— Nav, kur ierasties

 

Dženija Sje (Jenny Xie) ir ķīniešu izcelsmes amerikāņu dzejniece. Viņas dzeja publicēta The New York Times, Poetry, American Poetry Review un citos izdevumos. Par debijas krājumu Acu līmenī (Eye Level) Sje saņēmusi Volta Vitmena balvu, Prinstonas Universitātes izsniegto Holmza prēmiju, kā arī bijusi fināliste 2018. gada Nacionālajā grāmatu balvai un 2019. gada ASV PEN grāmatu balvai.

Sje dzejā sastopam ceļotāja visuresošo aci. Gan imigrantu, gan tūristu stāstos atklājas skatiena vara, spēja organizēt un pakļaut apkārtni. Autores dzejoļi, sevišķi cikls Vizuālas prasības, dod iespēju vērsties pret acs varu un apšaubīt objektīva šķietami nebeidzamo tvertspēju.

Šī ir astotā un pēdējā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Trimda

Uzsauksim tostu par šo jauno valsti:
plikpaurainu un bez centra.

Par tās papīra jumtiņiem
un kašķa rozā suņiem.

Par sāpēm, kas attīra
no visa:
novārtā atstātām iedomām,
senām kļūdām.

Par šī trūkuma un dubļu
ziemeļiem un dienvidiem.
Šo pazīstamo apkārtni.

Par jauniem lietvārdiem.

Par iespēju izčurkstēt
kastrolī
kā mīkstam, baltam sviestam.

 

Izaugsmes romāns

Kad vārti pavērās, daži no mums palika uz vietas. Citi aizgāja, un neviens tos nesauca atpakaļ. Kas par skatu. Miegā iesēj alfabētu un pamosties ar akru akriem radio. Kaut kas garš aizkrizdams ieplīsa. Sejas zaudēja vientiesību. Jutām, ka laiks slāņojas kā ķērpji, ka paātrinās kāda mūsu nokrāsa. Redzējām vēju dzenam uz priekšu savus padotos, saskaņā ar kādu neizdibināmu horeogrāfiju. Var atdurties pret to, ka esi kļuvis atpazīstams. Var atdurties pret bailēm, ka kāds tev atņems dzīvību.

 

Melanholija

 Vai tuvojas melnais suns?          

            Atlaužu vaļā šķībos žokļus. 

Iekšā?

            Reibinoša smarža, pirmatnēja.

Un tad?

            Atkal virpuļoju caur savu dzīvi.

Kā tā?

            Lēni un ātri, ātri un lēni.

Kas seko pēc tam?

            Laiks, laika eļļa.

Kurp?

            Vienatne man nojauc pēdas.

Un kas mūs sagaida?

            Pat nākotne novēršas, lai cik arī gara.

Ko rāda pirksts?

            Visas mana skata kļūdas.

Un kādas tās bija?

            Līdzsvarotas.

 

Garas naktis

Ledus, veselas ledus kūkas.
Vārnas barojas no smiltīm.

Tik trūcīgs gadalaiks,
ka zeme zog
koku ēnu krāsu.

 

*

Vai var būt tā, ka nekur
nav tik tālu kā šeit?

Skat!

Cik daudz pagātnes
mums šovakar jāiztirzā –

 

*

Ja tā padomā,
neaizmirsti pa ceļam
noplūkt šo sevi un
to sevi.

Kaut gan tā gluži nav –
sevis izspļauj kā kauliņus.

 

*

Ja starp iekšējo un ārējo pasauli
ir kāda robežšķirtne,
tad kā manī ritošais ūdens
var mutuļot kalnu grēdās?

Kā gan zeme mūs var
tik viegli uzsūkt –

 

*

Garas naktis vienkāršiem vārdiem.

 

*

Tagadējā domā netīri atskan
pagātnes doma.

Stunda pārdomāta, aizkavējusies.
Kur senā pagātne
un nākotne tiekas
kārtot rēķinus.

 

*

Ceļo un ceļo,
tomēr paliek tik daudz
acs nešķirstītu iekštelpu.

 

*

Nekur nav tik tālu kā šeit.

 

Vizuālas prasības

[1]

Ievāc no dobumiem acis.
Tās ir pabeigti veselumi:
Divas zemeslodes, pašas ar saviem meridiāniem.

