— Par tevi, par mums, par Eiropu

 

Par Reina Rauda grāmatu Rekonstrukcija (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

 

Sarunā ar lasītājiem Rīgā Rauds teica: „Vēsture plašākā mērogā ir daļa no mums.” Tāpēc, pat ja romānā aprakstītie notikumi autoru nav skāruši tieši, viņš kā šīs pasaules un vēstures daļa un cilvēks, kam ir padziļināta interese par to, var ielikt mutē vārdus ikvienam citam, arī pašnāvības kulta komūnas dalībniekiem. Rauds iztēlē spēj (re)konstruēt dažādu sabiedrības locekļu domas un rīcības gaitu, kas viņus novedusi pie reliģiskā radikālisma. Grāmatas personāžiem bieži piemīt kaut kas no autora paša erudīcijas un plašajām kultūras zināšanām, bet mūžīgie jautājumi ir tie paši, kas uz mēles ir mums visiem, pat ja uzdoti dažādās intonācijās.

Kā detektīvstāsts Rekonstrukcija varbūt ir mazliet naivs – saruna ar ministru grāmatas ievadā un policijas lietas iegūšana vai pēkšņā jaunu liecinieku uzrašanās atgādina izmeklētāju seriālus, savukārt cilvēku dzīvesstāsti un sarunas brīžiem šķiet visās detaļās dokumentāli norakstītas no dzīves. Galvenais varonis Enns Padriks neslēpj, ka vienmēr labprāt daudz lasījis (iespējams, viegla žanra) detektīvus, kas arī ietekmē viņa izmeklēšanas stilu, kad viņš nolemj „paspēlēt izmeklētājos”. Šāda atzīšanās iedibina godīgas attiecības ar lasītāju, kā arī drīz top skaidrs, ka autora mērķis nav mūs izklaidēt ar detektīvu. Tā ir tikai forma, kas palīdz atklāt kādu daudz svarīgāku meklējumu – tas ir mēģinājums izprast cēloņus, traumas un notikumu virzību, kas cilvēkus noved pie šķietami absurdām un pretdabiskām izvēlēm vai – radikālākos gadījumos – pie iesaistīšanās sektā vai pat kolektīvas pašnāvības.

Šim nolūkam par stāstnieku autors izvēlas pusmūža vīrieti ar vēzi pēdējā stadijā, kurš dzīves pēdējos mēnešos vēlas noskaidrot patiesību par savas meitas Annijas nāvi, aptaujājot cilvēkus, kas viņu pazinuši vai bijuši saistīti ar Aizbērzu komūnu. Diezgan ekstrēmi, bet attaisnoti: lai uzzinātu patiesību, ir vajadzīgs cilvēks, ar kuru citi būs gatavi sarunāties bez maskas. Viņiem no Enna vairs nekad neko nevajadzēs, tāpēc viņi var atklāties, turklāt vēžinieks pēdējā stadijā nepaspēs iesaistīt policiju, ja atradīs nesakritības izmeklēšanas lietā. Tā savā ziņā izveidojas priviliģēta pozīcija, mazliet kā Dieva acs, kurai atklājas arī tie, kas nekad neatzītos citu cilvēku vai likuma priekšā. Enna slimība atbruņo sarunu biedrus arī citādā veidā – „nelaime, kas kopš šī brīža ir tava personiskā un definē tevi kā cilvēku” izrādās vienojoša.

Arī Enna iepazīstināšana ar sevi mazliet līdzinās lēnai grēksūdzei, kaut gan īstu grēku viņam tikpat kā nav bijis. Tas ir stāsts par manu vecāku paaudzi, bez kura nevarētu pastāstīt par manējo – par divtūkstošo sākumā stopējošajām, Eiropā studējošajām, Eiropu izprast mēģinošajām austrumeiropietēm, kas ekonomisko un kultūras atšķirību dēļ viegli nokļūst uz slidenas takas. Enna dzīvi var īsumā raksturot kā dilemmu starp vēlmi „sagādāt sievai dzīvi, kas viņu apmierinātu” un aizraušanos ar interesantu, stabilu, lai arī ne sevišķi ienesīgu un statusu sološu darbu. Tas tikpat labi varētu būt arī stāsts par manu tēvu – arī mēs esam frankofili vairākās paaudzēs, Enns ar meitas māti ir precējies vienā gadā ar maniem vecākiem un līdzīgi pārvācies dzīvot pie sievas ģimenes, bieži šaubījies par turpmākās dzīves mērķi, reizēm veicis neambiciozas izvēles, taču par prioritāti uzskatījis ģimenes materiālo nodrošināšanu. Līdzība ir vienkārši apdullinoša, un man gluži paranoiski sāk likties, ka tā nav nejauša. Tas saasina manu interesi – varbūt izdosies izlasīt atbildes uz tiem jautājumiem, kurus pati vairs nevaru nevienam uzdot. Tā ir mokoša sajūta, bet Rekonstrukcija lielā mērā ir tieši par to – par akūtu nepieciešamību izrunāties, bet nespēju to izdarīt. Par to, ka cilvēks nevar sasniegt pietiekamu distanci, lai atskatītos uz savu dzīvi kā konsekventu notikumu ķēdi un formulētu savu patiesību kaut vai tuviniekiem.

Mazliet tas izdodas talantīgākajiem – dzejniekiem, režisoriem, erudītiem rakstniekiem, kas spēj atrast balansu starp informētību un iztēli. Es jūtos pateicīga Reinam Raudam, kurš atklāti un detalizēti apraksta iepriekšējo paaudzi, kas man kaut kādā ziņā nav pieejama. Līdz ar to man personīgi tuvākas ir pirmās nodaļas, bet, domāju, romāns sasniedz ļoti dažādu paaudžu publiku, un manu vecāku paaudzei un varbūt arī autoram varētu vairāk interesēt iespēja saprast meitas un viņas biedru perspektīvu, kura šķiet pazīstama no iekšpuses, bet grūti paskaidrojama. Arī es savējiem neesmu spējusi atbildēt, kādēļ devos studēt citur, kādēļ tur nepaliku, kādēļ nestrādāju apgūtajā profesijā utt. Traucē kauns par savu kļūdīšanos, pat ja tā nebija atkarīga no manis. Lai arī ir pagājis laiks, šie jautājumi stāv starp mani un ģimeni kā klusuma barjera. Taču Rauds iecērt tajā ķīli, pasteidzinot notikumus caur nāves tuvuma perspektīvu, tā sakot – kad gan vēl meklēt šīs atbildes, ja ne tagad?

Rakstnieks izcilā lietas, ko es nekad nebūtu gribējusi atcerēties – atcerēšanās šķiet netīra kā svešu pagātnes kasešu attīšana, lai gan starp tām ir arī dažas manējās. Rauds forsē šo procesu un palīdz tam. Viss prāta un emociju atgrūstais materiāls no deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākuma Rekonstrukcijā atrod vietu un pārtop secīgā naratīvā, un attaisno nosaukuma izvēli dažādos līmeņos: tā ir ne tikai ar iespējamo noziegumu saistīto notikumu rekonstrukcija, meklējot cilvēkus, kurus Enna meita satikusi un pazinusi, un ceļojums pagātnē pie iepriekšējām paaudzēm, meklējot tajā pieļautās kļūdas, bet šī rekonstrukcija savā ziņā kļūst arī par jaunās identitātes un vēstures kopā likšanu.

Emocionāli Rekonstrukcija man raisa asociācijas ar dažām franču filmām un romāniem. Kaut kādā mērā arī ar Gaspara Noē filmu Neatgriezeniskais (2002), kurā atpakaļgaitā tiek rekonstruēti notikumi, kas paskaidro pirmās ainas vardarbīgo izrēķināšanos. Kaut kādā mērā Ežēna Grīna Atjaunošanu, kurā, arheoloģiski caurskatot atmiņu kārtas, tiek meklēta eiropeiskā identitāte. Parīzes sabiedrības apraksti, eksistenciālie stāvokļi un tūrisma ciniskā klātbūtne cilvēku personiskajā vientulībā mazliet atsauc arī kaut ko no Mišela Velbeka romānu gara. Parīzes notikumi un personāži romāna stilam piedod eiropeisko un pasaules elpu, lai arī saturiski Rekonstrukcija pilnīgi noteikti ir Austrumeiropas stāsts.

