— Nastasjas Ņikanorovnas hologrāfiskais visums

 

Nastasja Ņikanorovna Petruškina zvilnēja savā iemīļotajā atpūtas krēslā un jau kādu laiciņu raudzījās vienā punktā uz sava pelēkā paklāja. Kad pirms četriem gadiem Nastasjas Ņikanorovnas dēls Pāvels izremontēja vai, precīzāk, nolīga meistarus izremontēt mātes dzīvokli, kā arī nomainīja tajā visu iekārtojumu, teju vienīgais, no kā Petruškinas kundze kategoriski atteicās šķirties, bija tieši šis krēsls. Viņa neļāvās tikt pierunāta, un tā nu starp lielākoties Polijā ražotām lamināta mēbelēm slējās šī padomju rūpniecības bārenīša stūrainais augums – krietni apbružāts, taču ne īpašnieces nevīžības, bet gan dabiskā nolietojuma dēļ. Tā kā tas bija arī izsēdēts, nācās izlīdzēties ar plānu spilventiņu, ko palikt apakšā. Spilventiņš bija dzeltens, starp citu, lai gan laika gaitā zaudējis kādreiz spilgto toni.

Par ko gan prātoja Nastasja Ņikanorovna, vērdamās paklāja auduma šķiedrās kādu pusmetru no savām kājām? Tak ne par ko viņa neprātoja, vien kaut kur apziņas kaktos ne pārāk žigli uzplaiksnīja pa kādai līdz galam neapzinātai domai, taču Petruškinas kundzes apziņas centrs bija pilnīgi skaidrs un dzidrs, varētu pat teikt, teju caurredzams. Nonākusi šādā apziņas stāvoklī, Petruškinas kundze it kā stāvēja milzīga apsniguša lauka vidū viena pati un, cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija nekā, vien sniegots, teju bezgalīgs līdzenums. Tas varētu būt kaut kas no Nastasjas Ņikanorovnas pirmajām bērnības atmiņām, vēl pirms kara kaut kur Omskas apgabalā, bet varbūt tā vien likās. Viņa labi apzinājās, ka uz atmiņām nevar paļauties, jo īpaši, ja tās ir tik senas un nākušas no tik tālas vietas kādu trīsarpus tūkstošu kilometru attālumā no viņas pašreizējās dzīves.

Istabas kaktā darbojās televizors, kas diendienā nenogurstoši pavadīja Nastasjas Ņikanorovnas dzīvi. Jāsaka gan, ka tā rādītajam viņa ne vienmēr īpaši pievērsa uzmanību, un bez brillēm viņa nemaz arī nevarēja tik skaidri to saredzēt. Prāvu tiesu laika viņa pavadīja, iegrimusi domās vai kavēdamās atmiņās, adīdama, kas pēdējā laikā gan notika arvien retāk, vai arī šādi – it kā nedomājot ne par ko –, kas pēdējos gados notika arvien biežāk.

Šo savādo pusnemaņu pārtrauca televizors. Ekrānā parādoties rullītim, kas brīdināja par reklāmas pauzi, – to Nastasja Ņikanorovna, protams, neredzēja, ja nu vienīgi, tā teikt, ar acs kaktiņu, – skaņas līmenis pēkšņi paaugstinājās, un ar to pietika, lai teju caurredzamais prāta stāvoklis sašķīstu, ja ne sīkās drumslās, tad vismaz pāris domu lauskās.

Viņa pacēla skatu virs televizora, kur vienaldzīgi tikšķēja sienas pulkstenis. Līdz ar iemīļoto krēslu tā bija pēdējā vecā dzīvokļa iekārtojuma palieka. Stundu un minūšu rādītājs veidoja gandrīz taisnu leņķi. Tuvojās trīs, un Nastasja Ņikanorovna atģidās, ka, tā kā ir trešdiena, pēc stundas, kā ierasts, viesos iegriezīsies pirmā stāva kaimiņiene Anna Borisovna. Šī trešdienu viesošanās patiešām bija bez izņēmuma precīza un regulāra, un tikpat regulāri katru otrdienas vakaru tieši septiņos pēc Austrumeiropas laika Anna Borisovna no sava pirmā stāva zvanīja Nastasjai Ņikanorovnai uz viņas ceturto, lai tikšanos norunātu. Tā tas notika arī iepriekšējā vakarā, kas, būdams gaužām ikdienišķs notikums, nebūtu pelnījis īpašu ievērību. Tomēr zvana adresātei tas iedvesa tādu kā drošības sajūtu – vismaz šodien vismaz šajos divos pirmā un ceturtā stāva dzīvokļos pasaule nav galīgi sajukusi prātā un uz to vēl iespējams paļauties. Un, ja tā, tad, domājams, arī rītdiena iztiks bez liekiem pārsteigumiem un neparedzētiem rūpestiem.

Taču tad pēc kāda pavērsiena domu gaitā Petruškinas kundze nonāca pie slēdziena, ka šāda drošības sajūta patiesībā ir kaut kas baismīgs un tikai atgādina – laiks savu iznīcīgo darbu veic tikpat precīzi un sistemātiski kā tāds fašistu slepkavnieks koncentrācijas nometnē. Tik tālu aizdomājusies, viņa tūlīt pat saskuma, bet vēl pēc īsa pārdomu brīža pat sadusmojās uz Annu Borisovnu, it kā nabadzīte būtu tam visam pie vainas. Tas viss gan bija palicis vakardienā, un šajā brīdī viņa  neturēja ļaunu prātu, jo to nodarbināja daudz praktiskāki apsvērumi.

Abas kaimiņienes tā pa īstam bija satuvinājušās tikai samērā nesen, pirms gadiem diviem trim, kad arī aizsākās šī regulārā viesošanās. Šajā mājā abas gan dzīvoja un viena otru pazina jau vairāk nekā divas desmitgades. Satuvināšanos veicināja tas pats baismīgais laiks, kas iepriekšējā vakarā bija tā saskumdinājis Nastasju Ņikanorovnu. Viņas gadagājuma ļaužu rindas šajā piecstāvu namā pamazām retinājās. Pirmie aizgāja vīri, kā jau tas mēdz notikt, un palika lielākoties atraitnes, kas turējās kopā, lai cik necik kliedētu vientuļās un vienmuļās dienas, pakavētu cita citai laiku, tai, kura vārgāka palīdzētu ar iepirkumiem, nu kaut vai lai paraudzītos, vai viss kārtībā. Protams, iesākumā viņas turējās kopā pēc interesēm, un tās, godīgi sakot, Nastasjai Ņikanorovnai un Annai Borisovnai ne īpaši saskanēja. Tad trieka ķēra pēdējo vīrieti no Petruškinas kundzes loka, Andreju Andrejeviču Ivanovu, nez no kurienes uzradās viņa ģimene un aizveda paralizēto ķermeni sev līdzi uz citu pilsētu, bet dzīvokli pārdeva; Anastasija Sergejevna nomira slimnīcā, bet Nastasjas Ņikanorovnas sirdsdraudzeni Jūliju Timofejevnu meita ievietoja pansionātā. „Ai, Juļa, mana Juļa,” Nastasja Ņikanorovna laiku pa laikam mēdza pie sevis noteikt, atminēdamās nabadzīti. Juļa nebija vis kaut kāda Anna Borisovna, abas kopā pudu sāls apēdušas, teju visa dzīve aizvadīta plecu pie pleca. Pansionātā Jūlijai Timofejevnai kļuva arvien ļaunāk, svešu ļaužu lokā nabadzīte galīgi savārga, līdz kādu dienu, kad sirdsdraudzene viņu apciemoja tajā briesmīgajā namā aiz pašas pilsētas robežas, Jūlija Timofejevna pat vairs neatpazina Nastasju Ņikanorovnu. Viņa sēdēja ratiņkrēslā kopējā telpā, apkārtējiem un apkārt notiekošajam nepievērsdama ne mazāko uzmanību. It kā ap viņu nebūtu nekā, it kā pastāvētu vienīgi viņas prāts, kurā risinātos kāda neatšķetināta doma vai sena pārtraukta saruna, kuru tā arī neizdodas atrisināt. Vien uz brīdi viņa pacēla skatu uz draudzeni un vienaldzīgi pasveicināja kā pilnīgi svešu cilvēku, un tad atkal iegrima tādā kā nemaņā, kas šķita citāda, daudz dziļāka par pašas Petruškinas kundzes nomoda ceļojumiem uz plašo, apsnigušo neko. Pēc mēneša Jūlija Timofejevna šo pasauli pameta pavisam.

