— Kā es ar Andreju šņabi dzēru

Rauno Alliksārs (Rauno Alliksaar) ir dzimis 1992. gadā Tartu. Studējis teoloģiju Tartu Universitātē, bet nodarbojas arī ar rakstīšanu. Rauno raksta literatūras kritikas igauņu laikrakstiem, kā arī īsprozu un dzeju. Viņš pats uzsver, ka dzeju raksta tartu un veru dialektos. Rauno ir tulkojis bērnu grāmatas no slovēņu valodas un dzeju no dažādām valodām, tai skaitā slovēņu, angļu, čehu, serbu u. c. Pagājušajā gadā igauniski tika izdots viņa tulkojums Halīla Džibrāna grāmatai Jukušais.

Tulkotāja

„Nu davaj, naļivaj,” iesāka Andrejs. Viņš man vakar bija piezvanījis un uzaicinājis šodien iedzert šņabi. Es, protams, piekritu. Kā parasti, kad Andrejs aicināja. Velns viņu zina, kāpēc. Lai nu kā, mēs sēdējām viņa dzīvojamajā istabā, kā viņam patika to dēvēt, lai gan darīšana vairāk bija ar lielu virtuvi, no kuras varēja tikt uz vienu maziņu istabu, ko Andrejs izmantoja kā guļamistabu. Protams, runa ir par mazu vienistabas dzīvokli, taču „dzīvojamā istaba ar atvērto virtuvi plus guļamistaba” skan ievērojami solīdāk nekā „virtuve plus viena istaba”. Andrejs gribēja izlikties solīdāks nekā patiesībā bija. Tā vārdā viņš ļoti pūlējās. Viņš gan staigāja lietoto apģērbu veikalā pirktās drēbēs, taču humpalās vienmēr izvēlējās to ražotāju plauktus, kuru nosaukumi skanēja drusku brendīgāk. Vispār viņš dzīvoja diezgan trūcīgi, bet vienmēr pirka tādus makaronus, kuru nosaukums skanēja iespējami itāliskāk, lai gan it bieži to vienīgā labā īpašība bija skanīgs nosaukums un patiesībā tie vāroties salipa kopā vai izšķīda.

Un, protams, šņabis. Šņabis viņam patika, šņabis viņam bija ļoti svarīgs, un šņabim, protams, vajadzēja būt ī s t a m. Īsts šņabis, protams, nozīmēja krievu šņabi (bet neatliekamos gadījumos derēja arī igauņu) un pudeli ar iespējami solīdāku etiķeti. Pēc manām domām, visi šņabji garšoja vienādi, taču Andrejs par tādiem vārdiem parasti sadusmojās un sāka skaidrot, ka dažs šņabis der vien zeķu samitrināšanai,¹ bet dažs šņabis neder pat tam. Šņabis Andrejam bija svēts, un šņabja dzeršana bija gandrīz vai rituāla darbība. Turklāt viņam vienmēr bija kas stāstāms. Bieži par šņabi, bet biežāk par visu ko citu, lai gan gadījās arī tā, ka viņš pa apli nonāca atpakaļ pie šņabja.

Lai nu kā, Andrejs atkal bija uzaicinājis mani iedzert šņabi, kā jau tas dažkārt bija gadījies, un es atkal biju aizgājis, kaut gan man nepatika ne šņabi dzert, nedz Andreja monologus klausīties. Bet monologi viņam bija gari.

„Šņabja dzeršana nav kā precēšanās,” reiz teica Andrejs. „Ar sievieti sastrīdies, izlīgsti. Nu vai neizlīgsti, atrodi jaunu. Bet, ja ar šņabi sastrīdies, tad, bļaģ, dzīvei ir beigas. Tad dzīvei ir beigas, es saku. Ar šņabi sastrīdies, tad ir vsjo, vari uzreiz uz kapiem vilkties. Šņabis ir tikai viens, jaunu neatradīsi.” Pašsaprotami, ka Andrejs bija mūžīgs vientuļnieks. Patiesību sakot, viņš tagad jau bija tādā vecumā, ka varētu arī klusām sākt viņu par vecpuisi saukt. „Šņabja dzeršana nav precēšanās, ar sievieti sastrīdies, izlīgsti… Nu un šņabis tomēr ir arī daudz lētāks. Sieviete, redzi, tā atņem visu naudu un šņabi arī neļauj dzert. Nu un, ja atļauj, tad taču atņem visu naudu tā, ka nevar šņabi nopirkt. Bet šņabis, vot, tas paņem daudz mazāk naudas. Tikai tik daudz, cik pudele maksā. Vot tā! Es tev saku, šņabja dzeršana – tā nav kā kaut kāda precēšanās. Nu davaj, naļivaj.” Pielēju tukšās šņabja glāzītes atkal pilnas. „Nu, uz dzimtenes veselību,” teica Andrejs, glāzīti paceldams. Viņš ieņēma mēriņu un uzkoda skābētu gurķi. „Krievu šņabis – tas ir vislabākais,” viņš sacīja, apskatīdams pudeli, „igauņu šņabis – tas arī ir labs, bet, lūk, somu šņabis – tas dzeršanai neder. Somi paši arī to saprot, tāpēc jau dodas uz Igaunijas un Krievijas alkohola veikaliem. Nu kas no mūsu ekonomikas iznāktu bez somiem? Es tev saku, visa Igaunijas ekonomika balstās uz šņabi – ja soms vairs šņabi nepērk, tad Igaunijas ekonomika noies pa burbuli kā caurs spainis vai Kursk. Vispār ko tu par Kursk domā?” Es klusēju, jo ko tad man vispār par kaut kādu zemūdeni domāt. „Bet es domāju, ka Kursk nogrima tāpēc, ka amerikānis uztaisīja bumbu. Nu ne jau tā, ka uzmeta bumbu kuģim, bet uztaisīja tādu bumbu, kas no tālienes strādā. Bet varbūt ķīnietis uztaisīja. Bļaģ, ar tiem ķīniešiem nekad nezini. Paskat, ko viņi savā laikā izdarīja – šaujampulveri izgudroja. Tagad visas pasaules bumbas ir ķīniešu vaina.”

Es nepūlējos skaidrot, ka bumbas sen jau vairs netaisa ar šaujampulveri un dažādas sprāgstvielas tiktu izgudrotas šā vai tā neatkarīgi no tā, vai ķīnieši izdomāja šaujampulveri vai ne. To, kāpēc ķīniešiem vajadzētu uzbrukt Barenca jūrā esošai krievu zemūdenei, es vispār nesapratu. Tiesa, pat ja es būtu gribējis kaut ko jautāt vai skaidrot, Andrejs man nedeva tādu iespēju.

„Nu un, redzi, pašlaik mēs dzīvojam ļoti sarežģītos laikos, ļoti sarežģītos laikos. Viss mainās un mums ar to kaut kā jātiek galā. Visa politika mainās, visas lietas mūsu sabiedrībā mainās. Varbūt dzīve kļūs labāka, priecīgāka, bet varbūt būs karš. Nu vot. Amerika un Krievija visu laiku grib karot, nu vot, un Ķīna arī grib. Un mums šeit, mazajā Igaunijā, tad ir jādomā, kā pusē mēs esam. Ķīnas pusē mēs nevaram būt, jo Ķīna ir tālu. Amerika arī ir tālu, bet viņiem ir lidmašīnas. Bet, ja mēs būsim Amerikas pusē, Krievija sadusmosies. Krievija ir tuvu, bet tad sadusmosies Amerika. Nu un igauņi jau Krievijas pusē negrib būt. Un, zini, es arī negribu būt Krievijas pusē. Vienreiz apciemoju vectanti Krievijā, viņa dzīvo Tjumeņas apgabalā. Tjumeņas apgabals ir bagāts, bet nu, zini, dzīve Krievijā ir grūta pat tur. Šeit ir labāk. Dažreiz igauņi saka, ka man arī vajadzētu pārvākties uz Krieviju, jo es esmu krievs, bet, zini, man tur nepatīk. Es negribu Krieviju, šeit dzīve ir labāka. Nu davaj, naļivaj.” Pielēju glāzītes atkal pilnas, Andrejs atkal visu vienā reizē izrāva, bet es maziem malciņiem līdz pusei izdzēru. „Nu un, redzi, Krievijā visur ir oligarhi. Saka gan, skatieties, mums ir daudz naftas un visādas lietas, bet vienkāršais cilvēks, viņš jau to neredz. Naftu neredz un naudu arī neredz. Un valdība par vienkāršajiem cilvēkiem nerūpējas. Nu, protams, tā tas ir arī mums šeit, Igaunijā, bet tomēr es negribu būt Krievijas pusē. Krievija ir mana roģina, bet man Igaunija patīk. Bet es negribu būt arī Amerikas pusē. Es gribu, lai Igaunija būtu pilnīgi neatkarīga. Tā Eiropas Savienība, tā ir vienkārši amerikāņu, nu, kak eta skazaķ, suns. Dara visu, ko tēvocis Sems saka. Nu davaj, naļivaj.” Citādi Andrejs runāja visnotaļ skaistā igauņu valodā, vienīgi, šņabi iedzerot, sāka drusku pīties.

Atkal piepildīju glāzītes. „Nu, zini, vissvarīgākais ir, lai šņabja pietiktu,” teica Andrejs. „Redz, šņabja dzeršana – tās nav kaut kādas precības. Ar sievieti sastrīdies, izlīgsti. Vai neizlīgsti, tad atnāks cita. Ar šņabi sastrīdies, tad ir vsjo. Sievietes – tās jau neļauj šņabi dzert! Un visu naudu arī atņem, tā ka pat tad, ja atļautu, šņabi dzert nevarētu.” Es nopūtos un iegāzu visu mēriņu rīklē.

No igauņu valodas tulkojusi Antra Brūvere. Pirmpublicējums žurnālā Värske Rõhk (Nr. 46, 2016. gada vasara).

1. Igaunijā paaugstinātas temperatūras gadījumā mēdz vilkt zeķes, kas samitrinātas ar degvīnu, pa virsu uzvelkot vilnas zeķes, lai tādējādi ātrāk samazinātu temperatūru.  (atpakaļ uz rakstu)