raksti

— 2019. gada lasītās un nelasītās prozas septiņnieks

ILZE JANSONE

08/01/2020

 

Atskatoties uz grāmatizdevēju 2019. gadā čakli sastrādāto, prātā nāk vecais labais teiciens, ka „visu nav iespējams izlasīt” pat tad, ja regulāri centies sekot līdzi jaunākajam. Protams, no lasītā var mēģināt nojaust un iezīmēt kādas tendences, no kurām spilgtākā pagājušogad, manuprāt, bija iedziļināšanās „mazā cilvēka” ikdienā un psiholoģijā no visdažādākajām perspektīvām (kā to spilgti apliecina Ramonas Indriksones, Gundegas Repšes, Ingas Gailes un citu autoru sarūpētais).

Ja par ļoti nosacītiem žanriem, tad, līdzīgi kā iepriekšējos gados, arī pērn lasītājiem bijusi iespēja lasīt vēsturisku prozu. Piemēram var minēt vienu no populārākajām pagājušā gada grāmatām – Maijas Krekles sarakstīto Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību (Latvijas mediji) vai, teiksim, Ingas Gailes Skaistās (Dienas Grāmata). Savdabīga ietekme uz daiļliteratūru bijusi arī politiski neviennozīmīgiem un sasāpējušiem jautājumiem, kā redzams Laura Gundara romānā Apglabāt uz valsts rēķina vai Māra Bērziņa Aizliegtajā pianīnā (abi – Dienas Grāmata). Vienlaikus literatūrā iezīmējas arī tas, ko gribētos dēvēt par ikdienas dokumentālismu – neviendabīgs, autora humora izjūtai un perspektīvai pakārtots, tas atspoguļojas dažādos izdevumos, piemēram, Rvīna Vardes Kas te notiek (Jāņa Rozes apgāds) vai Baibas Zīles Rausītis un karma (Zvaigzne ABC). Tāpat šogad dienasgaismu ieraudzījuši vismaz divu blogeru literatūras debitanšu romāni, kas katra savā veidā, taču ar literāru, nevis dokumentālu atvēzienu un feminisma piešprici apcer sievietes ikdienas aktualitātes, – Gunitas Krilovas Driftā tikai meitenes (Zvaigzne ABC) un Ingrīdas Pulveres Gribu apprecēties! (Lietusdārzs). Arī par īsprozas cienītājiem šajā gadā atcerējušies gan apgādi, gan autori – šogad iznākusi Gunas Rozes Sadursme (tiesa gan, vēl ir jautājums, vai, līdzīgi kā Svena Kuzmina Hohmai, šis būtu pieskaitāms īsprozai vai tomēr romāniem – vai drīzāk literatūrā nostiprinās jauns žanrs, romāns stāstos) un arī virkne „klasisku” stāstu krājumu – Ramonas Indriksones Pāris metru zem ūdens, Sabīnes Košeļevas otrā grāmata Vientulības ministrija un Lienītes Mednes-Spāres Dziedošās smiltis (visi – Zvaigzne ABC).

Ņemot vērā, ka literatūra tomēr ir tāda intīma padarīšana un pārdzīvojumu katrs izvēlas pēc savas garšas, piedāvāju pilnīgi un galīgi subjektīvu izlasi no spilgtākajiem pārdzīvojumiem jaunajā latviešu prozā.

Šā iemesla dēļ sākt gribas ar vēlamo – proti, to autoru darbiem, kuri kaut kādā veidā ieintriģējuši, solot vai nu piedzīvojumu, vai citu iemeslu, piemēram, draugu burbuļa sajūsmas dēļ, bet kuru veikumā ielūkoties sanācis vien grāmatnīcās vai atsevišķās publikācijās literatūras medijos. Tā, 2019. gadā laika pietrūka diviem intriģējošiem darbiem. Pirmais ir Lienītes Mednes-Spāres stāstu krājums Dziedošās smiltis – spriežot pēc iepriekš lasītā, tas varētu izrādīties viens no pagājušā gada veiksmīgākajiem stāstu krājumiem. Periodikā publicētajos stāstos izkristalizējies autores talants šķietami nenozīmīgās un vienkāršās dzīves situācijās izgaismot cilvēka psiholoģisko anatomiju pat tad, ja varoņi tiek parādīti ne no tās labākās puses. Lasītājam tas vienlaikus ļauj gan identificēties, gan reflektēt, turklāt smalkā detaļu precizitāte ne mirkli nenolaupa teksta ticamību. Tātad – janvārī ceru uzzināt, kā Mednes-Spāres stāsti iedarbojas, apkopoti krājumā.

Otra grāmata, kas iegulst nākotnes plauktā, ir Rvīna Vardes Kas te notiek. Arī ar šo autoru sanācis iepazīties vien atsevišķās publikācijās, bet, atšķirībā no Dziedošajām smiltīm, šis krājums sola dokumentālu reālismu – tas balstās tiešākā autora pieredzē, un stāsti ataino gan absurdas, gan pavisam ikdienišķas situācijas. Dažādos periodiskajos izdevumos līdz šim publicētais šķitis ne tik viennozīmīgi vērtējams un savstarpēji itin atšķirīgs – citiem vārdiem sakot, „kā kurš gabals” –, bet tas, protams, tikai sekmē ziņkārību palūkoties uz kopumu.

Bet nu no iecerētās lasāmvielas pie izlasītā.

