— Slimība, bērnība, mācība un literatūra – lasāmvielas loma priekšstatu par slimo radīšanā

Raksts tapis Latvijas PEN projektā Vārda brīvība un dažādi mākslinieciskās izpausmes līdzekļi bērnu literatūrā. Ar šo projektu Latvijas PEN vēlas veicināt sabiedrības izglītību vārda brīvības jautājumos un veicināt  izpratni un diskusiju par literatūras un realitātes atšķirību, dažādiem mākslinieciskās izpausmes līdzekļiem, dažādu žanru specifiku un par to, kādēļ ir veselīga visdažādāko balsu un viedokļu pārstāvniecība literatūrā.

Varbūt būs pārsteidzoši atzīt, ka nācijas mīļākais literārais darbs¹ – Kārļa Skalbes pasaka Kaķīša dzirnavas – līdzās ētiskā koda konstruēšanai un cilvēku neiejūtības un sabiedrības atsvešinātības kritikai piedāvā arī izvērstu garīgās slimības aprakstu. „Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas atrada viņa sirdi. Viņš sēdēja salīcis savā krēslā, ar rokām sažņaudzis krūtis. Gan galma dakteri deva viņam padomu apkalt sirdi zelta stīpām, tad viņa nedrebēšot tik viegli pretim katrai nopūtai. Bet ķēniņš neklausīja. Viņam bija mīļas nelaimīgo nopūtas, kas maldījās caur laikiem un tālēm. Viņš sildīja tās pie savas sirds kā nosalušus bērnus, kuri spiedās klāt pie viņa krūtīm ar sastingušām rociņām,” kaites un tās radīto seku aprakstam Skalbe veltījis gandrīz pasakas teksta piektdaļu. Simptomi ir nepārprotami – ķēniņam pēc sievas nāves ir depresija. Rakstnieks slimības aprakstam nav taupījis ne māksliniecisko līdzekļu, ne vietas. Ķēniņa slimība paralizē galma un visas valsts dzīvi, tā nodara pāri arī viņa paša meitai, taču, kā rakstnieks atzīst, „viņa slimība nebija dziedināma”. Kas ir šīs sēras, kas guļ „pār visu ķēniņa namu kā slimība”? Kas ir sāpes, kas „kā bultas atrada viņa sirdi”? Kādēļ “[D]dienu viņš pavadīja aiz nolaistiem priekškariem, nakti bālā zvaigžņu krēslā”. Vai rakstnieka apgalvojums, ka tā ir (nepārvarama un neizzināma) slimība, lasītājam jāuztver tieši vai arī kā metafora?

Mūsu valstī, kurā, pēc pēdējām aplēsēm, apmēram gada laikā gandrīz 8% cilvēku slimojuši ar depresiju² un arvien biežāk arī skolēniem tiek parakstīti antidepresanti, populārākā, tieši bērnībā lasītā grāmata, iespējams, „izdara” divējādu pakalpojumu – tā, no vienas puses, parāda vienu iespējamu terapijas ceļu – klātbūtni, uzticību, maigumu un bezierunu draudzību –, depresijas ārstēšanas resursus, ko mūsdienās iegūstam no dzīvniekiem mums blakus, bet, no otras puses, marķē sēras kā slimību, tādējādi liekot meklēt medikamentus tās ārstēšanai. Šajā rakstā mēģināšu ieskicēt literatūras un slimības mijiedarbības atsevišķus aspektus, lai saprastu literatūras nozīmi, veidojot priekštatus par slimību, slimnieku un ārstēšanu.

Slimība

Franču filozofs Mišels Fuko labi pazīstams ar to, ka spējis aprakstīt, kā valodiski vai, precīzāk, diskursā tiek konstruēti jēdzieni, ar kuriem šobrīd operējam kā reālām lietām un parādībām atbilstošiem. Viens no viņa intereses objektiem ir slimība. Savā darbā Klīnikas dzimšana³ Fuko  analizē medicīnas diskursa rašanos. Viņš pievērš uzmanību tam, kā ķermeņa jeb miesas koncepts tiek nesaraujami saistīts ar slimības konceptu. Identificējot ķermenī slimību, mēs automātiski pazaudējam pašu ķermeni un, otrādi, identificējot un izzinot ķermeni kā vietu, kur potenciāli mājo slimība, mēs riskējam pazaudēt pašu slimību – skaidru pārskatu par to, kas un kā mums kaiš. Ķermenis medicīnas diskursam vienmēr ir slims – ja tas nav slims, tas neeksistē medicīnai (un varbūt neeksistē arī pati medicīna), jo tā par ķermeni kaut ko var pateikt tikai tiktāl, ciktāl tajā ir kāda patoloģija. Ir zināms risks pieņemt, ka šis diskurss par ķermeni ir adekvātākais, zinātniski precīzais, vienīgais īstais. Medicīniskais diskurss parādās, kad jānoskaidro, kur sāp, kas nav kārtībā (ķermenī). Līdzīgi tiek traktēti arī mentālie traucējumi, nodalot simptomus atšķirīgu slimību klasēs. Netiek pārjautāts, vai simptomi patiešām norāda uz kaut ko, kas ir. Ideja par slimību kā tādu veidojas, kad pieņemam, ka slimība ir kaut kas eksistējošs, esenciāla vienība, ar ko saistīts attiecīgais simptomu kopums, no kā slimība kā tāda vienlaicīgi ir gan atkarīga, gan neatkarīga. Bet Fuko parāda, ka vēsturiski medicīniskie priekšstati veidojušies, balstoties nevis uz slimību kā entitāti, bet ķermeni kā entitāti, kam (iespējams, uz laiku) ir kāda disfunkcija, un tādēļ ir pārliecināts, ka garīgās slimības nevar traktēt kā slimības: „Mans mērķis ir parādīt, ka mentālā patoloģija pieprasa no organiskās patoloģijas analīzes metodēm atšķirīgas metodes un ka tikai valodas izteiksmīguma dēļ gan „miesīgajām slimībām”, gan „garīgajām slimībām” var piedēvēt vienu un to pašu nozīmi”.⁴

Tomēr līdzās tīri medicīniskajam diskursam ir daudzi citi specifiskie diskursi (farmakoloģijas, bioloģijas, reklāmas un masu mediju, politiskais, statistikas utt.), kas palīdz konstruēt slimības jēdzienu un priekšstatu par to, kā slimības izpaužas. Viens no šiem diskursiem ir arī daiļliteratūra. Patiesībā literatūras vēsture cieši savijusies ar medicīniskā diskursa popularizāciju – vismaz Latvijā, kur literatūras sākotne saistīta ar apgaismības diskursa kārtību, kas ir arī Fuko intereses centrā, – tieši 18. gadsimtā meklējami bioloģiskās klasifikācijas pamati, kas ļauj nošķirt slimības. Ja pievēršamies kaut vai pašiem latviešu literatūras pirmsākumiem – pirmā latviešu oriģinālluga ir Kārļa Gotharda Elferfelda Tā dzimšanas diena, kurā apgaismības ideju kontekstā propagandēta pretbaku profilaktiskā potēšana. Savukārt brāļi Kaudzītes savos sociāli kritiskajos Mērnieku laikos – pirmajā latviešu romānā – ir pārsteidzoši ironiski, pat sarkastiski par tautas priekšstatiem par slimībām un ārstēšanās metodēm: „…Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem vājiem par veselību un veseliem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tikai paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti, tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. [..] Tenis [..] gaidīja savu veselo vājinieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ļaujot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt. Tādēļ tad nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie cerēja panākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. [..] Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes  dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū.” Tādējādi lasītājs tiek rosināts domāt gan par to, kā ārstniecības metodes mainās laika gaitā, gan kā populārajos stereotipos par ārstēšanu ir daudz aplamu pieņēmumu, gan kā ārstniecības diskurss patiesībā saplūdis ar varas diskursu, varai izliekot akcentus arī tajā, ko sabiedrība uzskata par slimu un ko – par veselu, kādu struktūru cilvēku tālākajām darbībām uztver kā „normālu”. (Šī tēma citādā tonī aktualizēta arī jaunākajā prozā, piemēram, Noras Ikstenas Mātes pienā vai Ingas Gailes Stiklos.) Bet interesanti, ka šis Kaudzīšu citāts, lai arī ironiski un tēla raksturojuma kontekstā, tomēr piedāvā skatījumu, ka visas slimības sākas un beidzas galvā.

