— Šarms

 

Kad Nikolajs atgriezās pilsētā un atvēra savu praksi kā guru Po, runāja, ka tieši Marianna vecas draudzības vārdā viņam izlīdzēja ar klientiem – precīzāk, klientēm. Kā gan citādi. Viņa apgrozījās to sieviešu lokā, kuru vīri pelnīja lielu naudu par titānisku darbu un savas otrās puses biežāk sastapa operas pasaules pirmizrādēs nekā mājās. Savukārt sievas iesvētījās par Zemes dievietēm silto salu āšramos, dāsni investēja līdzekļus individuālajās programmās, lai aizkavētu zūdošo jaunību, un maksāja augstu cenu par kursiem, kuros apguva metodiku, kā noturēt vīrieti un vīt no viņa virves. Po piedāvāja ekskluzīvu pakalpojumu – viss vienā.

Pēc seansiem Po tika dēvēts gan par ilgi meklēto draugu, gan čomu, biktstēvu, gaišību, ārstu, pestītāju, Lielisko vīrieti un pat Tēvu. Kādas klientes jūsmīgi paustais viedoklis par Rasputina tiešo reinkarnāciju dienu no dienas kļuva arvien populārāks. Ziņas par to, ko īsti Po darīja un kādas manipulācijas veica, bija skopas, miglainas, pat galēji mulsinošas. Arī Po nekādus skaidrojumus nesniedza, tikai rosināja vērst uzmanību uz viņa darbiem. Bulvārpreses žurnālistu vidū rūga neapmierinātība – lai kā viņi meklētu sensacionālus jaunumus, pat vispārbaudītākie avoti nezināmu iemeslu dēļ atteicās sniegt konkrētas detaļas. Lai nekristu žurnālu tirāžas, nācās rakstīt par ienākumus zaudējušiem psihoterapeitiem, kas gatavojās nozares speciālistu streikam.

Po vārda sakarā uzrunātie alternatīvās pasaules eksperti lēsa, ka guru vecāku dotais vārds acīmredzami neveido enerģētiski noturīgas saites ar cilvēkiem, kas meklē ceļu uz augšu. Augstāk par naftas torņiem jūrās. Šis viedoklis sakrita ar mārketinga speciālistu pausto, ka zīmols „Po” kā tāds ir īpaši veiksmīga izvēle. Lai gan tam nav tieša sakara ar šausmu stāstu meistaru, tas asociējas ar zināmu noslēpumainību. Arī burtu salikums organiski iekļaujas potenciālās mērķauditorijas valodas semantikā teju visā pasaulē.

Savukārt tie, kas vēl atcerējās senos laikus, mēļoja, ka Po, toreiz vēl uzņēmējs Nikolajs, savulaik negaidīti saņēma aicinājumu no „augšas”, kam nekavējoties sekoja. It kā devās uz kalnu Altaja apgabalu, kur kopā ar kādu šamani vadāja tūristu grupas pa Blavatskas takām. Bet, tā kā tūristi bijuši iesvaidīti slepenās zināšanās, informācija par to, kur viņš sabija dažus turpmākos gadus, bija nekonkrēta. Atgriezās, kā saka, jau cits cilvēks, pliku galvvidu, vārdā Po.

„Gan jau viņa to dara tāpēc, ka izjūt nelielu vainas apziņu,” par Mariannu sprieda tie, kas vēl atminējās vecos laikus.