 

Svens Kuzmins Hohma (Dienas Grāmata)

Viens no tīkamākajiem iepriekšējā gada baudījumiem bija reāla un dzīvei pietuvināta humora piesātinātā Svena Kuzmina Hohma. Gluži vai intuitīvi Svenam Kuzminam izdevies attīstīt teju lindgrēnisku varoņu perspektīvu gan bērnības, gan jaunības ainās, kas lasītājam dod gaišu un vieglu emocionālo fonu pat traģiskās un zināmas bezcerības piesātinātās romāna nodaļās. Romāns arī ir smīdinājis visdažādāko paaudžu lasītājus – zinu pat kādu sievieti, kas atcēla visus todien darāmos darbus, lai paliktu mājās un pabeigtu lasīt Hohmu. Jā, starp citu, cik tad bieži latviešu literatūrā gadās profesionāli un intuitīvi prasmīgi uzrakstīti romāni, kurus lasot balsī var smieties pat par realitātē ļoti sāpīgām un traģiskām situācijām?

 

Gundega Repše Retināts gaiss (Dienas Grāmata)

Gundega Repše ir viena no ievērojamākajām latviešu prozaiķēm – viņu nekad nepieķersi mēģinājumos izbraukt uz veciem lauriem vai halturēt, jo, vismaz spriežot pēc teksta, autorei svarīgi ir strādāt ar to, rakt vertikāli, slīpēt valodu un izgaismot jautājumus, kas tobrīd aktuāli viņas pasaulē (nevis, teiksim, medijos). Pagājušā gada beigās dienasgaismu ieraudzīja, manuprāt, viens no nozīmīgākajiem Repšes darbiem – prozas cikls Retināts gaiss. Tāds tas ir tāpēc, ka grāmatā tiek skarti būtiski un, atļaušos šo skaļo vārdu, mūžīgi jautājumi, kas attiecas uz indivīda un sabiedrības vēsturi; tādi, kurus ikdienā bieži vien izvēlamies vienkāršot vai neredzēt. Repšes teksts ir piesātināts ar tēliem, kas simboliski noslogoti gan lokālā, gan globālā līmenī, vedinot lasītāju pamanīt plašāko kopainu – kā no kalna virsotnes, no vienlaikus cilvēka dzīvībai bīstamā un attīrošā retinātā gaisa lūkojoties. Repšes varoņi ir viena Visuma atsevišķas daļas, un šīs atsevišķās daļas veido – un ir par to individuāli atbildīgas – tas, ko mēs dēvējam par ģimenes, dzimtas un veselu tautu vēsturi.

 

Oskars Vizbulis Pēcjēzus vecuma sviests (Mansards)

Viena no pagājušā gada intriģējošajām debijām ir pieredzējušā žurnālista Oskara Vizbuļa stāstu krājums Pēcjēzus vecuma sviests. Lai gan vietumis radās sajūta, ka kaut kas tajā nav īsti nostrādāts līdz galam, un nekļuva skaidrs arī grāmatas koncepts, tā viennozīmīgi nonāk manā topā. Pirmkārt, Vizbulis prot stāstīt un ieintriģēt, un arī par vēstījuma struktūru viņam ir savs viedoklis. Otrkārt, man tīri labi patīk tāda raupja, nepieradināta valoda, kas nevairās arī no savas tiesas rupjību. Un, treškārt, ir visai patīkami lasīt šķietami vienkāršu prozu, kas tomēr nonāk arī līdz absurdam, kā laikam manā mīļākajā Vizbuļa stāstā Mums vēl jāparāda mironim daži līkumi. Īsāk sakot – ar Vizbuļa debiju noteikti ir vērts iepazīties, pat ja jārēķinās, ka feministiski noskaņotajiem lasītājiem dažviet varētu raisīties iebildumi.

 

Inga Gaile – Skaistās (Dienas Grāmata)

Pašā gada nogalē dienasgaismu ieraudzīja Ingas Gailes romāns Skaistās – turpinājums 2016. gadā izdotajam romānam Stikli. Laikposmā no 1941. līdz 2006.  gadam varoņi izdzīvo savu ikdienu – ellišķu laiku koncentrācijas nometnēs, padomju režīmā un savā ķermenī. Ikdienu pasaulē, kurā valda neiedomājama vardarbība, kas atstāj neizdzēšamas pēdas cilvēka dvēselē un atmiņā; tādā pasaulē, kas cilvēku var pārveidot līdz nepazīšanai, kur ikvienam kristietim zināmā lūgsna sākas ar vārdiem: „Mūsu tēvs piedirstajās debesīs, kuras ir sarkanas no visu to asinīm, kurus esam nogalinājuši.” Apbrīnojamā veidā Gailes varoņos tomēr saglabājas cilvēcība, trausla kā mats, jūtīgums un spēja sniegt otram roku. Smaga, bet ļoti spēcīga un mūslaikiem arī ārkārtīgi vajadzīga grāmata, kuru par baudījumu padara autores poētiskā, precīzi izkoptā valoda.

 

Dzintars Sodums – Post Scriptum (Dienas Grāmata)

Lai arī tikai daļēji pieskaitāma prozas grāmatām – tajā tomēr iekļauti arī dzejas un dramaturģijas darbi –, Dzintara Soduma Post Scriptum šķiet viens no nozīmīgākajiem pagājušā gada izdevumiem. Krājumā apkopotas iepriekš nepublicētas Kapātas esejas, raksti par literāro un dzīves pieredzi, valodu un Latviju, kā arī atdzejojumi. Alkšņu esejas, Valodas inventūra, Jaunrades process, Valodas leukemija – Soduma rakstītais arī 21. gadsimtā dzīvojošam lasītājam atgādina par to, ko tad īsti nozīmē lasīt un rakstīt, ka ir iespējams ne tikai ikdienā dzīvot ar valodu, bet arī elpot to, ļaut tai ritēt dzīslās, baroties no tās. Turklāt dažas no grāmatā iekļautajām esejām ļauj palūkoties uz sevi no malas ar veselīgu ironiju. Arī šobaltdien.