Literatūra

Tātad prātā konceptualizējam slimību, balstoties uz iepriekš izveidojušos diskursu un aktuāliem fiziskiem simptomiem, ko ķermeniski iespējams uztvert, balstoties sajūtās, bet ar garīgo slimību identifikāciju ir joprojām grūti – pietrūkst atskaites sistēmas, kad simptomus atpazīstošais prāts ir nedrošs instruments, un nav, uz kā balstīties. Literārs teksts zināmā mērā piedāvā šo iztrūkstošo atskaites sistēmu aizvietot ar savu semantisko struktūru, kompozicionālo loģiku, naratīva mērķtiecīgumu (iespējams, tāpēc M. Hedona Savādais atgadījums ar suni naktī ir detektīvs), kurā – kas nav mazsvarīgi – pati garīgā problēma tieši vai netieši identificē kādu izņēmumu, „nepareizību”, noziegumu vai ačgārnību attēlotajā vidē (vēl viens piemērs šeit varētu būt Hamlets) vairāk nekā varoņa it kā neveselajā prātā. Piemēram, zīmīgi, ka literāros tekstos pēkšņas garīga rakstura problēmas tiek attēlotas, lai akcentētu kādas ārēju apstākļu radītas psiholoģiskās traumas dziļumu. Šie apstākļi literārā darba struktūrā savukārt saistās ar daudziem citiem elementiem atkarībā no autoru iecerētā vēstījuma. Minētajā Kaudzīšu romānā Liena pēc dziļi romāna sižeta peripetijās sakņotā trieciena kļūst par vietējo dīvaini, bet pat pēc nāves turpina ieņemt noteiktu vietu attēlotajā kopienā, kur, kā Kaudzītes stāstu izstāsta, Lienas traģēdija ir dziļi saistīta ar ļaužu alkatību un trulumu, kas sevišķi spilgti atklājas sistēmisko pārmaiņu (zemes mērīšanas) situācijā. Tādēļ Lienas ārprāts ir romāna struktūrā nepieciešams –  jaunajā morālajā sistēmā tādi tīri cilvēki kā viņa riskē būt lieki. Protams, krāsas ir apzināti sabiezinātas, bet skaidrs, ka simboliskā nozīmē viņa kļūst ārprātīga, saceļoties pret ienākošo kapitālistiskā laikmeta loģiku, un skaidrs, ka sabiedrībai kopumā vismaz kritiskā literārā skatījumā šādi tēli atjauno veselumu un morālo veselīgumu. Tādēļ, lai arī aprakstītie simptomi ļauj identificēt slimību un stāsta konfliktā nepieciešami iesaistīts liktenis, gadījums vai Dievs, latviešu literatūras vēsturē aplūkotie īpatņi ir kopienas sastāvdaļa, no savas pozīcijas iegūstot nozīmi un jēgu. Atšķirībā no reālās dzīves literatūra dod šiem cilvēkiem balsi un viedokli.

