības industriju, kas ietver gan pašas grāmatas un literatūru, gan poligrāfiju, dizainu, mākslu, visu, kas notiek ar jaunajiem medijiem un tehnoloģijām, ko var izmantot grāmatniecībā, tāpat arī kino ir kļuvis par Frankfurtes grāmatu tirgus neatņemamu sastāvdaļu. Šobrīd tur nāk iekšā tā sauktais „storytelling”, kas lielā mērā piedzīvo renesansi, viņi integrē savā programmā arī teātri. Ja kādai valstij ir viesu statuss, tad viņi pieprasa, ka tiek iesaistīta arī vizuālā māksla, jo paralēli tirgum pilsētā notiek arī kultūras programma, kas ir veltīta tieši vizuālajai mākslai. Mums viņi teica: „Ir jāaizpilda galerijas un izstāžu zāles!” Tieši tāpat – koncerti. Tas nozīmē, ka ir iespēja iesaistīt mūziķus. Frankfurtes grāmatu tirgus ļoti koncentrējas uz tūrismu un tūrisma industrijas iesaisti. Tā būtībā ir iespēja prezentēt arī mūsu radošās industrijas, tam nav obligāti jābūt saistītam ar grāmatām. Tirgus rīkotāji skaidro, ka tas, ko mēs saņemtu atpakaļ, ir vismaz 5000 publikāciju dažādos pasaules medijos. Un tas ir tikai tirgus laikā, oktobra mēnesī. Pie viņiem brauc tūkstošiem mediju pārstāvji, un aptuveni 60% no tiem raksta tikai par viesu valsti. Pie viņiem ir atsevišķa halle tikai medijiem, kurā visu tirgus laiku notiek TV un radio tiešraides no tirgus. Tātad, ja tu tirgus laikā ieslēdz jebkuru vācu TV kanālu, tie visu laiku pārraida ziņas, lasījumus, intervijas, diskusijas un seminārus, apskatus no Frankfurtes grāmatu tirgus. Par viesu valsti uzzina ne tikai vāciski runājošajās valstīs, bet arī visā pasaulē. Taču, protams, līdz ar to arī mūsu piedāvājumam jābūt spēcīgam, pievilcīgam un interesantam. Tā ir reāla uzkāpšana uz pasaules skatuves. Kā mērķis tas ir ļoti ambiciozs, bet arī ļoti labs un vajadzīgs, jo tas mobilizēs ne tikai grāmatniecības jomu, kurai joprojām ir ļoti vajadzīgs atspēriens, un mūsu valstij tas iedos izcilu atpazīstamības platformu. Mūsu uzdevums būs to gudri piepildīt ar pārdomātu un atbilstošu saturu, lai pēc iespējas efektīvāk sasniegtu mērķi un nostiprinātu rezultātus ilgtermiņā.

 

Kā tiek izstrādāta koncepcija Latvijai? Viesu valstis parasti uzstājas ar savu tēlu sistēmu, savu moto un tamlīdzīgi. Vai ceļā uz Frankfurti ir plānots turpināt „introvertu kampaņu”?

To mēs vēl īsti nezinām, jo no sākuma ir jānoslēdzas pieteikšanās procesa pirmajam posmam, kura ietvaros uz Frankfurti brauc attiecīgās valsts kultūras ministrs un formāli izsaka vēlmi savu valsti redzēt viesu statusā, bet tas vēl nav noticis. Tas ir plānots oktobrī. Es domāju, ka introvertu kampaņa kaut kādā veidā noteikti turpināsies. Iespējams, mazāk šeit uz vietas, vairāk – tieši kā vienojošs tēls, ar kuru doties uz ārzemju tirgiem, piemēram, stendu vizuālajā noformējumā vai vizītkartēs. Tāpat šobrīd veiksmīgi tiek rīkota introverto komiksu izstāde dažādos festivālos, jo tas ir salīdzinoši vienkāršs un lēts, bet labs formāts, kā nostiprināt mūsu redzamību un tēlu ārvalstīs. Cittautieši ļoti labi atsaucas uz introverta tēlu, uz tajā ietverto ironiju. Ja latviešiem tas jau ir apnicis, tad ārvalstīs tikai tagad sāk mūs pa īstam pamanīt.

 

Mācoties no citu valstu pieredzes, ko uzskati par veiksmīgiem piemēriem grāmatniecības nozares atjautīgai organizēšanai? Kādi, tavuprāt, ir ar grāmatniecību saistītie risinājumi pilsētas vai virtuālajā vidē, kurus ir vērts pārņemt?

Viena lieta, kuras man daudzviet pietrūkst, ir grāmatu maiņas punkti. Piemēram, pagājušā gadā es biju uz Marinas Abramovičas izstādi Bonnā. Mēs dzīvojām diezgan nomaļā vietā, ārpus centra. Tur viņi ir saglabājuši vecās telefonu būdiņas, kur iekšā vienkārši ir ielikti plaukti, kuros cilvēki var atstāt un paņemt grāmatas. Sēžot turpat blakus un skatoties uz to, kas ar to grāmatu plauktu notiek, var redzēt, ka tur visu laiku ir kustība, turklāt auditorija ir visdažādākā. Es pati arī tur atstāju pāris grāmatas. Kā tāda man tiešām pietrūkst šeit, jo mēs dzīvojam diezgan ierobežotā dzīvokļa platībā un man ļoti nepatīk krāt mantas. Grāmatas lasu pēc principa, kurā visu sadalu divās daļās: vienā kaudzē lieku tās, pie kurām es pēc izlasīšanas vairs neatgriezīšos, otrā – tās, kuras gribu paturēt, un šo ir ļoti maz. Pirmās kaudzes grāmatas parasti nesu uz, teiksim, Otro elpu, lai gan labāk man patīk atdot kādam cilvēkam, par kuru zinu, ka viņam tā noderēs.

Ir vēl viena lieta, kuras man pietrūkst Rīgā un Latvijā, bet šim man nav risinājuma. Tās ir tā saucamās neatkarīgās izdevniecības un grāmatnīcas. Grāmatnīcas, kas nav piesaistītas konkrētam izdevējam vai veikalu ķēdei, bet gan grāmatu tirdzniecības vieta ar pārdomātu un skaidru koncepciju, pārskatāma un saprotama, un ar dvēseli. Labs piemērs šobrīd šķiet Mr. Page, bet tas arī laikam vienīgais.

 

Arī Bolderāja.

Jā, arī. Es tur vienmēr ļoti ciešos, lai nesapirktos veselu kaudzi. (Smejas.) Bet būtu labi, ja šādi veikali būtu vismaz pieci. Otra lieta, ko ļoti gribētos, lai grāmatnīcās varētu pasūtīt grāmatas, kas nav viņu klāstā, tostarp arī no ārvalstīm. Te gan klupšanas akmens varētu būt atšķirīgā samaksas prakse. Ārvalstīs ļoti reti veikali pasūta grāmatas uz pēcapmaksu, kā to dara Latvijā. Parasti tiek nopirkts tik, cik ir plānots pārdot, un samaksā uzreiz. Kad parādījās pirmais saraksts ar Latvijas autoru grāmatām, kuru autortiesības ir pārdotas, pie mums vērsās vairākas vietējās grāmatnīcas, kuras šīs tulkotās grāmatas gribēja pārdot. Mēs atbildējām, ka varam iedot ārvalstu izdevēju kontaktinformāciju, bet paši nedarbosimies kā starpnieki vai izplatītāji – lai pašas grāmatnīcas pasūta to, ko vēlas, taču mēs noteikti pieteiksim attiecīgajiem izdevējiem, ka ir interese. Beigās, šķiet, tikai Mr. Page kaut ko tiešām skatījās un pasūtīja. Vēl Jānis Roze, bet minimāli. Galvenā problēma ir tā, ka grāmatnīcas nav gatavas iepirkt grāmatas uzreiz, bet gan vēlas, lai atsūta grāmatas, tad grāmatnīca tās pārdod, un tikai tad samaksā izdevējam. Ārvalstīs tas tā nestrādā!

