vingrinājumi
I
tu tagad dzīvo kosmosa stacijā
lidinies šurpu turpu pa ierobežotu gaismas ietvaru
kā milzīgs eksotisks taurenis
un pārtiec no zobu pastas tūbiņās sapildīta proteīna
ja tu lasi šo dzejoli
kāds man no pakauša beidzot izņēmis adatu spilventiņu
pa vienam vien izvilcis krāsainos diegus un izšuvis kaut ko bezjēdzīgu
II
es nevaru saņemtes katru dienu uzrakstīt noteiktu zīmju skaitu
bet tomēr
es rakstu
ja nevar izdomāt par ko
var sākt ar apkārtējās vides raksturojumu
netālu ir ezers (šobrīd aizsalis) un psihiatriskā slimnīca
un vienkāršiem ikdienas faktiem
vakar pazaudēju atslēgas
ārā bija daudz suņu un bērnu kas vārtījās sniegā
tā it kā nebūtu mīnus divdesmit
manas plaukstas drīz pārvērtīsies gaismā
tad es vairs nevarēšu mazgāt traukus un gatavot vakariņas
es gribētu lai tu paguli man blakus
varbūt palasi priekšā
kā var zināt kas ir vienkārši ikdienas fakti?
III
kosmosa stacija atgādina par bērnību un tumsu
mūsu dzīvē ir bijis par daudz gan vienas gan otras
ja tu lasi šo dzejoli
es esmu apmaldījusies labirintā
telpu starp mums apspīd koķetas zvaigznes
Vera
mēs esam tumsas atgriezumi
saule noriet 15:24
tumsa pārvietojas no mājas uz māju
kā maza velosipēdistu armija
Vera sūc putekļus
un iespējams stiklus
aizvakar no vannasistabas izlietnes nejauši nogrūdu glāzi
ar zobu sukām ilgi un smalki plīsa stikls
are you ok? what happened?
no tumsas pārsprāgst lūpu kaktiņi
un mēteļu kabatās uzbriest akmeņi
Vera liek vārīties ūdeni tējai
starp krūzītēm sāls trauku un mikroviļņu krāsni
pinas šņirkstoši pavedieni
it kā mēs miegā būtu izārdījušas paklāju
tas nemaz nebūtu dīvaini
rokas ir nolemtas darīt neatpinamu skumju darbu
dušā skalojas ūdens
es dzirdu kā noteka iesūc tumsas adatiņas un krikumus
ilgi sēžu krēslā aizvērtām acīm
galda lampa atgādina lielu sēni ar zaļu cepuri un uzblīdušu tumšbrūnu kātu
Vera vēl igi ar kādu runā pa telefonu vai skaipā
tad noklikšķina slēdzi un iedarbina tumsu pavisam
dievišķā gaisma
kā tas viss sākas, kā turpinās?
vispirms viņa netic nemaz,
tad pamazām atspīd gaisma.
mēs to jau esam redzējuši,
viņa sajauc domas ar brīvi plūstošām liesmām,
sāk klausīties radikālus ierakstus pa radio,
kas kādreiz atskaņoja bītlus un bjorku,
un aplīmē ledusskapi ar zīmīgām rakstu vietām.
sākumā tev liekas smieklīgi, pēc tam ir bail,
tad tu vairs negribi satikties;
tik pārsteidzoši – kā dievs nostājas starp cilvēkiem,
izvēlas savu simto avi un atšķir no ganāmpulka,
par to varētu uzņemt filmu vai sarakstīt romānu,
ja tādu jau nebūtu kaudzēm,
ja nebūtu slinkums,
bet arī, ja nebūtu,
tev jau nav tādu vārdu, nav tādas gaismas.
***
fasāde kompakts maigums
lāgiem ir tāda drošības sajūta
kā mazpilsētas lidosta
kurā var ierasties divdesmit minūtes pirms reisa
ejot cauri drošības kontrolei neviens
nenozaudē mantas nesteidzas neapjūk
tomēr arī pieaugušie krīt panikā
bez acīmredzama iemesla
sajūt ka viņu vienīgā sirds
draud eksplodēt
kā nolietots gāzes balons
to sauc par sirdsbaiļu sindromu
arī pieaugušie noklusē un melo
brīdi pirms līst atpakaļ teltī
kad naktī vieni paši izlīduši pačurāt
atceras to vietu no filmas par blēras raganu
kur meitene panikā kliedz ka
saule vairs nekad neuzausīs
saruna: fragmenti
smiltsērkšķis ir grūts vārds
lielākajā daļā laika
es jūtos tā it kā tikai par kādām divām trešdaļām
atrastos savā ķermenī
kad man pieskaras citi cilvēki
nedaudzi citi
ūdenī
apguļoties zālē vai uz grīdas
it kā es būtu stāsts kas ieslodzīts dzejolī
var sadalīt pa zilbēm
smilts-ērk-šķis
ērk-šķis
īpaši spēcīgi
bailes atrasties ķermenī
atraisa ūdens
mazgājoties dušā
es parasti atceros
ka mans ķermenis ir bumba ar laika degli
to atstājuši teroristi ļaužu pilnā lidostā
metro stacijā nevainīgā parka zālienā
kur jūnija rītā sauļojas pusaudži
cauri ūdens smalkajām plūsmām
es dzirdu
kā tikšķ taimera mirkļi
ērk-šķis š un ķ atkārtot daudzas reizes
rozes un bites
mēs nokavēsim koncertu
***
no maigajām atsaucēm izaugs dārzs
un es tajā dzīvošu
plaiksnājošs zibens un kaņpēdiņas
metīs septiņus lokus
mīļo Lukiān es jau to sen zinu
smieties var par visu
izmisums ir neveikla metafora
starp asniem un dīgstiem tā ļauj mums atrast vienai otru
uzcelt namiņu kokā un izspēlēt drāmu
kuras beigās es nogriezīšu sev matus ar dārza šķērēm
un tev izaugs plandoši spārni
bet nekad mēs nevarēsim viena otrai patiešām pieskarties
it kā mūsu āda tikai no ārpuses būtu cilvēku āda
bet patiesībā necauršaujams stikls
mēs varētu sarunāt ka tu atcerēsies
bet neuztversi to pārāk nopietni
metafora ir pārnestā nozīme
kas būvēta uz līdzības pamata
šī līdzība pastāv vienīgi iztēlē