Tā kopš skolas sola neskaitāmi teksti soli pa solim veido mūsu ētiskos priekšstatus, komunicējot par un ar cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem un ļauj labāk izprast tos, kā arī izveidot uzvedības modeļus, ētikas kodu, valodu un nepazemojoši nodrošināt viņiem sociālo akceptu un iekļaujošu vidi. Vai šādi ārprāta gadījumi stāstā uzskatāmi par slimību – tas ir atvērts jautājums; atbilde ir nē, ja slimību identificē medicīniskajā diskursā: Lienu neviens nemēģina ārstēt. Vispār rakstniekus šajos reālisma laika darbos ne tik daudz interesējusi slimības marķēšana, cik tādas vai citādas nespējas sociālās sekas. Piemēram, Apsīšu Jēkaba stāstā Bagātie radi Andra tēva sociālais statuss tiek aprakstīts saistībā ar abu viņa dēlu – vienam garīgo, otram fizisko – daļējo nespēju konkurēt darba tirgū, bet abu iespējamās ciešanas nav aprakstītas. Lai kā sabiedrība un veids, kā par to domājam un runājam, būtu mainījies, literatūras vēsturi nevar pārvērtēt kā piemēru un paraugu krātuvi gan modeļu, ko iemācāmies un reproducējam darbībā, konstruēšanai, gan empātijas attīstīšanai, izziņai un daudz adekvātākai attieksmei pret atšķirīgo.

Bērnība

Vēl viens īpatns piemērs šeit ir Sudrabu Edžus gandrīz programmātiskais darbs Dullais Dauka. Kurš gan nav cietis līdzi Dullā Daukas liktenim un pazemojumiem! Stāsts parasti tiek lasīts kā zināšanu alku reprezentācija (lai gan maz ticams, ka kādu tas varētu pamudināt uz mācīšanos). Dullo Dauku rakstnieks tēlo kā bērnu, kas izkrīt no savai sociālajai šķirai ierastās audzināšanas sistēmas, – lai arī slimības koncepts šajā stāstā īsti netiek darbināts, pats vārds „dullais” liek izsekot, kā īpatnā zēna sociālā „ierakstīšanās” notiek caur viņa kā nederīga, nespējīga marķējumu, lai, neskatoties uz garīgo un fizisko teroru, kas viņam stāsta gaitā jāpanes, lai pielāgotos, viņa psihiskā īpatnība (teksts ļauj mums nojaust, ka tā saistīta ar intelektuālu ekselenci) gala rezultātā tiktu fiksēta kā deviance. Saprotams, literāra teksta uzdevums atšķirībā no medicīniska rakstura materiāla nav skaidri detalizēti aprakstīt un klasificēt simptomus, lai ļautu izdarīt secinājumus par slimības raksturu un attīstību, tomēr rakstnieka intuīcija neatkarīgi no viņa mākslinieciskajiem vai ideoloģiskajiem mērķiem nereti sniedz liecību par simptomu divdomību, neskaidrību un pārprašanas iespējām – Dullā Daukas simptomi saprotama sociālā konteksta dēļ tiek zīmīgi pārprasti (mūsdienās tiktu meklētas kādas zāles).

Lai cik brutāla būtu Sudraba Edžus aprakstītā Daukas audzināšana, zināmā mērā šo stāstu varētu uzskatīt par latvisku improvizāciju apgaismības literatūrā populārā romānu žanrā – audzināšanas literatūras – paveidu, kura centrā parasti ir jauns cilvēks, kas iegūst nepieciešamās zināšanas, tai skaitā par sociālo vidi, kurā tam jāiekļaujas un kurā valdošie likumi nosaka aprakstītos audzināšanas mērķus un metodes. Interesanti, ka šeit var runāt par sakariem starp medicīnisko un literatūras diskursu par slimību un bērnu vēl vienā īpatnā veidā – ka tieši literatūrā, precīzāk, audzināšanas romānos, izstrādātie modeļi liek noteiktā veidā interpretēt slimā bērna simptomus un izmaiņas tajos pašas ārstēšanas procesā (literārais diskurss tādējādi virza medicīnisko).⁵ Ne velti psihoanalīzes tipu un modeļu aprakstiem nosaukumi iegūti no tiem pašiem mītiem, ar ko sākas literatūras vēsture.

Iespējams, Dullā Daukas vai slimā ķēniņa piemēri iezīmē tieši pārmaiņas psihiska rakstura traucējumu traktēšanā, kas iezīmējās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā (literatūrā to varētu saistīt ar psiholoģismu vai naturālismu). Šīs pārmaiņas ir lēnas un latentas un skar visu kultūru, atgriezeniski ietekmējot arī medicīnisko diskursu, kurā arvien vairāk garīgi traucējumi ir dažādas un ārstējamas slimības. Iemeslus tam varētu meklēt kā ideju, tā tehnoloģiju vai sociālajā vēsturē, tomēr skaidrs, ka gan slimības kā tādas, gan konkrētu slimību konceptualizācija dažādu laiku tekstos ir visai atšķirīga. Ja depresija vai Aspergera sindroms šobrīd jau ir plaši pazīstamas slimības, kādreiz līdzīgi simptomi, iespējams, būtu traktēti kā neaudzinātība, apsēstība vai pat ļaunums – grēks. Raugoties vēsturiski, diskursa izmaiņas, kurās kāds simptomu kopums tiek saistīts ar slimību, iekļauj vēl plašāku lauku nekā apziņas vai organisma īpatnības. Piemēram, par pedikulozi šobrīd runā kā par infekcijas slimību, bet folklora, literatūra un pat atsevišķi frazeoloģismi liecina par pavisam citiem priekšstatiem vēl relatīvi nesenā pagātnē…

Mūsdienās esam pieraduši domāt par slimību kā kaut ko ārstējamu. Tomēr joprojām ne vienmēr izārstēt ir iespējams. Apmēram pirms pieciem gadiem Latvijā un visā pasaulē plašus panākumus guva grāmata un filma, kuras centrā ir jaunieši, kas cīnās ar onkoloģiskām saslimšanām. Šis romāns ir zīmīgs ne tikai kā popkultūras fenomens, kas kārtējo reizi liek domāt par to, ka arī masu literatūras industrijai nepieciešami „ārēji”  resursi – jaunais, pārsteidzošais ingredients, kas jāatrod, lai saistītu uzmanību un interesi, pārkāpjot morālo robežu, kas iepriekš regulēja vai ignorēja slimības atspoguļojumu, drīzāk to pavisam noslēpjot publikas acīm, vairs nav problēma. Jaunais rodas, savā veidā pārstrukturējot lauku, iegūstot jaunu informāciju un jautājumu loku vecajiem modeļiem, lai šī jaunā informācija varētu būt saistīta ar aktuālām tendencēm mākslās un masu kultūrā vispār – pavērsienu no valodas uz bioloģiju, sava veida jaunu naturālismu. Džona Grīna romāns Mūsu zvaigžņu vaina patiesībā ir romantisks pusaudžiem domāts stāsts par pirmo mīlestību, taču tās jutekliski smalkās līnijas rakstnieks izvijis cauri visai smagam kontekstam. Interesanti, ka slimība romānā  nav tikai pasīvs aizmugures plāns, kas iekrāso noskaņas un uzlādē aprakstītos notikumus ar papildu dramatismu vai smeldzi. Slimība pati kļūst par varoni šajā stāstā, aktīvi iejaucoties un pavēršot notikumu gaitu negaidītā virzienā. Bez sagaidāmās refleksijas par dzīvi, nāvi, slimību, līdzcilvēku un pašu vēža skarto jauniešu komunikācijas un ētikas problēmām, bez darbošanās ar jautājumiem, kas skar robežsituācijas, izvēles un sociāli akceptētos priekšstatus un normas, šajā romānā ir kaut kas daudz būtiskāks – vairākos līmeņos un veidos domāts arī par slimības un valodas, slimības un literatūras kopsakariem, respektīvi, grāmatas mīlasstāsts un galvenā darbības līnija saistās ar meitenes mīļāko romānu, kurā savukārt arī stāstīts par vēža slimnieci un traumām, ko šī slimība rada ģimenei un apkārtējiem. Šajā līnijā galvenā tēma ir nepabeigtība – pabeigtā teksta nenobeigtais stāsts ir kā aprāvusies dzīve (stāsts tātad ir dzīve), un tieši šī romāna romānā nenobeigtība satrauc un piešķir mērķi un motivāciju Grīna varoņu darbībai – viņi tērē savus (sociāli atvēlētos) „īpašos” resursus, lai uzzinātu stāsta turpinājumu, bet uzzina tikai par postu un morālu degradāciju, ko meitas nāve no vēža atnesusi stāstniekam pašam.

