— Dzeja 2019. gadā (Jāni Tomašu vēl nepaguvu izlasīt un iemīlēt)

Atskatu uz 2019. gada latviešu dzeju sāksim ar ielūkošanos 100 gadus nesenā pagātnē: Andreja Kurcija Mana grāmata, Pāvila Rozīša Skanošais laiks un Edvarta Virzas Dievišķīgās rotaļas. Neesmu pietiekami zinošs 1919. gada izdevējdarbības niansēs un apstākļos, kuru dēļ šobrīd varam uzskaitīt tikai trīs krājumus, tomēr varam atzīt, ka tas ir gan mazskaitlīgi, gan mazasinīgi. Domājams, vien retais varētu mums sniegt skaidru priekšstatu, kas šajos krājumos ir unikālais, vai izklāstīt, bez kura no tiem latviešu literatūra būtu kļuvusi neatgriezeniski citāda. Tomēr šī gadsimta otrās desmitgades noslēdzošais gads latviešu un latviski izdotajā dzejā kopumā ir bijis krietni daudzpusīgāks.

Ik gads nes jaunas jubilejas, ko svinēt, un autorus, kurus atcerēties. 2019. gads viennozīmīgi paliks atmiņā Montas Kromas sarkani iekrāsots. Punctum trešais festivāls atzīmēja Kromas simtgadi vērienīgi – ar starptautisku zinātnisku konferenci, vairākiem viņas daiļradei veltītiem un no tās iedvesmotiem pasākumiem, kā arī izdodot savu pirmo grāmatu Monta Kroma. Re:, kurā apkopotas 23 mūsdienu dzejnieku parafrāzes par Kromas dzeju. Izdevums turpina Elvīras Blomas aizsākto Raiņa un Aspazijas dzejoļu interpretāciju spēli, tomēr šeit mēs šo ideju redzam jaunā kvalitātē, jo rūpīgo Alekseja Muraško dizainu papildina fotogrāfiskas liecības par Kromu un Annas Auziņas pēcvārds, kurā dzejniece sniedz vērtīgu ieskatu Kromas biogrāfijā un poētikā. Tikpat nozīmīga ir izdevniecības Neputns publicētā Kromas dzejas izlase Trotuārs, kuru sastādījusi Agija Ābiķe-Kondrāte, apkopojot būtiskākos dzejnieces veikumus laika posmā no 1959. līdz 1993. gadam. Izlase kopumā ir veiksmīga, tomēr uzrāda simptomātisko veidu, kā mēs domājam par sarežģītu posmu latviešu literatūras vēsturē, – gan Kromas, gan Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševicas un Ojāra Vācieša gadījumā agrīnie teksti tiek svītroti no vēstures ar atrunu, ka tie ir ideoloģiski novecojuši. Protams, mākslinieciskās kvalitātes ziņā tie nelīdzinās vēlāku posmu dzejoļiem, tomēr ir vienlīdz būtiski un nepieciešami neaizmiglotam skatam uz vēsturi. Šeit varam iedzīvināt Gundara Pones apgalvojumu: „Ir ļaudis, kas domā, ka mākslai ar politiku nav sakara. Šāds uzskats ir nepamatots un nepareizs un norāda uz kritiski analītiskas domāšanas nespēju un vēsturisku faktu nepārzināšanu.”¹ Tāpēc neignorēsim faktu, ka novatorais latviešu literatūrā bieži ir saistījies ar kreisumu. Vēsturiskais taisnīgums tomēr paģēr, ka neaizmirstam arī tās lappuses, kas šobrīd varētu šķist samaitātas.

