— Grāmata par sievietēm, vīriešiem un rakstnieci Andru Neiburgu

Par rakstu krājumu Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls  (sastādītājs un zinātniskais redaktors Jānis Ozoliņš; Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018)

Marta sākumā saņēmām neaptveramu un neticamu ziņu – nomirusi Andra Neiburga. Tobrīd biju sākusi rakstīt recenziju par Neiburgas literārajai darbībai veltīto zinātnisko rakstu krājumu Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls – šī darbošanās tagad šķita absurda, nevajadzīga un nepiedienīga. No zinātnisko rakstu viedokļa Neiburga taču bija tikai jēdziens, autora figūra, ap kuru tiek organizēti kaut kādi nozīmju lauki, literatūrteorētiski stāstījumi un interpretāciju plūsmas. Akadēmiskā apcerē autora figūra ir dubulti atsvešināta, abstrakta, tā kalpo, ir instruments, lai raksturotu savu paaudzi, laikmetu, literatūras attīstību. Arī autora bioloģisko nāvi kritikas un akadēmiskās pētniecības process drīz asimilē vienkārši kā vairāk vai mazāk skandalozu autora biogrāfijas faktu. Tikai īsu brīdi nāves fakts ir realitātes uzplaiksnījums, kas it kā atmasko kādu ilūziju, iztraucē optimistisko kategorizācijas un interpretācijas procesu, norēgo acu priekšā kultūras ražošanas banalitāti un industriālo raksturu.

Tomēr, par spīti bēdām un šaubām, par vērtīgo grāmatu beidzot ir jāuzraksta.

Konferenču rīkošana kā māksla

Rakstu krājums Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls tapis, balstoties 2017. gadā noritējušās, LU Literatūras folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) rīkotās konferences materiālos. Tieši minētās ķermeniskā autora un abstraktās autora figūras nesavietojamības dēļ konferences rīkošana par godu dzīvam rakstniekam šķiet pārgalvīga avantūra – kā neveiklības pilna un riskanta autora tikšanās ar savu pagātnes (vai nākotnes?) dubultnieku. Nav brīnums, ka Andra Neiburga toreiz uz savu jubilejas konferenci neatnāca, varbūt baidoties no pompozitātes vai konfrontācijas ar tekstiem, kuri vairs nepatīk, kļuvuši sveši.

LU LFMI jau iepriekš rīkojis konferences dzīvajiem klasiķiem –  Jānim Rokpelnim (2015), Knutam Skujeniekam (2016). Pieņemot, ka konference primāri ir nevis beatifikācijas ceremonija, bet iespēja diskutēt par aktuāliem procesiem un autoriem, šādi, manuprāt, varētu rīkoties biežāk, nemaz nemēģinot sagaidīt autoru septiņdesmito vai astoņdesmito dzimšanas dienu. LU LFMI pētnieka Jāņa Ozoliņa izlolotā Andras Neiburgas konference, sekojot līdzīgai loģikai, aicināja runāt par autori, kura vecuma ziņā vēl pat nepretendēja uz balvu par mūža ieguldījumu.

Līdzās Andras Neiburgas apspriešanai viens no konferences uzdevumiem bija radoši interpretēt akadēmiskas konferences formātu kā tādu.¹ Sākotnēji Neiburgas festivālu bija iecerēts rīkot vēl vērienīgāk, iekļaujot akadēmisko programmu, retrospektīvu vai jaunu mākslas darbu izstādi un lasījumus. Dažādos pasākumos tiktu reflektēts ne vien par Neiburgu pašu, bet arī par citiem māksliniekiem Neiburgas dzimtā, apzinot savstarpējās ietekmes. Šīs ieceres atskaņas ir rakstu krājumā iekļautie Solvitas Kreses un Laines Kristbergas raksti par rakstnieces meitu mākslinieci Katrīnu Neiburgu, parādot, ka paralēles Andras un Katrīnas daiļradē patiešām ir atrodamas (abas mākslinieces vieno, piemēram, līdzīga domas virzība, tēlu sistēma un noskaņa un antropoloģiska pieeja²). Ne visas norises izdevās īstenot, tomēr daudzpusīgajā konferences programmā joprojām jaušama vēlme iziet ārpus literatūras vēstures un teorijas robežām – runāt arī par filozofiju, medijiem, teātri, filmām, procesiem sabiedrībā, par kultūru kopumā.

Šī orientācija uz starpdisciplinaritāti LU LFMI literatūrzinātnieku kolektīvā 2017. gadā cita starpā ļāva tapt arī svaigajai un aizraujošajai kolektīvajai monogrāfijai Fin de siècle literārā kultūra Latvijā, kurā uzmanības centrā nonāca ne vien literāri darbi un autori, bet, piemēram, refleksija par kultūras atmiņas veidošanos (B. Kalnačs), vēsturisks pētījums par latviešu un vācbaltiešu attiecībām (P. Daija), sabiedrības priekšstati par sievietēm un rakstniecēm (E. Eglāja-Kristsone), trīs homoseksuālu aktieru un režisoru dzīves peripetijas un recepcija laikabiedru atmiņās (K. Vērdiņš).³ Savukārt literatūrzinātniskas konferences kā festivāla ideju, līdzdarbojoties veselam projekta īstenotāju kolektīvam, tostarp LFMI pētniekiem Kārlim Vērdiņam un Jānim Ozoliņam, izdevās piepildīt Montai Kromai veltītajā pasākumu svītā, Punctum festivālā Monta. Tu. Monta. Es 2019. gada maijā.⁴ Apmeklētājiem, kuri piedalījās vairākos pasākumos, bija iespēja pieredzēt visai iespaidīgu sinerģiju, kurā akadēmiski referāti, atmiņu stāsti un dzejas lasījumi cits citu paskaidroja un apstrīdēja, festivāla apmeklētājā radot pārliecību, ka kaut kas jauns patiešām ir uzzināts un saprasts.

Par apzināti koptu akadēmisko kultūru vēsta arī estētiski pārdomātās ar konferencēm saistītās publikācijas. Gan Andras Neiburgas, gan Montas Kromas konferencēs mākslinieciski augstvērtīgi un intertekstuāli nozīmīgi ir jau referātu tēžu krājumi (Andras Neiburgas konferences tēzes atsaucas uz Neiburgas veidoto žurnāla Avots dizainu). Savukārt rakstu krājuma Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls dizainu veidojis viens no pašlaik daudzinātākajiem grāmatu māksliniekiem Aleksejs Muraško. Rakstus izdevumā papildina nedaudzas, taču ļoti izteiksmīgas fotogrāfijas, un teksta salikums veidots bezgala iejūtīgi, gandrīz emocionāli – zemsvītras piezīmes novietojot tā, lai lasītājam tās būtu ērti apskatīt, un ļaujot citātiem brīvi elpot rindkopu izkārtojumā.

Minētie akadēmiskās kultūras elementi, šķiet, liecina par centieniem humanizēt konferences žanru un nenonākt raksta sākumā minētajos pašpietiekamas akadēmiskas ražošanas, banalitātes un stagnācijas slazdos. Laikmetīga konference cenšas izvairīties no formālisma; šķiet, tā cer iemiesot patiesu entuziasmu un zinātkāri, pieļauj emocionalitāti un humoru, cenšas iekļaut dažādas disciplīnas un dažādu paaudžu pētniekus. Ja rodas iespēja, izmanto dizaina un mākslas elementus un veido sinerģijas ar literāriem un mākslas pasākumiem. Konferenču komunikācijā tiek izmantots laikmetīgs mārketinga instrumentu arsenāls, tomēr pats konferences saturs netiek vienkāršots, mēģinot pietuvināties plašākas sabiedrības zināšanu līmenim un interesēm.

Vai Andras Neiburgas konference un tai sekojošā grāmata izvairās no rakstnieces kanonizācijas? Par spīti iepriekš sacītajam – visdrīzāk jau ne, un nešķiet, ka tāds bijis rīkotāju nolūks. Jāņa Ozoliņa ievadrakstā Andras Neiburgas cildinājums nav uzkrītošs un pompozs, taču tas ir klātesošs („Hipnotiskais iespaids, kādu Andra Neiburga ir atstājusi uz lasītājiem…”).⁵ Sandra Meškova savā rakstā turpina konturēt leģendas aprises, citējot Regīnas Ezeras fotogēnisko izteikumu: „Viņa nav skandaloza persona, bet par viņu runā.”⁶

Pateicoties Jānim Ozoliņam (ne jau tikai viņam – bet…), par Andru Neiburgu runās vēl kādu brīdi.

Kāpēc mums tik ļoti patīk Andra Neiburga

Iespējams, tas ir tikai mans subjektīvais iespaids, bet šķiet, ka apmēram pirms diviem gadiem beidzot tika atcelts kāds moratorijs 80. un 90. gadu Latvijas literatūras pētniecībai. It kā būtu pagājis nepieciešamais gadu skaits, lai skaidri varētu ieraudzīt šo laika periodu – spēt nošķirt sakarīgo un bērnišķīgo, unikālo un atkārtojumu, to, kas pārtrūcis un kas turpinājies. Tieši pēdējos pāris gadus pēkšņi šķiet interesanti saprast, piemēram, kāpēc 90. gados neturpinājās „jaunais prozas vilnis” vai kas Andras Neiburgas prozā ir tik īpašs, kāpēc ierindojam viņu Latvijas nozīmīgāko rakstnieku vidū, lai arī tekstu ir „salīdzinoši maz” un tajos it kā nav nekā „satriecoša”.

Viena no iespējamajām atbildēm uz pirmo jautājumu atrodama jau krājuma priekšvārdā, kur Ozoliņš citē J. Jērumas-Grīnbergas rakstu: „Šis [jauno dusmīgo meiteņu] virziens [..] neiekļāvās lielajā pacēlumā, kas valdīja sabiedrībā. Savukārt iet līdzi šim pacēlumam un rakstīt pēkšņi kaut ko „urrā patriotisku” šī paaudze ir pilnīgi nespējīga.”⁷ Ozoliņa citētā rindkopa netieši ietver arī daļu no atbildes uz otro jautājumu – kāpēc Neiburga šķiet svarīga. Iespējams, Neiburgas balss tembrs īpaši uzrunā cilvēkus, kuri sevi nevarēja ieraudzīt Gundegas Repšes, Ingas Ābeles, Noras Ikstenas vai Laimas Kotas prozā. Neiburgas stāsti un slejas reprezentē noteiktu domāšanas veidu un estētiskos ideālus, kuri citu autoru darbos kopš 90. gadu sākuma bija sastopami reti. Šis rakstības veids ietver gan priekšvārdā minēto „totālo alerģiju pret jebkāda veida saukļiem un skaļi nosauktām idejām”,⁸ gan arī daudzus citus formas un satura elementus, par kuriem runā šī krājuma autori.

Vēl kāds interesants jautājums, kuru droši vien uzdevis ikviens, kas sekojis Latvijas literatūras procesam: kāpēc kopš 90. gadiem literārajā kultūrā dominējošas ir tieši autores sievietes? Rakstnieču strauja ienākšana 80. un 90. gadu prozā bija novērojama ne vien Latvijā, bet arī citviet Austrumeiropā⁹ Šī fenomena skaidrojumus savos referātos mēģina rast Sandra Meškova un Zita Kārkla. Kārklas interpretācijā sievišķās rakstniecības uzplaukums varētu būt saistīts, piemēram, ar novēlotu pasaules tendences ienākšanu (Rietumu kultūrā sieviešu literatūras īpatsvars ievērojami palielinājās kopš 70. gadiem) vai ar rakstnieka sabiedriskā statusa un prestiža pazemināšanos 80. un 90. gadu mijā, kas šo jomu padarīja atvērtāku sievietēm.¹⁰ Savukārt Meškova, atsaucoties uz A. Džardinu un J. Kristevu, izsaka hipotēzi, ka sievišķās rakstības dominance pārmaiņu laikā varētu būt likumsakarīga, jo tieši ar sievišķo jeb semiotisko reģistru ir saistīti ārdošie un atjaunojošie impulsi – „sievišķajam kultūrā piemīt pārrāvuma, radikālas citādības īstenošanas potenciāls”.¹¹ Jāpiekrīt Meškovai, ka, aplūkojot 90. gadu Latvijas literatūru, nereti rodas asociācijas ar Kristevas aprakstīto semiotisko telpu, kurā kā pirmatnēja haosa pasaulē, iespējams, iegriežamies juku laikos. Tomēr, kā atzīst pētniece pati, metaforiskā sievišķā reģistra klātbūtne vēl nepalīdz izskaidrot rakstnieču skaita pieaugumu, jo „sievišķo var paust kā sieviete, tā vīrietis”.¹²

Jānis Ozoliņš vairākkārt izteicies, ka Latvijas literatūrpētniecībā ir „maz teorētiskā skatpunkta”,¹³ ar to saprotot 20. un 21. gadsimta kultūras, literatūras un mākslas pētniecības teorētiskos rāmējumus – dzimtes studijas, naratoloģiju, traumas studijas, ekokritiku un daudzus citus. Jāpiekrīt Jānim, ka šīs dažādās „skolas vai pētniecības virzieni ļauj ieraudzīt lietas, kas nav uzreiz ieraugāmas”.¹⁴ Tās turklāt definē noteiktu spēles laukumu, kura ietvaros var notikt izpēte un diskusija. Jau izsenis spriests, ka Latvijas literatūras pētniecībā grūti pārvarēt ieilgušo identitātes krīzi, kas seko padomju kritikas tradīcijas pārrāvumam. 90. gadu teorētiķi vēl nespēja orientēties Rietumu 20. gadsimta teorijas sarežģītajos labirintos. Jāņa Ozoliņa veidotā grāmata demonstrē, ka šodienas pētnieki šos vārdu krājumus lieto visnotaļ tekoši, un dzīve kļuvusi ļoti interesanta, jo neviens virziens Latvijā vēl nav paspējis sevi izsmelt un ir tik daudz avotu, kas vēl nav pētīti vai jāsāk pētīt no jauna.

Grāmatā Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls īpaši izcelti divi teorētiskie ietvari – dzimtes studijas/ginokritika (S. Meškova, K. Vērdiņš, Z. Kārkla, J. Ozoliņš, A. Auziņa, L. Kristberga) un naratoloģija (I. Sekste, A. Rožkalne), kuriem piepulcējas ar „teoriju” saistītas un nesaistītas jomas  – marksisms un materialitātes pētniecība (K. Vērdiņš), mediju studijas (I. Skulte), stilistika un leksikoloģija (S. Rapa), adaptācijas studijas (I. Viese-Vigula) u. c.

Situācijā, kurā kāda teorētiskā virziena recepcijas tradīcija ir jauna, pastāv objektīvi šķēršļi diskusijas veidošanai. Īsa vai vidēji gara raksta formāts ir neparocīgs, lai paspētu izskaidrot izvēlētā teorētiskā virziena pamatjēdzienus, pieminētu daudzos autorus, kas pauduši atbalstu konkrētajai rakstā apskatītajai idejai, turklāt veiktu iecerēto empīrisko analīzi. Dažkārt novērojams, ka pētnieku raksti atgādina romantiskus drazu sanesumus jūras krastā – cits aiz cita tiek virknēti citāti (katrs par sevi it kā vērtīgi izteikumi), kurus raksts nepaspēj sakausēt vienotā ziņojumā. Tāpat, rindojot citātus bez dziļākas analīzes, var tikt radīts maldinošs iespaids, ka pētnieks dažu labu teorētisku spekulāciju pieņem kā aksiomu. Sarežģīto uzdevumu eleganti atrisināt izdodas autoriem, kuru rētorikas un loģikas prasmes pārsniedz vidusmēru. Tā šajā krājumā pusduci teorētisku apakšnovirzienu, aci nepamirkšķinot, tekstā asimilējis Kārlis Vērdiņš. Skaists un tekošs raksts izdevies arī Jānim Ozoliņam, liecinot par ilgo laiku, kas pavadīts, lasot Neiburgas stāstus un par tiem domājot (rakstniecei veltīta pētnieka disertācija).