Šajā laikmetā, kad tehnoloģiju daudzveidība jauniešu apritē uztur diskursu par cilvēka visvarenību, bezizeja, ko rada nedziedināma un neprognozējama slimība, šķiet kaut kas neloģisks, neizsakāms, nepārrunājams (viss izteiktais līdzjūtībās, pieredžu stāstos, kas tiek citēti romāna tekstā, ir mākslots). Vēzis parādās un attīstās, diktē cita plāna loģiku, un dabas līdz galam neizpētītā likumu sistēma izlaužas cauri šūnām, audiem, tekstam, uzlaužot tā struktūru un sadragājot tā naratīvu, un tieši šim svešajam spēkam nav likumu un robežu. Slimības iejaukšanās it kā atklāj lasītājam stāstījuma struktūru kā kaut ko trauslu, tā ir neparedzama, pēkšņa, un neatļauj jēgietilpīgi pabeigt aizsākto stāstu, neļauj varonim realizēties – tas attiecas arī uz dzīvesstāstu. Un tomēr stāsts iztur, kamēr centrā ir dzīvs, uz darbību spējīgs cilvēks. Tādēļ bailes no nāves izlaužas citādā – dabas un matērijas – tuvplānā, pavisam nedaudzajos, tomēr būtiskajos fizioloģisko norišu un vielu, kā arī medicīnisko ierīču aprakstos. Interesanti, ka bažas par šādu iespēju – neizdarīt, nepabeigt, neatstāt neko aiz sevis, pazaudējot savu „es” aiz sava slimības mocītā, disfunkcionālā ķermeņa, – pauž slimnieks pats, tādējādi caur savu pieredzi iezīmējot ne tikai vienu no romāna leitmotīviem, bet arī slimības un literatūras mijiedarbības vienu no svarīgākajiem aspektiem. Varonis (rakstnieks ievijis sižetā arī datorspēļu sižetiskos elementus) var tāds būt iztēlē, un varbūt tas nav maz.

Mācība

„Kā tad nu lellītei / Šodienu iet?/Māmiņa gluži / Uztraukta šķiet. / Lellīte slima, / Ārsts galvu krata, / Pulsiņu rauga, / Pēta un skata. / Beigās nosaka abi: / „Rītu būs atkal labi,”” Raiņa dzejolis, kas arī pieder pie mūsu bērnu literatūras klasikas, saucas Lellīte slima (tātad marķē lelli, kas pieder nedzīvo priekšmetu pasaulei kā iztēlotas ārstēšanas objektu). Raiti ritmiskais dzejolis ir tautā iemīļots, tādēļ ka tas nesamākslojot imitē ārsta un pacienta komunikācijas situāciju, ko savās leļļu rotaļās visos laikmetos kādreiz izspēlē leļļu „mammas”. Mamma ir satraukta, viņai ir bail. Bērns ir satraukts, jo apkārt ir daudz svešāda – cilvēki, lietas, darbības, instrumenti. Izeja ir iztēles iespējā transformēt uztverto, savienot kopā tā, lai iegūtu draudzīgu vidi arī saslimušajiem. Literatūra šajā ziņā ir kā iztēles trenažieris. Iztēlotas slimības var izslimot grāmatu tēlos. Sava ķermeņa ierobežojums pārvarēt, ķermeni transformējot ar tehnoloģiskām ierīcēm (antropologi izpētījuši, ka bērni spēj uztvert slimnīcas aparātu, kam pieslēgti, kā daļu no sava ķermeņa).⁶ Paniku, apjukumu, neziņu ieguldīt stāstā. Līdzjūtību, kam grūti atrast „pareizo” izpausmi, var sajust lasot. Bērnu pasaulē imitācijai, tēlošanai, kam pamatā intensīvs iztēles darbs, ir liela nozīme. Rotaļa sapludina realitāti un iztēloto pasauli, realitāti un literatūru. Ne tikai iedomājoties sevi slima bērna vai viņa māmiņas lomā – ar iztēles spēli, rotaļīgumu un valodas radošumu iespējams pat slimības drūmo atmosfēru padarīt aizraujošu un pieņemamu, kā tas ir, piemēram, Ineses Zanderes jaukajā dzejoļu grāmatā Līze Analīze un citi slimnīcas skaitāmpanti. Nenopietnie pantiņi ievingrina atmiņu un iztēli un saslēdz smadzenēs sinaptiskos savienojumus tā, ka slimības koncepta robežas tiek laimīgi izstaipītas.