Pagājušajā gadā ir izdoti četri Latvijas krievu dzejoļu krājumi. Divas no šīm grāmatām izdevusi tekstgrupa Orbīta, un abas ir visnotaļ intriģējošas. Artūra Puntes Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs (atdzejojuši Pēteris Draguns, Arvis Viguls un Inese Zandere) iekļautā poēma Ieceļotāji, kas arī ir krājuma zieds, kultivē īpašu naratīvu latviešu literatūrā, apvēršot to otrādi. Ja līdz šim esam izglītoti zemnieku pasaules redzējumā, to rimtajā dzīvē saskaņā ar dabu vai disharmonijā un dzīves traģismā, ko pieredz lauku iedzīvotājs, pārceļoties uz pilsētu labākas dzīves meklējumos, tad tagad mēs varam vērot, kā rūdīts urbānists atgriežas pie dabas un pūlas ievārdot labi aizmirsto. Cita veida tradīciju kopis ir Ilmārs Zvirgzds. Šķiet, drīz varēsim runāt par īpašu latviešu atdzejas skolu, kas būtu dēvējama Semjona Haņina vārdā, jo sērijā Orbītas bibliotēka nu varam lasīt jaunu versiju 2018. gadā Neputna samta sērijā izdotajai Haņina izlasei Bet ne ar to. Zvirgzds ir izvēlējies atdzejā reti sastopamu pozīciju – veidot polemiku par aktuālo procesu nevis teorētiskā, bet praktiskā plāksnē. Izlasē ne tā lasāmi jauni turpat visu to pašu tekstu tulkojumi, ko samta vākos bija veikuši veseli 13 atdzejotāji. Vairākās recenzijās par šo parādību esam lasījuši atsevišķu rindu salīdzinājumu, nonākot pie secinājuma, ka atdzeja nevar pretendēt uz pilnīgu oriģināla pārnesumu, tāpēc jebkurš veikums būs a priori neapmierinošs, un māksla rodas tajā, cik veiksmīgi atdzejotājs spēj kompensēt zaudējumus.  

Par 2019. gada spēles „kurš uzrakstīs sarežģītāk, tas krutāks” uzvarētāju viennozīmīgi varam atzīt Reini Sirmābolu, kas ir kārtējais Vasilija Karasjova pseidonīms un kura debijas krājumu Iekavas & komentāri atdzejojuši Arvis Viguls, Einārs Pelšs un Sergejs Moreino un izdevis Valters Dakša. Barojies pie imažistu, objektīvistu un konkrētās dzejas siles, Sirmābols aktualizē literāro stilu, kas Latvijā līdz šim nav piekopts. Līdzīgā spēlē, kur par vadmotīvu izšķirams seksīgums, laurus plūc Alekseja Muraško veidotais Jeļenas Glazovas krājums Alkatība (izdevis Valters Dakša), kura tvirti rozā dizains latviešu grāmatniecībā ienes prezervatīvu estētiku. Glazovas uzmanības centrā ir ķermenis un visi tā locekļi 21. gadsimtā, arī tajos gadījumos, kad nav zināms, kam tie pieder – cilvēkam, biorobotam vai ekrānam. Šis ir arī vienīgais no krieviski sarakstītajiem krājumiem, kurš lasāms bilingvāli.

Kā atemporālu vērtību pagājušajā gadā sevi pieteica Eināra Pelša grāmata Rembo 2016, kuras pasītē kā izdošanas gads norādīts jau aizpagājušais un kura Dzintara Soduma balvu saņēma par 2018. gadu, kad, cik šī raksta autoram zināms, nodrukāts bija viens vienīgs signāleksemplārs. Tā kā Arturs Rembo ir iemantojis nemirstību un Silvestra Stallones tēlotā Rembo ložu atvere ir neizsīkstoša, šie Pelša krājuma galvenie varoņi to ievieto kontekstā, kas atklāj kapitālisma, masu un elitārās kultūras, minimālisma, ekspresionisma, digitālās drukas, konceptuālisma un gaumes kopsakarības.

Citas mūžības iezīmēti, 2019. gadā iznāca divi post mortem krājumi: Kikōnes Jūs kavējaties un Anda Surgunta Skaistākā no aizmiršanās hipotēzēm. Abi iznākuši sērijā Orbītas bibliotēka. Tās nav autoru arhīvu izsmeļošas grāmatas, tomēr apkopo svarīgāko, ko dzejnieki mūža laikā sarakstījuši. Kikōni un Surguntu vieno ne vien dzimšanas gads, bet arī jaunas poētikas meklējumi apmulsušajā 21. gadsimtā.

Vitalitāti pērn apliecināja Aivars Madris debijas krājumā Zonas (Neputns). Mana vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kas visā visumā ir trakoti laba pedagoģe, kādā sarunā vaļsirdīgi atklāja, kā viņai tik izmisīgi trūkst jaunākajā latviešu dzejā – vīrietības. Cerams, Madris šo tukšumu viņas un daudzu citu lasītāju sirdī spēs aizpildīt arī nākamajā desmitgadē.

Banālo sekmīgi turpina lolot Inga Pizāne otrajā krājumā Siena, ko nosiltināt (Jānis Roze), ar tiešumu aicinot līdzi just vistrauslākajiem pārdzīvojumiem. Pizānes runa un mākslinieciskā domāšana ir saprotama jebkuram, tā ir viennozīmīga un nepārprotama, tomēr ne gana drosmīga, lai kļūtu vispārcilvēciska. Mīklains un tumīgs ir kļuvis Toms Treibergs, kura krājums Biezoknis (Neputns) galvenokārt aicina domāt par izmisumu, kurā cilvēks vairs nespēj ne skaidri runāt, ne domāt. Abas grāmatas, šķiet, vedina pieņemt neizstrādātu un pašplūsmā palaistu verlibru kā tradīcijas nepārzināšanu. Turpat gada beigās iznāca arī Jāņa Hvoinska otrais krājums Mūza no pilsētas N. (Neputns), kurā dzejnieks raksta arvien asociatīvi, tomēr mazāk radikāli, nekā to varējām lasīt krājumā Lietus pār kanālu e (2009).

Atšķirīgāku trijotni par Ilmāru Šlāpinu Es nemāku, komatus (Neputns), Jāni Rokpelni Tīmeklītis (Neputns) un Jāni Vādonu Klusuma forma (Pētergailis) ir grūti iedomāties, jo, raugoties uz tiem kā aptuveni vienlaicīgi tapušiem krājumiem, nākas spriest, ka vienu pasauli mēs nudien neapdzīvojam. Kur viens urda būt pilsoniski aktīviem, tur cits dzeju no sociālā vai politiskā ar uguni varētu dzīt prom, kamēr trešais vien sapņo par siltumu arī zem zemes.

Tikmēr atdzejas arodu turpina kopt jau minētais Pelšs, viena gada laikā apgādājot lasītājus ar divām grāmatām Neputna samta sērijā – Mihaila Kuzmina Tīkli (daļu tekstu atdzejojis Kārlis Vērdiņš) un Osipa Mandelštama Dzeja. Pirms amzierējies, zini arodu – šo pedagoģisko uzstādījumu Pelšs izpilda teicami. Kā divus titāniskus veikumus atdzejā jāmin Ulža Bērziņa tulkotais spāņu eposs Dziesma par manu Sidu (Neputns) un Ilmāra Zvirgzda pārceltais Eposs par Gilgamešu (Jumava).

Atsevišķus vārdus vēlos veltīt arī 2019. gada dzejai, kura lasītājiem atklājusies periodikā. Uzskatāmākā parādība, kas vērojama, skatot žurnālos publicēto, ir tāda, ka nevienam no tiem nav izteikta estētiskā programma, kas atšķirtu citu no cita. Šāda viendabība gan neattiecas tikai uz pagājušo gadu. Kā var spriest, noteicošais faktors satura veidošanā ir redaktoru gaume, kas lielos vilcienos sakrīt. Protams, mediji nevar pieprasīt autorus rakstīt daudzveidīgāk, tomēr dažādība būtu vēlama. Īpaši vēlos izcelt Andra Kalnozola Pitraga poēmu, kas savā grodumā un kvalitātes ziņā būtu atsevišķi izdodama chap book formā, kā arī Kristas Annas Belševicas ciklu Daugavas serenāde, kas aicina gaidīt no dzejnieces augstvērtīgu otro krājumu.

Varam rezumēt, ka 2019. gads dzejā ir bijis kvantitatīvi bagāts, un kritika, ja vien par to pienācīgi maksātu, varētu būt bijusi pilnas slodzes darbs. Par kvalitāti viscaur arī nav pamata sūkstīties. Pilsētā runā, ka 2020. būs debiju gads. To arī novēlu.

1. Pone G. Māksla un polītika. Jaunā Gaita. 1971. Nr. 82. Pieejams tiešsaistē: https://jaunagaita.net/jg82/JG82_Pone.htm  (atpakaļ uz rakstu)