Tā nu no sava vecuma senioriem namā bija palikušas viņas divas vien – Anna Borisovna un Nastasja Ņikanorovna.

Kādu brīsniņu pirms četriem, kad viņa jau bija iespējusi visu sagatavot kaimiņienes uzņemšanai – sagatavošanās gan lielākoties nozīmēja vien pārģērbšanos un noiešanu lejā uz veikalu pēc cepumiem, kas bija beigušies, tomēr cienījamā vecuma dēļ arī tas prasīja daudz spēka un laika, – Nastasja Ņikanorovna pienāca pie durvīm, lai viešņu sagaidītu. Nez kādēļ viņa ielūkojās actiņā un ieraudzīja Annu Borisovnu stāvam dažus soļus no durvīm un skatāmies rokaspulkstenī. „Laikam būs uznākusi ātrāk un tagad nogaida tieši četrus,” Nastasja Ņikanorovna iedomājās. Bija kaut kā neērti vērt vaļā, pirms kaimiņiene nospiedusi zvana pogu. Un tā nu viņas abas kādu minūti stāvēja katra savā durvju pusē. Laiks it kā palēnināja gaitu un vilkās pat vēl gausāk, nekā parasti vientuļa cilvēka mājoklī. Nastasja Ņikanorovna gan labi zināja, ka laikam ir savi untumi, ka reizēm starp rīta soli un pusdienlaika tēju sienas pulksteņa rādītāji virs televizora knapi kust no vietas, bet citreiz visa diena var paskriet garām, teju vai nesākusies.

Kad zvans beidzot iečivinājās, namamāte vēl brīdi nogaidīja, lai Anna Borisovna nenodomā, ka viņa jau stāvējusi un gaidījusi pie durvīm kā tāda muļķe.

Ienākusi viešņa novilka apavus un iekāpa čībiņās, kas viņu jau gaidīja ierastajā vietā. Anna Borisovna bija uznākusi bez jakas, jo kas gan te ko uzkāpt tos dažus stāvus. Mugurā viņai bija mohēras džemperis, kura spilgti sarkano krāsu Nastasja Ņikanorovna tūlīt pat nekavējās novērtēt, skumji nodomādama: „Šitā ģērbjas, un savā vecumā. Kā tāda meitene.”

Viešņa tika pavadīta uz virtuvi. Namamāte pašķīla uguni zem tējkannas. Dēla pirkto elektrisko ūdens kannu viņa jau sen bija nobēdzinājusi kaut kur virtuves skapītī un izvilka ārā vien tad, kad dēls atbrauca ciemos.

– Kā tur jūsējie? Nav zvanījuši? – Anna Borisovna iejautājās, kad abas bija apsēdušās viena otrai pretī pie virtuves galda, uz kura vaskadrānas namamāte, kā šādā gadījumā ierasts, bija uzklājusi galdautu. Galdauts bija ar peonijām, starp citu, kas bija gan acij tīkami, gan praktiski – uz raiba galdauta grūtāk pamanīt traipus.

– Zvanīja, vakardien zvanīja, – Nastasja Ņikanorovna meloja, zinādama, ka Annai Borisovnai neviens no savējiem noteikti nebūs zvanījis un šis apstāklis varētu raisīt viņai skumjas par pašas pamestību, taču tūlīt pat sakaunējās. Tas viņai tā nejauši paspruka, laikam jau gribot viešņu sodīt par vakardienas zvana raisītajām pārdomām. Un tad Nastasja Ņikanorovna sakaunējās vēl vairāk, sapratusi, ka joprojām turējusi ļaunu prātu uz draudzeni – jā, tieši tā šajā pašpārmetumu brīdī viņa būtu nosaukusi kaimiņieni, ja savas domas izteiktu skaļi, – par tādu nieku, pie kura tā pat nav bijusi pie vainas.

