— Post „Post Scriptum”

Par Dzintara Soduma grāmatu Post Scriptum (sastādījusi Nora Ikstena; Dienas Grāmata, 2019)

Es, šķiet, piederu paaudzei, kuras apziņā Dzintars Sodums veidojies kā tēls, par kuru jau ir grūti pateikt ko jaunu. Taču vienlaikus, galvā pārcilājot pirmās asociācijas – Džeimsa Džoisa Ulisa tulkojums, formāli novatoriska dzeja, kopotie raksti 7 sējumos –, jāatskārš, ka apgūstamais materiāls ir tik plašs, ka patiesībā par Sodumu joprojām nav runāts pietiekami daudz. Līdzīgi arī nesen izdotā grāmata Post Scriptum, kas tiecas iepazīstināt lasītājus ar iepriekš neizceltām Soduma literārās dzīves pusēm, drīzāk nostrādā kā atgādinājums par jau zināmā plašumu, vienlaikus norādot – gan apzināti, gan neapzināti – uz robiem un tālākajām takām Soduma mantojuma interpretācijā.

Grāmatu ievada nodaļa Kapātas esejas – Soduma rakstīti biogrāfiski fragmenti, recenzijas, piezīmes par latviešiem, literatūru, dainām un citām tēmām. Nodaļu noslēdz sarakste ar Jāni Krēsliņu senioru, kurā, vēl vairāk pietuvinoties dzejnieka un tulkotāja sadzīvei, pārspriesti topošu darbu manuskripti, domas par grāmatām, politika jeb „milzīgais krievu kolonizācijas iespaids” (102. lpp.) u. tml. Pirmajā apakšnodaļā – Alkšņu esejās – Sodums tiecas izdibināt, vai „tai sabiedrībai, kas runā latviski un mēdz vadīties pēc ziemeļu dzīvesziņas, ir instrumenti, ar ko noteikt savu ceļu?” (13. lpp.) Respektīvi, tās ir politiski ievirzītas pārdomas, kurās aptvertas attiecības starp trimdas latviešiem, Latvijas latviešiem, krieviem un amerikāņiem, kā etalonu izvirzot Rietumu/amerikāņu demokrātiju: „Amerikāņiem ir slēdži, kuŗu priekšā viņi apstājas un ir piesardzīgi. Tie ir ģimene, skola, individa brīvība izteikties, brīvība polītiski domāt citādi, teikt nē, cienība pret reformām, pret individuālismu, pret ļaudīm, kas dzīvo citādi. Krieviem ir divpusīgs slēdzis: par Krieviju, pret Krieviju” (36. lpp.).

Esejās nolasāmo Soduma vēstures uztveri, rakstot par viņa dzeju, precīzi 2005. gadā konspektējis Kārlis Vērdiņš: „1) vislabāk ir bijis neatkarīgajā Latvijā pirms Ulmaņa apvērsuma; 2) Ulmaņlaiki atradināja cilvēkus no patstāvīgas domāšanas, tā netieši sagatavodami tos citām okupācijām; 3) trimdas sabiedrībā pārmantoti nevēlamākie no Ulmaņlaiku tikumiem, tāpēc rūpes par tautas pastāvēšanu svešumā aizēno aizspriedumi, sīkas intereses un tumsonība; 4) Latvija okupācijas rezultātā kļuvusi par nemājīgu zemi ar sagandētu vidi un noplicinātu valodu, un ir tikai atsevišķas gaišas personības, kas tajā ir simpātiskas.”¹

Tomēr, lai arī lasītājus Soduma lecīgās rindas varētu atgrūst vietumis sastopamo vispārējo apgalvojumu dēļ, tajās iekodētā domāšana šķiet aktuāla arī mūsdienās. Piemēram, 20. lpp. lasāmā atziņa: „„Naidu pret krieviem” labāk pārvērst nepatikā pret savām peļamām īpašībām, kas atkārtojas un iznīcina labu. Krievi ir Baltijas kaimiņi. Ar viņiem būs jāsadzīvo. Arī krievi mainās, ja viņi redz, ka citādi nevar.” Šādas un līdzīgas frāzes izkaisītas pa visu pirmo grāmatas daļu, tā kārtējo reizi liecinot par Soduma dzelžaini nesaudzīgo skatu, ko viņš vērsa gan pret citiem, gan sevi.

Grāmatas vidusdaļu veido Soduma atdzejojumi, no kuriem, ja nekļūdos, trīs ir pirmpublicējumi. Proti, Sen-Džona Persa (Soduma tulkojumā – Senžons) un Ričarda Vilbura darbi, kā arī – apjomīgākais no tulkotajiem darbiem – Vergilija Bukolikas. Soduma atdzejotie Vollesa Stīvensa dzejoļi iepriekš parādījušies tikai periodikā, tādēļ to iekļaušana liekas saprotama. Tomēr mazāk skaidrs, kādēļ grāmatā iekļauts Soduma veiktais T. S. Eliota The Waste Land atdzejojums, kas iepriekš nodrukāts ne tikai presē – 1990. gada žurnāla Karogs 11. numurā –, bet arī Soduma kopoto rakstu 6. sējumā (abos gadījumos – ar sīkām redakcionālām atšķirībām). Protams, pati tulkojuma atkārtota publicēšana nav nekas slikts, bet iespaids, ko rada grāmata, liek sagaidīt tieši nepublicēto. Bet varbūt grāmatas sastādītāji uzskatījuši, ka nekad nenāk par ļaunu aktualizēt modernisma lāpnešu tulkojumus?

