— Amazoņu galaktikas. Daži vārdi par sievieti zinātniskās fantastikas žanrā

Punctum uzsāk eseju sēriju par dažādiem aspektiem zinātniskās fantastikas žanrā. Šai tēmai būs veltīta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas no 13. decembra līdz 23. februārim būs skatāma izstāžu zālē Arsenāls.

Zinātniskā fantastika ir žanrs, kas allaž uzdod jautājumu: „Un ja nu?…” Ja nu pasaules pārapdzīvotība pārsniedz kritisko robežu? Ja nu mākslīgā intelekta laboratorijās tiek radīts monstrs? Ja nu mēs Visumā neesam vieni? Ja nu eksistē telepātija? Un katrs rakstnieks, satvēris šādu iespējamību, ripina to kā boulinga bumbu starp faktu un pieļāvumu ķegļiem, ar interesi fiksēdams, kādos rakstos tie šādā apstākļu kombinācijā sakritīs. Rezultātu mēs saucam par zinātniskās fantastikas stāstu vai romānu. Zinātniskās, jo autoram savās versijās par iespējamo jābalstās vismaz rakstīšanas brīdī pieejamajos zinātnes un tehnoloģiju sasniegumos, fantastikas – jo, tā kā rakstnieka iztēlotā situācija vēl nav iestājusies, par potenciālo iznākumu allaž iespējams vien spekulēt. Kā teicis ievērojamais amerikāņu fantasts Semjuels Delanijs, ar to arī fantastika atšķiras no tai radniecīgā fantāzijas žanra: „[..] fantāzija apraksta to, kas nevar notikt, fantastika – to, kas vēl nav noticis.”¹ Taču ar veidu, kādā autori mēdz izgaismot un dekonstruēt klišejiskus domāšanas modeļus, ar drosmīgu un reizumis pat provokatīvu došanos teritorijās, „kur eņģeļi baidās kāju spert”, zinātniskā fantastika nereti izpelnījusies progresīvākā literārā žanra titulu – kas ir saprotami, jo tieši fantastika visbiežāk no visiem žanriem cenšas ielūkoties vēl nezināmajā, proti, nākotnes dimensijā.

Tomēr ir kāds aspekts, kas „progresīvākā žanra” kontekstā reizumis var ne pa jokam samulsināt gan lasītājus, gan kritiķus. Nākotnes tehnoloģijas, Visuma atklājumi un sociālo struktūru izmaiņas – par to visu autori dabiski, sev zināmo faktu ietvaros, jau kopš žanra pirmsākumiem rakstījuši ne vien iedvesmoti, bet arī ticami – līdz pat tādai pakāpei, ka dažs labs no pasaules tehnoloģiju sasniegumiem, piemēram, virsgaismas ātrums, datortehnoloģijas un klonēšana, fantastu darbos parādījās jau krietnu laiku, pirms šīs tehnoloģijas tika faktiski izgudrotas, – un viens otrs fantasts saņēma pat pravieša titulu. Taču mulsinošais faktors ir kas cits – lai cik tālu un īpatnu nākotni pravietiskie redzētāji tēlotu, bieži šķiet, ka vienas sociālās struktūras projicēšana turpmākajos gadu desmitos un simtos sagādājusi tiem īpašas grūtības. Un, proti, ģimenes, dzimumu un personisko attiecību lauciņš pat vispārdrošākajās prognozēs nez kāpēc nereti tiecas saglabāt to veidolu, kāds tas ir autora dzīves laikā vai pat krietni pirms tā. Kā savā 1976. gada esejā Sieviešu tēli zinātniskajā fantastikā raksta Džoanna Rusa, „pat autori, kuri raksta patiešām intelektuālu fantastiku, attiecības starp vīrieti un sievieti arvien vēl saskata tikai kā tādas, kas iespējamas starp baltās rases pārstāvjiem mūsdienu vidusšķiras piepilsētā”.² Kaut gan atšķirībā no septiņdesmitajiem gadiem mūsdienu fantastikā sociālo problēmu apskats izvirzījies priekšplānā salīdzinājumā ar tehnoloģiju progresa paredzējumiem – iespējams, tāpēc, ka pēdējais uzņēmis pārāk straujus apgriezienus, lai tam izsekotu, – tomēr ģimenisko attiecību, dzimumu lomu un jo īpaši sievietes portretējums zinātniskās fantastikas žanrā vēl arvien ir uzskatāms par problēmjautājumu.

Attiecībā uz fantāzijas žanru jāteic, ka tā autori ne velti laiku pa laikam saņēmuši kārtīgu brāzienu no feministiskās kritikas adeptiem par to, ka viņu radītās pasaules visbiežāk modelētas, vadoties pēc mūsu pašu planētas pagātnes struktūrām, tās vienkāršojot un idealizējot „bruņinieku romānu” garā. (Tas gan, par laimi, reti attiecināms uz jaunākajiem žanra darbiem.) Attiecīgi sieviešu tēli šajās realitātēs ir tikai priekšmetiskas vienības – vai nu glābjamie objekti, „jaunkundzes briesmās”, vai – ja tās ir ambiciozas un ietekmīgas – visdrīzāk tām tiks piešķirta ienaidnieka, „dominējošās mātītes” loma. Labi, lai nu būtu fantāzijas viduslaicīgās vīzijas – taču pārsteidzošākais ir fakts, ka vismaz pirmo gadsimtu, kopš pastāvēja zinātniskā fantastika (ja par tās oficiālo pirmsākumu uzskatām Mērijas Šellijas 1818. gadā publicēto romānu Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs – šīs tēmas kontekstā paradoksāli, bet par žanra pirmo bezdelīgu patiešām lielākā daļa pētnieku nosauc sievietes sarakstītu darbu), daiļā dzimuma veidols šajos darbos necik daudz neatšķīrās no fantāzijas binārisma. Fantastikas pasaules, neņemot vērā to tehnoloģisko un sociālo progresu, tiecās būt nekritiski patriarhālas, bet sievietes nomācošā vairākumā gadījumu bija attēlotas vai nu kā jaunas un, protams, skaistas būtnes, centrālo personāžu – vīriešu – iekāres un glābšanas misiju objekti, vai arī kā tracinoši neatkarīgi un attiecīgi monstrozi radījumi, kurus nepieciešams uzvarēt ar spēku vai prātu un šādi vest pie kārtības – piemēram, sieviešu kārtas vai vismaz nojaušami sievišķīgi citplanētu mošķi, kā arī amazoņu tipa sabiedrības Lielās Mātes. Īpaši tā dēvētā Zelta laikmeta (20. gadsimta 40.–50. gadu) zinātniskā fantastika teju viennozīmīgi bija „vīru spēļu” lauciņš: autori lielākajā daļā gadījumu bija vīrieši, lasītāji – arī, žanra tendences un tēmas noteica vīriešu auditorijas interese, un darbos dominēja sarežģītas tehnoloģijas un vienkāršotas attiecības. Tiesa, bija arī darbi, kuru autori rīkojās citādi, piemēram, invertēja sava laika tradicionālo dzimumu lomu sadalījumu, attēloja matriarhālu sabiedrību vai viendzimuma kopienas, taču arī šajos darbos bija vērojama tendence – lai sievieti būtu iespējams uztvert kā aktīvu un pilntiesīgu vēstījuma dalībnieci, autors jutās spiests to padarīt par vīrieti vismaz nomināli – piešķirot tai ārējo atribūtiku, uzvedības modeļus un statusu sabiedrībā, kādu šādos pašos apstākļos ieņemtu vīrietis, taču ignorējot aspektus, kādos šī loma sievietes izpildījumā tomēr būtu atšķirīga. Piemēram, vienā no ikoniskajiem fantastikas darbiem, kas definēja vairākus turpmāk neapstrīdamus žanra iekšējos likumus, – izcilā amerikāņu rakstnieka Aizeka Azimova 1950. gadā izdotajā stāstu krājumā Es, robots – centrālais tēls ir robotu psiholoģe Sjūzena Kelvina, ģeniāla zinātniece, taču vienlaikus īsts „sausiņš”, vecmeita, kas savā emocionālajā spektrā neko daudz neatšķiras no pašas analizējamajiem „pacientiem”. Redzams, ka autora izpratnē sievietes tēlam piešķirts izcils un analītisks prāts automātiski neitralizējis jebkuru tam piemītošo sievišķības izpausmi, šai gadījumā – emocijas.

Tiesa, sākot ar 60.–70. gadiem, situācija būtiski mainījās – fantastikas rakstniecībā arvien redzamāku vietu sāka ieņemt autores sievietes, aizvien lielāka nozīme bija arī sieviešu kārtas lasītāju lokam, un arī viens otrs rakstnieks vīrietis sāka dzimumu lomām savos redzējumos piešķirt ne gluži vairs tik stereotipisku vietu: dažs labs pat spēja šos modeļus traktēt ar tādu spēcīgu ieroci kā ironija. Piemēram, amerikāņu autors Aira Levins savā 1972. gada romānā Stepfordas sievas ataino idillisku pilsētiņu, kuras vīrieši savas sievas pakāpeniski nomaina ar identiska izskata, taču nevainojami paklausīgiem robotiem, kuru funkcijas vismaz vīru skatījumā ne ar ko neatšķiras no tām, kādas kārtīgai sievai jāpilda mājās. Virtuves, gultas, bērnkopības un sociālās reprezentācijas funkcijas darbojas ideāli, turklāt jaunajos modeļos ir izslēgti darbības traucējumi, kādus varētu radīt īstas sievietes neprognozējamā uzvedība, piemēram, sagribot neatkarību vai vēl ko tikpat nedabisku.

Šai laikā tapa arī viens no ikoniskajiem darbiem, kuri aizsāka diskusiju par dzimumu lomām žanra kontekstā, – 1969. gadā publicētais amerikāņu rakstnieces Ursulas K. le Gvinas romāns Tumsas kreisā roka. Šajā darbā autore attēlo sabiedrību, kurā dzimumu lomām ir absolūti atšķirīga loma no mums pazīstamās. Uz Getenas planētas, ko pazīst kā Ziemu, iedzīvotāji ir dabiski hermafrodīti – lielāko daļu laika tie ir bezdzimuma būtnes, taču noteiktos laikos, sākoties dzimumaktivitātes posmam, tie var kļūt vai nu par vīrieti, vai sievieti atkarībā no tā, kādu dzimumu tai pašā laikā pieņem izvēlētais partneris. Attiecīgi jebkurš planētas iedzīvotājs savas dzīves laikā vairākas reizes ir abu dzimumu lomās, un rakstniece arī ar īpašu baudu grauj sava laika klišejiskās valodas struktūras, tekstā ievijot, piemēram, tādas frāzes kā „karalis bija stāvoklī” vai „viņš bija vairāku bērnu tēvs un vēl dažu māte”. Tiesa, jau tūlīt pēc izdošanas šis romāns saņēma ne mazumu kritikas, īpaši par to, ka autore feminisma aizstāvju skatījumā tomēr bija padevusies šovinisma spiedienam, piemēram, viscaur tekstā, arī attiecībā uz dzimumneitrālajiem tēliem, lietojot apzīmējumu „viņš”. Kritika sašuta arī par to, ka rakstniece, lai spētu attēlot veidu, kā funkcionē kopiena bez dzimumu radītajiem ierobežojumiem, kā vienīgo ceļu spējusi saskatīt sabiedrību, kurā dzimuma kategorija ir tikai periodiska, turklāt šajos periodos jūtami destabilizējoša.

Runājot par žanra kritiku, ap šo pašu laiku sākās vēl kāda interesanta tendence – proti, pētnieki sāka meklēt un atrast kopīgo dažādos fantastu darbos sastopamo svešo (the Other) tēlos, un konstatēja, ka gaužām bieži tie – citplanētieši, nezināmu civilizāciju pārstāvji un pārējie „ne-tādi-kā-mēs” – acīmredzami reprezentē uzskatus un attieksmi, kāda atbilstošā laika sabiedrībā ir pret „svešo” pašu vidū – vai tas būtu citas tautības, citas rases, citas orientācijas pārstāvis vai sieviete. Pētnieki ar patiku apspēlēja duālo nozīmi, kāda angļu valodā ir vārdam alien, kas vienlaikus nozīmē gan „svešais, citādais, ne-savējais”, gan „citplanētietis”, un tapa pētījumi un kritiski raksti, izvērtējot to, kā, rakstīdami par atšķirīgo, rakstnieki fantasti patiesībā nereti – vai nu apzināti, vai ne – ir rakstījuši par citādo nevis tālajās galaktikās, bet paši savā vidū. Sastapšanās ar citplanētieti, kas ir lielas daļas zinātniskās fantastikas darbu centrā, transformējās par sastapšanos ar atšķirīgo, kas šī laika kritikā kļuva par teju sinonīmisku sievietes apzīmējumu, savukārt rakstnieki to nereti izmantoja, pavēršot skatpunkta lēcu otrādi un radot darbus, kuros tradicionālā sabiedrība skatīta no pretējās, „svešās” puses viedokļa. Tomēr bieži vien šie darbi klupa tai pašā grāvī, kur to patriarhālie priekšteči: joprojām traktējot vīrišķo sabiedrību kā normu un sievišķo kā deviāciju no normas, attieksme pret status quo faktiski netika mainīta, sievišķais tika vērots caur vīrišķā prizmu, un sievieti raksturojošie psiholoģiskie un fizioloģiskie parametri arvien vēl tika atainoti ar, iespējams, cieņpilnām, tomēr skaidri nolasāmām bažām par šī netipiskā kanona potenciālo nestabilitāti. Jau vēlākajās desmitgadēs izeja no stereotipu slazda tika meklēta citur, izspēlējot dažādus situācijas „sieviete kā citplanētietis” modeļus, piemēram, filmu sērija Svešais (1979–2017) savdabīgi invertēja pieminēto bināro opozīciju, vispirms nostādot sievieti sižetiskajā centrā, taču – un tas ir svarīgi – to nepadarot par bezgalīgu spekulāciju objektu, un, otrkārt, rādot konfliktu, kurā abas iesaistītās puses pieder sievišķajam dzimumam un katra puse otras skatījumā ir „svešais”. Šo pieeju atzinīgi novērtēja arī pētnieki: „Zinātniskās fantastikas kā materiālistiska žanra stiprā puse ir „demetaforizācijas” process, kurā tiek atklāts, ar kādu metaforu palīdzību funkcionē stereotipi. Tā vietā, lai rādītu sievieti mūsdienu sabiedrībā kā metaforisku „svešo”, fantastikas autors var attēlot sievieti kā faktisku citplanētieti, piemēram, kinofilmu sērijā Svešais, šādi uzbrūkot stereotipam daudz tiešāk un spēcīgāk.”³ Kā redzams, jaunus paņēmienus, ar kādiem fantastikas valodā runāt par dzimumu lomām, žanrs meklē joprojām, un attiecīgi arī diskusija par šī jautājuma dažādajām šķautnēm vēl ir tālu no galīgiem secinājumiem, taču skaidrs ir viens: lai kādas galaktikas savos domu eksperimentos rakstnieki arī iztēlotos, amazones no tām izstumt turpmāk būs grūti.

1. Delany S. About five thousand one hundred and seventy five words. Extrapolation: The Newsletter of the Conference on Science Fiction of the MLA. Vol. 10, No. 2. Ed. by T. D. Clareson. Wooster, Ohio: College of Wooster, 1969. Pp. 61–63.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Russ J. The image of women in science fiction. Science Fiction Criticism: An Anthology of Essential Writers. Ed. by R. Latham. London: Bloomsbury Adacemic, 2017. P. 201.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Roberts A. Feminist science fiction. Science Fiction: The New Critical Idiom. London: Routledge, Taylor & Francis Group, 2006. P. 83.  (atpakaļ uz rakstu)