„Mēs dzeram vīnu – mēs taču esam eiropieši” – šī frāze romānā izskan ar dažādām intonācijām – gan entuziastisku, gan skeptisku un pašironisku. Līdzīgi kā ir mainījusies jaunpievienoto valstu attieksme pret Eiropu, kad atgūtās brīvības un atvērto robežu eiforija kļuva par rutīnu. Romānā dzer rūpju māktā francūziete Korina, nodzeras Enna sievas māsa Elo – gudrā, patstāvīgā bezkompromisu igauniete, kas uz ilgu laiku iestrēgusi nepiemērotā laulībā ar gados vecāku biznesmeni – Zviedrijas igauni. Romāna otrajā daļā vīnu aizstāj citas apreibināšanās prakses – joga, atturība, pašiedvesma, idejas, atteikšanās no sabiedrības, klusuma zvērests. Bēgšana ir viens no dzīves risinājumiem, taču otrs – aktīva rīcība –, kā izrādās, var būt vēl postošāks. Rekonstrukcija lielā mērā ir stāsts par teoriju piemērošanu praksē – par ticēšanu ideāliem un nespēju pieņemt realitāti vai savietot to ar saviem ideāliem. Tas attiecas gan uz imigrantu pārliecību, ka Eiropā nav korupcijas un valda brīvība, brālība, vienlīdzība, gan Annijas zinātnisko darbu par prostitūciju, kurā viņa nevar kļūt par eksperti, kamēr nav iepazinusi arodu, gan spekulācijām par cilvēka dzīves un nāves jautājumiem, kuros daži grib iet līdz galam un pierādīt savu taisnību, lai arī šī pierādīšana jau kādu laiku ir pašmērķīga.

Arī vairāki Aizbērzu komūnai piederīgie igauņi man atgādina tipāžus no franču filmām, piemēram, Bitenieku es konkrēti ieraugu kā zemnieku filozofu no Anjēzes Vardas filmas Klaidone (1985). Cilvēku, kurš izvēlējies atteikties no sabiedrības un dzīvot alternatīvu dzīvesveidu, tomēr ir uzlicis noteiktas robežas, cik tālu gatavs iet šajā atteikšanās ceļā, – kamēr viņam tas ir izdevīgi. Zināmā mērā viņš ir pat labi iekārtojies ar glītu sievu un bērneļiem. Atšķirībā no Klaidones, kura savos meklējumos iet līdz galam, šis filozofs aitu audzētājs nav pazudis dzīvē un jūt morālu pārākumu pār viņu, kas tikai noliedz un šaubās. Viņš jūtas ar rīcību pierādījis savas teorijas pareizību, pat ja viņa jaunatklātais dzīves modelis atgādina klasisku patriarhālo viensētu.

Asociācija ar 68. gada paaudzi un Vardas filmām man liek Anniju redzēt kā nomaldījušos klaidoni – cilvēku, kas šajā pasaulē dodas bez „jumta un likuma”, bez piemēra, kā izcīnīt savu ceļu, kas savukārt pastiprina aizdomas, ka Baltijas reģiona cilvēki gadu tūkstošu mijā izdzīvoja ko līdzīgu tai vērtību krīzei un revolūcijai, kas Eiropu skāra sešdesmitajos ar visām izrietošajām sekām. Brīžiem man pat gribas Anniju uzlūkot kā mazu Žannu d’Arku, kas beigās sajūk prātā un sārtā smejas savus vājprātīgās smieklus. Vai beigu rīcība diskreditē viņas iepriekšējo ceļu, darbus, ideālus un zināšanas? Reins Rauds nedod skaidras atbildes, un paldies Dievam! Viņš ļauj un mazliet pat liek meklēt atbildes savā pieredzē, kas arī ir romāna spēcīgākais āķis (un viss, kas mani tagad interesē, – kā ar šo izaicinājumu tikuši galā citi romāna lasītāji).