Lieta tāda, ka Nikolajs ar Mariannu satuvinājās jau bērnudārzā, kad abi kopā izlēma bēgt ar citplanētiešiem. Bet neīstenoja savu plānu tikai tāpēc, ka milicija viņus izsalkušus un nosalušus atrada tukšā vilciena vagonā bez lokomotīves, kur bērni tupēja un gaidīja, kad beidzot vagonu iesūks atnācēju šķīvis no citas galaktikas. Viņi gan pieredzēja citu brīnumu – abu prombūtnes laikā bērnudārza audzinātāja, kuras uzraudzībā abi tobrīd atradās, bija mainījusi matu krāsu no viegli dzintarainas uz liegi pelnu pelēku, bet viņas sejā raustījās viens vaigs. Abi nosprieda, ka atnācēji no kosmosa nav bijuši diez ko apķērīgi, ja jau kļūdas pēc aizveduši sev līdzi pilnīgi nesagatavotu sievieti un veikuši eksperimentus ar viņas ķermeni.

Drīz vien izrādījās, ka arī uz planētas Zeme netrūka interesantu piedzīvojumu. Dienā, kad abi samainījās ar drēbēm, Marianna un Nikolajs noelsās, atklājot viens otra ķermeņa atšķirības un kaut kādā mērā arī paši sevi. Abu satraukums bija tik grandiozs, ka viņi steidzās ar šo atklāsmi iepriecināt nu jau citu bērnudārza audzinātāju, jo iepriekšējā bija uzteikusi darbu ar paziņojumu, ka divu pajoliņu dēļ nevēlas pavadīt savas dzīves labākos gadus aiz restēm, šujot strīpainus halātus. Ieraudzījusi Nikolaju Mariannas zeķbiksēs, bet Mariannu – Nikolaja apakšveļā, audzinātāja – pilnīgi negaidīti – nosarka kā jāņoga un aizsteidzās zvanīt vecākiem uz darbu. Vēlāk viņa kopā ar mammām iztukšoja vodkas pudeli, pīpēja rotaļlaukumā, griezās uz turniketa un cita citu mierināja: ja Bendžamins Spoks par to neraksta, tātad ar laiku pāries.

Lai gan skolā viņus visi mazliet apskauda, nevarētu teikt, ka viņi bija īpaši skaists pāris – drīzāk dekoratīvs. Nikolaja galva ar apcirptai liepai līdzīgu matu žuburu slējās laukā no ikviena pūļa kā bāka, kamēr Mariannas medus krāsas ligzda stabili iegūla viņa stiegrainajā padusē. Tajās reizēs, kad Nikolajs slimoja un Marianna uz skolu nāca viena, klases meitenēm šķita, ka viņa nesēro pietiekami izteiksmīgi, jo vada laiku ar zēniem, ņirdzot par pliekaniem jokiem un pārāk sirsnīgi pieņemot saķepušas monpansjē ledenes. Reiz viņa pat iesēdās klēpī Leonīdam, kuram jau dīga ūsas, un bezkaislīgi izķeksēja no viņa acs gruzi. Ar siekalās samitrinātu pirkstu viņa iebrauca tieši glumajā baltumā un, velkot no ārējā kaktiņa uz iekšējo, veikli izslīdināja krikumu no sastingušā klasesbiedra redzokļa, vērotājos vienlaicīgi izsaucot gan vemšanas refleksu, gan apbrīnu. Tādējādi tika nograuts klases skaistules Karīnas rūpīgi īstenotais puiša iekarošanas plāns, kas balstījās uz izteiksmīgu skatienu un melanholiskas klusēšanas stratēģiju. Tomēr, kad skolā atgriezās Nikolajs, Mariannas cope atkal zibinājās viņa padusē. Bet Leonīds tā arī neatguvās un šļaugans kā gumijas termofors valkājās Mariannas tuvumā līdz pat pēdējam zvanam.

Kad skolas valsis bija nomīņāts, visiem bija skaidrs, ka ir – sakiet, ko gribat, – ir cilvēki, kas nomirst vienā dienā.

Kad Marianna apprecējās ar Nikolaja labāko draugu, toreiz vēl valūtas spekulantu Vitāliju, daudzi sākumā neticēja, sašuta un pat atteicās saprast. Bet tad, kad Vitālijam jau piederēja sava banka, saprotoši māja ar galvu, atmeta ar roku un skaidri zināja, ka citādi nemaz nevarēja būt. Sakritības pēc Nikolajs tieši tajā laikā arī saņēma aicinājumu no „augšas”, kam nekavējoties sekoja.

