punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Daudzdabis pianīns

Ilze Jansone

22/01/2020

 

Par Māra Bērziņa romānu Aizliegtais pianīns (Dienas Grāmata, 2019)

 

Pirmoreiz izlasot Māra Bērziņa romānu Aizliegtais pianīns, automātiskas asociācijas rodas divas: pirmkārt, ar populāro LTV raidījumu Aizliegtais paņēmiens (pieļauju, šī asociācija varbūt arī sekmēja nosaukuma izvēli, kas citādi nemaz tik centrāli ar romāna naratīvu nesabalsojas), un, otrkārt, ar 2013. gadā izdoto Gundara Ignata romānu Pārbaudes laiks. Tomēr abu autoru rokraksts un pieeja, saprotams, ir ļoti atšķirīgi – kopīgs ir tikai ironiskais skatījums uz valsts pārvaldes birokrātisko aparātu.

Daudzās romānā savītās sižeta līnijas Bērziņš balstījis pamatīgā izpētē – par to liecina ne vien beigās atrodamais avotu saraksts, bet arī teksta precizitāte. Turklāt, pilnīgi aizvirzoties no Ignata romāna stila, viņš šo skatījumu lāgiem sabiezina līdz teju gūtenmorgeniskam absurdam – piemēram, nodaļās Rāmis un termometrs vai Pēdējais piliens smiekli droši vien nenāks vienīgi cilvēkiem, kuriem darba vidē patiešām ir nepieciešams savs uzskaites žurnāls gandrīz katrai kustībai. Vai arī tieši šie cilvēki smiesies visgardāk, viss atkarīgs no spējas paraudzīties uz dzīvi kā absurdu.

Līdz galējībai administratīvās prasības noved perfekcionisti Sabīni – romāna pirmajās lappusēs viņa kļūst par bērnudārza jauno vadītāju, un vēlāk lasītājs labi var redzēt viņas augšupeju vai, precīzāk, lejupeju birokrātijas labirintos. Sabīne ir viens no savdabīgākajiem grāmatas tēliem, kas, lai gan kopumā ir lielisks papildinājums teicamnieces reakcijas uz birokrātiju pārspīlējumam, tomēr nedaudz cieš no klišejiskuma, ko rada atmiņas par bargo tēvu. Viņā sakoncentrēti un eksaltēti atklājas arī pārējo romānu notikumu sekas, pārkāpjot trauslo robežu starp būšanu vislabākajam un neirotisku dažādu bezjēdzīgu priekšrakstu izpildi vai aklu sekošanu tiem. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ Sabīnes tēva atstātā trauma šķiet lieka un nedaudz apgrūtina viņas funkciju romānā. Bet tieši ar Sabīnes tēlu un pārējiem romāna personāžiem Bērziņa teksts iegūst dimensijas, kuru dēļ to nevar dēvēt vienkārši par romānu, kas vēsta par kādas politiķes ģimenes vēlmi tikt vaļā no traucējoša pianīna Rīga, uzdāvinot to vietējam bērnudārzam, ko apmeklē arī pašu bērns.

Paralēli romānā notiek vēl daudz kas cits – Cibānu pāris (mākslinieks un gados jaunāka sieva, politiķe) nododas katrs savam darbam, nākotnes plāniem vai atmiņām par paveikto, tādējādi it kā neviļus arī emocionāli atsvešinoties un aizejot katrs savā virzienā; arī bērnudārzā strādājošie nedzīvo tikai savā darbavietā vien, un autors ļauj lasītājam kaut ar acs kaktiņu ielūkoties viņu ģimenēs un personībās, meistarīgi saistot šīs it kā nejaušības pēc kopā savestās dzīves ar dažnedažādiem likteņa pavērsieniem, kuros sava loma, protams, tiek ierādīta arī pianīnam Rīga.

Tipāžus Aizliegtajā pianīnā autors izstrādājis ar laba akadēmiķa un psihologa piegājienu – lai arī Cibānu pārī un īpaši viņu attiecību attīstībā, līdzīgi kā Sabīnes tēlā, pavīd šādas tādas klišejas, tomēr neatstāj sajūta, ka autors tās veidojis apzināti (132. lpp. ff.). Jā, citstarp paironizējot par to, ka politikā iesaistītie ir preses un līdz ar to arī, piemēram, ikdienas darba sarunu galvenie varoņi. Bērziņa romānā šīs sarunas dzen uz priekšu it kā vienkāršās, bet tomēr sazarotās sižeta līnijas, caur dažādu personāžu prizmu meistarīgi atklājot atšķirīgus pasaules uzskatus, – piemēram, Emīla stāstā, kur bērnu faktiski audzina vecvecvecāki (76.–82. lpp.), jo māte strādā ārpus Latvijas, vai Martas Mārsijas stāstā – viņas mamma nevar atļauties „izkrist no darba tirgus” (156.–160. lpp.). Tā visa ir bērnudārza darbinieku ikdiena. Vienlaikus te tiek attēlota skaudrā realitāte, tomēr neaizmirstot arī par zināmu ideālisma devu, kura mums taču tik ļoti pietrūkst ikdienā – kaut vai diskusijā par jautājumu, no kura brīža mazulim vislabāk sākt apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi (es, piemēram, līdz Bērziņa romāna izlasīšanai par to netiku domājusi).

Par spīti sākotnējai sajūtai, ka romāns bīstami pietuvojas melnbalta morāliskuma robežai, bērnudārza darbinieču mutēs ieliktie uzskati par ģimenes vai izglītības iestādes lomu bērna audzināšanā neskan nedz didaktiski, nedz arī uzbāzīgi. Tas ir asredzīgs realitātes atainojums bez sevišķa izskaistinājuma, bet arī bez audzinošas morāles, un lasītājam šāda pieeja palīdz aizdomāties par jautājumiem, kas ikdienā viņa apziņas horizontu diez ko neskar.

Daži grāmatas personāži, protams, šķiet nedaudz idealizēti un pacelti virspus ikdienības (pavārs Stasis, metodiķe Gunita), taču kāpēc gan ne – literatūrā tīri labi iederas šādi ideāltipi, un romāna krāšņo buķeti tie tikai papildina, tiesa, varbūt ne tik pozitīvā gaismā izgaismojot pārējos tēlus. Tieši pateicoties romāna tēlu dažādībai un tam, ka tekstā tie ienāk katrs ar savu stāstu, lasītājam veidojas tāds kā paplašināts redzesloks par vairākām jomām, kas ir neatņemama mūsu ikdienas sastāvdaļa, – ne tikai par to, kā mūsdienu sabiedrībā no pašiem pirmsākumiem tiek audzināts indivīds, ne tikai par bērnudārza pedagogiem un darbiniekiem, bet arī par pašvaldību iestādēm, policijas darbu un, protams, politisko smilšu kasti. Aizliegtā pianīna tēli tomēr nebūt nav nedz plakani, nedz klišejiski, lai gan tēma viegli varētu vilināt autoru veidot stāstījumu tieši par šādiem tipiem, – te nu Bērziņa profesionālā meistarība nepieviļ, un ikvienam romāna personāžam ir kāda viegli atpazīstama, cilvēciski interpretējama rakstura perspektīva, kas padara katru tipāžu psiholoģiski precīzu un līdz ar to arī ticamu un vienreizēju.

Kāpēc tik daudz par romāna tēliem un tik maz par naratīvu? Tāpēc, ka šis ir teksts, kurā katram, pat ceturtā vai piektā plāna tēlam ir liela nozīme kopīgās bildes tapšanā, – lai arī tas nav romāns stāstos, katra no 38 nodaļām atklāj ko jaunu, kas iederas romāna kopainā (un, ja tā paskatās, tad tas tikai pietuvina romānu realitātes atainojumam – galu galā arī dzīvē taču neviens notikums nerisinās vakuumā). Tiem, kas romānos meklē ieslēptas dziļākas domas vai vēlas saskarties ar strauju katarsi un dziļo „augstās literatūras” pamatīgumu, piemēram, lielas tekstā iešifrētas idejas attīstībā, Aizliegtais pianīns, iespējams, sagādās vilšanos. Bet bez šādām pilnīgi liekām gaidām būs jāatzīst, ka Bērziņam ir izdevies radīt viegli lasāmu, daudz pārdomājamu, aktuālu un, nenoliedzami, absolūti profesionāli uzrakstītu romānu.

Dalies ar šo rakstu