— Pārģērbšanās

 

Ketija Lina Če (Cathy Lihn Che) ir vjetnamiešu izcelsmes amerikāņu dzejniece. Viņas dzeja ir publicēta Poetry Magazine, Connotation Press, Memorious u. c. izdevumos. 2014. gadā izdotais debijas krājums Šķēlums (Split) saņēmis Kundiman dzejas balvu, Āzijas amerikāņu studiju asociācijas dzejas balvu un Normas Farberes Pirmās grāmatas balvu. Če pasniedz radošo rakstniecību Fordemas universitātē Ņujorkā.

Autore saka: „Manuprāt, runāšanas akts vēršas pret izdzēšanu. Rakstīšana, liecināšana un dokumentēšana vēršas pret izdzēšanu. Pierakstīdama mātes stāstu, es saku, ka tas ir svarīgs. Vēsture ir svarīga. Trauma ir svarīga. Viņas dzīves notikumi un to sekas ir svarīgas.”

Šī ir septītā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

 

***

Mana māte vēl aizvien sapņo par karu.

Viņas vectēvoci
nolaupīja,
kad viņai bija pieci,

un baumas
par Vjetkongu
liedza viņai

jelkad atgriezties
vietā, kur
rēgi ausa

no rīsu laukiem,
kad viņa viena
devās uz skolu.

Miegā viņa nevar
izdzēst vectēvoča
tēlu – viņa laipnās acis

un īsi cirptos matus.
Vasarā
karavīri slēpās grāvī

tieši pie viņas mājas.
Viņa tos atpazina
pēc specifiskās smaržas

– smiedamās, viņa to sauca
par „mùi Mỹ” –
amerikāņiem raksturīgo

pretodu pūšamā līdzekļa
un nemazgātas ādas aromātu,
ko viņa aprakstīja kā

kaut kā degoša smaržu.

Viņai bija trīspadsmit,
kad karavīri
pieskārās viņas matiem,

saņēma cirtas
starp pirkstiem
it kā lai nogrieztu tās,

un, iespējams,
arī kādu daļu
viņas.

Drīz vien kādu ciema meiteni
izkaltušā ieplakā
izvaroja karavīrs.

Viņu ar lidmašīnu aizveda
uz karalauka
slimnīcu.

Mana māte saka nevis:
„Tā varēju būt es”, –
bet gan:

„Meitene dzīvoja
un nekad nevarēja
apprecēties.”

 

Jenots

Bija karsts, sega norauta. Meitene gulēja augšējā kojā
ar plīša jenotu, brālis izstiepies apakšējā kojā, cieši
aizmidzis. Istabā bija TV ar koka paneļiem, balts
plastmasas dīvāns, izbalējis rozā paklājs, kas tumsā
kļuvis melns. Viņa gulēja uz muguras, kad istabā ienāca
viņš, ēna, roka, kas atvēra viņas džinsu šortu augšējo
slēdzi. Viņa pagriezās pret sienu un aizspieda slēdzi.
Atskanēja slāpēts klikšķis, uz gultas viņas ķermeņa
S burts, galva saliekta uz priekšu, kājas
salocītas. Uz viņas kabatām bija uzšūtas asinssarkanas
bultas. Viņš pasniedzās, vēlreiz atpogāja vidukli, zobu
pa zobam atvilka rāvējslēdzēju. Viņa aizvēra acis.
Viņas prātā – virves vilkšana, sarkanais karogs lēnām
pārgāja viņa pusē. Viņš viņu pacēla. Viņa izlikās aizmigusi.
Viņas rokas ļengani karājās, šūpojās lieli. Viņš viņu ieveda
otrā istabā.

 

Saruna

Brālim

Ņujorkas lietus
tur mani telpās.

Atceries Hongkongu –
cik gaiss bija biezs,
cik grūti bija elpot

zilzaļā stikla
ēkās?

Šeit lietus skan
kā plīstošs, tad
ņurcīts papīrs.

Kā lai tieku atpakaļ
uz tavu ledusskapi, kas vienmēr
pilns ar „Gatorade” limonādi?

Šodien tu piezvanīji,
lai aprunātos, bet saprati,
ka mums nav, ko teikt.

Tu esi mētelis,
ko gribu izgriezt
otrādi, lai redzētu,

kur driskājas zīds –
rokās, gar
muguru, tavos smagajos

plecos. Kad
tu tā izaugi?

Kādreiz mēs palikām nomodā
un runājāmies
pāri istabai.

Es lasīju grāmatas
lampas gaismā.
Tu aizgriezis,

kad gribēji
gulēt, pie auss
radio,

Alijas dziesma,
kas manā sapnī
atkārto

Come back to me.

