— Tu arī līdzi nāc

 

Nesen tika atzīmēta krievu dzejnieces, prozaiķes, literatūrkritiķes Zinaīdas Hipiusas (Зинаида Гиппиус, 1869–1945) 150. dzimšanas diena. Kopā ar vīru – arī dzejnieku, rakstnieku un reliģiozu filozofu – Dmitriju Merežkovski (Дмитрий Мережковский, 1865–1941) viņi bija vieni no nozīmīgākajiem krievu simbolisma ideologiem. Viņu dzīvoklis, tāpat kā pēcāk Vjačeslava Ivanova „Tornis”, kļuva par Pēterburgas intelektuāļu centru, „garīgās dzīves oāzi”. Andrejs Belijs sacījis: „Tur patiesi tika radīta kultūra. Visi tur savulaik mācījušies.” Šausmās no boļševiku terora 1919. gadā devās trimdā uz Parīzi, kur nodzīvoja līdz mūža galam, aktīvi piedaloties emigrācijas literārajā un politiskajā dzīvē. Dzimtenē padomijas laikā viņu darbi nav publicēti, tikai noniecināti, savukārt Eiropā šie autori savulaik bijuši visai populāri: piemēram, Tomass Vulfs Merežkovski dēvējis par „ģeniālāko kritiķi un pasaules psihologu pēc Nīčes”, Serbijas karalis piešķīris šim pārim 1. un 2. šķiras valsts ordeņus (Zinaīda gan par otro šķiru bijusi mazliet sarūgtināta). 52 gadus ik dienu nodzīvojuši kopā, apglabāti Parīzē vienā kapā.

Atdzejotājs

 

ZINAĪDA HIPIUSA

 

Dziesma

Mans logs slejas augstu virs zemes,
           Augstu virs zemes.
Tajā redzama saulrietā debess
            Saulrietā debess.

Un debess izskatās tukša un bāla.
           Tik tukša un bāla…
Tā neapžēlosies par sirdi tālo,
           Par manu nabaga sirdi tālo.

Diemžēl bezgala skumjās es nīkstu,
           Es nīkstu,
Vēl manim nezināmā es tvīkstu,
            Tvīkstu…

Nezinu, no kurienes šīs alkas cēlās,
            No kurienes cēlās,
Taču sirds brīnumu vēlas,
            Brīnumu vēlas!

Lai notiek tas, kas nav bijis,
            Nekad nav bijis:
Man debesjums brīnumu apsolījis,
            Apsolījis!

Bet raudu pēc aplamā jāvārda sava,
            Pēc zvēresta sava…
Man vajag to, kā pasaulē nava,
            Kā pasaulē nava.

1893

 

Tu arī līdzi nāc

Pusnovītušu ziedu aromāts
Tin miglā liegos sapņus manus.
Man lilijas par nāvi teic, un prāts
Jau paredz nākotni, kad nebūs manis.

Miers – manai rimušajai dvēselei,
Kas prieka vairs, ne bēdu nepamanīs.
Jel atceries, ka arī biju šeit,
Un mani izproti, kad nebūs manis.

Neviens, es zinu, gala neizbēgs,
Un drīz, draugs, mana miesa panīks.
Bet nojaušu, ka mīlai – nāves spēks.
Jel mīli mani vēl, kad nebūs manis.

Man rādās noslēpumains solījums…
Un, nojaušu, tas sirdi neapmānīs –
Pat šķiroties nav aizmirstības mums!
Tu arī līdzi nāc, kad nebūs manis.

1895

 

Apkārt viss

Nešķīsti, netīri, lipīgi, šausmīgi,
Zvērīgi neldzīgi, allažiņ drausmīgi,
Lēnītēm plēsoši, pamazām krāpjoši,
Glumīgi, kaunpilni, zemiski, grābjoši,
Paslepen grēcīgi, atklāti lielīgi,
Šķebeni bailīgi, salkani smieklīgi,
Slīkšņaini, gļotaini, purvaini, glemaini,
Nāvei un esībai vienādiņ kaunpilni,
Verdziski, neķītri, strutaini, sērdzīgi,
Dažubrīd pelēki, pelēki derdzīgi,
Mūžīgi snaudoši, velnišķi viltīgi,
Muļķīgi, kalstoši, nelabi, veltīgi,
Līķaini salīgi, niecīgi, dzēlīgi,
Galīgi neciešam-melīgi, melīgi!

      Bet nevajag gausties; vai priecīgāk kļūs?
      Mēs zinām, mēs zinām: viss citādāk būs.

1904

 

Saulriets

Uz tumšā kalna pūkainā
Tik viena priede samanāma.
Tūlīt jau gaisīs arī tā.
Dziest diena – neatkārtojama.

Kas šodien īpašs bij? Nekā.
Kā putns zuda netverama.
Bij diena itin parasta,
Bet tomēr – neatkārtojama.

1928

 

DMITRIJS MEREŽKOVSKIS

 

***

Vai redzēt gadījies tev jūlijnovakarā,
Kā līksmi zelta knišļi barā
Virs aizmigušās upes ņirbot slīd
Tai stundā mierpilnā, kad dzintarausmas stari
Pār visu – niedrēm, debesīm un upi – krīt?…
Tā arī mēs kaut ko šeit darām,
Pirms nokļūt mēmās pārlaicības varā,
Pēc sevis neatstājot rīt
Ne pēdas, atmiņas, ne skaņas vāras, –
Vien īsu brīdi pilni mīlas, pavasara;
Bez sajēgas – kāpēc un kurp – tūlīt
Prom aiztraucam – ne samanīt –
Kā līksmi zelta knišļi barā
Virs aizmigušās upes jūlijnovakarā…

1887

 

Kapu puķes

Uz bālā marmora aiz skumjām panīkuši –
Kā velte pēdējā, gandrīz jau novītuši –

Bij ziedi nolikti, un šajā ainā sērā
No ziediem nektāru jo kāri bite dzēra,

Ij nejaušot par to, kas tagad nolemts mokām,
Uz kapa lika tās ar trīsošajām rokām.

Drīz līksmi atstāja tā mēmo kapa kopu
Un medu smaržīgo prom aiznesa uz stropu.

1892. g. pavasaris

 

Nirvāna

Kā pirmā radīšanas dienā
Tik klusa atkal debess blāv,
Tā, it kā sāpes vēl nevienas,
Tā, it kā sirdī grēka nav.
Man mīlas nevajag, nedz slavas:
Bez skaņas vēlos elpot es,
Kā rītos elpo zāle pļavās…
Ne pagātnes, ne nākotnes.
Es negribu vairs pētīt, skaitīt.
Es tikai atkal jaušu to,
Cik labi – negribēt, nedz gaidīt,
Cik lieliski ir neprātot!

1895. g. jūlijs

 

Lai nav

Zūd cerības un bailes manas.
Plūst kauss pār malām. Savalgots
Es atsakos no piedošanas,
Mans Likten. Lai ir nāvessods.

Es pakļaujos un līksmi smeju.
Vairs raudas sadzirdamas nav.
Mans ceļš – kā apakšzemes eja,
Pie izejas, kur bende stāv.

1909

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs