— Mēs uzvarēsim!

 

Teikšu jums atklāti – man negaršo cilvēka gaļa. Un vēlreiz, bet ar izsaukuma zīmi – man negaršo cilvēka gaļa! Vēl jo īpaši tad, ja tā ir jēla. Jūs, kas esat te sanākuši, siltasiņu zīdītāji, – jūs varat justies droši un mierīgi. Neviens no jums netiks apēsts, vēl vairāk – nevienam no jums netiks nokosts pat niecīgākais kumosiņš vai izlieta asiņu pilīte. Jūs visi no šejienes aiziesiet paši uz savām kājām. Man ir tik viens lūgums – lai pēc manis stāstītā ikviens no jums uzdod sev pavisam vienkāršu jautājumu: vai es joprojām esmu tas pats, kas pirms šīs nelielās uzrunas? Un, ja manī kaut kas ir mainījies, tad kas tas ir?

Lai puslīdz ieskicētu problēmas būtību un jūs mani labāk saprastu, ļaujiet man mazliet atgriezties pagātnē. Protams, mēs visi atceramies, kā tas sākās, tomēr es to varu pastāstīt, tā sakot, ar skatu no iekšienes. Vai, ja patīk, no pretējās puses. Es neielaidīšos neauglīgās diskusijās ar virusologiem, bakteriologiem, molekulārās bioloģijas speciālistiem un kas nu viņi visi ir. Godīgi sakot, es neatšķiru deziksoribonukleīnskābi no alkenilcikloheksānamīna un, ja vēl godīgāk, es nedz zinu, kas tie tādi ir, nedz tas mani interesē. Uzskatīsim virusologu versiju par aksiomu un kā tādu to arī pieņemsim. Tātad – vīruss. Baiss vīruss, pret kuru man nesaprotamu dēļ daži cilvēki ir uzņēmīgi, daži – nav. Dažiem tas pielīp tikpat viegli kā iesnas, citi tik iet uz priekšu dziedādami un neliekas ne zinis par kaut kādiem vīrusiem. Dievs viņu zina, kas tas ir, bet man viss sākās, lūk, kā.

Tā bija karsta vasaras svētdiena, patiešām karsta, un tāpēc jūrmala pie Dubultiem bija burtiski nosēta ar cilvēkiem, plikiem un neaizsargātiem. Ļauži cepinājās saulē, pēc tam, bļaudami un šļakatas uz visām pusēm šķaidīdami, skrēja ūdenī, krastmalas kafejnīcu nojumes bija pārpildītas, pie tualetēm stāvēja peldkostīmos ģērbtu sieviešu rindas, bet debesīs lidinājās visādi deltaplāni, paraplāni un pat viens gaisa balons. Sievišķi jau biju pamanījis, kad meklēju vietu, kur paklāt savu dvielīti, lai atlaistos smiltīs. Viņu nevarēja nepamanīt – tāda guba, ka tik turies. Es vēl nodomāju – kā tādai resnulei nav neērti publiskā vietā valkāt divdaļīgu peldkostīmu, bet kas tad man, lai izskatās un uzvedas, kā pašai patīk. Vēlāk, uzslējies sēdus un noņēmis saulesbrilles – biju sadomājis ielīst ūdenī, bet šaubījos, vai te, pūļa vidū, būtu prāta darbs atstāt somu un drēbes, jo kabatās tomēr maks, telefons, atslēgas, – vārdsakot, drusku vēlāk man acīs iekrita arī vīrietis. Viņš patlaban gausi slāja man garām, un es viņu ievēroju vispirmām kārtām tāpēc, ka bija, ziniet, nu, no tiem spalvainajiem, kuriem bieza vilna saaugusi pat uz muguras, nemaz nerunājot par krūtīm un kājām. Pēc kaukāzieša neizskatās, es vēl nodomāju, deguns īss un strups, bet no kurienes tad tik spalvains? Pēc tam pamanīju, ka viņa gaita tāda kā stīva, kā raustīga, kā nervoza. Piedzēries, nodomāju, bet droši vien mazdrusku, saulē un karstumā pietiek ar trim četriem aliņiem, lai smagi iedotu pa galvu. Tajā brīdī spalvainais apstājās un pagriezās pret mani. Tās acis, tas baisais, absolūti tukšais skatiens – it kā man garām, it kā apkārt, nu, glāžainas acis, kā mēdz sacīt, tādas, kas neredz neko, bet varbūt redz visu. Nez kāpēc man sagribējās žigli pietrūkties kājās un bēgt, bet es tikai pievilku sev klāt ceļus un aptvēru tos ar rokām. Un sviedri, jā, tiesa, diena bija karsta, bet, piemēram, es pat īsti nosvīdis nebiju, turpretī spalvainajam pār seju sviedri gāzās straumēm. Es nepārspīlēju – straumēm! Bet viņš pat nenoslaucīja seju ar plaukstu. Iedomājieties – jums pār seju plūst sviedri, tak kož acīs, nepatīkama sajūta, vai ne! Bet spalvainajam nekā!

Es nepaspēju izdomāt, ko tagad darīt, – tak kādas briesmas te var draudēt cilvēku pūļa vidū, tas nekas, ka visi pliki –, kad spalvainais ar pāris soļiem bija man garām un apstājies pie sievišķa, nu, tās gubas, kas nupat bija pagriezusies uz vēdera un it kā uz visām pusēm izplūdusi smiltīs, tik ļoti resna viņa bija, es vēl paspēju nodomāt – spalvainais ir viņas vīrs, tāds ar tādu sader, droši vien bija aizgājis iedzert kādu alu, bet paspējis pielieties kā tāds ezis. Tad spalvainais stīvi kā stabs uzgāzās resnajai virsū. Nekad nebiju domājis, ka izteikums „neticēju savām acīm” var nozīmēt kaut ko pavisam reālu! Jo – spalvainais ar zobiem iekampās viņas treknajā mugurā. Tieši tā – iekampās, iecirtās, nevis, piemēram, iekoda, bet iekampās kā tāds buldogs, un jau nākamajā mirklī viņš bija atgāzis galvu, jā, viņš pat ierūcās vai varbūt labsajūtā un sajūsmā ieurkšķējās, un es ar šausmām ieraudzīju, ka viņam no mutes laukā rēgojas pluskains, asiņains gaļas gabals, bet tikai mirkli, jo tad – un arī to es skaidri redzēju – krampjaini noraustījās spalvainā gāmurs, un resnās sievietes miesas driska nonāca viņa kuņģī, un tad spalvainais jau bija izplēsis nākamo kumosu. Guba, protams, izmisīgi bļāva, kauca, gaudoja, spārdījās, locījās, bet spalvainais bija spēcīgāks un negantā ātrumā plēsa kumosu pēc kumosa no viņas muguras un spranda.

Labi, pietiks par to, domāju, ka mūsdienās ikviens vismaz reizi ir redzējis līdzīgu ainu. Piebildīšu vien to, ka, pirms apkārtesošie vīri apjēdza, kas īsti notiek, un pirms paspēja spalvaino pa visiem kopā savaldīt, viņš resnajai jau bija pārkodis miega artēriju. Vēl vairāk – pretojoties viņš vienam izplēsa robu kājā, citam rokā un, liekas, vienam arī nokoda īkšķi.

Tāda, lūk, bija mana pirmā saskarsme ar tiem, ko visi, pat zinātnieki, nemaz nerunājot par žurnālistiem, manuprāt, pilnīgi nepamatoti ir iedēvējuši par zombijiem. Jo – kas tad ir zombijs? Staigājošs mironis, pussatrūdējis līķis ar ķēmīgā grimasē saviebtu ģīmi, bezsmadzeņu radījums, kura vienīgā vēlēšanās – ieraugot cilvēku, klupt viņam virsū un aprīt. Visas šīs zombiju filmas, spēles un grāmatas… Masu kultūra ir izdarījusi lāča pakalpojumu mums, īstajiem zombijiem. Jā, protams, laiku pa laikam apēst kādu cilvēku mums ir nepieciešams – uzsvēršu, ka tā ir fizioloģiska nepieciešamība, lai nodrošinātu elementāras mūsu organismu vajadzības, – bet man nav gadījies sastapt nevienu zombiju, kas apgalvotu, ka viņam garšo cilvēka gaļa un viņš ir gatavs apēst pirmo pretimnācēju tikai tāpēc, ka tas ir cilvēks. Mums negaršo cilvēka gaļa! Bet mēs esam spiesti to lietot uzturā tāpat kā jūs lietojat zāles, kad esat saslimuši. Arī mēs esam slimi, ja taisnība ir zinātniekiem un mūsos ir iemājojis vīruss. Un cilvēka gaļa – tās ir mūsu zāles. Bet paskatieties uz mani, ieklausieties manī – vai es patiesi esmu truls bezsmadzeņu radījums? Vai es staigāju, smirdēdams pēc līķiem un noķēzījies ar asinīm no galvas līdz kājām? Vai es atļautos kādu apēst publiskā vietā, teiksim, veikalā, bibliotēkā vai teātrī? Nekad mūžā! Tikai vienatnē un kārtīgi pie virtuves galda vai vismaz uz grīdas. Arī zāles cilvēks parasti dzer, kad ir viens un pasargāts no svešām acīm. Ļaudis mēdz kautrēties no savām kaitēm, un arī mēs, zombiji, nelabprāt rādām citiem, ka mums laiku pa laikam nepieciešams uzkost kādu cilvēka gaļas gabalu.

Stāsta, ka zombija kodiens nodod tālāk vīrusu, un, ja sakostais izdzīvo, viņš kļūst par vīrusa nēsātāju un pēcāk pats pārvēršas par zombiju. Mani neviens nekad nav sakodis, pat suns ne, suņi man vispār nekož. Visticamāk, vīrusu es kaut kur esmu saķēris – gluži tāpat kā saķer gripu vai kādu citu lipīgu slimību. Man ir aizdomas, ka tas notika toreiz pludmalē, kad spalvainais mēģināja aprīt resno gubu. Gaiss viņam visriņķī bija pilns ar zombiju vīrusu – vai kāds brīnums, ka tas kaut kādu iemeslu dēļ uzbruka man. Un, es jums teikšu, apmēram pēc mēneša – kā mums visiem tagad zināms, mēnesis ir zombijvīrusa inkubācijas periods – es sāku justies briesmīgi. Goda vārds, man likās, ka es miršu. Temperatūra pāri četrdesmit, nemitīga svīšana, stīvi locekļi, drebuļi, krampji… Un ja vēl būtu tikai tas! Visbriesmīgākā bija, es nepārspīlēju, ārprātīgā bada sajūta! Ārprātīgā! Nekad neviens cilvēks nav juties tik izbadējies kā zombijs! Man nudien šķita, ka no bada es varētu sajukt prātā. Tad es sapratu spalvaino, kā viņš tā, publiskā vietā, ļaužu pūļa acu priekšā rija gubu, un sapratu arī to, kālab viņš izvēlējās tieši resno sievieti, nevis, teiksim, mani. Gubai gluži vienkārši bija vairāk gaļas, tas arī viss. Turpretī tagad jau kur tas laiks, kopš mana pārtapšana zombijā ir beigusies. Brīdi pa brīdim es joprojām sajūtos izsalcis, un man vajag drusku uzkost kā jebkuram siltasiņu zīdītājam, bet ārprātīgā bada sajūta – tā ir pagātne, melns murgs, kurā reiz biju iemitis.

Tagad mēs nonākam pie ārkārtīgi sāpīgas tēmas, kas būtībā ir manas uzrunas, vēl vairāk, visas manas pašreizējās darbības pamatā. Proti, apkārtējo reakcija uz zombiju klātbūtni. Īstenībā to var formulēt vienā vārdā – agresija. Neapvaldīta, barbariska, nežēlīga, necilvēciska agresija. Un, lai jūs labāk mani saprastu, atkal piesaukšu savu personisko pieredzi. Kā es pirmo reizi saskāros ar cilvēku agresijas izpausmēm pret zombijiem. Tas notika Vērmaņdārzā dažas nedēļas pēc atgadījuma Dubultu pludmalē. Toreiz es pats vēl nebiju kļuvis par zombiju, kaut arī vīruss droši vien jau bija iemājojis manī, bet es to neapzinājos. Sēdēju uz soliņa, turpat netālu klusi dūdoja jauns pārītis, šķirstīju Neatkarīgo, sevī lamāju Saeimu un prātoju, ka derētu iedzert kādu kafiju, bet manu rāmo mieru pārtrauca, es nepārspīlēju, mežonīgs rēciens. Pacēlu galvu un ieraudzīju čali, to pašu, kurš ar savu meiteni sēdēja uz blakussoliņa, labajā rokā viņam bija pusapēsts cīsiņš mīklā, bet tas nav svarīgi, šausmīgākais bija tas, ka viņa vaigā bija izplēsts, es atkal nepārspīlēju, caurums, pa kuru straumē gāzās asinis, bet pār zodu nokarājās miesas ļerpata. Man pat liekas, ka, neraugoties uz asinīm, es pa caurumu samanīju nobalsnījam vīrieša zobus. Viņš bija pietrūcies kājās, vicināja pa gaisu savu aizkosto cīsiņu un aizsmakušā balsī rēca: „Viņa ir zombijs, viņa ir zombijs, viņa ir zombijs!” Meitene, sīka čiepa, ķepurojās turpat čalim pie kājām, un visa seja viņai bija notraipīta ar asinīm. Čalis pakāpās pāris soļus atpakaļ, nosvieda cīsiņu un ar tādu kā futbolista ieskrējienu spēra čiepai pa galvu – viņa jau bija sākusi slieties divkājās, bet nu atkal atkrita garšļaukus. Kas pēc tam sākās! Saskrēja cilvēki, bezmaz vesels bars, sadrūzmējās, es redzēju vien to, kā kustas muguras un kājas, dzirdēju, kā visi bļauj – zombijs, zombijs, zombijs, sitiet, sitiet, sitiet… Vārdsakot, zombijmeiteni, iedomājieties, īstenībā mazu, pretoties nespējīgu, neaizsargātu meiteni, visprastākajā manierē nosita. Pretīgi. Vai tā drīkst apieties ar zombijiem? Piecēlos un gāju prom. Kā jau teicu, tobrīd es vēl nezināju, ka šis notikums vistiešākajā veidā skar arī mani, jo es jau biju zombijvīrusa nēsātājs.

Ko tikai cilvēki nav darījuši ar zombijiem! Labi, neskaitāmās stihiskās zombiju linčošanas ar prātu vēl varētu saprast, bet attaisnot tās, protams, nevar. Saskaroties ar nepazīstamo un viņam nesaprotamo, cilvēks jūtas apdraudēts un neapzināti tiecas pretoties šim nepazīstamajam, pasargāt sevi, tāpēc viņā parādās agresija. Bet valsts attieksme! Tās bija – kur nu bija, joprojām ir! – vienvienīgas šausmas. Policijas un armijas specvienības, vīri ar automātiem un elektrošokeriem, no galvas līdz kājām ieģērbti kevlara bruņās, tvarstīja zombijus uz ielām un veikalos, bez kādiem kratīšanas orderiem ielauzās pie viņiem dzīvokļos, dauzīja ar gumijas nūjām, bet, ja zombijs pretojās, bieži vienkārši nošāva. Rokudzelžos saslēgtus zombijus mēnešiem ilgi bez tiesas sprieduma turēja vieninieku kamerās. Izsludināja konkursu par īpašu zombiju cietumu, kas valstij izmaksāja daudzus miljonus jau tikai projekta stadijā. Saeimā pat tika apspriests likumprojekts par nāvessoda atjaunošanu – tikai par to, ka zombijs ir zombijs. Paldies Dievam un cilvēktiesību aizsardzības organizācijām, likumprojekts kā parasti  iestrēga kaut kādās komisijās, bet vēl nevar zināt, kā viss beigsies, jo tādi nu ir mūsu deputāti – ja iespējams izdarīt vairākas muļķības, viņi nobalso par vislielāko nejēdzību.

Runāšu atklātu valodu – Latvijas valsts ir mūs aizvainojusi. Mūs, pilntiesīgus Latvijas valsts pilsoņus, mūs, vēlētājus, mūs, zombijus, kas arī ir līdzdalīgi valsts veidošanā. Saeima, šie pašapmierinātībā iegrimušie deputāti, šie ministri un valsts sekretāri, kuriem rūp tikai šauras resoriskas intereses, no savām augstajām tribīnēm spļauj virsū mūsu tiesībām. Vai ir gādāts par zombiju sociālo nodrošinājumu? Vai ir izstrādāts plāns zombiju normālai integrācijai sabiedrībā? Un, no otras puses, vai oficiālā līmenī ir domāts par sabiedrības izglītošanu, lai cilvēki spētu pieņemt zombijus kā sev līdzvērtīgus siltasiņu zīdītājus un, ieraugot zombiju, uzreiz negrābtu rokās armatūras stieni vai, pasargdies, kādu šaujamo? Galu galā – vai Satversmē ir deklarētas zombiju tiesības? Nē! Absolūti viennozīmīgs un nepārprotams nē! Cilvēki vai nu grib mūs iznīcināt, vai – labākajā gadījumā – izliekas, ka mēs neeksistējam. Ne kā dzīvas radības, ne kā sociālas personas. Mums ir atņemtas tiesības būt mums pašiem. Mēs esam padarīti pat ne par otrās šķiras, bet par kādas divdesmitās šķiras pilsoņiem.

Ir visvisādas dzīvnieku aizsardzības biedrības, ir mājdzīvnieku patversmes, presē nemitīgi parādās gaudulīgas ziņas par kaut kādiem nomocītiem vai novārtā pamestiem dzīvnieciņiem… Bet vai jūs esat kādreiz dzirdējuši par tādu zombiju aizsardzības biedrību? Vai esat lasījuši kaut vienu rakstu par zombiju problēmām? Vai ir tiesāti vismaz daži no daudzajiem zombiju slepkavām? Uz šiem jautājumiem atbildiet paši. Katrs pats sev. Un padomājiet. Arī par to, vai mūsu valstī viss notiek tā, kā tam vajadzētu notikt.

Un tagad, nebaidos to teikt, es runāšu visu zombiju vārdā. Mums pietiek. Mums vienreiz pietiek! Sena paruna vēsta: kas sunim asti cels, ja ne pats. Banāli, bet patiesi, jo patiesas ir visas banalitātes. Mēs vairs nelūgsim, mēs pieprasīsim! Nē, neceriet, nebūs nekādas zombiju revolūcijas vai klišejiskas zombiju apokalipses, kuras laikā jūs varētu izrēķināties ar mums. Ja cilvēkiem nerūp zombiju tiesības, mēs paši tās radīsim! Mēs izstrādāsim likumprojektus, virzīsim cauri Saeimai un pamazām, soli pa solim, panāksim savu. Un pirmais solis jau ir sperts. Proti, ir dibināta Zombiju partija. Pagaidām gan tajā ir iestājušies tikai zombiji, bet laipni tiek lūgti arī visi lojālie atbalstītāji un līdzjutēji. Neraugoties uz to, ka cilvēki no mums novēršas, mēs no viņiem nenovērsīsimies. Jau tagad zombiju ir pietiekami daudz, lai nākamajās vēlēšanās mūsu partija iekļūtu Saeimā. Mēs labi saprotam, ka partija uzreiz vairākumu negūs un mums nāksies darboties koalīcijā ar kādām citām partijām, kurām mūsu nolūki un mērķi droši vien liksies stipri sveši. Bet mūsu partija ir vienota kā dūre, mērķtiecīga kā bulta, neapturama kā devītais vilnis. Savu mēs panāksim. Kungi ir smagi pārrēķinājušies, izlikdamies, ka mūsu nemaz nav. Mēs ne tikai pierādīsim, ka eksistējam, ne tikai pieprasīsim tiesības, kas mums jau tāpat pienākas, bet panāksim, ka tās tiks oficiāli pasludinātas likumu formā. Un pienāks laiks, kad mēs varēsim atļauties kāpt visaugstākajās tribīnēs un lepni pasludināt, ka mēs esam zombiji, vienīgie un neatkārtojami! Mēs uzvarēsim.