raksti

— Kam vajag rupjības?

SANTA REMERE

04/09/2019

 

Raksts Kam vajag rupjības? Pārdomas par lamuvārdu lietojumu jauniešu un bērnu kultūrā un literatūrā ir pirmā publikācija Latvijas PEN projektā Vārda brīvība un dažādi mākslinieciskās izpausmes līdzekļi bērnu literatūrā. Ar šo projektu Latvijas PEN vēlas veicināt sabiedrības izglītību vārda brīvības jautājumos un veicināt  izpratni un diskusiju par literatūras un realitātes atšķirību, dažādiem mākslinieciskās izpausmes līdzekļiem, par dažādu žanru specifiku un par to, kādēļ ir veselīga visdažādāko balsu un viedokļu pārstāvniecība literatūrā.

 

Sākšu ar to, ka esmu rupjību pusē. Man lamuvārdi patīk to spontānā lietojuma dēļ. Dzēlības visbiežāk ir asprātīgas, jēlības – smieklīgas, tās paplašina valodas lietojuma diapazonu, ļaujot apzināties, ka mēs saprotamies arī ārpus tiešos vārdos pateiktā – ar intonācijām, žestiem, zemtekstiem, kopīgu pieredzi, iekšējiem kodiem un asociācijām. Lamāšanās stiprina draudzības un „savējo” piederības sajūtu. Ja mēs varam viens otru zākāt vissliktākajos vārdos un neapvainoties, tas nozīmē, ka uzticamies viens otram. Mēs iedibinām jaunas draudzības, pakāpeniski pārkāpjot pieklājības robežas, un ik pa laikam uzspodrinām vecās attiecības ar jaunu sitienu pakrūtē. Ja tu atļaujies otru ķircināt vai apvainot, tas nozīmē, ka tu domā par to, kā viņš domā un varētu šo tavu apvainojumu uztvert. Tu mēģini uztaustīt viņa domu gaitu – kas varētu viņu šokēt, kas – sasmīdināt. Šī taustīšanās pa otra prātu, neskatoties uz ārēji atgrūdošo veidolu, mēdz būt maiga, intīma un rotaļīga. Tā varbūt nav domāta svešām acīm, bet socializēšanās diemžēl nenotiek aiz slēgtām durvīm, jo sevišķi jauniešu vidū.

Es esmu arī taisnīguma pusē. Esmu pret aizskarošiem apvainojumiem, pret atsevišķa grupas locekļa izstumšanu vai marginalizētu grupu noniecināšanu, tomēr arī strīdīgās situācijās diezgan ilgi turos pie „vārda brīvības” argumenta, it sevišķi, ja ir runa par mākslas vai preses brīvību, kas ar savu provokatīvo izteiksmi cīnās par kādu citu taisnību. Piemēram, Grīziņkalna gadījumā ar seksistiski aizskarošajiem Ghetto Games plakātiem, kas tika izvietoti jauniešu ielu sporta kompleksa stadionā, līdz pēdējam centos saglabāt „veselīgu humorizjūtu” un labticīgu attieksmi pret sporta spēļu organizētājiem. Lai arī esmu feministe, paturēju prātā, ka rupjība var šķist aizskaroša tikai no malas vērotājiem un ka grupas iekšējā lokā – un stadiona iekšpuse man burtiski šķiet iekšējs loks – varbūt ir citi saziņas kodi un savējie uztver daudzslāņainu ironiju. Pieļāvu iespēju, ka Ghetto Games stadiona apmeklētāju vidū valda tāda saprašanās, ka viņi seksistisko saturu viennozīmīgi uztver kā absurdu vai ar citu nozīmi.

Es apzinājos, ka plakāti varēja būt domāti kā huligānisks joks un Ghetto Games sevi pozicionē kā vietu, kur jaunieši var „atlaist bremzes”, runāt, kā ienāk prātā, justies brīvi, tomēr pieskatīti, kas būtībā ir ļoti labs mērķis. Tāpat man šķiet ļoti svarīgi, lai valoda nezaudētu savu spēju būt daudznozīmīgai, mainīgai, arī bezjēdzīgai un sevi parodējošai. Tomēr Grīziņkalnā problēma nebija ar provokatīvo izrunāšanos kā tādu, bet gan ar nevienlīdzīgām pusēm – ka joki kārtējo reizi bija tikai par sievietēm un atražoja stereotipu, ka sportiskās nodarbes ir vīrišķīgas, bet meitenēm tajās ir tikai trofejas loma. Situācijā, kad notiek publiska apcelšanās, šķiet, būtu jārīkojas pēc analoģijas ar jebkuru citu jauniešu konfliktu – ja grupa biedriski dunkājas, tā ir viņu darīšana, bet, ja grupas saliedēšanās notiek ap vājākā spārdīšanu, apkārtējiem ir jāiejaucas. Izteiksmes veida aizliegšana un cenzēšana nešķiet foršākais un pareizākais risinājums, tomēr es novērtēju, ka cilvēki – centrs Marta, kuriem šie plakāti šķita aizskaroši, – to signalizēja un iejaucās, jo šāda rīcība bieži prasa vēl lielāku uzdrošināšanos nekā provokācija.

 

Problēma nav vārdos. Grīziņkalna gadījums

Amerikāņu pētnieki noskaidrojuši, ka līdz skolas gaitu uzsākšanai bērni zina jau 30–40 lamuvārdu, ko iemācījušies ģimenē, kolektīvā vai no masu medijiem, un 11 gadu vecumā viņu lamuvārdu krājums ir tāds pats kā pieaugušajiem. Interesanti, kāda ir Latvijas statistika? Grīziņkalna plakātos zem piedauzīgajiem uzrakstiem angļu valodā bija tulkojums latviski, kurā galvenie rupjie vārdi bija izlaisti. „Some bitches are always ready for opportunities” – „Dažas ir vienmēr gatavas jaunām iespējām”. Kāpēc? Vai tā bija cenzūra? Adaptācija, sekojot priekšstatam, ka latviešu valoda un kultūra ir tikumiskāka? „Dažas…” vai „dažas labas” noteiktā intonācijā gan izklausās daudz indīgāk par koleģiālo „yo, bitches”, un konkrētie lamuvārdi nemaina plakāta noniecinošo vēstījumu.

Piemēram, hiphops ir caur un cauri rupjš, aizskarošs, seksistisks, ksenofobisks, mizogīnisks mūzikas žanrs un kultūras kustība, kas aizsākusies Ņujorkas tumšādaino strādnieku kvartālos. Vidēji vienā hiphopa albumā ir 218 lamuvārdu, līderis savulaik bija izpildītājs Tupaks Šakurs ar vidēji 905 lamuvārdiem albumā. Visbiežāk repa tekstos izmantoti homofobiski un sievietes pazemojoši apvainojumi, biežāk izmantotie lamuvārdi: nigga, fuck, shit, bitch, fag.1) Tajā pašā laikā hiphopam ir bijusi un turpina būt milzīga loma cīņā pret sociālajām stigmām un netaisnību saistībā ar rasismu, narkotiku problēmām, policijas brutalitāti, nabadzību, pārpildītajiem ASV cietumiem utt. Hiphops dod iespēju daudziem panēsāt un izdzīvot „sliktā puiša” tēlu, nenolaižoties līdz reālai noziedzībai, vai otrādi – tiem, kas jau dzīvo uz zemākā sliekšņa, hiphops ļauj sapurināt pašapziņu, tas bieži cildina draudzību un iecietību, bezvārdu kopības un piederības sajūtu. Muzikologs, „jaunās muzikoloģijas” pētnieks Roberts Volsers (Robert Walser) uzskata hiphopu par vienu no ietekmīgākajiem rīkiem rasisma mazināšanā ASV, jo baltajiem jauniešiem, kas uzauguši ar repa mūziku un ciena melnādainos repa māksliniekus, visbiežāk veidojas pozitīvas attiecības ar afroamerikāņiem un viņi pretojas vecāku vai citu cilvēku rasistiskajiem uzskatiem.

Paradoksāli, bet pastāv arī tāda parādība kā hiphopa feminisms, kam ir savi teorētiķi – no tiem redzamākā ir Džoana Morgana (Joan Morgan) –, kas hiphopu redz kā piemērotu tribīni intersekcionālā feminisma jautājumiem. Runa ir ne tikai par to hiphopu, kuru izpilda sievietes un feministiski mākslinieki, kas joprojām ir ievērojamā mazākumā, bet arī klasiski rupjo un mizogīnisko hiphopu. Morgana iestājas par „savām māsām” seksīgajos leoparda raksta apģērbos, kuras labprāt piespēlē kā reperu grūpijas un nabadzīgajā, noziedzīgajā vidē mēdz būt pārlieku izdabājošas pret saviem mačiskajiem un vardarbīgajiem kavalieriem.2 Morgana uzskata, ka repa teksti nav vienmēr burtiski uztverami kā apvainojums, bet tās ir sarežģītas šarādes, kurās vārdu bitches visbiežāk lieto tie paši cilvēki, kas paši sevi pazeminoši sauc par niggas, un ka mačisms ir tikai piesegs depresijai un alkoholismam. Izlamāšanās uzlādētos dzejas vai dziesmas vārdos noteiktai sabiedrības daļai var palīdzēt konstruktīvi izlikt sāpes un dusmas, un šo vārdu ietekme visbiežāk nav aplūkojama viena atsevišķa repera daiļradē, to spēks ir kustības popularitātē un viedokļu sadursmēs. Repā joprojām pārāk maz ir dzirdamas sieviešu balsis, taču arī tas mainās – notiek aktīva hiphopa feministu mobilizēšanās sociālajos tīklos un jauniešu vidū populāros masu medijos. Kā apgalvo Hjūstonas Universitātes Āfrikas studiju profesors Reilands Rabaka (Reiland Rabaka), šai kustībai ir lielāks spēks nekā sieviešu organizāciju tīklam, kas balstīts valdības, akadēmiskās vai kreisi noskaņotu vīriešu pārvaldītās birokrātijās.3 Pretrunīgais hiphopa feminisms, kas sapludina personisko un politisko telpu, pēc Rabakas domām, vismaz ASV varētu izrādītes politiski daudzbalsīgākā un sabiedriski redzamākā sieviešu atbrīvošanās kustība.

„Kas tu tāda esi?” Lūisa Kerola grāmatā kāpurs vaicāja Alisei, uz ko viņa bikli atbildēja: „Es… es nemaz lāgā nezinu, ser, kas esmu pašreiz, toties es zinu, kas es biju, kad no rīta piecēlos, bet kopš tā laika, šķiet, vairākas reizes esmu pārvērtusies.” Šis citāts lieliski raksturo Morganas un citu intersekcionālā feminisma pārstāvju skatpunktu, kas ņem vērā dažādus un mainīgus sievietes identitātes aspektus.

Es uzrakstīju šo atkāpi par ASV un hiphopa feminismu, jo tas man palīdz tikt galā ar jautājumiem, ko izraisīja vētra Grīziņkalna ūdensglāzē starp sieviešu centru un jauniešu ielas sporta organizāciju, kas abas, lai arī atšķirīgos veidos, būtībā iestājas par labu mērķi. Es uzskatu Grīziņkalna skaļo izskaidrošanos par diezgan „veselīgu” ģimenes skandālu, kas liecina par funkcionālām attiecībām. Tas ir ceļš uz saprašanos, kurā katra puse tomēr pastāv par savu taisnību. Un „pastāvēšana par savu taisnību” ir joma, kam, manuprāt, joprojām pietrūkst iedrošinoša atbalsta mūsu sabiedrībā un kas nepietiekami tiek veicināta jauniešu kultūrā.

Lamuvārdu nosaka konteksts un tā lietojuma mērķis. Tam var būt iemesls un pamatojums: paust savas sāpes un izjūtas, konfrontēt tās ar citu viedokļiem, tiecoties pēc skaidrības un pārmaiņām, atļauties kļūdīties, nožēlot, kritizēt sevi. Reizēm var būt tā, ka tu otru lamā, jo tu viņam uzticies, tu viņu cieni vai varbūt pat ļoti mīli. Tu neslēp savas sliktās puses, esot rupjš, tu it kā apliecini, ka esi patiess. Taču ir arī otra – klausītāja – puse, kas var nejusties ērti tavā komunikācijas telpā. Ja kādu tavi vārdi vai rīcība aizskar, viņam nav jāpieņem šie spēles noteikumi. Nebaidīties paust atšķirīgu viedokli, spēja pateikt „nē”, „man nepatīk” vai „es domāju citādi” ir tas, kas visvairāk būtu vajadzīgs jaunās paaudzes literatūrā. Ne tikai palīdzēt atbrīvot vārdus, ar kuriem uzbrukt, bet iedot arī daudzveidīgus vārdus, ar kuriem sevi aizstāvēt.

