— Nodevīgā valoda

Par Jāņa Vādona dzejoļu krājumu Klusuma forma (Pētergailis, 2019)

Jāņa Vādona trešais dzejoļu krājums Klusuma forma sākas ar postulātu „visam ir nozīme” (9. lpp.), kas, iespējams, lielā mērā skaidro un pamato autora dzejai piemītošo detaļu pārbagātību. „Visam ir nozīme” šeit gan nenozīmē subversīvu žestu, kas gāž vai apvērš ierastās hierarhijas, lai izceltu marginālo; drīzāk visam nozīme ir vienlīdz lielā mērā, tāpēc par atspēriena punktu var kļūt jebkas – zvans pie durvīm, piejūras ainava, vakarnakts sapnis vai kāda dziļa doma par krāsām. Tāpēc, lai arī grāmatai ir skaidri iezīmēti tematiskie lauki – klusums, māksla, sieviete, daba, atmiņa, bērna audzināšana –, par vienu no galvenajām Vādona dzejas pamatīpašībām drīzāk uzskatāma atsacīšanās no viegli identificējamas laiktelpas un skaidri nosakāmas sasaistes ar mūsdienu reālijām, tā vietā dodot priekšroku jēgas aizšifrēšanai (lai gan varbūt hermētisko noslēgšanos sevī var uztvert arī kā sava veida radikālu atvērtību jauniem lasījumiem?).

Salīdzinot ar pirmajām divām Vādona grāmatām, Klusuma forma turpina tādu kā stila nostabilizēšanas procesu, proti, ja pirmajos krājumos vietām varēja pārmest pašmērķību plaša vārdu krājuma izrādīšanā, tad jaunākajā jaušama lielāka mērķtiecība. Tiesa, arī Klusuma formā iezogas pa kādam ekstravagantam, bet laikam jau neveiklam vārdam (piemēram, rindā „tu pamani gudrgalvjus ar bērnu aplaizītām sejām” (38. lpp.)), taču kopumā, ja agrāk varēja sastapties ar šķietami nepamatotu dažādu leksikas slāņu sajaukumu, tagad tā vietā nākuši labāk pārdomāti centieni stilizēt (piemēram, intervijas atdarinājums 46. lappusē) vai uz mirkli pamainīt rakstīšanas reģistru (piemēram, dzejolis 45. lappusē tapis, šķiet, kādā Kurzemes izloksnē: „bērn nemēģin pabāzt zem gald. es paskatīs, kas tai pieliekamā vēl i. un tu pate labāk smuk sataisies un diedz – vakarā otrpus up takš zaļumbal”). Tāpat nozīmīgi, ka liela daļa krājuma daudzveidīgo dzejoļu organizēti ciklos, kas sniedz strukturējošu satvaru citādi plūdenajam tekstam.

Par krājuma augstienēm uzskatu ciklu vīrs ar molbertu, kurā dominē dzejproza, un pārsvarā verlibrā rakstīto kopu vēstules. Pirmajā gadījumā cita starpā varētu pieļaut interpretāciju, ka cikls pakļaujas dzejniekam raksturīgajai tendencei pasaules izziņā kā prioritāru skatīt mākslu. Piemēram, dzejolis 26. lappusē rādās kā meditācija par mākslas, mākslinieka, kritiķa (arī lasītāja?) un īstenības attiecībām: „apspriežot portretu, [..] neviļus sākam izteikties uzgleznoto vārdā. [..] mēs cenšamies iedziļināties šajās zīmēs [..], mēs attālināmies, lai pārliecinātu sevi, ka dzīvība ir skaistāka par nāvi. [..] laiks beidzas. mēs šķiramies un izbirstam ielās. [..] sanākušie noelšas, aiz noplēstās krāsu kārtas ieraudzījuši vienīgi melnu puķi”. Turpretim vēstules izceļas ar autoram mazāk raksturīgu vienkāršību un tiešumu vārdu nozīmēs – šie dzejoļi joprojām ir piesātināti, bet daudz konkrētāk uztaustāmi un lokalizējami nozīmīgākie motīvi, galvenokārt attiecības ar bērnu: „piedod šo pasauli manu palodzi / no kuras esi kritis kad stāvēju vistuvāk / tagad es nāku no biežņas un tumsas puses / pamanīt valodu skatienā / un klusuma acis kad mežu tu atved līdzi / izklāt ap manu māju / un pagalms kūp kā lēni dziestoša tēja” (56. lpp.).

Tomēr Klusuma forma dažviet palikusi uzticīga arī tiem paņēmieniem, kurus pirmo divu grāmatu recenzenti kritizēja. Arī šeit ir teksti, kuros „[i]zteiksmīgi tēli [..] iet roku rokā ar mulsinošiem”, kā par Virvi (2011) rakstīja Kārlis Vērdiņš.¹ Arī šeit brīžiem notiek „pārlieku uzcītīga poetizēšana”, kā par Pagaidām iesāpas elpa (2014) rakstīja Arvis Viguls.²) Saprotams, ka balstīšanos asociatīvā poētikā diktē autoram būtiskā valodas subjektivitātes kultivēšana, bet risks ir tajā, ka tēlu blīvums kļūst nevis dinamisks, bet monotons. Piemēram: „kad pienākusi tu lej bļodā skābputru, tavu ēnu vējš atnes vēlāk, it kā tā būtu ābola miza, ko nolobījuši bezgalīgie un tukšie gadi, skalodami Himenesa upes zem manām kailajām pēdām un skalpēdami gaisu ar spalgiem, caurtrīcošiem viļņiem, kuros svētas lūgšanu dziesmas iztraucē šejienes kroplo un nepiedienīgo mieru” (27. lpp.). Var jau būt, ka ir negodīgi šādi no dzejoļa konteksta izraut vienu fragmentu, bet grūti pateikt, vai kas mainītos, ja citētu visu Vādona dzejoli, jo to vairums arī liekas kā nogriežņi kādā bezgalīgā plūsmā, kas, cenzdamās izteikt patiesību, vienu otrai virsū slāņo pārnestas nozīmes un reāli demonstrē tikai valodas nodevību („tepat ir durvis aiz kurām no tevis gaidīs vārdus / un viņi sagums un gražosies / izdzirdējuši ka der vienīgi tukšums” (62. lpp.)).

Vienlaikus neuzskatu, ka Vādona valodas pašrefleksija ved bezizejā. Proti, krājumu caurvij mūžsenā kontemplācija par klusuma un valodas attiecībām ar patiesību, par uzticamāku uzskatot klusumu, taču atklāsme, ka valoda nespēj sasniegt absolūto, to neparalizē, tā drīzāk uzliek atbildību un sniedz brīvību. Citiem vārdiem sakot, Klusuma formā valodas uzdevumu izpildīšanas neiespējamība pārtop par nepieciešamību, par nepiepildāmu pienākumu. Un, lai arī Vādons šo pienākumu reizēm veic daudzvārdīgi, Klusuma forma uzrāda produktīvus pūliņus, slīpējot tēlu piņķerēšanas meistarību.

1. Vērdiņš K. Fantāzijas cilpā. Latvju Teksti. 2011. Nr. 4. 43.–44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Viguls A. Pagaidām. Diena. 2014. 8. jūl. https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_pagaidam-iesapas-elpa_-recenzija.-pagaidam-14062072 (skatīts 12.08.2019.  (atpakaļ uz rakstu)