Man šī ir viena no pirmajām literārajām pieredzēm, kas ļauj skaidri ieraudzīt, ka neesmu individuāls gadījums, bet gan sava laikmeta un reģiona produkts, un tulkotājai Maimai Grīnbergai kā vienmēr ir izdevies radīt ilūziju, ka igauņu stāsts neapšaubāmi ir par mums. Atvērtās Eiropas robežas un pieejamā svešvalodu izglītība aizvilināja daudzus, jo sevišķi humanitāri orientētus teicamniekus, entuziastus un romantiķus, mācīties Rietumu kultūru Eiropas citadelēs, kas bieži nesa līdzi dzīvošanu diezgan šaubīgos apstākļos un nokļūšanu vienā kategorijā ar nelegālajiem imigrantiem un cilvēktirdzniecības upuriem, piedāvājot diezgan eksistenciālu dzīves pieredzi, kas ievērojami atšķīrās no apgūstamo priekšmetu smalkajām matērijām, liekot gandrīz vai reliģiski pieķerties jaunajām, tik grūtā ceļā iegūtajām zināšanām. Atskatoties liekas, ka mēs bijām kā sūkļi, kas uzsūc pilnīgi visu jauno bez jebkādas hierarhijas, kā tas uzkrītoši atspoguļojas arī Aizbērzu iemītnieku un it īpaši līdera Androīda runās un valodā, kur Nīčes, Jaunās Derības un budistu aforismi haotiski mijas ar popkultūras klišejām un latīņu valodas druskas atrod kombinācijas ar anglicismiem. Rauda sacerētās harismātiskā līdera runas izklausās apbrīnojami autentiski, kā patiešām dokumentālas liecības, kas varētu būt pierakstītas kādā komūnai līdzīgā vietā vai ambiciozu „virtuves filozofu” ballītē, liekot aizdomāties, kur autors ņēmis iedvesmu šai uzmundrinošajai, bet neko tā arī nepasakošajai vārdu caurejai. Mistiskais sprediķotājs Androīds, kuram ap sevi izdodas sapulcēt patiesību alkstošos klausītājus, liekas vienādā mērā izglītojies no pāris autoritatīvām grāmatām un televizora, kuru daudz skatījies, dzīvojot nomācošos, nabadzīgos apstākļos šaurā dzīvoklī kopā ar māti un krājot aizvainojumu uz tēvu. Viņa filozofisko lidojumu baro dusmas, kompleksi, aizskarts ego, nespēja samierināties ar savu vājumu un izmisīgi mēģinājumi palīdzēt sev pašam, kas pārtop vēlmē iegūt varu pār citiem. Lai arī mefistofelisko Androīdu gribas ienīst un vainot visā, tomēr kaut kādā ziņā šī vēlme gūt varu, atjautīgi virknējot eksotiskus vārdus, liekas pazīstama no iekšpuses un līdz ar to pat mazliet cilvēciski attaisnojama. Un, iespējams, tā liekas ne tikai man, bet arī grāmatas autoram.

Grūtāk izprotama ir Androīda klausītāju reakcija uz līderu runām un bezierunu paklausīšana. Mani tā brīžiem nepārliecina, tai pietrūkst konsekvences, it kā daži notikumi un argumenti būtu palikuši autora prātā nepateikti. Piemēram, es nesaprotu, kā Annija tik pēkšņi no it kā vienkāršas klausītājas var kļūt par noteicēju grupā, var iziet vidū un likt visiem noskūt matus? Vai ietekmīgu viņu padara tas, ka viņa pāris reizes atcirtusi Androīdam? Vai arī pēc Parīzē piedzīvotā viņai ir vairāk ievainota dvēsele nekā citiem un tāpēc viņa ir stiprāka? Vai arī guru lomu ieņemt liek intelektuālais pārākums? Man skaidrībai mazliet pietrūkst Annijas pašas deklarāciju, ko kāds liecinieks būtu tomēr saklausījis un atcerējies. Protams, cilvēku rīcība arī dzīvē mēdz būt neproporcionāla un nesakarīga, un šāda notikumu gaita, iespējams, vairāk atbilst realitātei, ņemot vērā šāda tipa komūnu ekstātisko dzīvesveidu vai kaut ko tādu kā „jaunības stulbumu”.

Lai arī ceļš no viena aptaujājamā pie cita ne vienmēr noved pie lielākas skaidrības, tas rada plašuma un daudzveidības sajūtu, pat ja reizēm runātājus atšķir tikai nianses, padarot romānu par kolektīva, nevis indivīda stāstu. Katrs no runātājiem kaut kādā ziņā ir nosodāms par savām izvēlēm, bet kaut kādā ziņā… viņu var saprast. Izmeklēšanas laikā pamazām izkristalizējas tikai tas, ka ļaunums ir maldu un vājuma diktētas varaskāres kombinācija. Interesanti, ka visi romānā attēlotie cilvēki, kas meklē atbalstu sektās vai kopienās, ir mazliet līdzīga profila – intelektuāli, radoši, sāpināti. It kā „vienkāršo cilvēku” nebūtu. Kur ir viņi? Vai viņiem viss ir labi – ģimene, bērni, darbs – un viņi daudz nedomā? Vai arī autors mēģina pateikt, ka nav tādu „vienkāršo cilvēku”? Ka ikviens – vienalga, vai strādā par kasieri, fotogrāfu, dzied grupā vai dzīvo uz pabalstiem, – ir meklējis un meklē skaidrību, dzīves patiesību, savu labāko „es”?