— Vardarbība svešajā pasaulē

 

Punctum turpina eseju sēriju par dažādiem aspektiem zinātniskās fantastikas žanrā. Šai tēmai ir veltīta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas līdz 23. februārim ir skatāma izstāžu zālē Arsenāls.

 

Cik sevi atceros, man vienmēr bijis ļoti grūti ar grāmatām vai kino, kas ataino vardarbību, – tāpat kā bērnībā joprojām mēdzu pamosties nakts vidū, gulēt tumsā, kurā, kā mēs zinām, nav nekā, no kā vajadzētu baidīties, un pēkšņi atcerēties visādas nelāgas ainas, piemēram, no filmas Sofijas izvēle. Periodiski es mēdzu apzināti izvairīties no jebkā, kas ir par karu, autoritāriem politiskiem režīmiem vai citādi izteikti vardarbīgām norisēm. Tai pat laikā autoritāras iekārtas ir tēma, par kuru, manuprāt, nedomāt nav iespējams. Varbūt tādēļ, ka, vērīgi ielūkojoties reālu vai izdomātu diktatūru atainojumos, gandrīz vienmēr iespējams saskatīt biedējošas līdzības ar mūsdienu realitātē sastopamiem pavedieniem; protams, tikai pavedieniem, kas būtu jāšķetina un jāattīsta, lai tie pārtaptu reālā sociālpolitiskā veidojumā. Tomēr var diezgan skaidri apjaust, ka iekārta, kas leģitimizējusi vardarbību pret noteiktu sabiedrības grupu (vai tās būtu sievietes, kādai etniskai grupai vai rasei piederīgas personas, vai cilvēki, kurus vieno kāda cita pazīme), nerodas tāpat vien; zināmā mērā tā tikai kāpinājusi un normalizējusi to, kas cilvēku savstarpējās attiecībās jau pastāv: varas hierarhijas, vardarbību un aizspriedumus. Varbūt par to domāt šķiet svarīgi arī tādēļ, ka es visai labi apzinos, ka nevienā autoritārā režīmā diez ko ilgi nespētu izdzīvot. Man piemīt iezīmes, kas tādos parasti uzskatāmas par īpaši nevēlamām (piemēram, nopietnas veselības problēmas). Tāpat autoritārās iekārtās parasti ir svarīgi iederēties un neizcelties, bet es kaut kā vienmēr pamanos pievērst sev vairāk uzmanības, nekā „nepieciešams”, pateikt vai izdarīt kaut ko nevietā. Un, kā var nojaust, es esmu arī ļoti bailīga. Ja sāktos militārs konflikts, es droši vien kristu panikā un izdarītu kaut ko pilnīgi iracionālu.

Ir divas zinātniskās fantastikas žanram piederīgas grāmatas, par kurām es pēdējo pāris gadu laikā tieši vardarbības kontekstā esmu diezgan daudz domājusi. Viena no tām ir Oktāvijas Batleres 1979. gadā publicētais romāns Saistītie (Kindred),  bet otra – Mārgaretas Atvudas 1985. gadā iznākušais romāns Kalpones stāsts (The Handmaid’s Tale), kam, starp citu, 2019. gadā iznācis arī turpinājums Testamenti (The Testaments). Minētie darbi ir biedējošas distopijas, kas aplūko ļoti atšķirīgus laika periodus: Saistītie – reālu vēsturisku pagātni, savukārt Kalpones stāsts – iedomātu nākotni.

Batleres galvenā varone ir jauna, melnādaina rakstniece Deina, kura kādu pēcpusdienu no savas mājas Losandželosas tuvumā, kur nupat ievākusies kopā ar vīru Kevinu, neizskaidrojama spēka rezultātā sāk ceļot laikā un no 20. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem atgriežas 19. gadsmita Amerikas Dienvidos, kur sastop savu vecvecvecvectēvu Rufusu Veilenu – plantācijas īpašnieka dēlu, bet pēcāk arī vecvecvecvecmāti Alisi. Romānā izspēlējas klasisks ceļošanas laikā motīvs – varonei jāatgriežas pagātnē, lai novērstu kādu nevēlamu scenāriju, kas neļautu īstenoties vēsturei tās pareizajā gaitā. Varbūt te izpaužas manas nelielās grūtības ar abstrakto domāšanu, bet, jāatzīst, es nekad neesmu varējusi saprast, kāpēc pagātnē kaut kas jāmaina, ja tagadne ir jau beigusi notikt brīdī, kad varonis dodas uz pagātni, lai šo tagadni glābtu. Jā, jā, es zinu, tādi ir žanra spēles noteikumi, un saskaņā ar tiem visi laiki pastāv vienlaikus un var atkārtoties bezgalīgi daudzas reizes, tomēr mani tas īsti nepārliecina; un es vienmēr domāju, ka, ja vien man būtu kāda izvēles iespēja, es varoņu vietā neļautu sevi piemuļķot un ne uz kādu pagātni vai nākotni nedotos. Protams, grāmatu varoņiem jānodarbojas ar ceļošanu laikā kaut vai tīri utilitāros nolūkos – lai stāsts varētu notikt.

Atvudas Kalpones stāsts savukārt iezīmē tuvu nākotni, kurā pasaule piedzīvo ekoloģisku krīzi. Tās izraisītā piesārņojuma dēļ ievērojami kritušies auglības rādītāji, ASV notiek militārs apvērsums, pie varas nāk reliģisks grupējums Jēkaba dēli, un tiek dibināta autoritāra valsts Gileāda. Gileādā sievietes zaudē ne tikai tiesības, pie kurām galvenokārt tikušas 20. gadsimtā (piemēram, tiesības uz seksuālo un reproduktīvo brīvību vai īpašumtiesības), viņām tiek aizliegts arī lasīt un rakstīt. Romānā mēs sekojam Džūnas jeb, kā viņu dēvē jaunajā iekārtā, Zemfredas liktenim. Sākoties režīma diktatūrai, Džūna kopā ar vīru un meitu mēģinājusi nelegāli šķērsot Kanādas robežu, taču pa ceļam arestēta, izgājusi piespiedu sagatavošanās procesu Sarkanajā Centrā, lai pēcāk kļūtu par Kalponi, kuras uzdevums ir dzemdēt bērnus Komandieru ģimenēs.

Šausminošākais, lasot Batleres un Atvudas romānus, ir tas, cik viegli aizmirstas, ka tie pieder zinātniskās fantastikas žanram. Batlere apraksta reālu vēstures posmu, izdomāta ir vienīgi ceļošana laikā. Ja ASV ir bijusi iespējama verdzība –  kādēļ gan lai nebūtu iespējama Atvudas tēlotā realitāte, kurā auglīgās sievietes, kuras tādu vai citādu iemeslu dēļ jaunajā sistēmā zaudē tiesības uz autonomu eksistenci, cik nu Gileādā par tādu vispār var būt runa, kļūst par Kalponēm. Arī verdzības laikos melnādaino sieviešu dzemdētie bērni bija viņu saimnieku īpašums. Mēģinājumus ierobežot sieviešu reproduktīvās tiesības nav grūti sameklēt arī mūsdienu ASV. Atliek vien palūkoties uz Alabamā pieņemto (kaut gan realitātē pagaidām vēl spēkā neesošo) likumu, kas aizliedz grūtniecības pārtraukšanu jebkurā tās stadijā, bet par aborta veikšanu ārstiem ļauj piespriest mūža ieslodzījumu, lai taptu skaidrs, ka Atvudas šausminošajām nākotnes fantāzijām ir daudz vairāk saistības ar realitāti, nekā gribētos domāt. Maigākus, bet par nelāgām tendencēm signalizējošus piemērus varam atrast arī pie mums, piemēram, politiķu centienus ierobežot nedzemdējušu sieviešu tiesības donēt olšūnas vai „tikumības grozījumus”, kas skolās aizliedz stāstīt par kontracepciju.

Interneta žurnālā Satori nesen tika publicēta diskusija par to, vai mūsdienās būtu iespējams holokausts. Šajā sarunā tika aktualizēts jautājums par tehnoloģiju nozīmi iespējamas katastrofas novēršanā, un viedokļi atšķīrās. Daļa diskusijas dalībnieku domāja, ka tehnoloģiju eksistence mazina holokaustam līdzīgu traģēdiju atkārtošanās iespējas, citi uzskatīja, ka tomēr ne. Jāsaka, ka es negribētu dzīvot nevienā citā laikmetā, noteikti nepiederu pie „saulainās pagātnes, kurā mēs visi bijām tik harmoniski un laimīgi” apjūsmotājiem un uzskatu, ka pasaule mūsdienās ir kļuvusi par salīdzinoši daudz labāku un drošāku vietu. Tomēr pieņēmums, ka tehnoloģijas mūs pasargās no totalitārisma vai genocīda, man šķiet visnotaļ naivs. Tikai mēs paši varam sevi pasargāt, atpazīstot problemātiskas tendences, kas apdraud cilvēktiesības vai demokrātiju, piemēram, augošas radikāla nacionālisma vai mizogīnijas pazīmes medijos un sociālajos tīklos. Brīdī, kad, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, jāpavēsta pārējai pasaulei par valstī notikušu militāru apvērsumu, kura rezultātā varu sagrābuši teroristi, manuprāt, jau ir par vēlu. Kritiskie punkti ir pirms tam – jautājums, vai mēs tos laicīgi pamanām un spējam reaģēt. Tehnoloģijas šajā gadījumā ir vienīgi rīks. Ar tām ir iespējams gan novērst, gan veicināt destruktīvus sociālus procesus. Spilgti to ilustrē pilnībā datorizētā finanšu pārvaldes sistēma Atvudas tēlotajā nākotnē – pēc varas pārņemšanas jaunais režīms aizliedz sievietēm strādāt un atņem viņām piederošos finanšu līdzekļus, vienā dienā vienkārši bloķējot visu sieviešu kontus. Tādējādi sievietes lielā mērā zaudē iespējas bēgt vai pretoties, jo viņām gluži vienkārši vairs nav nekādu finanšu resursu; viņas ir pilnīgi atkarīgas no saviem vīriešu kārtas radiniekiem.

Abos romānos pastāvošās iekārtas vardarbību ir institucionalizējušas kā apspiešanas un pakļaušanas rīku, tādējādi vardarbība kā ikdienā nemitīgi klātesošs sabiedriskās kontroles mehānisms – dažādas soda un spīdzināšanas formas, no kurām cieš abu grāmatu varones un varoņi, – ir absolūti šausminošs. Taču abos tekstos izgaismots vēl cits, daudz personiskāks vardarbības līmenis, proti, vardarbība starppersonu attiecībās, un pārsteidzošā kārtā bieži tā ir tieši emocionāla vardarbība. Jāteic gan, ka Kalpones stāsta gadījumā emocionālās vardarbības aspekti detalizētāk tiek pētīti ekranizācijā – godalgotajā HBO seriālā, kam iznākušas trīs sezonas un kas sniedz iespēju Džūnas un citu varoņu likteņiem sekot krietni ilgāku laika posmu, nekā to ļauj grāmata.

Romānā Saistītie Rufusa un Deinas attiecību dinamika ir niansēts emocionāli vardarbīgu attiecību tuvplāns. Varoņus saista ne tikai asinsradniecība, bet arī kāda grūti izskaidrojama saite, kas cauri laikam liek Rufusam tiekties pēc Deinas aizsardzības situācijās, kad viņam draud briesmas. Lielākajā daļā gadījumu viņš pats ir līdzdalīgs šo briesmu izraisīšanā. Vienā no pirmajām reizēm, kad Deina ierodas pagātnē, Rufuss aiz dusmām pret tēvu ir aizdedzinājis savas istabas aizkarus, vēlāk salauzis kāju, krītot no koka, vēl citā reizē pēc tam, kad dzērumā mēģinājis izvarot Alisi, ticis piekauts u. c. Ņemot vērā faktu, ka Deina ir melnādaina sieviete, kas nez no kurienes uzradusies vergu īpašnieka plantācijā, viņa pati nopietna apdraudējuma situācijas piedzīvo ne reizi vien.

Pirmajās pagātnes apciemojumu reizēs Rufuss, kaut gan pārsteigts par Deinas savam stāvoklim neierasti brīvo uzvedību un runas veidu, tomēr ir visnotaļ atvērts idejām, kuras ievērojami atšķiras no tālaika sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, piemēram, viņš piekrīt Deinu nesaukt par „nēģeri” un palīdz viņai nemanītai aizbēgt no tēva mājas. Taču pakāpeniski Rufuss kļūst par tādu pašu tirānu, kāds ir viņa tēvs; cilvēku, kam melnādainie vergi ir tikai objekti, ko izmantot savu interešu realizācijai un ko var pēc saviem ieskatiem sodīt un vajadzības gadījumā no tiem atbrīvoties.

Rufuss, šķiet, visai labi apzinās, ka, uzturoties pagātnē, Deinas labklājība un dažkārt arī dzīvība ir apdraudēta, tomēr ar dažādu viltību un manipulāciju palīdzību cenšas viņu tajā noturēt pēc iespējas ilgāk. Reiz, kad Deina ieradusies pagātnē kopā ar vīru Kevinu, neveiksmīgas apstākļu sakritības dēļ viņa mājās atgriežas viena. Starp tagadnes un pagātnes laika ritējumu romānā ir paliela atšķirība, tādēļ, kad Deina pēc astoņām dienām atkal atgriežas, pagātnē ir pagājuši jau pieci gadi, kuru laikā Kevins ir pametis plantāciju. Deina viņam uzraksta vēstuli, taču Rufuss melo, ka šo vēstuli nosūtījis. Citā reizē viņš Deinu soda, sūtot strādāt uz lauka, kaut gan zina, ka viņai šādam darbam trūkst iemaņu, kas nozīmē nemitīgus pātagas cirtienus no nežēlīgā uzrauga Edvardsa. Rufusa paša interpretācijā visas šīs rīcības tiek pamatotas ar faktu, ka Deina viņu ir izprovocējusi ar savu uzvedību, piemēram, mēģinot bēgt vai iestāties par plantācijā dzīvojošo vergu labklājību.

Lai gan Deina it kā redz Rufusa personības tumšās puses, kas, ejot laikam, arvien vairāk dominē, uz pārējo varoņu dzīvēm atstājot traģiskas sekas, viņa tomēr turpina Rufusam uzticēties. Viens iemesls, neapšaubāmi, ir sievietes pārliecība, ka no Rufusa pilnībā atkarīga viņas ģimenes turpināšanās nākotnē. Tomēr ne mazāk svarīga ir Deinas ticība, ka par spīti visam Rufuss viņu uzlūko kā līdzvērtīgu un spēj novērtēt Deinas pūles viņa un viņa līdzcilvēku labā. Šīs attiecības mudina uzdot jautājumu, vai starp cilvēkiem, no kuriem viens pakļāvis otru, patiesa tuvība un uzticēšanās vispār ir iespējama. Deina raksturo citu varoņu un pati savas attiecības ar Rufusu, sakot: „Pārsteidzošā kārtā šķita, ka viņiem viņš patīk, viņi viņu nicina un reizē baidās no viņa. Tas mani mulsināja, jo arī es pret viņu jutu visu to pašu emociju sajaukumu. Man likās, ka manas jūtas ir tik sarežģītas, jo mums bija savādas attiecības. Bet, ja tā padomā, jebkura verdzības forma rada savādas attiecības” (230. lpp.). Lasot romānu, var identificēt klasisko kļūdu, ko pieļauj upuris, – turpina uzticēties cilvēkam, kurš skaidri pierādījis, ka ir vardarbīgs. Premisa „gan jau nākamreiz būs citādāk, jo šis cilvēks mani mīl/ciena/novērtē” vardarbīgās attiecībās teju nekad nepierādās kā patiesa. Vardarbības tolerance to tikai vairo un kāpina.