Tie, kas vēl atcerējās tos laikus, mēļoja, ka draugu starpā pagadījies kāds neliels akmentiņš, kas iekritis kurpē un ko nevar dabūt laukā. Bet, tā kā tas nekad netika kustināts, šobrīd jau bija piemirsies, tieši kas un kā bija noticis.

Bet akmentiņš, kā saka, bija. Iemetās vēl studiju laikos, kad kursabiedri Nikolajs un Vitālijs sadraudzējās. Bija sākušies pārmaiņu laiki. Vitālijs jau tolaik, varen apsviedīgs būdams, ātri noorientējās perestroikas bardakā, veikli izmantoja apjukuma blaknes un nodibināja savu firmu, kura nodarbojās gan ar mašīnu dzīšanu no Vācijas, gan valūtas maiņu. Nikolajs strādāja pie viņa par zinātnisko konsultantu, kā viņi smējās, sabiedrisko attiecību jomā, tādu kā galveno runasvīru jeb „seju”. Pašam Vitālijam ar komunikāciju pārāk nevedās straujās dabas dēļ. Toties Nikolajs šajā ziņā bija nenoliedzami talantīgāks un apveltīts ar īpašu čuju. Sevišķi, kad bija jāiet uz strelkām ar jumtiem. Sarežģītākajos gadījumos, kad argumentus spēja novērtēt tikai cilvēki ar intelektu un sarunu gaita vairāk sliecās uz iznākumu morga saldētavā, – ja Vitālijam vienīgā izeja šķita paspēt noguldīt vismaz vienu, tad Nikolajs ņēma uz psiholoģiju. Noģērbās pliks, izvilka žileti un, paziņojis, lai skatās uzmanīgi, kas ar viņiem pēc brīža notiks, uzplāja sejai akmenscietu izteiksmi un sāka to graizīt. Vitālijs vēlāk atzinās, ka bija iespiedis metāla kastetes stūri sev ciskā, lai nepaģībtu pirmais. Viņus vienoja arī ideja, ka diena nav nodzīvota veltīgi, ja kāda nopelnītā kapeika ir nokrāpta valstij, kurai viņi tēvu kopējās lēģeru pagātnes vārdā nejutās neko parādā. Kur nu vēl dolārus. Kā rotaļājoties Nikolajs ieguva vajadzīgos kontaktus, ierēdņi, kā saka, ēda viņam no rokas, bet augstākā ranga speciālisti lūdza novadīt TOP menedžmenta kursus. Politiķi ne tikai nejutās neērti, pieņemot no viņa diplomātu ar naudu, bet arī pildīja solījumus ar tīru sirdi un pievienoto vērtību.

Izrādījās, ka Nikolajam piemita arī „ņuhs” uz sievietēm. Vitālija „džentlmeņu klubam” viņš atlasīja īstās: gan ļoti skaistas, gan mazāk skaistas, bet ar odziņu – visādām gaumēm.

Augstskolu Vitālijs tā arī nepabeidza, bet tādas vajadzības nemaz nebija. Viņš apmaksāja rektoram ceļazīmi uz Vāciju un uzdāvināja gandrīz jaunu Volkswagen. Diplomu paņemt gāja Nikolajs, pasniegdams drauga dāvinājumu ar tādu verbālu horeogrāfiju, ka vecais vīrs no aizkustinājuma apraudājās.

Vitālijs bija pareizi novērtējis: Nikolajs šarmēja cilvēkus. Tikai, nu, kas tas par vārdu – šarms. Pārak parfimēts un vairāk piestāvēja sievietēm.

Kad Vitālijs ieraudzīja Mariannu – jāsaka, Nikolajs gan nesteidzās draugu ar viņu iepazīstināt, – viņš jau sākumā novērtēja, ka mazā nav nekāda skaistule. Tomēr iemīlējās uz līdzenas vietas, kas, kā saka, arī nebija nekāds brīnums, kaut gan tieši no tā Nikolajs visvairāk baidījās. Turklāt Marianna uzvedās kā parasti: vienā rāvienā nokļuva uzmanības epicentrā, it kā pie viņas kājām būtu nokritis meteorīts, lai tuvāk stāvošie sabirtu tā krāterī. Viņas klēpī mēģināja ierausties pat Vitālija miesassarga bulterjers, kura žokļa sacirtienu varēja dabūt vaļā tikai ar lauzni.

Gods godam, Vitālijs ilgi cietās. Lai nesāpinātu draugu. Viņam jau arī nepiemita tās apbrīnojamās apiešanās virtuozitātes, kas Nikolajam. Lai gan viņš izveicīgi veidoja finanšu shēmas un grozīja naudu kā žonglieris degošas lāpas, sarunās viņš bija gaužām robusts un teica visu, kā ir. Apzinājās, mazliet pat cieta no šīs iekšējās nelīdzsvarotības. Tā nu viņš kādu nedēļu mocījās, pat zaudēja nakts mieru un pakāsa vienu darījumu par astronomisku summu, kas viņam bija gaužām neraksturīgi un darīja nervozu. Tad saņēmās un pateica Nikolajam, ka tur neko nevar darīt. Un diez vai tā ir mīlestība. Jo tādām lietām viņam nav laika. Bet, nu, ir, kā ir. Ja nu viņš gribētu kādu sev blakus arī pie sasistas siles, tieši tā viņš teica, tad tā būtu viņa – Marianna. Ko darīt?

Gods godam, Nikolajs bija paredzējis šādu kāzusu. Viņam tas bija skaidrs jau tajā vakarā, kad Vitālijs, izmeties kreklā un bez šlipses, palaida garām mīļāko striptīza izrādi ar speciāli no Amsterdamas izrakstīto Naomi Kembelas dubultnieci. Visi kā viens pamanīja, ka sarunā ar Mariannu viņš neierasti atmaiga, atraisījās, pat bārstīja asprātības, nosmējās līdz elpas trūkumam un uzmeta viesmīlim tik dāsnu dzeramnaudu, ka tas pēc nedēļas uzteica darbu un atvēra pats savu bāru.

Nikolajs novērtēja Vitālija izteikumu, kas visdrīzāk nāca no sirds, un sajutās briesmīgi. Ne jau tāpēc, ka viņš baidītos nomirt kādā pirtī uz lāvas 100 grādos vai skrienot mežā no pēkšņa infarkta, tas viņu neuztrauca. Tas bija drīzāk turpmākās dzīves kvalitātes jautājums. Viņš iedomājās par draudzību, piemēram, kā tas tagad būs ar Vitāliju, ar kuru viņi jau bija kļuvuši kā brāļi. Ja nu varētu iegūt mazliet laika, lai sagatavotos sarunai. Par Mariannu viņš nešaubījās. Tāpēc gaužām neraksturīgi sev sanervozējās, sasvārstījās un teica, ka padomās, kā būtu labāk visiem. Kādu nedēļu.

Un ko tad Marianna? Viņa bija atnākusi pie Nikolaja ar saldējumu, kā abi bija norunājuši, bet, sadzirdējusi balsu murdoņu, palika mīņājamies aiz durvīm. Tieši kā tajās filmās, kad viens varonis noklausās kaut ko liktenīgu vai atmaskojošu par otru vai vienkārši jūtas stipri pārsteigts par dzirdēto. 

Pēc nedēļas, precīzāk, sešas dienas pēc šīs sarunas, Marianna teica jāvārdu Vitālijam. Bet Nikolajs rezervēja biļeti uz Sibīriju. Faktiski viņš negaidīja nedēļu, kur nu. Jau iekāpis pie durvīm kūstošajā saldējumā, viņš saprata, ka nav jēgas kavēties pat dienu.

 

Gāja gadi. Dzīve, kā saka, palēnām nokārtojās. Ja nu vienīgi Marianna brīžiem jutās ne savā ādā. Ne nu gluži tā, ka viss krita no rokām, bet reizēm likās, ka pašas rokas ir pazudušas, ka tās ir atstātas kaut kur citur. Un vēl tas caurums vēderā traucēja elpot, it kā būtu izņemts kāds orgāns. Parādījās tādas kā fantomsāpes. Īpaši pēdējā laikā gadījās kaut ko aizmirst, nokavēt vai iegriezt sev pirkstā – pat vairākkārt. Tādos brīžos viņa devās uz Vitālija celto ģimenes villu Marianna, iekārtojās uz dīvāna savā drēbju skapī, kas atgādināja vilciena vagonu bez lokomotīves, un kaut ko gaidīja. Lai gan viņa centās ar tādiem niekiem vīru nesatraukt, skaidri apgalvot, ka viņš neko nemanīja, arī nevarētu.

Atbilde atnāca negaidīti, tā teikt, kā zīme no „augšas”. Starp glancētiem žurnāliem un ielūgumiem uz labdarības ballēm, kas biezā kārtā sedza buduāra galdiņu, viņa ieraudzīja Vitālija abonēto Snobu – atvērtu reklāmu lappusē. Piesaistīja nosaukums – SasìstaSilè. Tā bija firma, kas nodarbojās ar pasaules floras un faunas attīrīšanu no piesārņojuma.

Kad Marianna, viegli iedzērusi, piezvanīja Nikolajam un cita starpā izklāstīja ideju, kā viņi kopā varētu uzlabot firmas darbības rezultātus, un Nikolajs piekrita atbraukt, planēta Zeme, kā saka, izelpoja. Viņai pat šķita, ka dzird konkrētu skaņu.

Marianna ar Nikolaju tikās visai bieži. Pieprasījums pēc viņas ieteiktā guru Po bija milzīgs. Spriežot pēc konta stāvokļa Šveices bankā, Nikolaja firmai klājās labi. Brīvajos brīžos abi cita starpā šo to atcerējās, paklusēja, reiz pat apēda pa saldējumam. Pasmējās, kad Nikolajs izteicās, ka jūtas patiešām savādi, iebrienot upē tajā pašā vietā, kur agrāk līgojusi pļava. Tā kā aleluja un padme hum vienlaicīgi. Ka nekad neesot sapratis, kā Mariannai tas izdodas. Kad Marianna gribēja zināt, kas tieši, Nikolajs saminstinājās un atteica: nu, tas – rīkoties tā, lai visiem būtu labi.

Kādu rītu Marianna ar Vitāliju nesteidzīgi brokastoja. Šķirstot avīzes, viņi izlasīja, ka guru Po ir devies prom no pilsētas. It kā saņēmis aicinājumu no „augšas”. Bija silta atvasaras diena. Plus 15 grādi. Abi izdzēra vēl pa divām krūzēm kafijas, papļāpāja. Vitālijs ierosināja aizbraukt sēnēs. Marianna piekrita, ka sen nav būts svaigā gaisā, un sāka gatavoties piknikam. Paņēmusi nazi, viņa grieza maizi precīza biezuma šķēlēs, apzieda ar sviestu, virsū salika tomātu ripas, kā abiem garšoja. Tad uz brīdi pārstāja rosīties un ieklausījās. Planēta Zeme, kā saka, elpoja rāmi.

Par guru Po neviens neko vairs nedzirdēja. Firma SasìstaSilè kādu laiku vēl darbojās. Tad pazuda ar galiem. Vai mainīja nosaukumu.