punctum

Literatūra un kultūra

Rokpeļņa mūžīgais mats

Elvīra Bloma

16/07/2019

 

Par Jāņa Rokpeļņa dzejoļu krājumu Tīmeklītis (Neputns, 2019)

 

Neapzināties realitāti, „gaisā pasistam smaidīt” (7. lpp.), jo esi piedzimis par agru un par vēlu un nav iespējams dzīvot nedz uz zemes, nedz pilsētā, nedz laukos, nedz ikdienā, nedz dzejā. Ko darīt? Atliek vien vērsties pie tīmeklīša, mūžīgā mata, sudraba stīgas, irdenās dvēseles substances, visas eksistences trauslās saistvielas, lai pa šo šauro ceļu nonāktu līdz eksistences pirmavotam. Vai vismaz to mēģinātu. Tīmeklīša tēls Rokpeļņa dzejā nav nekāds jaunums, tas parādās jau pirmajā krājumā Zvaigzne, putna ēna un citi (1975) un savā veidā attīstās jeb tinas cauri turpmākajiem krājumiem, līdz kulminē nupat iznākušajā. Turklāt latviešu dzejā tas bijis klātesošs jau senāk – kā viens no jaunromantisma tēliem, piemēram, Aspazijas un Friča Bārdas darbos, kur tas simbolizēja romantiskās ilgas un trauslumu. Arī Rokpeļņa dzejā ne reizi vien meklētas romantisma iezīmes un viņš raksturots kā romantiskās ironijas pārstāvis, arī kā romantisma parodētājs.1 Bet tīmeklītis nav parodija, lai arī atsevišķos dzejoļos varētu tuvoties šai robežai. Autora dzejai raksturīgi arī citi romantisma tēli, piemēram, zvaigzne, putns, vijole, vējš, slīkonis, un tie plaši pārstāvēti arī šajā krājumā.

Varētu teikt, ka dzejnieka ambīcijas šajā krājumā ir mazinājušās, bet autors uzsver, ka nav vēlējies radīt „pirmsnāves krājumu”. Šis ir kārtējais Rokpeļņa veikums, kurā prezentēts aktīva darba rezultāts – kopš 1960. gadiem viņš raksta pa dzejolim dienā, lai mēneša beigās atlasītu veiksmīgākos. Jaunākajā krājumā iekļauta pēdējos četros gados tapusī dzeja, un tajā rodamas atsauces uz būtiskiem un smagiem notikumiem autora dzīvē, piemēram, publiskā atzīšanās sadarbībā ar čeku (lai arī dzejnieks uzsver, ka atzinies jau 1993. gadā) un arī vienīgā tuvā cilvēka (brāļa) nāve.

Tīmeklītis Rokpelnim simbolizē gan svētuma alkas, gan ceļu („līdz kapam un līdz Dievam”,2) gan dzīves saturētāju, gan smalko garīgās pasaules substanci, gan lamatas (lai arī autors uzsvēris, ka runā par gaisā lidojošo rudens tīmekli, nevis vilinātāju pažobelēs), jo viena no krājumā aktuālajām tēmām ir liriskā varoņa pretrunīgās attiecības ar dzeju (un radošajām mākslām vispār), kas savā ziņā asociētas ar tīklu. Tā ir dzeja, ko dzejnieks nespēj nerakstīt, būdams iesprostots sava talanta jūgā, kas brīžiem šķiet iznīcinošs – „ko tu dzel mani, / dzeja? / ko tu mani ar pātagu dzen?” (16. lpp.). Rokpeļņa dzejā jūtams pat tāds kā aizvainojums, un šķiet, ka, teju vai lai ieriebtu šim kaitinošajam lirikas daimonam, autors vietām kaļ rīmes, kas balansē uz labas gaumes robežas: „lec uz ecēšām / lec uz plīts / brēkdams nāks laukā / mazs dzejolīts” (9. lpp.). Vai arī: „tie kam mūzas čurā uz galvas / tiek visdaiļākās likteņa balvas – / burvīgs burts / nots kā skrots / un vēl iesauka / idiots” (12. lpp.). Liriskais varonis ir sapinies, salipis vārdos, „pats būdams līme” (13. lpp.), instruments ir liktenis. Tātad tīmeklītis tiek traktēts arī kā predestinācija. Mēs katrs esam iepinušies savā iepriekš noteiktā esamības stāvoklī, kas Rokpeļņa gadījumā ir dzejas rakstīšana. Arī izvēle saistīties ar čeku, lai arī autora veikta, tomēr iekļauj no viņa neatkarīgu vēsturisko situāciju un varas spiedienu, savā ziņā arī čeka izpaužas kā pinekļi, kas lirisko varoni, sākotnēji pašam to līdz galam neapzinoties, ievilkuši dvēseles ellē. Autora piesauktais čūsku midzenis asociējas ar rāpuļu ķermeņu tīmekļiem, tā ir arī Padomju Savienība. Cilpa jeb nāves draudi, kas pirms neatkarības atjaunošanas spieda melīgi slavēt netīkamo varu, arī ir šī vara, no kuras izdodas izrauties liriskajam varonim („kad esi izkļuvis no cilpas / un nesteidzīgi projām cilpo” (22. lpp.)). Dzejoļos izpaužas bailes un nolemtība, ko rada eksistence varas necilvēcīgajā mašinērijā: „odzes tetovējums uz muguras man / viņas savējo neaiztiks / daudz bīstamāk čūsku midzeni pamest” (24. lpp.). Lai arī Rokpelnis neaizraujas ar politiskas dzejas rakstīšanu, jaunākajā krājumā parādās arī šis aspekts.

Taču tas īstais, Rokpeļņa iemīļotais tīmeklītis ir gaisam piederīgs, un to var šķetināt vai saraut, tas var būt vienlaikus trausls un absolūti neiznīcināms, pie tā var turēties pēc tam, kad sadedzināti apvāršņi („nepalika ne pelna // tagad turas / pie tīmeklīša / ko mētā vējš” (14. lpp.)) un kad vairs negribas uz zemes sērot („zirnekļu tīmekļi lidinās / paķeriet arī mani!” (7. lpp.)). Tīmeklīša pazīmes iegūst arī ūdenszāles („veru acis kā slīkonis / pīdamies ūdenszālēs” (44. lpp.)), Ādama riba (tā „pamazām uzmirdz un irst” (45. lpp.)), mati („par tuvu pirmpamatiem / tu šonakt skaldi matus / tie raujas laukā brēc / sāp smalkums saspīlēts / bet kusīs matu auri / lēks plikgalvaina saule” (88. lpp.)), un noslēgumā var stāvēt tīmekļu krustcelēs – pēc tam, kad ceļš kā slieka ir nozudis zemē (95. lpp.), tas, neraugoties uz iepriekš pausto nolemtību, paver zināmas iespējas garīgajā pasaulē, lai arī tās ir ierobežotas un trauslas.

Lirisko varoni nāves stāvoklis jeb tāda kā mūžīgā dusa vajā jau dzīves laikā, viņš dzīvo nāves ēnā, identificē sevi ar zārku, kurā dus līķis. Autors saista šo iekšējo līķi ar traumatisko čekas aģenta lomu, ko uzņēmies teju vai tikai intereses dēļ. Kļūmīgais solis ir iedragājis liriskā „es” identitāti, vedinot meklēt sevi mūžībā – Dievā, esamības pirmsākotnē. Stiprā pils ir celta no „nemateriāla materiāla” (74. lpp.) – tas ir drošākais patvērums. No pārtapšanas par odzi lirisko varoni nosargā „tas, kas vairumam stulbi un dumji” (59. lpp.). Reliģiskais diskurss krājumā jūtams viscauri, izcelti dzejoļi par klints tēmu – mājokli būvēt uz klints ir grūti, jo „klints nav rotaļām noderīga” (58. lpp.), bet „tuksnesis visus piecieš” (56. lpp.). Pastāvīgas mājas atrast ir grūti, arī noturēt tās uz vietas („atkal saredzu namdurvis savas / mājai kas ripo pa ceļu” (91. lpp.)). Atsevišķos brīžos liriskais varonis, atsaucoties uz Apolinēru, ilgojas nāves, ko nevar iegūt („auksti man auksti / stāvu uz tilta / nav man ne milta / nav man ne nāves” (27. lpp.)), citreiz metaforiskā nāve ir jau pārdzīvota („laikam reiz jau biju miris / nebūtības jūrā niris // šoreiz niršu būtībā / kaut kā tā” (61. lpp.)). Lai vai kā, kristietībā nāvei nav negatīvas konotācijas, tā ir cilvēka dzīves cikla sastāvdaļa, dzīves otra puse, kas dod iespēju beidzot iegūt mieru un sastapties ar radītāju.

Autors atzinis, ka viņa dzejā identificējami dažādi liriskie varoņi, ne visi dzejoļi rakstīti no ticīga cilvēka skatpunkta, un tas rada tādu kā iekšējas sašķeltības iespaidu. Rokpelnim raksturīgi sievietes klātbūtni dzejā izteikt metonīmiski, ar kādu ķermeņa daļu vai atribūtu, piemēram, matiem.3 Taču tikpat labi šī klātbūtne var būt arī personificēta esamības forma vai esamība per se, piemēram, dzīve vai nāve. Tikpat labi mūžīgais mats var piederēt arī dievišķajai sfairai jeb pirmpamatam – kā līdzeklis tā aizsniegšanai.

