Laipa
Un cik reižu lūdzies neesmu,
lai šajā ceļā apmaldītos es?
un akmens tiek iemests bļodā,
un mēs uzsākam dzīšanos pēc vienradža;
ātri saskatām mūra drupačas, jūru otrpus,
sairušo pili –
piekāpīgo vietiņu, kur skaitīt
murkšķu dienas un pārskatītus pavedienus
vienam otra uzacīs;
bļoda ieplīst no akmens (kintsungi),
un man ir viltus kāja.
vai mums šajā citadelē būs droši?
***
Būt piepildītam
un vispārpieņemtam
kā čeburekam.
karalis Guza prasa daudz un dikti:
prasa maigu plaukstiņu pai pai,
prasa bučiņu čmoki čmoki,
prasa smaidiņvaidiņu.
karalis Guza nav slikts, bet pārāk piekāpīgs:
viņš plūst līdzi pūlim te pa labi, te pa kreisi,
bet vienlaikus ir negausīgs un nepieēdināms.
paredzami, bet nostājas trūkums un rijība noved pie revolūcijas.
Guzai krītot,
vietā stājas Rīkle.
***
1.
atjaunotnes spēks dus
viņa ciešanu sniedzošajā pieskārienā.
korektors, kurš slēpj
visus freidiskos klekšus un hegemonos šnāpienus
manā rokrakstā;
notašķīta plauksta,
ko līdz šim esmu vien retumis centies
tīrīt sausām salvetēm, tās pēc tam palaižot
vējā no mola kā pasta baložus
(atpakaļceļā es attīstu domu par atbildes deju
ar citām salvetēm virsjūras polonēzē –
balts, taureņveidīgs papīra mākonis).
2.
plaukstas atpazīst cita citu labāk par acīm:
katra rieva kā skaļi nepausta rīcība –
pirmā iedzītā nagla vai pabeigtā miniatūra –,
katra rēta kā vien noģists pagātnes pastāsts,
ko dalīt līdz ar zemeņu vīnu un gotiņām zem dzelzceļa tilta:
saldme, kas notušē „tu esi mans meduslācis”
rūgtumu.
netīras plaukstas tiecas cita uz citu kā zivis uz zvejas tīklu:
svabadība ir nepanesami neparedzama, priekšroka dodama
apzinātam solim no Trolltungas.
satvēriens izkliedē prātojumus kā šāviens
stirnu baru, anulē kā lāzers
tetovējumu no ādas, atstājot
gaisa serpentīnos līkumojošu darvainu salveti,
stūrējot kāsī sev līdzīgās.
***
ne druskasaru, dzirdi?
kāds ir noplēsis zīmi no koka –
šķelts vidū kā nepaklausīgs matu ērkulis,
tas kalst kails bez mizas.
ne druskasaru par tā raupjumu,
par vientulību starp zālāja locīgajiem vēkšpēdus tūkstoškājiem
stirnas vrakā, kuras krūškurvja dūdas bez dvašas
saplukušas, nespēj spēlēt pavadījumu
kraukļiem, kam šis simtgadīgais sazarojums ir templis.
ne druskasaru par zibeni, kas to nosvilināja,
ne druskasaru par sevi, aiz kura palika vien kaltusi melnzeme
un apjukums sešziemu acīs –
daba piešķiļ dzīves izsmēķi,
kas aizsvilina debesis.
tu izvēlies to nodzēst
pret īkšķi.
***
tintes spārnu strēles zigzago
no viena jumta stūra uz citu,
nosedzot sarkanlūpu paštīksmi.
ceļi kā Rodas Kolosam 226 gadus pirms Viņa,
krūškurvī narkotizēts EDM,
zem ādamābola čūska.
visapkārt platīna zvaigžņu atlūzas
iezīmē strupceļu. tas viss bija joks,
viens nepārspējams, eksistenciāls farss,
pašmērķīgs pekles kumēdiņš, iekšupvērsta maskarāde
stoicisma harlekvīnam, ko tvarsta šis
bezsirdīgais fūrijs.
ķetnas ap rīkli, bez smīna, pat ne ar acīm.
cenšos sāpes pārvērst satīrā.
anekdote bez kulminācijas.
Sapņi
Oh, I see that lantern trimmed low burning in our home
And though I feel like crying, I swear tonight, I’ll cry no more.
Clutch – The Regulator
1.
Es skūpstīju meiteni.
Nesteidzīgi, plūdeni un izgaršojot.
Tas bija paisums, kas satiek bēgumu.
Eļļa, kas cenšas sajaukties ar ūdeni. Labākā tiramisu baudīšana, kas nekad nebeidzas.
Bet meitenei nebija mēles.
Manējā izmisīgi zvalstījas pa negausīgo, trekno tumsu, atlecot no zobiem,
atrodot tieši neko.
2.
Mans tēvs man atkārtoja vienus un tos pašu vārdus,
vienus un tos pašus jautājumus,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
vienus un tos pašus vārdus,
vienus un tos pašus jautājums,
Vienu
To
S pa
Vien
S v
Ard
Us pašu tps jaut Kas jauns ko darīji
Tos pašus seriās
ārds jautums
Viens un tos vārdtuss vien u jāut
tas pats
U v ārd jat tas
As past vien un
Es iebāzu sev rīklē divus pirkstus
un izvēmos viņam uz kurpēm.
3.
Krustkājis ar zelta griezuma smaidu,
kaltušas, neaizsniedzamas maizes doniņu priekšā, tērpts raupjā vadmalā,
aizšūtām acīm, ausīm aizdrūvētām ar pelēku mālu,
pieķēdēts ar kreiso roku pie trejdeviņiem kaislību kumeļiem, ar labo –
pie pūstoša apātijas leviatāna.
Tā mugurkaulu perfektās triolēs knābā trejgalvu maitu lija
ar viņa sejām.
Un šādi tam bija lemts būt trejkārši sava mūža garumā.
Tad auri kā no paša zemes kodola, kas šķeļ tās čaulu
mums zem kājām, uz augšu kāpjošs kastrātu koris, kas pārtop
džinkstošā, kristāldzidrā elpā, apņemot pravieti mums priekšā.
Ķēdes tiek šķeltas kā niedres, viņa acis maigi atdarās un ausis atkal top dzirdīgas,
viņam tiekot nestam augšup pie zvaigžņotās harmonijas.
Sonātes augošais spēks ļauj mums pieķerties pie ķēžu paliekām,
kas mūs paceļ kā hēlija balonus karnevālā.
Par tiem, kas palikuši uz perona,
Lokomotīvei aizejot:
Taures iztrūkums nozog atvadu sajūtu.