 

Topošā terapeite vaicā par izvarošanu

Šorīt skatījos, kā kāda sieviete plēš
ietves plāno ledu. Saklāju gultu,
ielocīju palagu un logā redzēju
atspīdam mātes seju.

Vīrieši manā dzīvē staigāja iekšā un ārā no istabām,
mīdīdami sniegu. Māte mani kušināja,
un tēvs ar savām pulvermucas rokām
vilka tīru, melnu zeķu pāri.

Tas nav tā, kā tu iedomājies.
Mans tēvs bija karavīrs.
Par vīriešiem viņš man neiemācīja neko.

Viņi ir tukšs stobrs.
Nav ieteicams skatīties
ierocī, ko izjauc,

lai censtos saskatīt tā detaļas.

 

Apbedīšana

Ir lietus, svaigas zemes smarža, un tu, vecomamm,
            kastē. Es aproku attālumu, divdesmit divus gadus,
                        kurus nesatiku tevi un tavas savilktās plaukstas.

Aproku tavus saspraustos matus, kuru sānā ir celiņš,
            tavu burzītā samta áo dài,
                        darbarīkus, ar kuriem kopi zemi,

insultu, kas tev atņēma labo ķermeņa pusi,
            barošanas cauruli, poda vāku, cūkas,
                        kas mierpilni gulēja pie akas,

zemi, ko atdevi, kad otreiz apprecējies,
            tavas sēras par vectēva nāvi,
                        karu, kas pazudināja tava tēva kāju,

karu, kas sadragāja tavas bļodas,
            tavas bērnības mājas, kuras nopostīja amerikāņu
                        tanka grumbainie riteņi, –

to visu es aproku.

Tu iemācījies, ka nekas nepaliek šai dzīvē,
            ne tava meita, ne tavs tēvocis,
                        ne pat cieņa pamest šo pasauli

ar biksēm kājās. Izgulējumi tavos gurnos
            bija tīri un iekritušies. Ko gan es zināju, bērns,
                        kas tikai vienreiz dzirdējis tevi runājam,

un, kad pirmo reizi tikāmies,
            asaras slacīja tavu vaigu.
                        Es turēju tavu roku un teicu:

„Bà ngoại, bà ngoại.”

Es atgriezos pēc desmit gadiem.
            Uz tava kapa lija lietus.
                        Bildē virs kapakmens

tu izskatījies pēc manas mātes.
            Mēs aizdedzām un iestādījām vīraka kociņus.
                        Mēs liedzām uzmācīgajam zālājam izplesties.

 

Bruklinas interjers

Mēs runājām par parastām lietām:
spokpelēko gaismu, (mūsuprāt)
pamesto namu.

Pa vienu šuvi iekšā, pa otru ārā.

Es elpoju strauji.
Adata ieslīdēja,
izslīdēja, un, mīļum,

es to izjutu tik spēji –
to, ka tu nebiji man līdzās.

Tu biji vizuļu
un gaismas kopums. „Sapnis,”
es teicu, „zemapziņa.”

 

Pārģērbšanās

Reizēm es ģērbos tēva drēbēs,
            pogājamos kreklos, kas jau izdiluši plāni,
            viņa flaneļos, kuru šķiedrā bija iesūkusies
            benzīna smarža, kaut
            māte tos ziepēja, skaloja
            un vēdināja;

Es valkāju pelēkās bikses, kuras viņš vilka uz darbu.
            Tās derēja kā uzlietas, it kā manas kājas
            kāds mehānisms būtu piegriezis tieši viņa aprisēm.
            Audums nevainojami krita pār
            manu stilbu šķautņainajiem bluķiem,
            manu lielu koksnainajiem apaļumiem;

Kad viņi bija bēgļu nometnē Filipīnās,
            manus vecākus nolīga par statistiem
            filmā „Mūsdienu apokalipse”.
            „Lūk, tur es braucu,” man saka tēvs.
            Kad kārtīgi ieskatos, pamanu viņu
            baltā ķiverē, Vjetkonga uniformā;

Reiz skatījos, kā viņš ar smilšpapīru apstrādā seju,
            izģērbj melnu rētas
            robu, kas vīd tieši zem acs.
            Asinis punktēja tērauda ūdenskrānu.
            Zem virskārtas viņa āda
            bija gluda un rozā.

Tagad es rakstu dzejoļus savam tēvam –
            vīram, kurš krāc uz dīvāna,
            šņākai pieaurojot māju.
            Es aizsoļoju viņam garām un ieeju savā istabā.
            Burti saļimst ap pildspalvu –
            es rakstu dzejoli, kas nekad viņam līdz galam neder.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks