punctum

Literatūra un kultūra

No kalniem, no jūras, no tālienes

Ilze Jansone

11/09/2019

 

Par Meira Šaleva romānu Balodis un zēns (no ivrita tulkojis Ilmārs Zvirgzds; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

 

Lāgiem ir sanācis ar cilvēkiem diskutēt par visdažādāko veidu mājām – teiksim, par nekustamo īpašumu –, vai tas ir slogs, kas pakļauj cilvēku, vai tomēr bonuss, kas nodrošina stabilus ienākumus un ļauj dzīvot relatīvi brīvi? Vai dzīvokli saprātīgāk ir izīrēt vai pārdot? Vai nodrošināt ar dzīvokli savus bērnus vai mazbērnus ir pārliecīga lutināšana un reti sastopama komforta nodrošināšana? Un tamlīdzīgi ikdienišķi un garlaicīgi jautājumi, kuros ne vienmēr uzpeld būtiskākais – lai arī nekustamais īpašums ir noteikta veida finanšu spilvens, tas lielākoties nes māju vārdu. Arī māja, ko mantojumā atstājis vectēvs un kas šķiet kā nebeidzams slogs ar plīstošām caurulēm, nemitīgiem remontiem un varbūt pat tekošu jumtu, galu galā ir un paliek vectēva būvēta māja. Tava vectēva būvēta māja – tieši tāpat kā saviem bērniem var atstāt dzīvojamo platību un, visticamāk, tā viņiem nenozīmēs finanšu spilvenu vien. Tā būs „vieta sev”, vieta, kur dvēselei uzaugs āda, jumts un sienas (376. lpp.). Un tikai tad mēs cik necik līdzvērtīgi varēsim būt arī citiem, jo pretējā gadījumā cilvēks ir kā tāds vīģes koks ar iztrupušu viduci. Tieši dzīvojot mājā, kura, kad ar to sasveicināmies, atņems mūsu sveicienu, mēs tajā varēsim dzīt savas saknes. Un paradoksālā veidā tas, vai mums šāda māja būs, ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums un no tā, ko iesāksim ar savu dvēseli – vai izvēlēsimies tai pietuvoties vai tomēr ne. 

Tieši to ļoti uzmanīgi, neatlaidīgi un ļoti precīzi atgādina Meira Šaleva satriecošais romāns Balodis un zēns. Ar Vecās Derības cienīgu vērienu romānā attēloti ģimeņu likteņi, vienlaikus aplūkojot vismaz dažus no tiem asā pietuvinājumā. Vienlīdzīgu uzmanību veltot fundamentālām mātes un bērnu attiecībām un teju neticami skaistam mīlasstāstam, autors romāna centrā patur divus būtiskos jautājumus – māju (nevis ēku, nevis nekustamo īpašumu, bet mājas) kā vietu sev un to, kas cilvēkam ir vajadzīgs.

Par mājām, piederības sajūtu un sarežģīto veidu, kā cilvēks top pats par sevi, uzaudzē savai dvēselei miesu un kaulus, romāns vēsta, izmantojot cilvēka personisko vēsturi, kas ir tiklab kopīga (kā, teiksim, grāmatā Jaīram un Rajai vai Jaīram un Jūspapam, vai Jaīram un Benjamīnam utt.), kā atsevišķa katram konkrētajam tēlam. Sevišķi šais personiskajās vēsturēs tiek uzsvērtas cilvēka saknes – ne vien ģimene, no kuras indivīds ir radies, bet arī – un jo īpaši – vieta, kurā piedzīvots kas tāds, kas ietekmējis vienu vai vairākas dzīves. Tas gan nenozīmē, ka autors aizrautos ar savu tēlu pārliecīgu psiholoģizāciju vai nodarbotos ar to rakstura analīzi – nē, to, kāpēc katrs no tēliem ir vai varētu būt tāds, kāds ir attēlots, viņš ļauj saprast un minēt lasītājam pašam.

Paralēli vēstot par notikumiem Izraēlas Neatkarības kara laikā un mūsdienās, autors romānam piešķir tādu kā tikai nojaušamu un vārdos grūti aprakstāmu virstēmu. Tajā pakāpeniski atklājas neizskaistināts cilvēka raksturs, iracionālas izvēles un savā ziņā arī vērtību sistēma, kas, teiksim, liek pielūgt itin visu, ko dzīves laikā var iemācīties no viena vecāka, un vienlaikus ar brutālu spēku iznīcināt to, kas atgādina par otru, – piemēram, 365.–367. lpp., kad lasītāju teju apstulbina Jaīra negaidītā reakcija pret mājā ielidojušo balodi. Vai varbūt šī reakcija nemaz nav tik šokējoša, vien aprakstīta tik spēcīgi, ka kļūst saprotams – lai kļūtu par sevi pašu un ielaistu saknes kādā zemes nostūrī, no kaut kā būtiska ir arī jāatbrīvojas.

