— Spekulācija par vientulību

 

Par Sabīnes Košeļevas stāstu krājumu Vientulības ministrija (Zvaigzne ABC, 2019)

 

Vientulības ministrija ir Sabīnes Košeļevas otrā grāmata un pirmais stāstu krājums. To veido desmit formāli un kvalitatīvi diezgan atšķirīgi stāsti, kurus vieno (ja kāds vēl nav uzminējis no grāmatas nosaukuma) vientulības motīvs, nelielais apjoms (grāmatā ir tikai drusku vairāk nekā simt lappuses) un krājuma kompozīcija. Pirmo deviņu stāstu varoņi sākotnēji šķiet dzīvojam katrs savā atsevišķā literārajā visumā, kura robežas iezīmē stāsta pirmais un pēdējais teikums, tomēr grāmatas beigās izrādās, ka šīs robežas var pārkāpt, un visi varoņi satiekas noslēdzošajā titulstāstā. Atkaltikšanos var tulkot divējādi – gan vienkārši kā autores kompozicionālu kaprīzi, ar kuru pielikt grāmatai punktu, gan kā komentāru par rakstīšanu un pašu stāstu krājumu. Bet, pat ja stāstu kopsavilkšana krājuma beigās ir vienkārša kaprīze bez kāda tālejošāka konceptuāla mērķa, man vienalga simpatizē latviešu īsprozas rakstnieku pēdējā laika tendence rūpīgāk piedomāt pie stāstu krājuma kā veseluma, veidojot starp stāstiem saites (te atsaucos uz, piemēram, Janas Egles Svešajiem un Svena Kuzmina Hohmu). Šāda pieeja lasīšanas procesu padara interesantāku, jo ļauj man – lasītājam – justies kā detektīvam, kas pats lēni atklāj kopainu un pa gabaliņam liek kopā puzli.

Citu latviešu autoru vidū Košeļeva visvairāk izceļas ar savu valodu – tā sākotnēji šķiet nevaldāma un raupja, it kā visi teikumi būtu norakstīti pa taisno no dzīves, kur vot tieši šitik smeķīgi runā riktīgā latviešu valodā. Tomēr lasot drīz top skaidrs, ka dāsni lietotie frazeoloģismi un izteicieni patiesībā ir virknēti ļoti izsvērti, jo nav viegli iepūst tekstā dzīvību, ja tas būvēts, izmantojot tik daudz jau gatavu frāžu. Man ir prieks lasīt dabisku un latvisku sarunvalodu, un uzskatu to par šī krājuma spēcīgāko aspektu. Tomēr šāda rakstības maniere, kas piešķir tekstam vieglu, sadzīvisku intonāciju, uzliek arī zināmus ierobežojumus, pret kuriem Košeļeva atsevišķos stāstos klūp.

Viens no tādiem piemēriem ir alegoriskais stāsts Mazo cilvēku zemē, kurā ar ļoti primitīvām metaforām tiek runāts par to, kā bezpersoniski mazie (bailīgie, vienādie, pasīvie, aprobežotie) cilvēki apspiež, nogurdina bezpersoniskus lielos cilvēkus (tos, kas ir brīvāki un grib kaut ko mainīt uz labu). Man šķiet, ka šajā stāstā izmantotā valoda, vispārīgums un metaforas ir tik ļoti nepiemērotas formai un tēmai, ka padara tekstu par visvājāko no Vientulības ministrijas stāstiem. Tas vienkārši izklausās pēc banāla, dusmīga un uzsvērti dziļdomīga ieraksta feisbukā divos naktī, kad darbā bijusi slikta diena un izdzertas trīs vīna glāzes. Līdzīgi vietām jutos arī par titulstāstu Vientulības ministrija, kurš norit kādā paralēlā pasaulē, bet par vientulības metaforu stāstā izvēlēta norobežojoša stikla siena. Vai nav jau kaut kur dzirdēts? Daudz un bieži? Klišeju lietojumu pašu par sevi neuzskatu par problemātisku, tomēr šajā gadījumā sadzīviskā valoda un mirušās metaforas strādā pret minēto stāstu tēmām, rakstīto brutāli trivializējot, jo rodas sajūta, ka Košeļeva trīsreiz apvelk stāsta idejai ar treknu, sarkanu marķieri, it kā uzskatītu lasītāju par stulbu vai aklu. Kā pretēju, veiksmīgu piemēru, kur Košeļevas valoda noder metaforas paspilgtināšanai, varu minēt stāstu Skārleta + Oļegs = LOVE. Tajā Košeļeva asprātīgi un vērīgi raksta par depresiju un vardarbīgu attiecību ikdienu, līdz beigās atklāj, ka stāsts patiesībā ir par audzēju.

Vislabāk Košeļevas valoda darbojas stāstos, kuros autore ar abām kājām stingri stāv uz zemes un raksta par to, kā klusi dzīvo īsti, nevis acīmredzami izdomāti cilvēki acīmredzami izdomātās, metaforiskās pasaulēs. Tā par spēcīgāko krājuma stāstu uzskatu sirsnīgo Bēdīgākā seja visā pasaulē, kas vēsta par maza zēna negadījumu ar velosipēdu un viņa auklītes pārdzīvojumu. Tieši valodas dēļ šis īsais kadrs iegūst dzīvību un ļauj noticēt, ka stāsts turpinās arī aiz grāmatā iespiestā teksta robežām.

Lai gan krājuma stāstu formas ir ļoti dažādas, tos visus var iedalīt trīs kategorijās – stāsti, kas ir īsi realitātes izgriezumi un līdzinās kino ainām ar daudznozīmīgiem dialogiem, stāsti, kuros fiziski nenotiek teju nekas, kas ir iekšupvērsti un atklāj varoņa dzīvesstāstu, kā arī stāsti, kam būtu jāstrādā metaforiskā līmenī. Tie pirmie, manuprāt, ir veiksmīgākie, jo kustībā fiksē vientulības piesūcinātas ikdienas ainas, kur vientulība nav vis sērga, kas retrospekcijā iezīmē varoņu dzīves ikkatrā to brīdī, bet gan situatīva un ne vienmēr apzināti reģistrēta sajūta, ko rada apmierinošas komunikācijas trūkums, nespēja justies pieņemtam, saprastam un ievērotam.

Recenzijas beigās ļaušos pārgalvīgai spekulācijai par stāstu krājuma kompozīciju, uz ko mani zināmā mērā iedvesmojis salīdzinoši nesen izlasītais Regīnas Ezeras romāns Zemdegas. Labi apzinos, ka šajā brīdī riskēju kļūt par vienu no tiem karikatūriskajiem literatūras skolotājiem, kas spiež skolēnus saskatīt metaforiskas nozīmes visparastākajā teikumā, bet tas nekas, jo karikatūras man tīri labi patīk.

Stāstā Matracis, kas veidots kā TV raidījuma transkripts, stāsta galveno varoni intervē kāda Sabīne. Autori vienmēr izsver, vai un kāpēc kādu varoni nosaukt savā vārdā. Īpaši, ja būtu iespējams iztikt arī bez vārda. Tas man liek domāt, ka Košeļeva stāstu krājumā vairāk vai mazāk tieši gribēja ierakstīt arī sevi kā autori. Par intervētāju stāstā nekas netiek atklāts, jo viņa visu uzmanību velta, lai skaidrotu viešņas – Austras – biogrāfiju un apstākļus, kādos abas iepazinušās. Tā tiek veidots Austras psiholoģiskais portrets, kas būtībā ir tas, ko rakstnieks dara vienmēr, – pēta savus varoņus un situācijas.

Līdzīga, bet vārdā nenosaukta varone vēlreiz parādās noslēdzošajā titulstāstā: Vientulības ministrijas ierēdni no pārējo stāstu varoņiem šķir stikls, un viņi par sievietes klātbūtni nenojauš, lai gan ierēdne caur stiklu viņus vēro un pēta, vienlaikus domājot par sevi un savām attiecībām ar vientulību. Vai tas nav tas pats, ko krājumā dara Košeļeva – rakstot pēta savus varoņus un viņu vientulību, pati esot tiem neredzama un nošķirta otrpus datora ekrāna stiklam? Rakstot stāstus par vientulību, viņa noteikti reflektē arī pati par sevi. Stāsta beigās stikls plīst, tā salaužot robežu starp vērotāju un novērotajiem, starp rakstnieci un varoņiem. Ja uz stāstu lūkojas šādi, nošķirošais stikls vairs nešķiet tik klišejisks, bet Vientulības ministrija kļūst par postmodernu Košeļevas komentāru pašai par savu stāstu krājumu un vienlaikus arī refleksiju par rakstīšanas procesu. Domāju, ka mana spekulācija nebūt nav pārdrošāka par tām 5G sazvērestības teorijām, kuru video es noskatījos, atliekot šīs recenzijas rakstīšanu.