– Kā tad Pavļikam iet? – Anna Borisovna gribēja zināt vai arī jautāja tikai tā, aiz pieklājības.

– Labi, – Petruškinas kundze paziņoja un, aizmirsusi par tikko izjusto kaunu par samelošanos Annai Borisovnai, atkal uz viņu sapiktojās. Padomā tik – nosauc Pāvelu par Pavļiku, lai gan pašu nav pat lāgā redzējusi, ja nu vienīgi pa logu! Un vēl tādā intonācijā, it kā viņš būtu kaut kāds puika, nevis pieaudzis vīrs, kuram nākamajā gadā gaidāma apaļā sešdesmit gadu jubileja! Tikai viņai, miesīgajai mātei, viņš varēja būt Pavļiks, ne jau nu kaut kādai vecenei vieglprātīgi sarkanā mohēras džemperī, bābai – jā, tieši tā viņa nodomāja –, kurai vienkārši sagadījies dzīvot ar viņu vienā mājā un vienā kāpņutelpā.

– Kā viņam pa darbu? Kā mazbērniem, mazmazmeitiņām? Neslimo?

– Kādēļ lai slimotu? – Petruškinas kundze izbrīnījās. Pat acis iepletās.

– Nu, bērni tak. Tie jau vienmēr slimo, saķer bērnudārzā vīrusus. Tagad jau tik daudz visādu kaišu, vīrusu klīst apkārt.

– Nē, visi veseli, – Nastasja Ņikanorovna noteica gandrīz tādā tonī, it kā šāda iespējamība apvainotu visu viņas ģimeni, lai gan, protams, viņai nebija ne jausmas, vai kāds no bērniem patiešām neslimo. Galu galā ziņās stāstīja, ka gripas epidēmija ir sākusies un jau pat prasījusi pirmos upurus. Pāvels zvanīja ne pārāk bieži, varbūt divreiz mēnesī, un kopš iepriekšējās reizes bija aizritējusi jau apaļa nedēļa. Mazbērni zvanīja tikai uz dzimšanas dienu, bet arī to reizēm aizmirsa. Varētu jau zvanīt pati, Pāvels jau arī vienmēr piekodināja, lai zvana jebkurā brīdī, ja kas atgadījies vai uznākušas skumjas. Nastasja Ņikanorovna nezvanīja. Negribēja traucēt, apgrūtināt.

Dēls tomēr par viņu rūpējās, bija uztaisījis remontu, pat sūtīja katru mēnesi naudu, lai gan viņai tā īsti to nevajadzēja. Tad, Pavļikam ierodoties pie mātes, viņa sūtīto naudu, pretodamās jelkādiem iebildumiem, atdeva atpakaļ kopā ar saadītajām zeķēm un zeķītēm un lika sadalīt starp mazbērniem un mazmazbērniem dāvanās jau pagājušajos un vēl gaidāmajos svētkos. Un tad aplis sākās no gala, un Nastasja Ņikanorovna atkal sāka krāt dēla sūtīto naudu. Tas nebija vis kā Annai Borisovnai, kuru ģimene galīgi pametusi novārtā. Labi vismaz, ka veselība viņai bija laba, patiešām, īsta dzelzs veselība. Citādi, ja nabadzītei paliktu pagalam ļauni, kurš tad par viņu parūpētos? Vai nesanāktu tā, ka Petruškinas kundzei pašai nāktos gādāt par sasirgušo kaimiņieni, aprūpēt viņu vai pat – nedod Dievs – apglabāt? Ar tādiem tuviniekiem, kas it nemaz neliekas zinis par savu sirmo radinieci, pat tas nebūtu nekāds brīnums.

Ilgu brīdi abas sēdēja klusēdamas, malkoja Ceilonas liellapu melno tēju, ik pa laiciņam nolaužot kādu cepuma gabaliņu, ko ielikt mutē, lai atmiekšķētu ar tēju. Un tad atgadījās kas ļoti savāds.

– Zilo kaklasaiti, es taču teicu, ka vajadzēja zilo… – Anna Borisovna nomurmināja, vērdamās kādā punktā uz Nastasjas Ņikanorovnas pieres ar tādu trulu skatienu, ar kādu varētu skatīties sienā vai uz grīdu. Tad viņa pēkšņi satrūkās, kā mēdz satrūkties cilvēks, kurš neviļus aizsnaudies uz krēsla un sajūt zodu atduramies pret krūtīm. Nastasja Ņikanorovna pat sabijās, taču mulsums, kas bija lielāks par izbīli, viņu atturēja to izrādīt. Bija kaut kā neērti un nesaprotami. Tomēr viņa pajautāja:

– Anna Borisovna, jums viss kārtībā?

– Kā jūs to domājat? – Anna Borisovna pat tā kā izbrīnījās, bet tad tomēr noteica: – Laikam biju aizdomājusies. Atvainojiet.

Un tad, it kā nekas nebūtu noticis, it kā nebūtu bijis šī ilgā klusuma brīža, kuram sekojis savādais teikums, Anna Borisovna sāka gvelzt visādus niekus, tīrās muļķības, godīgi sakot. Un tas nomierināja Nastasjas Nikonorovnas sirdi. Viss atkal bija, kā nākas.

Laikam jau apzinādamās tuvojošos dzīves noslēgumu vai arī vienkārši tāpat, aiz gara laika, Anna Borisovna bija pievērsusies garīgām pārdomām. Bija pasākusi iet uz baznīcu, lai gan nekad iepriekš nebija lolojusi īpašas reliģiskas jūtas, vismaz ne tik spēcīgas, lai iesaistītos baznīcas rituālajā dzīvē, ja neskaita mirušo izvadīšanu aizsaulē, kas, bez šaubām, ir neizbēgams pienākums šajā vecumā.

Tomēr tuvākais dievnams atradās otrā pilsētas galā un, it kā ar to vēl nepietiktu, no tuvākās autobusa pieturas to šķīra varbūt ne gluži pārlieku prāvs, tomēr neērts gājiens, un tādēļ Pareizticīgā baznīca pamazām atkal zaudēja savu nesen atgūto avi.

Tad viņa televīzijā redzēja raidījumu par cilvēkiem, kuri spēj redzēt auras, un nez kādēļ tas viņu tā uzrunāja, ka viņa nolēma uzzināt vairāk par pasaules pārdabisko daļu, par kuru līdz šim nebija likusies ne zinis. Patiesi – Anna Borisovna vienmēr bija sevi uzskatījusi par racionālu cilvēku un visvisādas misticisma iekrāsotas runas vienkārši bija laidusi gar ausīm. Bibliotēkas krievu valodas grāmatu nodaļā viņa sāka cilāt izdevumus no ezoterikas plauktiņa. Bibliotēka, par laimi, atradās samērā netālu, turklāt autobuss apstājās teju pie pašām durvīm. Tomēr vecums nenāk viens, un, neraugoties uz savam cienījamajam vecumam samērā skaidro prātu, arī te Anna Borisovna saskārās ar problēmu. Gadījās, ka pirms iemigšanas viņa noliek tikko lasīto grāmatu uz naktsskapīša, bet no rīta, to atkal paņēmusi rokās, neko vairs nespēj lāgā atcerēties. Pašķir lapas atpakaļ, bet teikumi izrādās pilnīgi sveši. Gluži vai likās – tiklīdz Anna Borisovna aizver grāmatu, kāds ļauns gars tūliņ pat sajauc vietām vārdus un teikumus un, lai nebūtu par maz, vēl pieraksta klāt. Patiesi – brīžam lasīšana vedās grūti kā cīkstēšanās ar pašu Nelabo.

Tā nu arī pievēršanās rakstītajam vārdam pamazām tika pamesta novārtā, un, kad autobuss apstājās pieturā teju pie pašām bibliotēkas durvīm, Annu Borisovnu vairs nevarēja ieraudzīt izkāpjam ar grāmatu auduma kulītē, nodilušā no neskaitāmām mazgāšanas reizēm.

Pēdējā laikā savos centienos atšķetināt pasaulsēkas noslēpumus Anna Borisovna apmierinājās ar šīm tēmām veltītām televīzijas pārraidēm un, Petruškinas kundzei par nožēlu, nespēja atturēties, gūtajās zināšanās nepadalījusies arī ar viņu. Un nu arī Petruškinas kundze izdzirdēja – vai vismaz pieklājības pēc izlikās, ka klausās ar interesi, – stāstus par gaišreģiem, šamaņiem, raganām, burvjiem, dziedniekiem, par ekstrasensiem, kas redz auras, un citiem, kas redz mirušos, un tādiem, kas redz eņģeļus, tādiem, kas prot ieskatīties nākotnē, un citiem, kas redz pagātni kā uz delnas un pēc fotogrāfijas spēj pateikt, vai cilvēks miris vai dzīvs, un, ja pazudis bez vēsts, spēj norādīt meklētā atrašanās vietu. Vesela pasaule bija atklājusies Annas Borisovnas priekšā, pasaule ar balto un melno maģiju, eneagrammām, poltergeistiem, Atlantīdu, masoniem, cara ģimenes rituālo slepkavību; galva vai griezās no pārsteidzošiem atklājumiem un pierādījumiem par ceļošanu laikā un pierādījumiem par dzīvību ārpus Zemes – dzīvību, kuras pārstāvji noteikti, vismaz senatnē, bija apmeklējuši mūsu planētu, par ko liecina seno ēģiptiešu un acteku piramīdu pārsteidzošā līdzība, un tad atklājās vēl arī citas pasaules ar citām dimensijām, torsonu vai torsionu – šo Anna Borisovna tā līdz galam gan nesaprata – laukiem, un, visbeidzot, bija pienākusi kārta arī Maikla Talbota popularizētajai hologrāfiskā visuma teorijai, kurai bija veltīta raidījuma Noslēpumainā pasaule pēdējā noskatītā sērija.

– Nu, iedomājieties, Nastasja Ņikanorovna, – viešņa skaidroja, – viss ir savā starpā saistīts. Ja paņem mazu gabaliņu no visa, teiksim, smilšu graudu vai šo, lūk, drupatiņu, – un viņa patiešām pacēla no galda cepuma drumstalu, – tad arī šajā drupatiņā ir viss visums. Viss ir viens, un viens ir viss.

– Tas ir kā – viens ir viss? – Petruškinas kundze jautāja, ne tādēļ, ka nesaprata, bet vairāk aiz īgnuma par viešņas gudrībām.

Tad nu Anna Borisovna skaidroja, kā nu prata, hologrammu saukdama te par hologrāfiju, te hologrifu, bet protonus par atomiem, savukārt visu zinātnieku vārdus viņa pēkšņi bija aizmirsusi, lai gan vēl nupat, kāpjot augšā pie kaimiņienes, viss šķita skaidrs un saprotams. Bet namamāte klausījās vien, tomēr nu jau ar līdzjūtību. Viņai pēkšņi bija kļuvis Annas Borisovnas žēl par nemākulīgajiem centieniem paskaidrot.

Bet viņa tik turpināja skaidrot, taču sarunbiedres bažīgais skatiens vēl jo vairāk sajauca galvu, līdz Anna Borisovna vairs ne par ko nejutās pārliecināta. Tā nu viņai nācās atgriezties pie vienīgā drošā pamata, pie vienkāršās, taču tik grūti aptveramās domas par visa un viena un viena un visa vienību.

– Nu lai nu tā būtu, – Petruškinas kundze noteica, kad Anna Borisovna ieturēja pauzi, – patiešām būs daudz, par ko padomāt.

Tā viņa sacīja vienmēr, kad sajutās pagurusi no šiem stāstiem, un kaimiņiene to arī uztvēra pareizi – kā zīmi, ka nu viņa varētu doties. Ko darīt, ja Nastasja Ņikanorovna tik viegli saīgst. Tāds raksturs, to jau neizvēlas. Un viņa jau cenšas savaldīties, Anna Borisovna prātoja. Viešņa, protams, labi pamanīja brīžus, kad namamātes seju apēnoja sliktas omas mākuļi, lai kā arī viņa censtos šo sapīkumu slēpt.

– Vai jūs gribētu vēl tēju? – Petruškinas kundze iejautājās.

– Pateicos, bet būs laikam jādodas – man drīz raidījums.

– Tie jūsu ekstrasensi?

– Jā gan. Tie, kas izmeklē… – Anna Borisovna jau gribēja sākt stāstīt, tomēr aprāvās, – …nu ja, jūs jau tos neskatāties, – viņa noteica, celdamās no krēsla. Kaimiņiene viņu pavadīja līdz durvīm. „Tas džemperis, tas džemperis,” viņa vēlreiz domās nošausminājās.

Čībiņas tika atstātas ierastajā vietā un, kad Nastasja Nikonorovna aizvēra durvis, noliktas apavu plauktiņā līdz nākamajai trešdienai.

Nu, palikušu vienu, viņu pārņēma dīvaina, nesaprotama sajūta. Viņa prātoja par piezvanīšanu Pavļikam, taču tad, kā bieži vien, nodomāja, ka negrib traucēt. Un, ja viņa tā pēkšņi ne no kā zvanīs, viņš uzreiz nez ko nodomās un sāks uztraukties, nabadziņš.

Pirms viešņas ierašanās televizoru viņa bija izslēgusi. Virs satumsušā, mēmā taisnstūra tikpat vienaldzīgi kā vienmēr tikšķēja pulkstenis. Bez ierastā pārraižu un reklāmu pavadījuma dzīvoklis šķita kluss, lai gan, protams, bija dzirdama ierastā darbdienas vakara rosība, televīzijas trokšņiem, mūzikai, balsīm un bērnu raudām savienojoties kopīgā murdoņā, kas skanēja neskaidri, kropļoti, it kā zem ūdens.

Nostāvējusi kādu brīdi durvīs, Nastasja Nikonorovna piegāja pie loga – pēc dēla rīkojuma ieliktie plastikāta logi kā vienmēr uz īsu mirkli izsauca viņā pretrunīgas jūtas, kurās jaucās dziļa pateicība dēlam un eksistenciālas bailes logus salauzt, nemākulīgi verot tos vaļā vai ciet, – un pašķīra plānos aizkarus. Pamazām tumsa. Nama priekšā četrus stāvus zemāk viņa redzēja puisēnu, gadus piecus vecu, vismaz tā viņa nodomāja. Puisēns bija viens, viņš brida cauri peļķei, ar gumijas zābakiem šļakstinādams tumšo, netīro ūdeni. Zābaki izskatījās pārlieku milzīgi salīdzinājumā ar viņa augumu. Tad puisēns apstājās peļķes vidū un palūkojās kaut kur augšup uz pretējo māju – uz māti, kas stāvēja pie atvērta loga un viņu sauca? Dzirdēt neko nedzirdēja, taču šāda doma Nastasjai Ņikanorovnai ienāca prātā. Tad viņa centās sajust savu saistību ar bērnu tur, lejā, sajust, ka viņa pati reizē ir šis puisēns pārlieku milzīgajos gumijas zābakos, ko viņa vēro no sava loga ceturtajā stāvā, un šis puisēns reizē ir viņa, Nastasja Ņikanorovna Petruškina, 85 gadus veca atraitne, vientuļa sieviete, un reizē viņa un puisēns ir kaut kas cits, varbūt kvarca graudiņš smilšu kastē turpat pagalmā vai cepuma drupatiņa uz galdauta ar peoniju rakstu uz viņas virtuves galda. Nastasja Ņikanorovna centās sajust, ka viss ir viens un viens ir viss, viņa patiešām centās, taču – nesanāca.

Aizdomājusies viņa pat nemanīja, kurā brīdī zēns aizgāja. Atģidusies Nastasja Ņikanorovna sakārtoja aizkarus, atsēdās iemīļotajā atpūtas krēslā uz dzeltenā spilventiņa, kas laika gaitā bija zaudējis savu spilgto toni, un, ar pulti ieslēgusi televizoru, klusi, taču balsī noteica:

– Nu, muļķe tā Anna Borisovna, muļķe.