 

Runājot par neatkarīgu domāšanu un neatkarīgām apvienībām, pastāsti par savu iesaisti Orbītas darbībā. Pavisam nesen vēl bija iespēja aplūkot grupas izstādi No kā rodas dzeja?, kuru esi palīdzējusi menedžēt.

Tas nav viegli. (Smejas.) Bet mēs sadarbojamies jau vismaz deviņus gadus, esmu pieradusi. Mana iesaiste nav radoša, esmu projektu vadītāja lietvede, kas kārto dokumentus, gatavo līgumus, izstāsta nianses, piemēram, ka no konkrēta fonda saņemtu finansējumu drīkst tērēt tikai tam, kas rakstīts tāmē. Ka reizēm ir kādi specifiski noteikumi, kas ierakstīti līgumā vai tāmē, pēc kā ir jāvadās. Bet tīri personiski varu teikt, ka es to daru tāpēc, ka es viņiem ļoti ticu. Es ticu tam, ko viņi dara, turklāt es ticu, ka jau ilgus gadus Latvijā nekā līdzvērtīga nav. Strādājot šajā nozarē, kas ir tiešām grūta nozare, jo ir daudz viedokļu, daudz vajadzību, bet finansējums  regulāri  ir nepietiekams, tādēļ visi ir pieraduši cīnīties tikai par sevi… Strādājot šādā nozarē, es bieži aplaužos no iestrēgušas domāšanas un nevēlēšanās iziet ārā no komforta zonas, bet darbā ar Orbītu paveras domas plašums, atvērtība savienojumā ar mērķorientāciju, es apbrīnoju viņu skatu nākotnē, viņu spēju darīt to, kam viņi tic, un spēju palikt kolektīvā. Kolektīvā, kurā neviens nav parakstījis līgumu par dalību vai iestāšanos – tas ir tāds brīvs un flexible veidojums. Radošajā darba procesā vienmēr notiek dažādu ideju apspriešana un kompromisu meklēšana, kas vērsta uz sadarbību un dialogu, nevis tikai savu radošo interešu virzīšana. Orbīta izdod arī diezgan citādas grāmatas, mūsu mērķis ar šīm grāmatām nav un nevar būt nopelnīt milzum daudz naudas, bet tas tiek darīts tādēļ, ka mēs tam ticam.

Mani arī nebeidz pārsteigt, cik patiesībā augsta ir Orbītas kvalitātes latiņa. Arī tas, kā viņi viens otru vērtē, ir ļoti profesionāli – tas ir milzīgs process, kas ne vienmēr ir mierīgs, bet rezultāts vienmēr izskatās nācis viegli.

Es biju klāt izstādes plānošanas procesā. Tā tapa tāpat kā gandrīz visi citi Orbītas projekti – tās sākumā ir lielas prāta vētras. Katram ir kādas idejas, tās visas samet kopā un skatās, kas veidojas. Un bieži vien no tā izlec ārā kaut kas pavisam negaidīts. Diskusijas reizēm ir smieklīgas, reizēm – ļoti dziļas un asas. Tā ir vēl viena lieta, par ko bieži brīnos. Tā nav tāda parasta aprunāšanās, bet tas vienmēr ir ļoti dziļi un pārdomāti. Arī katra reakcija uz to, ko pasaka otrs, ir nevis „patīk/nepatīk”, bet mērķtiecīga, ar virzību uz iecerēto koncepciju.

 

Vai esi domājusi, kā tu pati atbildētu uz Orbītas izstādes uzdoto jautājumu?

Esmu vērojusi dzejniekus rakstīšanas procesā. Mana spilgtākā atmiņa saistībā ar šo jautājumu ir tas, kā mēs ar Kārli Vērdiņu ļoti sen bijām zooloģiskajā dārzā. Mēs staigājām, staigājām, un vienā brīdī Kārlis klusītēm aizgāja atpakaļ pie putnu mājas, apstājās un sāka rakstīt dzejoli par Kukaburru, kas pēc tam tika iekļauts krājumā Burtiņu zupa. Es uz to skatījos un domāju: nemaz nebūtu iedomājusies, ka tas notiek tā. Tu kaut ko ieraugi, un atnāk dzejolis.

Dalies ar šo rakstu