Šis raksts tapis ar ierosmi pamatot, kādēļ bērniem primāri adresētajā (vai skolā mācītajā) literatūrā nevajadzētu vairīties no „neērtām”, smagām un tieši tādēļ vislielākajā mērā būtiskām tēmām, pie kurām pieskaitāma arī slimība. Patiesībā no šīs tēmas nevar izvairīties, tā ir literatūrā klātesoša, tikai jautājums, kā mēs to traktējam, respektīvi, kā izlasām darbus no klasikas līdz pašiem aktuālākajiem. Slimības atspoguļojuma tradīcija liecina, ka visgrūtākais jautājums aplūkojamo lokā laikam ir visparastākais – kā literāros darbos slimības būtību atklāt tā, lai, no vienas puses, attīstītu lasītājos sociālo empātiju, iejūtību, arī spēju rīkoties un palīdzēt cilvēkiem, kuru iespējas kādu iemeslu dēļ ir ierobežotas, kuri pakļauti ciešanām vai pēkšņam vājumam, bet, no otras puses, nestigmatizētu, neradītu stereotipus par slimībām un slimniekiem, tādējādi mazinot viņu cilvēcisko vērtību un zināmā mērā arī līdztiesību? Tālāk – kā par to runāt, analizējot darbus, – arī tādus, kuros pats rakstnieks slimības līniju varbūt pat neizvērš, tomēr – kā tas ir daudzos mūsu literatūras sākuma perioda darbos – ietver kā neatņemamu daļu no sociālās ainavas? Atbilde uz šo jautājumu slēpjas spējā  jau no mazām dienām uzturēt un attīstīt kritisko prātu, bet ne mazākā mērā arī sajūtu daudzveidību un iztēli. Tad, iespējams, slimības jēdziens daiļliteratūrā bieži vien izrādīsies metafora vai vismaz lielā mērā pārskatāma konceptuāla vienība, kas skaidrāka valodā nekā dzīvē.

1. LSM.lv kultūras redakcija. Nācijas mīļākā grāmata – Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas. LSM.lv, 2014, 16. nov. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/nacijas-milaka-gramata-karla-skalbes-kakisa-dzirnavas.a106589/.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Pētījums par depresijas izplatību Latvijā. Rīgas Stradiņa universitāte, 2018, 4. sept. Pieejams: https://www.rsu.lv/aktualitates/petijums-par-depresijas-izplatibu-latvija.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Foucault M. Birth of the Clinic. London: Tavistock, 1976.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Foucault M. Mental Illness and Psychology. Los Angeles, London: University of California Press, Berkley, 1978. P. 10.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Смулянский A. Лечение и литература: о наслаждении в психотерапевтической практике. Лакан-ликбез. Pieejams: http://lacan-likbez.com/treatment_and_literature.  (atpakaļ uz rakstu)
6. James A., Jenks C., Prout A. Theorising Childhood. Cambridge: Polity Press, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)