Tumšzila sirds. Portreti
I
No zoda, plakstiem un locekļa kūst lāstekas.
Atgriežos ar marmora skulptūras kaklu.
Ar traumatisku prātu.
Tuksnesī deg manuskripti.
Es dzimstu smilts, dūmi un guns!
II
Jauns dzejnieks
„…taken for a junky or a pervert…”
/Frank O’Hara/
Āmen!
III
03:66
Logā ausmas elpa.
Perpendikulāri pret sienu kritusi un lūzusi ēna
izlīst ziemeļblāzmā. Drīz viss ir blāzma,
es esmu tā vai neesmu nemaz.
IV
Pakājē krīt solitāra mēness ēna,
lauž manu galvaskausu.
Smaids kā samta gulbim miegā.
V
Cauri plaukstai pret virsmu piesist sevi
rakstāmgaldam ar „!”,
justies kā viltus svētulim,
cenšoties izpirkt īstus grēkus.
Mana eksistence mērāma dzejoļos.
VI
Labajā rokā pildspalva vai loceklis,
līdzās vāki un liecinieks,
pierē kliedziena atbalss svētī traumatismā.
Virs fjordiem asinssārta debess, žokļi pār Oslo!
Ilkņa smaile baiļu debesīs Berlīnē,
atņirdzis zobus rūcu pretim.
VII
Žņaudzējčūskas acs atspulgā:
auksts, glumjš mezgls ap kaklu,
laiks to savelk ciešāk, arvien ciešāk.
Šķelta zibsnī mēle.
Vai nāve skūpstīs mani?
Tev nebūs mirt, tu vēl dzimis neesi.
Panika
Kur tu esi?
Vai šis ir par daudz?
Šis kroplais neprāts, kas dedzina manas smadzenes!
Uz grīdas nomestā matracī tu guli,
maldu ekrāna gaismā iemiedz, kamēr aiz sienas es neguļu nemaz.
Mūsu dvaša dzestrumā ir tuvākais, cik viens otram esam.
Pie galda mans liektais kakls atgādina gulbja kaklu,
kas atgādina jautājuma zīmi.
Atbildes nav.
Tikai jautājums un cerība.
Vai tavs mērs ir asaru pilns?
Ceru uz labāko un tu zini, kas ir labākais.
Gaišs skats pēcnāvē
Tumsnējus ilkņus atņirdzis vilks
šķērso decembra klajumu.
Pie saplosītas stirnas elš,
dvašā atspīd mēness apmāktās debesīs.
Silta asins un sveša
pār žokļiem sniegotā galdautā pil.
Tālumā kupenu brien lapsa,
vilks pretim.
Tālāk viens ceļš.