punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīlas lirika

Haralds Matulis

30/08/2019

 

Modernitātes sintakse

Modernitātes sintakse pāriet uz beisbola nūju, kad redzu tevi nākam pa aptumšotu koridori. Ir mākslas festivāls, telpas tiek apgūtas, lekcijas lasītas, krēsli švīkāti pa grīdu, muguras stutētas pret sienu. Tu nāc, aptumšotā koridorī pieķērusies pie viņa rokas, meklējot izeju no vienas telpas otrā. Lektori uzrunās sanākušos, tos, kas piedzīvojuši pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus un cīņu ar vairogdziedzera, ar rīkles, ar plaušu vēzi, kas tolaik bija, ai, cik neattīstīta cīņa, bet arī tad cilvēki dzīvoja, dibināja fakultātes. Katrs atvērums ir atzīta mākslinieka glezna, katrs lektors ir buda. Lieliskais vīrietis ir doktors, no viņa plaukstām es gribu padzerties sauli. Viss laiks no šī brīža līdz pasaules galam paiet, man skūpstot viņa plaukstas.

 

Vaivariņi

Vai nu tu pazīsti vaivariņus, grīsli un vēl citus augus, kurus es nezinu, bet esi lauķe.

Vai arī tu pazīsti Malarmē, Lotreamonu un Verlēnu, bet esi tuvredzīga un melanholiska.

Vai nu, vai nu.

Mēs kopā pazīstam Jaunsudrabiņu un Remarku, kumelītes un liepziedus, bet par to mēs esam vienisprātis, par to nerunāsim.

Mēs varam kopā iet uz JRT izrādi, mēs varam pastaigāties pa mežu, dzert kafejnīcā karstu kakao, turot krūzes rokās, mums patīk slidot kopā, mums nepatīk ironija.

 

Mēs nonācām dziļa meža malā

Mēs nonācām dziļa meža malā. Mežs zaigoja tumši zilās un zaļās krāsās. Iekšā un ārā no meža nāca elfi un laumas ar nektāru uz lūpām. Es teicu – pievienosimies šai līksmajai ballītei, es būšu kā aklais, bet tu mans suns pavadonis. Patiesībā tu vēl neesi īsts suns, tikai kucēns, un es neesmu īsts aklais, bet homērs, kurš nerunā vietējā valodā. Tā atbalstīdamies viens uz otra, mēs iekļūsim šajā ballītē, izvairoties nezināmu briesmu, kas nav nosaucamas vārdā, un kad viņi beidzot ieraudzīs mūs kā Trojas zirgu, mēs jau būsim radījuši daudz pēcnācēju un mūsu krišana neko nemainīs.

 

Viņa lasa manus dzejoļus

Es dodu viņai lasīt savus dzejoļus. Viņa tos dūšīgi kritizē. Viņa labo manus vārdus, sintaksi. Dažas domas atzīst par labām. Man patīk, kā viņa lasa manus dzejoļus. Viņa aizraujas un lasa skaļi, es vēroju viņu no malas un skatos uz viņu, es skatos uz viņas vaigiem, degunu un lūpām profilā. Viņa lasa un labo manu dzeju, es esmu nopietns, es esmu viss iegrimis viņas lūpu, deguna, skropstu, vaigu, uzacu vērošanā. Viņa lasa manus dzejoļus, un es klausos, kas viņai sakāms. Es varu atslābināties, viņa lasa kaut ko savu. Bet man patīk, kā viņa runā. Man patīk viņas balss apņēmība un kadence. Kaut kas viņā uzplaukst, kad viņa mani kritizē, kad viņa lasa manus dzejoļus un tos labo. Man patīk šī apņēmība. Viņa ir stingra, ļoti pārliecinoša, patiesa, neko neizskaistina.

Man viņa patīk. Viņa raksta dzeju. Es esmu lasījis viņas dzeju. Man patika daži viņas dzejoļi. Man patīk, kā viņa mani kritizē. Man patīk viņas apņēmība, man patīk, kā viņa grib nodarīt sāpes dēļ tā, kas ir. Man patīk, kā viņa atdzīvojas, kad var kritizēt manu dzeju.

Kaut kas tajā ir filoloģiski perverss, viņa kritizē manu sintaksi un vārdu izvēli, un es viņai nepiekrītu. Ja vien varētu šo viņas degsmi pārnest uz attiecībām. Attiecībās viņa ir bikla un pieklājīga līdz robežai, viņa aizver acis, kad tās būtu jāatver, un tur aizvērtas.

Bet vēl vairāk es gribētu redzēt, kā viņa mazgājas. Vai tajā ir kas īpašs. Es iedomājos nopietno sejas izteiksmi, ar kādu viņa sēž vannā uz krēsla un mazgā savu padusi, nagus un vēderu. Lietiski, un nebūdama šeit klāt, kā svešu ķermeni. Viņa tuvina šo dīvaino susekli savam klēpim. Es nesaprotu šīs darbības mērķus.

Kad viņa iznāks no vannasistabas, viņai būs atkal tā drošā sejas izteiksme, ko es mīlu.

 

Uz kurieni brauc meitene ar somu

Uz kurieni brauc meitene ar somu. Viņa stāv man līdzās, otrā pusē metāla trubām. Uz kurieni viņa brauc.

Uz kurieni brauc meitene ar plecu somu, līdzeniem matiem un slīpām acīm kā mandelēm, nedaudz pietūkušiem maisiņiem zem acīm, kā viesmīlei Anetei.

Uz kurieni brauc meitene ar somu un visi pārējie cilvēki autobusā, kas stāv netālu, izklaidus un nesaka, bet visvairāk mani uztrauc meitene ar somu. Viņai ir gaiši, dabīgi nadziņi un roka, kas atspiežas pret metālu trubu savienojuma punktu, turpat, kur man vajadzēs likt roku, kad es celšos augšā. Es ilgi skatos uz meiteni ar somu, bet viņa stāv turpat blakus, bet neskatās nemaz, bet arī nenovēršas, viņa skatās citur.

Uz kurieni brauc meitene ar somu, es esmu viņai tik tuvu, un mēs visi klusējam, un ir agrs rīts – braukt kopā autobusā ir gandrīz kā gulēt blakus, ir agrs rīts, un neviens nerunā.

Uz kurieni brauc meitene ar pleca somu, uz kurieni brauc visi šie pārējie cilvēki, visi, kas izskatās nīgri saģērbušies un ceļā, viņi kaut kur brauc, kaut kur dodas, un beigās viņi tur arī nokļūs.

Bet mani visvairāk uztrauc meitene ar pleca somu, viņa stāv tik netālu, ka varētu viņu gluži ar rokām satvert.

Dalies ar šo rakstu