Ja jau par baložiem un dzērvēm – vai citiem putniem –, tad romānā klātesošs ir arī ārkārtīgi spēcīgs simbolisms. Pasta balodis pats par sevi ir gana interesants tēls (un autors nav žēlojis pūles, pētot un studējot šo putnu audzēšanas detaļas un tās vēsturi), un pirmā asociācija neizbēgami ir ar balodi, kuru Noa palaida no šķirsta pēc grēku plūdiem, un pēc tam – ar garu, kas kā balodis nolaidās pār Jēzu viņa kristību brīdī. Lai nu paliek balodis kā Svētā Gara simbols (kas arī, protams, būtu visai interesants veids, kā rietumnieks varētu lasīt šo romānu), taču pasta balodis, kas atgriežas mājās, ziņodams par to, ka dzīvība pastāv, pat ja tā ir beigusies, šajā romānā ir simbols, kuru vērts paturēt prātā. Galu galā – tā jau ir, mirklī, kad viena pasaule izbeidzas, no jauna sākas kāda cita, varbūt citā vietā un negaidītā veidā, taču neatstājot vietu tukšu – gluži tāpat kā allaž atradīsies kāds, kas kaitēkļu noēsta vīģeskoka vietā iestādīs citu.

Jā, un kas tad cilvēkam ir vajadzīgs? Raja, Jaīra mamma, romānā to ietērpj vienkāršos un precīzos vārdos: „Stāsts, savs stūrītis un gaiss, un mīlestība, un divas pakalnu virsotnes, viena, uz kuras stāvēt, un otra, uz kuru skatīties, un divas acis, ar ko raudzīties debesīs un gaidīt” (332. lpp.). Arī viņas teiktais visai precīzi raksturo pašu romānu un tā uzbūvi – uz stāstu var lūkoties no sava pakalna virsotnes, pilnām plaušām elpojot gaisu un raugoties debesīs, kas sola stāsta turpinājumu vai, gluži otrādi, apstiprina, ka tā nebūs, un ļauj cilvēkam to meklēt pašam – otrā pakalnā vai savā gaidīšanā.

Balodis un zēns noteikti ir romāns, kuru neiesaku lasīt pavirši, – autoram svarīga ir katra detaļa, un visa romāna gaitā viņš tās ļoti uzmanīgi sasien kopā ar teju neredzamiem stāsta realitātes pavedieniem. No otras puses, vismaz man šajā romānā bija jāielasās – tas nepagrābj līdz ar pirmajām lappusēm, bet vēlāk, teiksim, ap piecdesmito, kad jau esi puslīdz apjēdzis romāna struktūru un ļaujies divējādam laika plūdumam. Turklāt nekaunos atzīt, ka lasot nereti izmantoju arī interneta palīdzību, jo nebūt nepārzinu Tuvo Austrumu neseno vēsturi tik labi, lai saprastu, par kādu karu un kādu armijas struktūru ir runa (nezinu, iespējams, te vietā būtu kādas tulkotāja piezīmes vai nedaudz izsmeļošāks pēcvārds, bet tā noteikti nav apsūdzība – galu galā šais laikos taču ir iespējams iegūt jelkādu informāciju, viss atkarīgs no paša lasītāja slinkuma vai tā pārvarēšanas).

Pagātne un nākotne romānā iet rokrokā un palīdz izgaismoties tām cilvēka dzīves struktūrām, kas nereti tiek izmantotas politiskos saukļos vai tukšos lozungos, taču vienlaikus piešķir cilvēka dzīvei īstumu, ieliek tās pamatus. Romāns vēsta arī par mantojumu, ko ikviens – gribot negribot – saņem no saviem vecākiem un ar ko ir spiests pavadīt visu mūžu. Ilgu laiku meklēju tam precīzu vārdu, jo runa, protams, nav par māju vai dzīvokli, ko cits citam varētu atstāt. Drīzāk par sava veida „vecākību”, kas iesēj pēcnācējos šīs ilgas un piederības nepieciešamību.

Man šī romāna izdevums latviski, neapšaubāmi, ir ievērojams notikums. Salīdzinot ar pēdējos gados lasītām grāmatām, tas bija neparasts, tas ievilka, lika meklēt, pārdomāt un atkārtoti mēģināt saprast, kā lai nosauc šo trauslo saikni, kas padara cilvēci vienlaikus iespējamu un ievainojumu un allaž sauc atgriezties vietās, kur iespējams piederēt sev, – no kalniem, no jūras un no tālienes.

Dalies ar šo rakstu