Kā konfliktā par Oļega Znaroka atbilstību valstsvienības trenera amatam minēja valodas pētniece Janīna Kursīte-Pakule: „Zināt lamuvārdus un lietot lamuvārdus nav viens un tas pats.” Mēs, protams, no malas nevaram zināt par intimitātes un biedriskuma līmeni, kāds valda hokeja komandas iekšienē vai ekstrēmo sporta veidu praktizētāju vidū, tomēr, hokeja Znarokam vai Ghetto Games Elbakjanam kļūstot pat publisku personu, viņu rīcība iespaido plašāku cilvēku loku un popularizē noteiktu uzvedības modeli. Man personīgi Znaroka lamuvārdu krājums raisa tikpat lielu apbrīnu kā viņa prasmes uz ledus, taču problēma nav tik daudz ar viņa leksiku, cik ar neveselīgajām varas attiecībām, ko agresīvā komunikācija rada starp kapteini un komandas hokejistiem. Atļaut sevi lamāt un pazemot nozīmē pieņemt kunga un kalpa attiecības un identificēt sevi kā mazāk cienījamu, zemāk stāvošu cilvēku vai grupas locekli, bet publiska, nekritiska šādu attiecību demonstrēšana popularizē un validē šādu attiecību pastāvēšanu.

Bērnu un jauniešu kultūrai, jo sevišķi populārās kultūras produktiem, ir liels ietekmes spēks uz sabiedrības attiecību veidošanos. No vienas puses, tie atspoguļo jau esošās sabiedrības tendences, no otras – bērnu autoriem, dziedātājiem, sporta līderiem ar savu piemēru ir iespēja mainīt un uzlabot (vai pasliktināt) šo situāciju. Būt par bērnu autoru vai zvaigzni nozīmē interesēties par viņu dzīvi un problēmām, būt viņu pusē vai būt viņiem interesantam ar savu personību, spēt sarunāties ar bērniem viņiem saprotamā veidā, ieviešot mākslas vai literārā darbā bērnu un jauniešu varoņus ar viņiem raksturīgo uzvedību un valodu. Kursītes-Pakules izteikums, ka „zināt lamuvārdus un lietot lamuvārdus nav viens un tas pats”, varētu būt zelta griezums, pie kura pieturēties autoriem, kas cenšas „uztaustīt” jauniešu auditorijas atļautās robežas, nekļūstot par muļķi. Otrs svarīgs princips būtu neturpināt vienkāršotus stereotipus, piemēram, liekot lamuvārdus tikai „slikto puišu” un drošsirdīgo barvežu mutēs, tikmēr meitenēm un teicamniekiem liedzot spert soļus nezināmās teritorijās. Izaicinoša uzvedība var būt arī godīga un drošsirdīga, un šādi paraugi ir vajadzīgi dažādām sabiedrības grupām.

Man liekas liekulīgi arī kritizēt mūsdienu literāros tekstos izmantoto jauniešu sarunvalodu, sakot, ka „agrāk jau nu gan tā neatļāvās grāmatās rakstīt”. Pepija Garzeķe bija rupja kā zeķe un vēl mele turklāt, bet sešdesmitajos gados nevienam nenāca prātā diskutēt par to, vai tas ir labi vai slikti, ka Pepija ir „slikta meitene”. Pepija ir pārspīlēts literārs tēls – viens cilvēks nemaz nevarētu izdzīvot un paspēt visu, kas Pepijai bija pa spēkam. Tikmēr identificēšanās ar Pepiju dod spēku rīkoties sadzīves situācijās, drosmi atcirst pretī vai pastāvēt par savu taisnību, kad jūti, ka tiec dominēts, kā to izdarīja centra Marta darbinieces reakcijā uz Ghetto Games plakātiem.

Un galu galā – vai lamāties literatūrā ir tas pats, kas lamāties publiskā telpā? Lai arī gribas teikt „jā”, tas nav tik viennozīmīgi. Arī šeit ir nošķīrums: didaktiskā literatūra un populārā literatūra ir drīzāk publiskas, tikmēr intīma dzeja, dienasgrāmata vai kāds specifisks mākslas veids ir piemērots šauram savējo lokam. Svarīgi būtu, lai arī jauniešiem domātajā kultūras un literatūras klāstā būtu šī izvēles dažādība – arī galējības – un iespēja atrast sev tuvu, pieņemamu loku, bet reizēm pagrozīties arī svešā, nepazīstamā teritorijā.

 

Gadījums Valmieras bērnu teātra festivālā

Valmieras vasaras bērnu teātra festivālā apmeklēju jauniešiem domāto izrādi Nelabā roka, kurā smagsvara lamuvārdi virknējās jau no pirmās minūtes. Rupjības šajā darbā izmatotas mērķtiecīgi, jo valoda un vajadzība izteikties „līdz galam” ir arī centrālā lugas un izrādes tēma. Tairons, biklā tīņa Džeisona rokas lelle, ar velnišķīgu sparu pasaka citiem acīs pilnīgi visu, ko kompleksainais zēns pats nekad neuzdrošinātos. Rupjie vārdi darbojas kā atbrīvojošs mehānisms – ar katru jaunu apvainojumu tiek nojaukta kāda pieņemto normu robeža un panākta jauna godīguma pakāpe, izrādes gaitā ļaujot skatītājam notestēt savas pieņemamā un atļautā robežas, kamēr autors pārkāpj tās visas.

Izrāde veidojās kā melnbaltu galējību saspēle visos līmeņos: pieklājīgās sabiedrības lomas pret (vai ar?) netiklajām dziņām, pusaudžu nežēlīgā rupjība pret viegli ievainojamo, apjukušo iekšējo bērnu, mātes pārspīlētās rūpes pret sadistiskajām manipulēšanas tieksmēm, mācītāja pārpasaulīgais ētiskais ideāls pret to varaskāro un nepilnvērtības sajūtas mocīto personību, kas šis cilvēks patiesībā ir, baznīcas svētulīgums pret nešķīstajām organizācijas aizkulisēm un, protams, visaugstās debesis pret pašu sātanu. Uz skatuves notika pilnīgs ārprāts: zaimojošās lelles sāka kontrolēt savus vadītājus, sātans pārņēma baznīcu un skatuvi, lija asinis, un no sienām krita krusti, bet viss stingri konceptuālos lugas ietvaros un ar mērķi vest uz morāli – zaimiem un lamām pārsātinātā izrāde iedarbojās kā pirts, no kuras skatītājs iznāk tīrāks, labāks un garīgāks. Anarhistiskais, provokatīvais lugas autors, teksasietis Roberts Askinss (1980) šajā darbā ļoti trāpīgi pielieto šūpoļu metaforu: kad tu uzšūpojies par augstu, pasaulē viss rādās sagriezies otrādi, taču šūpoles no augstākā punkta vienmēr nāk arī atpakaļ un uzmet tevi tikpat aplami augstu arī pretējā pusē.

Šūpoles var būt ļoti bīstamas, tomēr pasaules pediatru asociācijas iesaka bērniem šūpoties, lai nostiprinātu vestibulāro aparātu, kas atbild par cilvēka spēju ikdienā noturēt līdzsvaru. Šī ir arī atbilde, kādēļ šāda luga tika iekļauta bērnu un jauniešu festivāla repertuārā. Kārļa Krūmiņa iestudējums godprātīgi atklāj Askinsa dramaturģiskā darba spēku. Tajā pašā laikā tas ir ļoti amerikānisks darbs par paaudžu konfliktu reliģiozā sabiedrībā, kuru režisors necenšas lokalizēt, padarot tuvāku Latvijas realitātei. Tomēr tas netraucē piedzīvot katarsi un gūt atziņas, lai arī kaut kur skatītāja pakausī grib rasties distancēta attieksme – tie jau amerikāņi ar savu kultūru, sociālajām problēmām, slāņiem  un konfliktiem, kas tiek risināti asprātīgi dzēlīgos dialogos, kurus labi pazīstam no citiem literāriem un audiovizuāliem darbiem. Mani izrādes laikā nelika mierā doma: kas paliktu pāri no šīs lugas, ja tulkotājs amerikāniskās lamas, līdzīgi kā Ghetto Games plakātos, būtu aizstājis ar neko vai pasīvi agresīvām latviešu daudzpunktēm?

Uz Valmieras bērnu festivāla „rupjo” izrādi ar atzīmi 16+ bija vairāk sanākuši pieaugušie nekā tie ap 16, liekot domāt, ka „ārpusē” ir diezgan daudz motivētu pieaugušo, kas gribētu būt tuvāki jauniešu „šaurajam lokam”, sajust un saprast labāk, pat ja viņiem ne vienmēr tas labi izdodas.

  1. Powell-Morse A. The best f*cking article you’ll read today: Profanity in rap lyrics since 1985. Best Tickets Blog, 2014, 1. apr. https://www.besttickets.com/blog/rap-profanity/ (skatīts 03.09.2019.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Morgan J. When Chickenheads Come Home to Roost: A Hip-Hop Feminist Breaks It Down. New York, London, Toronto, Sydney: Simon & Schuster, 1999.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Rabaka R. Hip Hop’s Inheritance: From the Harlem Renaissance to the Hip Hop Feminist Movement. Lanham, Boulder, New York, Toronto, Plymouth, UK: Lexington Books, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)