— Nesolīt turpinājumu

Par Anda Surgunta dzejoļu krājumu Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm (Orbīta, 2019)

Pāragri mirušā dzejnieka Anda Surgunta vienīgais dzejas krājums Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm nāk kā no cita laika. Pēcvārda autors Artis Ostups 2014. gadā saņemto šīs grāmatas manuskriptu sauc par „vienu no spilgtākajām debijām kopš Arvja Vigula Istabas” un Surgunta dzeju izceļ kā nepieciešamu savas dzejnieku paaudzes izpratnei (207. lpp.). Tamdēļ krājumam ir divkāršs arhivāls uzdevums – gan nostiprināt priekšstatu par Surgunta dzejas balsi, gan paspēt to iekļaut 2007.–2016. gadā debitējušo jauno dzejnieku klāstā, iekams jaunākās paaudzes titulu pārņēmuši nākamie.¹ Paaudzes kategorija ne vienmēr ir būtiska, taču šoreiz to paģēr arī apziņa, ka Hipotēzei nekas nesekos un Surgunts vienmēr būs piederīgs konkrētam laikam.

Hipotēzi raksturo pretestība pret sakārtotību un paredzamu valodu. Krājuma ievaddaļa Māksla noģībt vispiemērotākajā brīdī vairākkārtēji (8., 11. lpp.) atsaucas uz nīstamo korektoru, tēlojot rašanos un radīšanu kā neskaramu, – dzejoļi aicina “neko nesecināt / pirms visi pieņēmumi aizmirsti” (7. lpp.), aizplīvuro rašanās atmiņas (12., 13. lpp.) un liek varoņiem „atdarināt dzīvi” bez skaidra virziena (18. lpp.). Šāda sākuma pozīcija, kas izriet no autora skepses gan pret paša pieredzes autentiskumu, gan pret ārējām, autoritatīvām zināšanām, lasītāju, kam Surgunts līdz šim bijis svešs, nostāda kuriozā situācijā – nav pat pieredzētas valodas pārmērības, kuras būtu paspējis notušēt iztēlotais, peltais redaktors, bet reakcija, ko liriskais varonis sagaida, pieteikta jau pirms pašas dzejas. Arī pārlasot krājumu atkārtoti, šāds kompozicionāls paņēmiens mulsina. Labvēlīgākais lasījums, ko šai daļai varu iedomāties, ir brīdinājums nekļūt par ciniķi vai labotāju, kurš gaidāmajos valodas plūdos neizdzīvos.

Par laimi, piesolītās oriģinālās metaforas un vērienīgie spēcīgu tēlu virknējumi nav ilgi jāgaida. Gandrīz katrs dzejolis tiecas piesavināties valodas spēju pārvērst, padarot liriskā varoņa neuzticību paša konstruētajai tagadnei par vienu no krājuma vadmotīviem. Bieži dzejolī tiek apzināta, ja ne klaji minēta, pieredzes mutācija valodā – grāmatas pārtop par orgāniem (52. lpp.), „dzeja [..] pārvērš mūs rāmās un trauslās figūriņās” (49. lpp.), un pati valoda kļūst par glābiņu (66. lpp.). Lai cik arī tas būtu intensīvs, šāds mūžīgu pārmaiņu vadīts valodas slāņojums reti noved līdz katarsei vai atrisinājumam. Šķiet, tāds arī nav krājuma mērķis – tā centrā nav kāds garāks dzejolis vai cikls. Ņemot vērā to, cik sablīvēti ir krājumā atrodamie dzejoļi, Surgunta dzejai uz katarsi vērsts izkārtojums varētu izrādīties nepiemērojams, it īpaši, ja par krājuma kodolu ņemam nevis lirisko varoni, bet pašu valodu.

Šādos gadījumos dzejniekiem nereti pārmet pašmērķīgumu, taču būtībā valodas rotaļa nav slikts mērķis, ja vien tajā izdodas atklāt ko jaunu, neieslīgstot nodeldētās, paredzamās asprātībās. Lasītājam, kurš ir gatavs labticīgi sekot autoram jaunas valodas meklējumos, par veiksmi vēsta katrs jaunais atradums. Šai ziņā Surgunts ir prasmīgs ceļvedis. Piemēram, „maigums izklāj ieiešanu sevī…” (26. lpp.) ar katru tēlu pārojumu atklāj negaidītas un savstarpēji saskanīgas saites. Turklāt, lai arī brīžam 2006. un 2007. gadā rakstītajos dzejoļos ir sagrūsts tik daudz, ka tie šķiet savstarpēji nesaistīti tēlu lādiņi (vai tas vienmēr ir peļami?), 2008. un 2009. gadā rakstītajos dzejoļos ņirba pierimst un tēlu lietojums kļūst tematiski mērķtiecīgāks, bieži vēršoties jaudīgā lirikā.

Gan manuskriptā, gan pielikumā zdzeja atrodamie dzejoļi reizēm pakļaujas banalitātēm, reizēm klūp aiz vājākām vārdu spēlēm. Sevišķi novārguši šķiet vairāki dzejoļi neglītuma estētikā un liela daļa ironisko aforismu, kuri aizvien biežāk sāka parādīties Surgunta vēlākajos darbos. Gan krājuma manuskriptā iekļautie kas tā bļ par dzeju… (61. lpp.) un viena vārda dzejolis nahuj (59. lpp.), gan neiekļautais augstākā urlība (180. lpp.) skan šļaugani. Pēc vidusskolas laikā piedzīvotā sašutuma par Agneses Krivades dzejoli ō un Agņeškas Holandas filmu Pilnīgs aptumsums, teksts „es lasu urla times” (180. lpp.) vai vārdu spēle „Latvijas Glāze” (101. lpp.) šķiet zaudējuši asumu. Arī īsākajos dzejoļos atrodamās atziņas („gribu ieskaņot mēmās filmas / un pisties ar delfīniem” (95. lpp.), „viss ģeniālais ir divkāršs” (203. lpp.) u. tml.) nepārsteidz nedz ar valodas izdomu, nedz ko citu, drīzāk atgādinot nomaldījušos tvītus.

Lasot zdzeju, nostiprinās mana pārliecība, ka autors centies manuskriptā iekļaut tieši tēliem piesātinātākos dzejoļus. Neiekļautie viņa pieklauvē ar pussakusušo zābaciņu… (168. lpp.) un krīt abakuks… (178. lpp.) man šķiet spēcīgāki un mazāk haotiski par lielu daļu iekļauto dzejoļu, vēl citi – vismaz līdzvērtīgi iekļautajiem. Tāpat var pamanīt, ka liela daļa ambiciozāko dzejoļu sarakstīti 2006.–2009. gadā, un gan krājumā, gan zdzejā pēdējie daiļrades gadi ir knapi pārstāvēti. Redzot to, cik daudz spilgtu dzejoļu autoram izdevies uzrakstīt līdz 2009. gadam, kļūst žēl, ka tie jau tolaik nav izdoti krājumā un tiem vēlāk nācies atdot vietu blāvākiem dzejoļiem.

Rakstot par Kikōni – vēl vienu pāragri mirušu dzejnieku, kura darbi šogad iznākuši Orbītas sērijā –, Raimonds Ķirķis atzīmē, ka, „ja arī dzeja piedien jaunībai, tad tikai tāpēc, lai briedumā gūtu pilnīgas aprises”.² Šķiet, ka Surgunta gadījumā šī tēze nepiepildās. Kaut arī viņš latviešu dzejas vidē nav absolūti unikāls (starp daļējiem līdziniekiem var minēt Andri Ogriņu un Gaiķu Māri), Surgunta jaunības dzejoļos paspējusi realizēties patiešām piesātināta, trāpīga izdoma, kas vēlāk atkāpusies. Šķiet, nav jābaidās no riska aizgājušos nepelnīti mītiskot, kamēr apzināmies, ka viņu veikums ne vienmēr solījis turpinājumu.

1. Skaidrs, ka šie nošķīrumi nekad nav absolūti. Arī Aivara Madra krājums Zonas (Neputns, 2019), kurā sastopami teksti no 2008. gada, drīzāk ierakstās iepriekšējā paaudzē, turpretim citi autori pieskaitāmi jaunākajai paaudzei, kamēr vēl citi neatbilst šādam dalījumam.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ķirķis R. Kāpēc tu gribi drāzt manu tekstu? Satori, 05.03.2019. Pieejams tiešsaistē: https://www.satori.lv/article/kapec-tu-gribi-drazt-manu-tekstu  (atpakaļ uz rakstu)