Taču tādā gadījumā būtu nācis par labu grāmatā iekļaut arī kādu analītisku komentāru par Soduma tulkojumu, jo, par spīti apbrīnas vērtajam darbam, ko Sodums ieguldījis, viņa tulkojumam piemīt daudz trūkumu. Piemēram, poēmas pirmās rindas² „First we had a couple of feelers down at Tom’s place, / There was old Tom, boiled to the eyes, blind” Sodums tulko šādi: „Vispirms mēs ieņēmām pa spraugmēram lejā pie Toma, / Tur bija pats vecais Toms, acis beigtas, akls” (130. lpp.). Kalks „lejā pie Toma” vēl šķiet labskanīgs un pieļaujams, taču tulkot frāzi „boiled to the eyes”, kas žargonā nozīmē „piedzēries”, kā „acis beigtas” ir vienkārša neprecizitāte. Tāpat Soduma atdzejojums daudzviet atmetis oriģināla atskaņas un pantmēru un noplicinājis starptekstuālās atsauces. Brīžiem šķiet, ka ap Sodumu radīta klasiķiem raksturīgā neaizskaramības aura, kas liedz vērtēt viņa tulkojumus ar vēsu prātu. Var saprast vēlmi pārpublicēt slavenu darbu tulkojumus, taču šajā gadījumā Soduma Tukšo zemi gribas salīdzināt ar grābekli, kuram uzkāpts otrreiz.

Citādi, manuprāt, ir ar Vergilija Bukolikām, kuras rediģējis un komentējis Vents Zvaigzne. Šo atdzejojumu un ar to saistītās piezīmes uzskatu par vienu no grāmatas vērtīgākajām daļām, jo tā ir ne tikai iepriekš nepublicēta un skaniski spoža versija literatūras klasikai, bet to pavada arī izsmeļošs izklāsts par attiecīgā laikposma vēsturi un dzejojuma iekšējo loģiku. Bukolikās Sodums bijis daudz uzmanīgāks pret teksta ritmu, kā arī, es teiktu, īstenojis sev būtisko izteiksmes vienkāršību un frāzes ietilpību. Protams, ir vietas, kurās skrupulozs lasītājs pamanīs ritma aizķeres, tāpat vietām tekstā lasāma trimdiniekam raksturīgā vārdu atveide (ja atdzejojumā ir „Chalkida” (255. lpp.), tad komentāros būs „Halkida” (259. lpp.) u. tml.), bet kopumā Soduma Bukolikas uzskatāmas par nozīmīgu papildinājumu latviski lasāmajam romiešu literatūras zelta laikmeta tekstu korpusam.

Grāmatu noslēdz Kristas Annas Belševicas pētījums, kas apjoma ziņā pielīdzināms bakalaura darbam, un Noras Ikstenas tēlainā eseja par Dzintaru Sodumu. Neraugoties uz to, ka abos šajos tekstos nav padziļinātāka ieskata Post Scriptum tapšanas procesā vai informācijas par grāmatas sakārtošanas principiem (kas būtu prasījies), tie sniedz saistošu turpinājumu iepriekš lasītajam. Belševica nevairās no Soduma personības iekšējo pretrunu iztirzāšanas, piedāvā versiju par Soduma ideju rezonansi mūsdienās (293. lpp.) un, pieskaroties dažādiem Soduma daiļrades aspektiem, darbina idejas tālākiem pētījumiem. Īpaši jāizceļ fakts, ka viņas apjomīgajā rakstā lasāms viens no retajiem mēģinājumiem analizēt Ulisa tulkojumu. Kaut arī šī analīze ne tuvu nav izsmeļoša vai pilnīga, tā ieskicē trajektoriju ne tikai grūtam, bet arī nepieciešamam darbam.

Ikstena sniedz personisku skatījumu uz Sodumu un viņa ceļu no ASV uz Latviju rakstnieka mūža nogalē. Līdzās grāmatas sākumā iepazītajam kritiskajam un kategoriskajam Sodumam, līdzās aizrautīgajam tulkotājam grāmatas vidū, tagad grāmatas izskaņā mēs iepazīstam asprātīgu un sirsnīgu kungu. Ikstenas vīzijā Sodums atklājas kā vieds un strādīgs autors, kurš brīnumaini pārvar dzīves smagos pārbaudījumus un mūža nogalē pievēršas sērīgas mīlestības dzejai. Protams, kaut kādā ziņā šī eseja ir vairāk par Ikstenu nekā Sodumu. Tomēr tas neliedz to uztvert kā vēl vienu papildu skatījumu uz personību, ko – kā parāda Post Scriptum – iespējams apspriest arvien no jauna.

1. Vērdiņš K. Dzin, dzin, mīļie… Dzintars Sodums. Kopotie raksti. VI sējums. Dzeja. Rīga: Atēna, 2005. 449.–454. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sodums atdzejojis Eliota manuskripta sākotnējo versiju, kuru nav labojis Ezra Paunds, cita starpā kā pirmo rindu likdams slaveno „Aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis…”.  (atpakaļ uz rakstu)