Krājumā Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls citātu sanesumu problēma nav uzkrītoša, tomēr var nojaust grūtības, ar kādām saskārušās autores un autori, kas balstījušies dzimtes studiju pieejās. Kā savā rakstā pamatoti norāda Anna Auziņa, „nepastāv vienota feminisma teorija [..], nav arī viennozīmīgi atbildams, kas īsti tiek saprasts ar izteikumiem „sievišķi” vai „vīrišķi” paņēmieni, tēli, jēdzieni, valodas struktūras”.¹⁵ Atsevišķa raksta ietvaros šīs fundamentālās pretrunas nav iespējams atšķetināt, un stāstu interpretācijā nākas izmantot šādu pusgatavu infrastruktūru.

Ir neiespējami šī komentāra ietvaros individuāli debatēt ar katru no krājuma autoriem. Lieki piebilst, ka grāmata piedāvā ļoti daudz informācijas, vielu pārdomām, idejas jauniem skatpunktiem un turpmāk pētāmiem aspektiem.

Gluži kā konferences noslēgumā gribētos teikt – sirsnīgs paldies Andrai Neiburgai un Jānim Ozoliņam, bez kuriem šis pasākums nebūtu varējis notikt! Paldies autoriem Sandrai Meškovai, Kārlim Vērdiņam, Zitai Kārklai, Ingunai Sekstei, Anitai Rožkalnei, Sandai Rapai, Annai Auziņai, Ilvai Skultei, Ievai Viesei-Vigulai, Solvitai Kresei, Lainei Kristbergai, paldies redaktoriem Raimondam Briedim, Zandai Gūtmanei un Ausmai Cimdiņai, paldies māksliniekam Aleksejam Muraško, paldies Latvijas Universitātei, Valsts pētījumu programmai Letonika un Valsts Kultūrkapitāla fondam! Un atvainojiet visi, kurus uztraukumā aizmirsu pieminēt.

1. No raksta autores sarunas ar Jāni Ozoliņu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Krese S. Par sēnēm un brīnumiem. Katrīnas Neiburgas stāsti. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 166.–167. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Kalnačs B., Daija P., Kristsone-Eglāja E., Vērdiņš K. Fin desiècle literārā kultūra Latvijā: apceres par literatūras sociālo vēsturi. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017. Pieejams: http://lulfmi.lv/Fin-de-siecle-Latvija.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk. https://www.punctummagazine.lv/2019/05/01/izzinota-punctum-festivala-programma/.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ozoliņš S. Priekšvārds. Būt, vienīgi rakstot. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Meškova S. Andras Neiburgas agrīnā proza vēlīnā padomju perioda kontekstā. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ozoliņš S. Priekšvārds. Būt, vienīgi rakstot. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 8. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Meškova, S. Andras Neiburgas agrīnā proza vēlīnā padomju perioda kontekstā. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018. 14. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Kārkla Z. Sevis iztēlošanās: sieviete Andras Neiburgas stāstos. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Meškova S. Andras Neiburgas agrīnā proza vēlīnā padomju perioda kontekstā. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 14.–15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat, 15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Sk., piemēram: Adamaite U., Ozoliņš J. Ezera: viņa nav skandaloza persona, bet par viņu runā. Diena, Nr. 5 (2019. g. 8. janv.), 12.–13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Auziņa A. Sievietes valoda Andras Neiburgas prozā. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018, 116. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)