 

[2]

Kas atrofējas, kad pagaist skatiena rūpes? Redzamo objektu sastāda redze. Bet kur tērēt redzes neapmaināmo valūtu? Izšķērdēties ārpasaulei nozīmē apkrāpt iekšējo.

Tiesa, šāds situācijas raksturojums pieņem skaidru nodalījumu, spēli ar nulles iznākumu.

 

[3]

Vilkt tušas līnijas ap plakstiem
Mērkt nelielos pigmenta traukos
Pucēt divduci reižu
Izskalot ar ūdeni un piejaucēt ar eļļu
Savaldīt un izšļakstīt pienācīgos daudzumos
Dzert no maigās un sidrabainās skaldnes
Vilkt atsevišķā sakni, lai nāktu klajā

 

[4]

Apraksti, kā izskatās iekšpuse.
Aizsedz acis.
Ver tās ciet, un redzējums turpinās.

 

[5]

Redzēšanas kārdinājums nodrošina, ka paliek arī nepamanītais. Arī izvairīšanās no redzamības ir sava svētība. Ja manīt ir valdīt, tad uzlūkotais tiek fiksēts vērotāja skatā, statisks un nemainīgs.

 

[6]

Viņa pieliecas pie spoguļa, lai sevi aplūkotu.
Ķermenis sašķiebjas.
Kas paliek ārpus kadra?
Nemierīga dzelme.
Prāta smalkās, pakļāvīgās adatas.
Nebeidzama runa bez klausītāja.

 

[7]

Nedrošība paredz pārmērīgu redzamību. Tās nerimtību.

Lakāns raksta: „Es redzu tikai no viena skatpunkta, bet manu esību vēro no visām pusēm.”

 

[8]

Kad mani vēro,
es zaudēju saikni ar plašāku lauku,
tieku izrauta no kamuflāžas transa.

 

[9]

Vērīgā, negausīgā es.

Atsvešinātu aci nevar piesaistīt
ādai vai tam, ko tā notvērusi.

Tas strādā arī pretējā virzienā. Būt neredzamai pret pašas gribu –
tas ir bezspēks.

Nesaņemt atspulgu un palikt ārpus kādas patības.

 

[10]

Kas saglabājas cauri paaudzēm?
Acs forma gēnu tulkojumā.
Manas ir tik garas kā manai mātei un viņas mātei, kura bija teju akla.

 

[11]

Antīkajās optikas teorijās teikts, ka acs izsūta starus, kas pieskaras redzamajam objektam. Kad vizuālais stars atgriežas acī, prātā tiek iespiests attēls. Tolaik redzēšana bija taustāma.

Mūsu taustāmība padara mūs redzamus.

 

[12]

Redzētā robežas nosaka acs,
tāpēc redzējums vienmēr ir zudums.

Nemanītā klātbūtnei ir vairāk klātbūtnes
nekā tam, ko izsmēlusi vērošana.

Mēs dzīvojam šai pārrāvumā.

 

[13]

Skaties, kā uzstājos tev
Skaties, kā uzstājies man

Aci pret aci
mēs viens otram tapsim
par formām, ko atpazīstam

 

[14]

Viņas skats vienmēr pārtrūkst
vienā un tai pašā vietā.

Nav iespējams vērsties atpakaļ –
bet vai tad viņa to nezināja?

Viņai jāveras no sāniem.
Viņai jāturpina riņķot.

 

Bez saknēm

Starp Hanoju un Sapu ir dzidras rīsu lauku plātnes,
un nekur pēc kārtas nav divu ķieģeļu māju.

Tas ir, nekur nav triju ķieģeļu māju –
Redzi, pusmigušai grūti skaitīt, un lietus velk segu

pār vēdekļpalmām un to laiskajām lapām.
Pirms pāris stundām pabraucu garām motociklam, pie kura sēdekļa bija piesiets sivēns.

No attāluma tas izskatījās pēc dateļu kauliņa.
Vai šai vientulībai tiešām nav sakņu, nav saites ar zemi?

Nekas. Prāts ir gan iekšā, gan ārā.
Tas pats var spriest un spriest sevi esībā.

Nosusinu neizdilušās acis.
Mana sīkstā mute tērē vienīgos tai piederošos svešvārdus.

Šobrīd šai guļamvagonā nav, kur ierasties.
Es? Es vienkārši guļu savā ceļa tērpā un uzlaikoju pilsētas, kas slīd gar skatu.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks