— Vakcinēt sabiedrību

 

Igauņu rakstnieka, intelektuāļa, poliglota, japanologa, profesora Reina Rauda (Rein Raud, 1961) vārds vērīgam latviešu lasītājam jau ir pazīstams: viņš ir piedalījies Prozas lasījumos, 2017. gadā iznāca viņa romāna Perfektā teikuma nāve latviešu tulkojums. Nupat Jāņa Rozes apgādā izdots Reina Rauda romāna Rekonstrukcija tulkojums. Trešdien, 11. decembrī, pulksten 18.00 ar autoru varēs tikties Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas ielā 30).

Par godu Rekonstrukcijas tulkojuma iznākšanai un Rīgas apmeklējumam notika šī saruna, kas, protams, bija stipri garāka: mēs aprunājāmies ne tikai par romānu, politiku un angļu valodas lomu zinātnē, bet arī par to, cik jautri ir ieplānot romānā slepkavību, kā Reins, gandrīz nemācēdams krievu valodu, iestājās leģendārajā Ļeņingradas universitātē, un arī par to, kā viņš kļuva par kaislīgu pavāru, kura stils virtuvē ir jazz fusion. Paldies Rūtai Karmai un Jolantai Reihmanei par palīdzību jautājumu saraksta sastādīšanā.

Maima Grīnberga

 

Mani interesētu romāna tapšanas stāsts no „kulišu” viedokļa. Gan šajā, gan vēlāk sarakstītajā romānā Perfektā teikuma nāve esi pievērsies dažādiem padomju dzīves aspektiem. Kas to veicināja?

Laikam ejot, padomju uzslāņojumu mūsu pagātnē sāka attēlot arvien stereotipiskāk, man pat nācās saskarties ar jauniem cilvēkiem, studentiem, kam par padomju laiku bija tikai tāds holivudiskas filmas vai melnbalti klišejiska romāna priekšstats, jo personisko atmiņu par šo laiku viņiem nebija, arī vecāki lielākoties daudz nestāstīja. Man tā bija liela problēma – cik melnbalta, viennozīmīga kļuvusi šī izpratne. Par cilvēkiem, kuri vēstures procesā ir palikuši starp zobratiem, jo īpaši stāstīts Perfektā teikuma nāvē, bet šī problēma ir arī Rekonstrukcijā. Proti, kas notiek tad, ja viens „patiesības režīms” vai izpratne par to, kas ir patiesība, piepeši tiek atcelta un noskaidrojas, ka tāda ticama, oficiāla patiesības režīma vairs nemaz nav. Ka ir vārda vistiešākajā nozīmē brīvība. Uz cilvēkiem, kas uzauguši vienas patiesības režīmā, šāda situācija iedarbojas zināmā mērā šokējoši. Un varbūt pat zināmā mērā biedējoši… Ir cilvēki, kuri no vienas oficiālās patiesības ļoti ātri nonāk pie citas… Grāmatas sākumdaļā ir pieminēta skolotāja, kas pavasarī ir pārliecināta padomju sistēmas piekritēja, bet rudenī jau tikpat pārliecināta patriote utt. Dažus šādus cilvēkus es tiešām pazīstu. Ja tādi strādā skolā, tad, manuprāt, viņu ietekme uz skolēniem ir pilnīgi katastrofāla. Jo tā neuzticēšanās pieaugušo pasaulei, kas rodas šādas attieksmes dēļ, var būt stipri fundamentāla.

 

Otra lielā fona sistēma ir cilvēka un dieva vai – plašāk – ticības sarežģītās attiecības. Vai atceries, kā pie tevis nonāca šī tēma?

Grāmatā ir tāda varone Birgita, kas sākumā ir ārkārtīgi dzīvespriecīga un pat mazliet ballīšu dzīvnieks, bet tad kļūst par pelēku reliģiozu peli. Esmu sastapis vairākus šādus cilvēkus, kuru dzīvē acīmredzot kādā brīdī gadījās kāda autoritāte, varbūt viņi paši šādu autoritāti meklēja, lai būtu kāds, kas viņiem parāda, kā sasniegt kaut kādus jaunus plašumus un jaunas dimensijas u. tml. Un tad viņi pārvēršas, pazūd viss dzīvesprieks, un man tas šķiet ļoti aplam. Jau pirms padomju iekārtas sabrukuma strādāju augstskolā, ļoti brīvdomīgajā Humanitārajā institūtā, kas bija nevis valsts, bet privāttiesiska mācību iestāde. Tur studēt gribēja paši možākie tālaika gari, meklētāji, un es gadu pēc gada redzēju, kā viņi attīstās un kur dodas tālāk, un tad kādā brīdī tas manī izraisīja vajadzību mēģināt, teiksim tā, vakcinēt Igaunijas sabiedrību, lai te neatkārtotos zināmas Rietumu muļķības, piemēram, kolektīvās reliģiozās pašnāvības, tāpat kā reiz vēlāk Tīts Ojaso (Tiit Ojasoo), Ene Līsa Sempere (Ene-Liis Semper) un viņu līdzstrādnieki ar iestudējumu Vienotā Igaunija centās vakcinēt Igaunijas sabiedrību pret politisko populismu. Viņu vakcīna kādu laiku strādāja, taču beigās jau viss zaudē iedarbību… Tomēr reliģiozo pašnāvību mums, par laimi, vēl nav bijis, tiesa, šaušana skolā jau ir bijusi. Ja kāds neatkarības sākumā būtu teicis: nu tā, tagad jums būs tāda Rietumu tipa sabiedrība, kas nozīmēs arī dažādas Rietumu problēmas, piemēram, šaušanu skolās utt., – pieļauju, gandrīz visi Igaunijā teiktu: nē, nē, tas nesader ar mūsu nacionālo raksturu, mēs esam pavisam citādi, mums nekā tāda nebūs.

Savas grāmatas varoņu aizstāvībai es gribētu teikt, ka man viņu centieni patiesībā ir simpātiski – ne tas, kur šie centieni viņus noved, bet vēlme nodzīvot savu mūžu bez visa apkārtējā sviesta, nebūvējot dzīvi no ready-made izstrādājumiem, kurus kāds tev piedāvā, atrast savu platformu. Es pat piekrītu daudzām tēzēm, ko saka tas apšaubāmais personāžs Androīds, vienkārši es neticu, ka viņš pats tā patiešām uzskata. Un tam netic arī galvenā varone Annija. Man gribētos, lai šajā jautājumā paliktu daudz vaļēju galu. Būtu ļoti vienkārši pateikt: nu tā, mums te ir reliģiozā pašnāvība, mēs nosodām visus procesus, kas to izraisīja. Nē, nepavisam ne.

 

Varbūt, mazliet aiz matiem pievelkot, par trešo romāna fona tēmu varētu nosaukt migrācijas problēmu. Romāns iznāca 2012. gadā, rakstīts droši vien agrāk, visādā ziņā pirms lielās bēgļu krīzes.

Tu domā to Parīzes epizodi… Kādu laiku pirms romāna rakstīšanas es pats veselu mēnesi biju stipendiāts Parīzē, un, tur atrodoties, bija skaidri redzams, ka Eiropa mainās, un mainās nenovēršami. Visā bija jūtams tas, ko pašlaik sauc par impērijas atbildes sitienu. Valstīm, kas caur koloniālo shēmu nežēlīgi izsūkušas no citām valstīm dažādus to resursus, tostarp arī smadzenes, tagad ir jāpieņem pašām sava tēze – mēs esam viena liela impērija. Rolāns Barts jau 50. gadu beigās ļoti precīzi analizēja Paris Match vāka fotogrāfiju ar melnādaino karavīru franču uniformā, kurš salutē Francijas karogam. Barts vairākos desmitos lappušu runā par to, kāda politiskā mīta radīšanas mēģinājums te redzams. Migrācijas vilnis gan ir nesena parādība, bet procesi patiesībā ir jau ļoti seni.

 

Romāns ir tulkots vairākās valodās, vai esi sekojis arī recepcijai?

Recepcija ir bijusi ļoti pozitīva, pats esmu grāmatu prezentējis Somijā, Lietuvā, Dānijā. Par grāmatu bijis diezgan daudz recenziju, pat ASV presē, un visas bijušas pozitīvas. Acīmredzot šis temats skar plašāk, abstrahējoties no mūsu vēsturiskās un kultūras situācijas.

 

Tu biji viens no četriem rakstniekiem, kuri Igauniju pārstāvēja Londonas grāmatu gadatirgū 2018. gadā. Ko tas tev nozīmēja?

Tas bija ārkārtīgi patīkami, ka izvēle krita uz mani, un es patiešām centos pārstāvēt Igaunijas literatūru tik labi, cik pratu. Tas ir devis veselu virkni kontaktu, pieļauju, ka mana dalība veicināja arī dažus tulkošanas piedāvājumus, kas pēc tam parādījās. Un tāpat daudzus ielūgumus uz dažādiem festivāliem u. tml. Man pašam visinteresantākā pieredze bija ieraudzīt šāda liela gadatirgus funkcionēšanu no iekšpuses.

 

Kā tu neiesvaidītam latviešu lasītājam izskaidrotu, kas Igaunijas politikas ainavā ir noticis pēc pēdējām vēlēšanām un kā tas, kas noticis, vispār bija iespējams?

Noticis ir tas, ka valdībā tikusi partija [EKRE], kuras lozungs ir noslēgtība, izolācija, atgriešanās piecdesmitajos vai pat trīsdesmitajos gados. Un paradoksālā kārtā iemesls ir tāds, ka Igaunija ir ļoti atvērta sabiedrība. Jo šī tendence pašlaik ir globāla – ja paskatāmies, kas notiek ASV, kas notiek Lielbritānijā, kas notiek dažādās citās Eiropas valstīs, kur radušies šādi spēki. Tas, ka Latvijā un Lietuvā tas vēl šādā formā nav nonācis, – neraizējieties, gan nonāks… Tāpat kā visas citas lietas…

Kā tas vispār bija iespējams – pēc mana vērtējuma, ļoti būtiska vaina krīt uz agrākajām valdībām, kas, straujo panākumu spārnotas, bija viegli apskurbušas: visi rādītāji kļūst arvien labāki, mēs esam daudz bagātāki utt. Bet šajā kontekstā pazuda t. s. sabiedrības solidaritāte, proti, ja sabiedrībai kopumā klājas labāk, tad arī katram šīs sabiedrības loceklim vajadzētu just, ka viņam klājas labāk. Piemēram, gluži apkaunojoša ir mūsu valsts attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti un šādu cilvēku kopējiem. Viņi saņem nožēlojamas kapeikas, bet, ja tev jārūpējas par tuvinieku, kurš 24 stundas dienā nespēj tikt galā ar savām problēmām, tad tu nevari tajā pašā laikā iet uz darbu stārtapā vai vadīt liela vēriena eiroprojektu.

Prezidents Ilvess jau sen, gadiem ilgi katrā runā teica: uzņēmēji, politiķi, lūdzu, ja jums iet labi, dalieties ar tiem, kam tik labi neiet. Un tad kamera slīd pāri sejām, un ir redzams, cik neērti viņiem ir, viņi skatās zemē, un ir pilnīgi skaidrs, ka šie cilvēki negrasās darīt itin neko, lai sabiedriskā bagātība sadalītos mazliet plašāk…

Un nu ir ziepes. Uzradās spēki, kas nolēma, ka pacels no zemes to atbalstu un tās balsis, kas tur mētājas, un ķērās pie brutālas retorikas – fašistiskām kustībām jau vienmēr bijis raksturīgi, ka tiek mēģināts atrast kādu grēkāzi. Konkrētajā gadījumā tie ir LGBT, citu rasu cilvēki…

Liels kauns, ka šie cilvēki ir valdībā. Turklāt tīri pēc vēlēšanu rezultātiem tam it kā nevajadzēja notikt… Taču, tā kā mums ir premjerministrs, kuram valsts un sabiedrība ir mazsvarīgākas nekā viņa privātā pozīcija, tad notika tā…

 

Cik ilgi tas turpināsies? Līdz nākamajām vēlēšanām?

Katru dienu ieeju [sabiedrisko mediju portālā] ERR, cerēdams, ka valdība beidzot ir kritusi.

 

Televīzija un prese ir pilna ar putām, ko sakuļ šīs valdības ministru izlēcieni, bet vai šī valdība vispār strādā?

Es ceru, ka ne, jo visas idejas, kas viņiem varētu būt, ir destruktīvas. Piemēram, t. s. pensijas reforma, kas tagad laikam jau nonākusi līdz parlamentam… Tās galvenais dzinējspēks ir partija Isamaa [Tēvzeme], kas senāk bija gluži normāla konservatīva partija. Pašlaik tās priekšgalā ir cilvēks, kurš ar varu dzen cauri savu uzmācīgo ideju – es sev neko vecumdienām nekrāju, un arī citiem to nevajadzētu darīt. Ka otrais pensiju līmenis jālikvidē un iekrātā nauda jāizdala atpakaļ cilvēkiem… Bet viens no šīs partijas galvenajiem sponsoriem ir ātro aizdevumu firmas īpašnieks… Ja šīs pārmaiņas parlamentā izies cauri, tad cilvēki, kuri nespēj atmaksāt savus ātros aizņēmumus, acīmredzot būs spiesti realizēt savus pensiju fondus, lai šim cilvēkam atdotu parādus. Tāpēc labāk, lai šī valdība nedara neko.

 

Nesen iznāca rakstu krājums Īstenība un sociālās konstrukcijas, tu esi tā sastādītājs. Kas tas ir par darbu?

Mūsdienu Igaunijā tā ir mazliet īpaša grāmata, jo parasti taču darbiem, kas pievēršas kādam teorētiskam jautājumam, ir viens skatpunkts. Taču šeit vienos vākos apkopoti vienai tēmai veltīti pilnīgi pretēji uzskati. Darīšana ir ar filozofisku jautājumu: cik lielā mērā to, ko mēs par pasauli zinām, diktē pasaules pašas dabiskā esamība, un cik lielā mērā mūsu realitāte ir sociāli konstruēta. Mani sāka kaitināt konservatīvo raksti presē, kas skaidroja, ka dzimumu lomas ir dabiskas, ka jau no laiku sākuma eksistējušas tautības… vai viedoklis, ko viņi inkriminēja saviem teorētiskajiem pretiniekiem: viss, kas ir sociāli konstruēts, jānojauc, jo darīšana ar apspiešanu un ierobežošanu. Nu tad es reiz uzrakstīju pretrakstu, un tas aizsāka lielāku un plašāku diskusiju dažādās avīzēs. Šīs diskusijas galvenie uzskati arī ir apkopoti šajā grāmatā. Man bija principiāli svarīgi, lai tur vienādi būtu pārstāvēti konservatīvie un liberālie uzskati, bet konservatīvo rakstu avīzēs bija būtiski vairāk, tā nu dažus liberālos es pasūtīju speciāli šai grāmatai.

 

Kādas ir igauņu valodas izredzes Igaunijas akadēmiskajā un intelektuālajā vidē?

No vienas puses, ir ļoti jauki, ja mums igauņu valodā ir visu iespējamo zinātņu visa iespējamā terminoloģija, tomēr zinātnes attīstībai ir graujoši, ja cilvēks raksta kādu ārkārtīgi fundamentālu, būtisku pētniecisko darbu un, izņemot viņu, to saprot vēl trīs cilvēki. Zināšanas taču nedrīkst slēpt. Varbūt mums ir jēga akceptēt, ka angļu valoda ir mūsdienu latīņu valoda, kā tas bija gadsimtiem – vēl pēc reformācijas zinātnieki visā Eiropā tomēr turpināja cits citam rakstīt latīņu valodā. Vai, piemēram, sanskrita loma Indijā… Tas, protams, nenozīmē, ka mazajām valodām – nu, cik nu mazajām, piemēram, vācu un franču – vajadzētu no zinātniskās aprites pazust, bet patiesība ir tāda, ka, teiksim, par vācu vai itāļu mūsdienu domātājiem mēs zinām samērā maz, – tieši tāpēc, ka viņi raksta vācu un itāļu valodā. Es viņus varu lasīt, jo saprotu, bet viņi tūlīt neiziet vispārējā agorā. Man šodien būs doktorantu seminārs, angļu valodā, tur piedalīsies mazliet vairāk par desmit studentiem, trīs no viņiem ir igauņi. Es uzskatu, ka ir labāk, ja igauņu students var studēt starptautiskā un kosmopolītiskā universitātē, neaizbraucot no mājām, ja viņš to nevēlas, jo citādi viņš no šejienes aizbrauktu un mūsu universitātes paliktu tikai tiem, kas globālajā kontekstā netiek galā. Atceros, es kā Latvijas Universitātes goda doktors piedalījos diskusijā, kur tika apspriests, vai maģistra darbus drīkstētu rakstīt angliski. Protams, drīkst, gadījumā, ja šim maģistra darbam būtu iespējams piesaistīt attiecīgās jomas spožākos prātus, speciālistus no ārzemēm. Un vismaz doktora darba oponentam vajadzētu būt attiecīgās jomas izcilam lietpratējam, nevis vienkārši kādam latvietim, kurš sagadīšanās pēc kaut ko jēdz no attiecīgās tēmas.

 

Bet latviešu vai igauņu valodas terminoloģijas attīstība u. tml.?

Ja kāds izdara lielāku atklājumu, kas detalizēti ir saprotams tikai speciālistiem, bet tomēr ir ļoti būtisks, manuprāt, būtu pilnīgi normāli, ja viņš par to uzrakstītu arī populārzinātnisku rakstu savā dzimtajā valodā un publicētu kādā zinātniskā portālā vai populārzinātniskā žurnālā, lai var uzzināt arī vietējie kolēģi. Problēma drīzāk varbūt ir tāda, ka šādiem izdevumiem nav tik plašas izplatības, kā varētu būt.

 

Un kā vispār klājas zinātnēm Igaunijā?

Iepriekšējā gadā visu politisko partiju, izņemot EKRE, vadītāji parakstījās, ka, sākot ar nākamo budžetu, zinātnei tiks atvēlēts viens procents, bet, protams, līdzko viņi ķērās pie jaunā budžeta, tas tika pilnīgi aizmirsts, un finansējums, kas pašlaik tiek piešķirts zinātnēm, ir drīzāk ņirgāšanās. Un tajā pašā laikā viņi katru dienu ar labi paēduša cilvēka smaidu sejā skaidro, ka Igaunijai vēl nekad nav gājis tik labi kā pašlaik… Un Igaunijai patiešām vēl nekad nav gājis tik labi kā pašlaik – IKP jau atkal ir pieaudzis par 4,2%. Tad kā gan ir iespējams, ka šādos apstākļos nauda aizpeld garām zinātnei, bet atkal tiks kaut kur izdalīta bezmaksas pildspalvās…