Batleres aprakstītais laikmets gan visai skaudri parāda, ka cilvēki mēdz būt situācijās, kur viņu izvēle ir ārkārtīgi ierobežota vai arī izvēles nav vispār. Ņemot vērā faktu, ka Batlere pati ir melnādaina un pārstāv žanru, ko dēvē par melnādaino zinātnisko fantastiku (black science-fiction), neapšaubāmi, verdzības apstākļu atainojums un ASV vēstures kritika romānā ir ārkārtīgi būtiskas tēmas. Tomēr man šķiet, ka viens no spožākajiem grāmatas aspektiem ir tas, ka to var izlasīt dažādos līmeņos. Vienā no šiem līmeņiem biedējošie ceļojumi pagātnē simboliski var tikt uztverti kā jebkura cilvēka attiecības ar traumatiskiem pagātnes notikumiem un pieredzēm. Te jāpiebilst, ka man mākslinieciski ārkārtīgi veiksmīgs risinājums šķiet veids, kādā Deinai beigu beigās izdodas atgriezties tagadnē pavisam. Mēs jau grāmatas prologā uzzinām, ka Deina ir slimnīcā, jo viņai tikusi amputēta roka. Tad seko viss, ko Deina piedzīvo pagātnē un īsajos atgriešanās starplaikos tagadnē. Romāna beigās Deinai pēc izšķirošas izvēles izdarīšanas pagātnē izdodas šo vārdu vistiešākajā nozīmē cauri sienai izlauzties atpakaļ uz tagadni. Taču viņas roka paliek iestrēgusi starp tagadni un pagātni. Arī dzīvē nav tādu absolūti laimīgo beigu; arī tad, ja mēs ar savu pieredzi un traumām apzināti strādājam, mēs nekad neaizdzīvojam līdz punktam, kurā pagātne mūs vairs neskar. Ir pieredzes, kuras pavisam nebeidzas nekad, kaut vai tādēļ, ka to atstātās sekas nav atceļamas, bet mēs varam nedzīvot noliegumā par to, ka kaut kas ir bijis tieši tik biedējošs vai sāpīgs. Citādi var gadīties, ka mēs pagātnē patiešām atgriežamies un arī dzīvojam mūžīgi.

Kalpones stāstā precīzi tiek parādīts, kā tieši sistēma Gileādas sieviešu ikdienā īsteno propagandas saukli Gileāda ir tevī. Lai sievietes efektīvi pārliecinātu pakļauties režīma diktētajiem noteikumiem, viņas tiek piespiestas nodot cita citu, izspiegojot savas līdzbiedres un ziņojot par pārkāpumiem vai nepiedienīgu uzvedību. Bieži viņas ar dažādām psiholoģiskām manipulācijām tiek pārliecinātas, ka tieši viņas ar savu nepakļaušanos vai izdarītajiem pārkāpumiem ir atbildīgas par citu sodīšanu vai nāvi. Tāpat tieši Kalpones ir tās, kuras rituālas ceremonijas laikā ir spiestas izpildīt nāves sodu dažādiem likumpārkāpējiem.

Apmaiņā pret nelielām privilēģijām, piemēram, roku krēmu (Gileādā Kalponēm šādi skaistumkopšanas produkti nav pieejami), Džūna, atsaucoties viņa iniciatīvai, uzsāk attiecības ar Fredu Vaterfordu – Komandieri, kura mājā viņa kalpo. Džūna līdzīgi kā Deina raksturo attiecības ar Fredu kā neviennozīmīgas: „Bet tik un tā, lai gan pietiekami muļķīgi, es esmu laimīgāka nekā biju pirms tam. Pirmkārt, tas ir kaut kas, ko darīt. Kaut kas, ar ko naktī aizpildīt laiku, tā vietā, lai viena sēdētu savā istabā. Tas ir kaut kas cits, par ko domāt. Es nemīlu Komandieri, nekā tamlīdzīga. Bet viņš mani interesē. Viņš aizpilda telpu, viņš ir kas vairāk par ēnu” (134. lpp.). Gan Džūna, gan Freds kaut ko viens no otra vēlas iegūt, un var teikt, ka viņi abi viens otru izmanto. Tomēr te atkal var jautāt, cik lielā mērā katrs no viņiem savas rīcības var izvēlēties nesodīts. Kad Freds Džūnu pirmoreiz aicina satikties divatā, viņa daudz reflektē par šīs tikšanās iespējamajiem iemesliem un sekām, taču beigās secina, ka viņai patiesībā nav nekādas izvēles.