Par spīti grāmatas noformējumā maldinoši iestrādātajam dalīšanās simbolam, šis tīmeklītis tomēr nav globālais tīmeklis, lai arī autora līdzšinējā interese par digitālo vidi (piemēram, romānā Virtuālais Fausts (2008)) varētu likt tā domāt. Dzejoļu fragmentārismu kā vadošo sasauci ar mūsdienās interneta vidē sašķelto apziņas stāvokli nevar minēt kā argumentu, jo Rokpeļņa dzejoļi lielākoties ir iekšēji saistīti, tēli veido autora iecerēto mozaīku. Autoram nozīmīgās izjūtas un pārdzīvojumi ietverti precīzos, lakoniskos un atsevišķos gadījumos ar dzejoļa kopsakaru šķietami nesaistītos tēlos. Katrā ziņā krājuma noformējuma atsauce uz dalīšanos sociālajos tīklos drīzāk nevis atbalsta krājumā iekļauto dzeju, bet pat mazliet nomāc, it kā uzspiež savu interpretāciju, kas nesasaucas ar autora ieceri. Laikmeta ziņā šie dzejoļi drīzāk sasaucas ar 20. gadsimta sākumu, jo tajos izpaužas romantiskie uzstādījumi, tajos nav skaidri izteikts 21. gadsimta metamodernisms ar tā kolāžām un rebūtiem vai interneta kičs, lai arī, protams, metamodernisma iezīmes ir nolasāmas (piemēram, ironija savienojumā ar sirsnību). Iepriecina krājuma kabatas formāts, kas to padara ērtu līdzņemšanai un lasīšanai, lai arī grūti atveramais iesējums un hipersaišu stilistikā veidotais teksta izkārtojums šo prieku mazliet pabojā. Arī atsauce uz viedtālruni grāmatas formāta izvēlē šajā gadījumā nešķiet līdz galam iederīga, lai gan ideja, protams, ir saistoša, interesanta un tāpēc atbalstāma.

Tīmeklītis neatklāj kādu jaunu Rokpeļņa daiļrades pavērsienu, drīzāk tajā izpaužas jau iepriekš autora plaši lietotais tēlu klāsts un paņēmieni, piemēram, oksimorons, paradokss un metonīmija. Krājumā tiek attīstīts jau iepriekš aizsāktais tēmu loks, iekļaujot aktuālus pārdzīvojumus. Tiesa, krājumā ievietots arī eksperiments – himna Cēsīm, kas rakstīta kā vienkārša, izdziedama dziesma. Tomēr šo vienu dzejoli grūti uzskatīt par īpašu atkāpi no agrāk uzņemtā kursa. Jāatzīst, ka kontrastu un stilistisko paņēmienu blīvums ir nedaudz mazinājies, lai gan paradoksi un ironija joprojām ir Rokpeļņa galvenie trumpji. Literatūrzinātniece Ieva E. Kalniņa minējusi, ka Rokpeļņa spēks ir spēja „izsist no dzejas paredzamību”,4 līdz ar to autors, lai arī šajā krājumā izmanto jau labi zināmos līdzekļus, vienalga spēj pārsteigt, jo to nosaka viņa mākslinieciskais rokraksts. Salīdzinot ar iepriekšējiem krājumiem, šis nav uzskatāms par spēcīgāku. Taču Rokpelnis ir uzrakstījis tik daudz labas dzejas, ka to pārspēt ir neiespējami pat viņam pašam, un diez vai tas vispār būtu vajadzīgs. Rokpelnis arī šoreiz piedāvā pilnasinīgu dzeju, un atliek vien priecāties, ka viņš joprojām pinas dzejas matos.

  1. Vecgrāvis V. Jānis Rokpelnis: dažas romantisma iezīmes. Griezīgo šķautņu romantiķis Jānis Rokpelnis. Sast. A. Kubuliņa. Rīga: LU LFMI, 2016, 36. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Rokpelnis J. Dzejoļi visai pasaulei. Intervējusi I. Žolude. Kultūras Diena un Izklaide, 2019, Nr. 103, 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Kalniņa I. E. Viena dzejoļa analīze Jāņa Rokpeļņa mīlestības dzejoļu kontekstā. Griezīgo šķautņu romaniķis Jānis Rokpelnis. Sast. A. Kubuliņa. Rīga: LU LFMI, 2016, 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Kalniņa I. E. Viena dzejoļa analīze Jāņa Rokpeļņa mīlestības dzejoļu kontekstā. Griezīgo šķautņu romaniķis Jānis Rokpelnis. Sast. A. Kubuliņa. Rīga: LU LFMI, 2016, 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu