punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Jums gaisma netraucē?

Lāsma Olte

02/08/2019

 

***

Es skrēju pakaļ dēlam un lasīju dzeju.
Viņš teica, ka tā nemaz nav dzeja,
un iemuka tualetē – sēdēja tumsā un izdvesa skaņas, kas nomāca dzeju.

Es lasīju caur durvīm.

Vēlāk viņš padevās – vārtījās pa grīdu kā ievainots ronis.

„Nav gala pasaulei”
– tā ir dzejproza, visas atskaņas jau sen ir iztērētas, dzejas stunda ir beigusies.
Un es izgāju no istabas.

Viņš kliedza un stiepās man pakaļ: – Nē, man bija interesanti!
un iesprūda starp divstāvīgās gultas trepju pakāpieniem.

– Nē, tā nav.
Lāsma ļoti daudz šajā „dzejolī” meloja.
Es nevārtījos pa grīdu kā ronis.
Un man nebija interesanti.
Atā, „dzejoli”.

 

***

pagalmā zili saziedējis kalns
no tā pāri sētai suns
aizsmacis rej
man liekas – uz karogu par godu norvēģu princim

pusaugu puikas palecas un uzsit ceļa zīmei
un grūstīdamies aiziet
kā daudzkājains zvērs kas kopā knapi turas
un aizsmacis rej

tukšā pieturā sieva piespiedusi pie sirds saģērbtu suni vai kaķi
kādu kam iekšā siltums
kādu kas ļaujas

pāri ielai aizsmacis rej vecs suns
sēta ir zaļa kā manas mātes putekļu mētelis
kā aizsargsiets remontējamai ēkai

puikas uzrāpjas kastaņā
un lūr manā guļamistabā

plaukst lipīgas lapas
un suns aizsmacis rej
uz salas pilsētas vidū

 

***

karogs ieķēries ceriņos
sausie zari plēš caurumu
asinssarkanā brūcē pavīd spilgta gaisma

gandrīz vairs neatceros kā garšo ceriņa pieclapīte
šī mutācija nesot laimi
tikai jāapēd

– apēd mani apēd mani –
mans bērns smejas
un es viņu ēdu pa jokam
– es negribu ka tu mani apēd
es taču tevi mīlu ar visu sirdi

kā izrāvies no kaulainiem pirkstiem
aiz loga karogā lēni plīvo smaids

 

***

ar milzīgiem konfekšu papīriem aizlīmēju logus
un pati ietinos zelta folijā
tagad čaukstu un kārdinu

aiz loga vārās vasara
un meitenes izkūst uz ielām
tai vienai ir lelles kāja
un bērns uz rokām
viņa stāv ceļa malā un skatās tālumā
un smaida kā madonna gleznā

pret akmeņiem sašķīst sulīgs bumbieris
ar maigām lūpām to uzlasa zirgs

 

***

spļauju tev ģīmī ķiršu kauliņus
skan kā Torņakalna zvani aiz pīļu dīķa
tava seja ķēmojas metāla šķīvī
– asiņo kā jēla gaļa
piķa melna sula šķīst pār bļodas malu
pēc augļa miesas
ķērc izģindis ķauķis
noķerts putnubiedēkļa tīklā
turpat zem ķiršu ķekariem
kaimiņš ģērē teķi un blēj
ņudz kukaiņi ap vaļēju kuņģi
pilnu ar kadiķu skujām
un gandrīz noķertu ķirzaku astēm
– tagad izģērb mani kā kautķermeni
un iespļauj man mutē ķirsi

 

***

zelta aunādu meklēt gājām
bet izlikāmies nemanām
ka ruda tā dīgst uz tava vaiga
un nepacietībā svilst kā rīta saule
kad nonāksim turpat kur bijām
pirms zelta aunādu meklēt gājām
kad biju kā bārdā ieķēries riets
virs jūras ar atplestu rīkli
tu izlaki mani līdz dzelmei
zvīņas uz astes saskaitīji
kā slīdīgas foreles iznirām
kā strautā palagos lēkājām
tad rasas pilē pamanīju
ko slēp zem bārdas mežmalē
es ausis kā spārnus vicināju
tu smējies un teici lidojam tālāk
vēl vienu apli taisni uz priekšu
ar saules ripuli pierē
kā divi vienači ieraudzījām
mūsu aunādai iepūsta dvaša

 

***

es tamborēju melnas mežģīnes
bez steigas
pilsētu koku saknes uzlauž trotuāru
un izplešas bezgalīgos rakstos
es uzmetu gaisa cilpu
aiz šīs saknes es paklupu
gandrīz nolauzu kaklu
ceļa rullis gludina asfalta mežģīnes
te atkal varēs staigāt aizvērtām acīm
zem piķa garozas koku saknes
klusi mudžina seno rakstu
it kā droši zinātu kam tur galā jāiznāk
it kā lasītu musturu
– lūdzu nerausti mani aiz diega
arī mani kāds
tā bez steigas
uztamborējis

 

***

esmu tukša kā apgānīts kaps
mans augums ir piemineklis
uzkrāsoju lūpas un glāstu sev matus
es gribu būt veca

esmu sīksta kā etiķa māte
sāpēm izkodīšos cauri
man ir skumjākās acis spogulī
un rīklē iestrēdzis kliedziens
kā nekad nedzimis bērns
es tev to visu izstāstīšu
kad es būšu veca

 

***

Uz veca skursteņa tup kaija
un žilbinoši mirdz.
Caur blāvu seju logā baidos, gaidu,
vai mana kaija nenokvēps par vārnu.

– Jums gaisma netraucē?
– Nav vajadzīga, slēdziet ārā!

Pavisam skaidri baltos dūmos
kā noraudāta skropstu tuša
slīd lejup melni spārni.

– Man, ziniet, nepatika tas, ko redzēju.

Tur atspīdumā savicinās manas ausis,
un kaiju bars tik skaļi ņirdz.

Pa tumsu skurstenī es taustos –
uz iekšu mani māja ieelpos.

– Var gadīties, ka tas nekādi neietekmēs jūsu dzīvi.

Es kaijas bērnu baroju ar melnu tinti.
Ar krāsu piesūkusies mārtiņroze
tik rūgti salda.

– Es nezinu, kā atvadīties.

 

***

Šodien sapratu, ka Dievs ir.
Jutos tik iederīga,
ka pilnām saujām bāzu mutē smiltis
ar gliemežvākiem un putnu nomestām spalvām.
Kā toreiz kaimiņu Māris,
lai mani smīdinātu.
– Dievs, smejies!

Dalies ar šo rakstu