Seriālā atšķirībā no romāna tiek izvērsti risināta arī attiecību līnija starp Džūnu un Freda sievu Serēnu. Cerot, ka Serēna, kaut gan Gileādā tas ir aizliegts, ļaus viņai kontaktēties ar meitu Sāru, kuru viņa dzemdējusi Vaterfordiem, kā arī palīdzēs nokļūt pie vecākās meitas Hannas, Džūna cenšas nodibināt emocionālu saikni ar Serēnu. Serēna savukārt, nespējot samierināties ar faktu, ka, par spīti tam, ka ņēmusi dalību Gileādas likumu izstrādē, arī viņa pati jaunajā sistēmā ir zaudējusi lielu daļu brīvības un jebkādas profesionālas karjeras iespējas, sāk apšaubīt režīma nežēlīgo izturēšanos pret sievietēm un emociju uzplūdā pat ļauj Džūnai bēgt kopā ar jaundzimušo Sāru. Tomēr kopumā Serēnas izturēšanos pret Džūnu motivē greizsirdība un bailes. Serēna Džūnu konsekventi pazemo un vairākkārt nodod, lai realizētu pati savas intereses. Man šo attiecību atainojums nez kāpēc raisīja milzīgu iekšēju pretestību. Varbūt problemātisks likās tieši fakts, ka saikne starp abām sievietēm var izveidoties tikai un vienīgi caur rūpēm par bērnu. Citādi Džūna Serēnai ir kā nevērtīga lieta, bet bērns viņai šķietami vismaz uz kādu brīdi piešķir cilvēciskas būtnes vaibstus. Kāds vēstījums slēpjas aiz šāda veida attiecību modeļa? Vienīgais, kas var saistīt divas sievietes, ir rūpes par bērnu (Serēnas gadījumā gan tā ir apsēstība), visādi citādi viņas ir nolemtas mūžīgai sāncensībai un naidam vienai pret otru, cīnoties par izdzīvošanu vīriešu kontrolētā pasaulē. Man šāds vēstījums nav pieņemams, un es negribu dzīvot pasaulē, kurā tas dominē. Es arī nespēju distancēties no fakta, ka Serēna pati ir režīma idejas līdzautore, viņa ir līdzatbildīga par to, ka citas sievietes nemitīgi tiek pazemotas, izvarotas un nogalinātas. Parasti visinteresantākie man šķiet tieši tie varoņi, kuri piedzīvo sarežģītu iekšējo cīņu, šaubas un personības transformācijas, tādēļ biju pārsteigta, secinot, ka Serēna manī neraisa teju nekādu līdzjūtību; arī brīžos, kad šķita, ka viņa tiešām šaubās par apkārt notiekošā pareizību un piedzīvo arī savu šaubu tiešas sekas. Iespējams, to var skaidrot ar faktu, ka Serēnas varonei seriālā drīzāk piemīt pretenzija uz emocionāli sarežģītu personību, bet patiesībā viņa ir ļoti plakans un viegli paredzams tēls, kas pēc laika sāk nogurdināt un kaitināt.

Es ļoti šaubos, ka mēs kādreiz dzīvosim pasaulē, kurā vardarbība, ņemot vērā to, cik daudz tai ir seju un izpausmes formu, būs pilnībā izzudusi. Tomēr, esot vērīgiem un jūtīgiem citam pret citu un mācoties laicīgi atpazīt neveselīgas tendences, mēs noteikti varam nostiprināt sociālas prakses, kas balstās uz savstarpēju cieņu un atbalstu, kā arī novērst gan vardarbības ignorēšanu un normalizēšanu dažādās ikdienas situācijās, gan politisku iekārtu veidošanos, kur dažādas vardarbības formas tiek padarītas par institucionalizētu sabiedriskās kontroles un pakļaušanas rīku.