— Tukšā istaba

 

Viņi apgalvo, ka Borhesam esot tāds stāsts par garu gaiteni ar daudzām durvīm, kur, atverot vienas no tām, atklājas nākamais garais gaitenis ar daudzām durvīm, kur, atverot vienas no tām, priekšā atkal ir garš gaitenis ar daudzām durvīm, un tev atkal ir jāizvēlas, kuras no tām atvērt, un droši vien šajā brīdī tas jau kļūst vai nu paranoiski, vai bezcerīgi, jo tu taču esi sapratis, ka aiz tām būs… nu jā, aiz tām, protams, būs garš gaitenis ar daudzām durvīm, no kurām tev vienas būs jātver, lai atklātu, ka aiz tām ir garš gaitenis ar daudzām durvīm, un tā tālāk…

Man gan šķiet, vai tik tajā Borhesa stāstā beigās tomēr nebija tā, ka, ja tu beidzot kaut kādā mistiskā veidā uztrāpi un atver vienas durvis, nu tur, īstās vai pareizās, vai kaut kā tā, – ka aiz tām ir tikai istaba. Viena istaba katram, un viss, la finita commedia.

Finita la commedia, viņi mani izlabo. To viņi zina, bet par to vienu istabu Borhesa stāstā nezina. Visticamāk, paši nemaz nav līdz galam izlasījuši. Vai ir izlasījuši un neko nav sapratuši.

Un varbūt Borhesam nemaz nav tāda stāsta.

Tomēr mēs satiekamies ik dienas pulksten 11.30, lai bez entuziasma izspēlētu to spēlīti par Borhesa stāstu, kuru viņi nav lasījuši vai ir lasījuši, bet neko nav sapratuši. Ārēji es esmu mierīga, droši vien liekos pat apātiska, kad ar klusu būkšķi iezveļos dermatīna dīvānā, bet manās smadzenēs arvien spēcīgāk pulsē jautājums – cik ilgi? Cik ilgi man izdosies vilkt garumā, noklusēt, neatbildēt?

Ik dienas viņi liek man iet pa garu gaiteni, atvērt durvis un pateikt, ko es aiz tām ieraugu. Tas viss man jādara klusu, pie sevis, nu, domās, jūs saprotat. Man, protams, tas šķiet bezgala smieklīgi, visas šīs iedomu iešanas, iedomu ieraudzīšanas, iedomu vēstuļu rakstīšanas, iedomu glāstīšanas, piedošanas un atlaišanas. Es to visu jau sen esmu izmēģinājusi, – tolaik, kad es vēl centos, – un gāju uz visādiem kursiem un treiningiem, dzīves skolām un dzīves akadēmijām. Principā es šobrīd esmu akadēmiķe, dzīves akadēmiķe, man ir diploms par trešo līmeni. Esmu teicami apguvusi iedomu vēstuļu rakstīšanu un sūtīšanu, iedomu sarunas ar iedomu mātēm, iedomu dzīvesbiedriem un iedomu priekšniekiem.

Esmu labi trenēta iedomu sarunās uzdot dažādas grūtības pakāpes jautājumus.

Piemēram: „Kā tev iet?”

Pēc šī jautājuma obligāti jāsagaida, jānoklausās un jāiegaumē atbilde. Daži, kas iedomu sarunas izmēģināja dzīvē, pēc tam stāstīja interesantas lietas. Jāņa Liepiņa mammai, piemēram, bija palicis slikti ar sirdi. Jānis Liepiņš viņai bija piezvanījis darbdienas vidū, lai pajautātu:

– Kā tev iet?

– Jāni, kas noticis?

– Nekas.

– Tad kāpēc tu zvani?!?

– Da tā, uzzināt gribēju, kā tev iet un tā.

– Tevi atlaida?

– Nē. Kā tev iet?

– Sandra ar bērniem no tevis aizgāja?

– Da nē, nu kur tu to atkal izrāvi… Kā tev iet?

– Jāni, tev atklāja vēzi?

– Mammaaaaaa, kā tev iet?… Tu vari vienreiz beigt gvelzt savu sasodīto sviestu un atbildēt, ko tev prasa?!? Kā tev iet, pie velna?!? Āāāāāāā!…

– Skaidrs, tev atklāja vēzi. Un tu man to negribi teikt. Jāni, man slikti.

Tas bija traki – mūsu vecāki mira, dzīvesbiedri pameta, bērni aizgāja no mājām.

Bet es sapratu, ka iedomu sarunām jāpaliek iedomās. Un dzīves akadēmiķiem – savās iedomu akadēmijās.

Bet nu labi, eju es atkal savā nodabā pa savu iedomu gaiteni, nevienu netraucēju. Atveru iedomu durvis. Aiz tām ir mana istaba bērnības mājā, es vilnas zeķēs sēžu raskladuškā. Uz grīdas kāpt nedrīkst, jo grīda ir auksta, māja vēl nav iesilusi. Tas nozīmē, ka blakus istabā pirms brīža ar pagalēm piestumta pilna krāsns rīkle, un skārda bundulis bērnu istabā sācis lēnītēm uzkarst. Krāsns ir būvēta tā, ka atrodas uzreiz divās istabās – lielajā istabā ir tās galvenā, podiņu daļa ar kurtuvi, bet otrā telpā, tā sauktajā bērnu istabā, ir divi piedēkļi – skārda bundulis, kas barojas no mūra krāsns siltuma, un drupenu ķieģeļu skurstenis. Starp bunduļa apaļo sānu un kantaino dūmvada vertikāli ir šaura sprauga. Aizturot elpu, tajā var iespraukties līdz pusei un neelpojot skatīties tumšajā ejā. Es zinu, ka ejas galā ir kāda slepena istaba, tur mani gaida visas tās lietas, kuras vienmēr esmu alkusi, bet kuras man tikušas liegtas – tur ir piepūšams Arlekīns cilvēka augumā, viegli miltains un pēc gumijas smaržojošs, viena puse tērpa viņam ir zila, otra sarkana, mīksts apaļš deguns, galvā mice ar zvārgulīšiem. Tur ir celuloīda lelle krievu kokošniekā un debeszilā atlasa sarafānā ar perlamutra podziņu rindu un stingri sapītu spīdīgu bizi, tur ir rūpnīcā Straume taisīts Doktors Aikāsāp kas, baterijas sarijies, monotoni lej karotē iedomu sīrupu, tur ir smaržīgās, cietās ķīniešu dzēšgumijas – cāļa dzeltenā, elektrozaļā un ģiftīgi rozā, tur ir visi Jāņos nenopirktie krāsainie papīra vainagi, kādus pērk tikai krievi, tur ir neveselīgo cukurgailīšu klintis, nehigiēniskie cukurvates mākoņi un indīgā tarhūna ezeri, tur ir daudz mazu, mīlīgu kaķēnu, kuri dzīvo daudzstāvu māju pagalmos un pēc tam kaut kur pazūd, tur ir vates sedziņā satīti peles bērni un banānu ķekars, ievīstīts frotē dvielī, lai ātrāk nogatavinās.

Es zināju, ka tā istaba tur pilnīgi noteikti ir. Tā istaba IR. Un gaida mani. Bet. Bet tolaik es biju par resnu un tizlu, un lempīgu, lai izsprauktos cauri šaurajai spraugai starp krāsni un skursteni. Tāpēc es pārtraucu ēst. Man nebija citas izejas.

Un to es viņiem neesmu gatava stāstīt.

– Es nevaru, – es saku, – es nevaru neko atcerēties.

– Parunājiet ar savu iekšējo bērnu, – viņi man saka.

– Labi, pīppauzē noteikti parunāšu, – es apsolu un pusskriešus dodos uz mūsu kvarteta strelku vietu sēru vītola pie netīrā dīķīša.

Pēcpusdienā Lotara patēvs ir atvedis cigaretes, mēs satiekamies dārzā pie dīķīša un smēķējam, es, Lotars un Māris, un Edīte, un šoreiz sarunu uzsāku es.

Izrādās, arī Lotaram ir sava slepenā istaba gaiteņa galā, par kuru nezina neviens. Vai vismaz viņi, tie, kas nav lasījuši Borhesa stāstus, bet apgalvo, ka Borhesam esot tāds stāsts par garu gaiteni. Tā istaba atrodas mājā, kuru uzcēlis tēvs, Lotara tēvs.

– Pēc tēva nāves es iegāju viņa istabā, tur viss bija tieši tāpat kā manā bērnībā, pusaudža gados un tā saucamajā jaunībā – ar kizila dzelteno segu pārklātā gulta ar trim uzbužinātiem spilveniem, saliktiem citam uz cita pēc lieluma, kaktusu un ģerāniju podi uz palodzes, pēc gadiem un numuriem sagrupētās žurnāla Dārzs un Drava kaudzes sekcijas plauktos un mazā koka kastīte ar dzintara inkrustācijām, kur glabāt notrūkušās pogas, uz sienas plauktiņa blakus dekoratīvam māla alus kausam ar velna rotājumu uz roktura. Tikai viņa brilles uz rūtainā galdauta pēkšņi šķita tik bezjēdzīgas, ka man nebija citas izejas, kā tās izmest. Un tad es ieraudzīju, ka tēvs ir atstājis man vēstuli, – četrkārt salocītu rūtiņu lapu, es to atradu zem viņa stulbajām brillēm; elpu aizturējis, es to atlocīju un uzreiz pazinu viņa rokrakstu, lai arī uz vecumu tas bija mainījies, burtu izliekumi vairs nebija tik asi un noteikti kā agrāk, tas bija ļodzīgs veca cilvēka rokraksts. Un tad es to izlasīju. Tur bija rakstīts: „Mans dēls!”

– Un viss? – Māris jautā.

– Viss! – Lotars svarīgi pamāj.

– Kāpēc tu domā, ka tā vispār bija rakstīta tev? Varbūt viņš vienkārši pierakstīja… nu, kaut ko pierakstīja. Vai kādam rakstīja par tevi, – es saku.

– Mans dēls! Tā bija uzruna, ar izsaukuma zīmi. Tur bija rakstīts: „Mans dēls!”

– Bet tajā vēstulē tev nekas taču nebija rakstīts.

– Tieši tāpēc man par to visu laiku jādomā.

Māris kādreiz strādāja teātrī. Padomju laikā tur visi esot zinājuši, ka aktieru sarunas noklausās. Vai režisoru, kostīmu mākslinieku, skatuves strādnieku, bufetnieču sarunas, whatever. Daži apgalvojuši, ka no teātra ved slepens pazemes tunelis tieši uz Stūra māju, tam gan īsti neviens nav ticējis. Bet par noklausīšanās ierīcēm zināja visi, tikai nezināja, kur īsti tās atrodas. Vairākums domājis, ka pīpētavās.

– Nu un kā tad noklausījās tos, kas nepīpē? – es apšaubu.

– Vai tad teātrī kāds arī nepīpē? – Lotars iespraucas, bet Edīte neļauj viņam izvērst šo demagoģiju:

– Esmeralda un Akvelīna nekad nav pīpējušas, visi to zina, izņemot tevi, dunduk.

Edīte reizēm atļaujas būt rupja, jo viņa no mums četriem ir visskaistākā. Es viņu saucu par Sniegbaltīti, Lotars – par Rožsārtīti, bet Māris – par Saulcerīti.

– Lūk, lūk, – Māris steidzīgi turpina. – Tāpēc daži teica, ka tās ir iemontētas rācijās, caur kurām aktieriem atgādina par viņu uznācienu. Bet es vienmēr zināju, ka teātrī ir īpaša slepena istaba, kura ir ieprojektēta ēkā tā, ka no tās redz visu. Gribi – paskaties izrādi uz skatuves. Gribi Lielajā zālē – lūdzu! Gribi Mazajā – a bet apžēlojies, par ko ne! Gribi – iečolē, kas darās kafijužņikā! Gribi – ielūri grimētavās pie aktrīzēm. Gribi – paklausies, ko pīpētavā muld akķoriškas!

Māra kļūda bija tāda, ka viņš par slepeno istabu stāstīja pārāk daudziem. Tā tas nonāca arī līdz viņiem. Tagad Māris, protams, to visu noliedz, bet ir jau par vēlu.

– Bet… – Māris ietur daudznozīmīgu pauzi – ne velti viņš teātrī pavadījis trīsdesmit gadus. – Bet zināt, kas notika, kad teātrī pirms NATO samita taisīja kapitālo remontu? Starp Mazo un Lielo zāli, pusstāvā starp pīpētavu un kafejnīcu, to atklāja! Slepeno istabu. Pilnīgi slepenu istabu, kas nebija nevienā plānā un detalplānā, nevienā rasējumā, nevienā maketā, karoče – nekur! Bet teātrī viņa bija. Tā slepenā istaba.

Māris triumfējoši skatās uz mums. Mēs zinām, ka viņš nemelo, bet saprotam arī, ka tam vairs nav nozīmes, ar viņu tāpat ir cauri.

Pagaidām nav runājusi tikai Edīte.

– Edīt, kā ir ar tevi? Vai tev ir sava istaba? – es ļoti zīmīgi prasu, bet viņa jau nesaprot, apātiski žāvājas, pārprasa:

– Sava istaba?

Skaistums un intelekts reti iet roku rokā, tagad es zinu.

Atzīšos, reizēm es viņu saucu arī par Somnabulīti. Lotars un Māris to, saprotams, nezina.

Bet Edīte pēkšņi ar knipi aizsit cīgas činčiku krūmos un sāk raiti stāstīt. Stāsts ir nostrādāts, kā palisandrā izdreijāts, kā Literārajā akadēmijā rūpīgi sarakstīts:

– Māja, kurā es dzīvoju bērnībā, atradās tuvu mežam un tālu no visa pārējā. Pareizāk sakot, mūsu māja atradās starp Lielo mežu un Mazo mežiņu. Uz Lielo mežu mēs gājām sēnēs un pēc Jaungada eglītes (Ziemassvētkus tolaik neviens nesvinēja, nu, vismaz mēs nezinājām, ka kāds to dara), bet aiz Mazā mežiņa bija kādas mājas, uz kurām mēs gājām pēc piena, olām un vistām. Vistu mēs ņēmām reizi nedēļā, tā bija jau noplūkta, vēsa un gluda, mamma viņu noguldīja uz virtuves galda un iebāza vistā roku, tā dziļi, līdz elkonim, un tad kā burvju mākslinieks pa vienam vilka laukā no vistas šķilni, sirdi un akniņu medaljonus. Gan jau tur bija vēl kas, tai vistā, vispār, godīgi sakot, tā sasodītā vista bija tik pilna ar visādām iekšām, ka man likās, tas nekad nebeigsies. Tās mājas sauca Leduskrasti, tā bija divdesmitajos gados būvēta jaunsaimniecība, bet tai laikā jau nespodri balta, viegli apdrupusi divstāvu mūra ēka ar ceriņos ieaugušu dēļu verandu, kurai lobījās nost krāsa. Pēc vistām un olām gāja vecāki paši, bet pēc piena bieži vien sūtīja mani. Jāiet bija cauri Mazajam mežiņam pa iestaigātu taciņu, uz kuras pārmaiņus bija skujas un skudras. Gar taciņas malām zaļoja melleņu mētrāji, sūnās grima čiekuru konusi, sausajā priedē klauvēja dzenis, un, kad Mazais mežiņš kļuva arvien skrajāks, manai acij pavērās Leduskrasti ceriņu un lupīnu kupenās, tāpēc man vienmēr likās, ka ap māju ir tāda kā lillīga, bieza krēsla. Vēl tikai bija jāšķērso strautiņš ar žiglu, caurspīdīgu ūdeni, par laipu tam pāri kalpoja divi blakus noklāti dēļi, un man patika skriet pāri divdēļu laipai ar labo kāju pa vienu un kreiso kāju pa otru dēli, cenšoties panākt, lai abi dēļi vibrē un šūpojas sinhroni. Jā, jā, es spēju to panākt. Tā bija augsta meistarība. Strautiņa malās ziedēja vizbuļi, māllēpes, purenes, baltie vizbuļi un dzeltenas puķītes ar smailām, viegli lipīgām ziedlapiņām, kuras mēs saucām par saulstarītēm. Pienu vienmēr nesa Leduskrastu saimniece pusotrlitrīgā bleķa kanniņā ar koka rokturīti. Saimniecei bija divas meitas, kuras nekad ar mani nerunāja. Abām bija gari mati un viņas bija vecākas par mani. Man vienmēr likās, ka tajā mājā aiz Mazā mežiņā ir kaut kas noslēpumains un biedējošs. Kad vienai no meitām piedzima bērns, es sapratu, ka man ir taisnība. Un nemaz nebija ilgi jāgaida, līdz es dabūju par to pārliecināties.

Mēs satriekti klusējam. Mūsu cigaretes ir pārpelnojušās, netīrajā dīķītī peld spilvens, kuru tur trešdien iemeta garais ūsainis no trešā korpusa. Lotars bez vārdiem iedod Edītei vēl vienu ekstra cigareti, un viņa ir gatava turpināt:

– Protams, lieki teikt, ka tanī mājā es nekad nebiju iegājusi. Piena kannu man parasti atdeva pagalmā, tikai divas reizes tas notika priekšnamā. Tajās reizēs pa atvērtajām durvīm es redzēju krēslainu virtuvi (atcerieties, es jums iepriekš teicu par to lillīgo ceriņu un lupīnu krēslu, kas apņēma Leduskrastus), kuras tālākajā stūrī baloja kaut kas gaišs – varbūt tas bija ar baltu galdautu apklāts apaļš galds, bet varbūt baltu keramikas podiņu plīts. Pretim virtuves durvīm priekšnamā bija vīteņkāpnes, kas veda uz mājas otro stāvu. Es mazuliet pakāpos pa kāpnēm un ieraudzīju tādu kā laukumiņu kāpņu augšā, uz laukumiņa bija sizala paklājs, kas beidzās tieši pie kādām cieši aizvērtām durvīm.

Edīte atkal klusē, mēs neuzdrīkstamies viņu steidzināt vai izprašņāt, ļaujam viņai atsākt pašai pēc iekšējās sajūtas.

– Tā bija lietaina diena, kad mani atkal bija atsūtījuši uz Leduskrastiem pēc piena. Dēļu pāris virs strautiņa bija lietū noglumējis un slidens, tomēr es pamanījos pārslidināties tam pāri sinhronajā vibrācijā. Kā jau teicu, mana meistarība bija patiešām augsta. Skrienot cauri dārzam, slapjās ceriņu vālītes zvetēja man pa muguru un lupīnu laksti lipa pie plikajiem stilbiem. Pagalmā neviena nebija, es iespruku Leduskrastu priekšnamā, un durvis uz virtuvi bija ciet.

Neviens no mums, trim klausītājiem, vairs nevalda pār sevi.

– Nu?!?

– Pie velna, neklusē atkal, Edīt!

– Nu runā taču, Edīt, vai arī peldēsi blakus tam spilvenam…

– Un ko tu darīji?!? Ko?

– Oi, it kā jums tāpat jau nebūtu skaidrs, ko es darīju. Es, protams, klusi uzkāpu pa vīteņu kāpnēm.

– Un pavēri tās istabas durvis?

– Jā, nu protams, ka es pavēru tās istabas durvis.

– Un?

– Un…

– Edīt, ko? Ko? Ko tu tur ieraudzīji?

Edīte atbild mums ļoti lēni un skaidri, gandrīz burtu pa burtam.

– Tā istaba bija tukša. Pilnīgi tukša.

Mēs klusējam. Vientiesis Lotars atkal neiztur pirmais:

– Tas ir kā – tukša? Pavisam tukša?

– Tolaik laukos neviens neturēja tukšu istabu, – Māris saka.

– Tolaik neviens nekur neturēja tukšu istabu, – es piemetinu.

– Nu labi, ne pavisam tukša, – Edīte negribīgi izmet, un mēs cerīgi saskatāmies. – Tur uz grīdas žāvējās slapjš, pilošs lietussargs.

– Edīt, vai tu kādam to izstāstīji? – Māris ir satraucies ne pa jokam.

– Ko lai es stāstu? – Edīte nīgri atbāž. – Ka mana gaiteņa galā ir tukša istaba? Pavisam tukša?

– Nu nebija jau pavisam tukša, tur taču bija lietussargs.

– Nu redzi, tu jau nesaproti.

– Izstāsti viņiem, lai laiž tevi mājā, – es iesaku.

– Zini ko, izstāsti pati, ja jau esi tik gudra! – Edīte pēkšņi man uzbrūk. – Lūdzu! Stāsti! Es tev to dāvinu, ar visu pilošo lietussargu!

– Lietussargs neskaitās, – Lotars vēl paspēj nomurmināt.

 

Nākamajā dienā caur logiem ielaužas saule, saplaisājušais dermatīns jau 11.30 ir uzkarsis kā pirtslāva, kā kalēja ēze, bet es tik un tā sēžos tā liesmās un ļoti lēnām, ar pauzēm, ceļu priekšā Edītes stāstu, burtu pa burtam. Jā, esmu iemācījusies to no galvas, pat komatus salikusi.

Viņi uzmanīgi skatās uz mani.

– Tā istaba bija tukša, jūs sakāt? – viens no viņiem pārprasa.

– Nu ja, ka tukša. Pavisam tukša! Tukša kā futrālis, kā Alcheimera sirdzēja galva! – Es piespiesti smejos par saviem bezgaumīgajiem jokiem.

– Un lietussargs?

– Lietussargs neskaitās, – es atceros Lotara vārdus.

Un ātri, kamēr viņi nav attapušies, šauju laukā savu sakāmo:

– Borhesam nemaz nav tāda stāsta par kaut kādu tur bezgalīgu gaiteni ar daudzām durvīm, kas ved uz nākamo bezgalīgo gaiteni, – es saku. – Jūs mani vienkārši ķerat uz muļķi, vai ne? Borhesam bija stāsts, kas beidzās ar vienu istabu, viena istaba katram, un viss, la finita commedia?

– Varbūt, – viņi man saka, un skatās uz mani, ap acīm savelkas smaida krunciņas, tādas ļaunas, ļaunas.

– Varbūt, varbūt, tas viss tā tiešām var būt…

Es skatos uz viņiem un nevaru saprast: viņi tagad tā kā smejas par mani? Vai redz man cauri un saprot, ka es viņus mānu? Vai arī nekad nav izlasījuši to Borhesa stāstu līdz beigām, vai ir izlasījuši, tikai neko nav sapratuši?

Bet varbūt Borhesam nemaz nav tāda stāsta. Varbūt.