— Cilvēks, ap kuru viss savērpjas

 

Žurnāls Punctum turpina interviju sēriju ar redaktoriem. Šoreiz saruna ar dzejnieci, rakstnieci un redaktori Inesi Zanderi – viņa ir grāmatu redaktore ar ilgu pieredzi. 1980. gadu sākumā sākusi strādāt izdevniecībā Avots kā filozofisku un populārzinātnisku tekstu redaktore, vēlāk strādājusi bērnu laikrakstā Pionieris, bijusi SestDienas redaktore, kopā ar domubiedriem savulaik izveidojusi žurnālu Rīgas Laiks, vērtējusi literāros tekstus arī kā Kultūras Dienas Lasītavas eksperte. Šobrīd ir izdevniecības Liels un mazs redaktore.

Santa Remere

 

Katru reizi, kad man ir redaktoram jānodod kāds rakstu darbs, es jūtos kā pie daktera – ir skaidrs, ka manis rakstītajā būs redzams pilnīgi viss: sākot ar manu valodas higiēnu – cik slikti es zinu gramatiku – un beidzot ar „asins ainu” – ir vai nav kaut kas tajos analīžu rezultātos?

Tā arī ir!

 

Es gribu zināt, kā tas izskatās no otras puses.

Es visu laiku skatos no abām pusēm – kā cilvēks, kas ne tikai rediģē, bet arī pats raksta. Es pati vienmēr esmu saskārusies arī ar redaktoriem, kas nodarbojas ar manu tekstu. Un mans secinājums ir tāds, ka nekādai augstprātībai šeit nav vietas, jo tāds cilvēks, kuram redaktors nāktu par ļaunu, vēl nav dzimis. Ne jau tāpēc, ka kāds būtu vairāk vai mazāk prasmīgs, rīkojoties ar valodu, bet tāpēc, ka mēs neviens sevi neredzam no malas. Un rakstītāji – vismaz mani pacienti – dalās divās kategorijās: tie, kuri to apzinās un tiecas, lai redaktors iedziļinātos viņu tekstā, palīdzētu to attīstīt un pilnveidot, un otri, kas to izjūt kā vardarbību vai pazemojumu un pretojas. Nelaime ar redaktoriem ir tāda pati kā ar autoriem – viņi ir dažādi. Ja cilvēks ir saskāries ar kādu, kurš mēģina uzstādīt diagnozi neiedziļinoties vai mēģina autora darbu pārtaisīt par kaut ko citu, negatīvā pieredze saglabājas ļoti ilgi.

Bet vispār no redaktoriem ir jābaidās. Kad es redzu tekstu, lai kas to būtu uzrakstījis, man veidojas priekšstats par šo cilvēku. Es neatrodu nevienu labāku, precīzāku kritēriju, kas man veidotu priekšstatu par otru cilvēku un to, kā viņš domā, un man patiešām ir grūti pārvarēt nepatiku pret cilvēku, kura teksti ir tizli.

 

Manā Facebook lentē ir daudz tulkotāju un rakstītāju, kas reizēm darba karstumā mēdz ierakstīt, ka viņi gluži vai ienīst autoru, kura darbu šobrīd tulko, jo nevar izturēt, cik neprecīzi autors lieto kaut kādus jēdzienus vai pieļāvis faktu kļūdas. Ja šādi raksta tulkotājs, kas strādā ar jau rediģētu un koriģētu tekstu, tad es baidos iedomāties, ko par cilvēci vispār domā redaktors.

Tu jau pareizi saki – tulkotāji strādā ar rediģētu tekstu. Tur ir bijis redaktors, kurš to nav pamanījis, un tas nozīmē, ka redaktors ir bijis tā paviršā autora cienīgs, – viņi abi ir bijuši neuzmanīgi vai vieglprātīgi. Tā nu tas ir, un arī man ir gadījušās dramatiskas kļūdas. Bet tulkotāju erudīcija, protams, ir pārāka par visām – viņi ir urbēji un faktoloģijas pārbaudītāji numur viens! Bet tad, kad man ir tā laime strādāt nevis ar tulkotu tekstu, bet oriģinālu, nekas man nevar liegt jebkuru detaļu pārjautāt autoram un pārbaudīt kaut desmit reizes. Lai tulkotājam pēc tam nav jāspļaudās! Arī tulkojumos tāpat – tiklīdz man kaut kas liekas šaubīgi, es to vietu atzīmēju un ar tulkotāju pārrunāju. Ir situācijas, kad ir jālabo, bet citreiz autors man izskaidro kaut ko, ko es nezinu. Vai citreiz mums ir jāvienojas par citu vārdu vai ar vārda lietojumu saistītu principu, kādu piemērosim šim konkrētajam tekstam. Un es, protams, arī vienmēr baidos kaut ko palaist garām. Bet, ja autors nav augstprātīgs, arī tulkotājam vienmēr iespēja sarakstīties un pārrunāt vietas, kur pamana kādu sižetisku pārrāvumu vai faktu kļūdu. Arī tulkojumā vēl var novērst kļūdu, ja tulkotājs un redaktors ir pietiekami vērīgi. Bet diemžēl tur, kur neko, – tur neko. Tad atliek tikai neuzlabot. Krievu tulkošanas tradīciju, kur visu, ko nesaprot, vienkārši izlaiž vai pārraksta pa savam, es īsti neatbalstu.

 

Es reiz tulkoju franču lugu, kuru angliski savukārt ir tulkojis Toms Stopards. Un viņš kādā intervijā bija teicis: „Pēc vairāku mēnešu darba pie šīs lugas sapratu, ka niche nenozīmē nišu šajā kontekstā.” Pēc vairāku mēnešu darba pie īsas lugas! Kamēr manā realitātē mēdz būt tā, ka luga jānodod divu nedēļu laikā, ieskaitot laiku, kurā Amazon grāmatu piegādās uz Latviju. Manuprāt, tas ir noziegums pret tekstu. Cik daudz laika vajag redaktoram, lai savestu kārtībā vidēji biezu grāmatu, un cik ilgs laiks tiek dots?

Reāli vajag diezgan daudz laika. Izdevniecībā Liels un mazs tas notiek tā – kad teksts ir parādījies pie manis, vispirms es to vienkārši izlasu. Pēc tam lasu, izmantojot mūsdienu veiksmīgos datorprogrammu piegājienus ar redzamajiem labojumiem. Tad iesaistu procesā korektori Gunu Kalniņu, kas ir visa mana mūža korektore, jo mēs esam kopā no manas pirmās darba dienas 1981. gadā. Iedomājies! Mēs strādājām vienā redakcijā izdevniecībā Avots, kurā izdeva vēsturnieku sacerējumus – partijas vēstures institūta rakstus. Mani tur pieņēma darbā, jo tajā pašā redakcijā bija jāizdod arī populāri zinātniskas grāmatas filozofijā un vajadzēja kādu ar filozofijas diplomu, kurš ir spējīgs saprast, par ko tur rakstīts. Mans pirmais darbs bija Andra Rubeņa brošūra par fenomenoloģiju. Guna tolaik gan vēl nebija korektore, viņa mācījās filologos un strādāja kā redakcijas vadītāja asistente. Vārdu sakot, Guna ir tāds korektors, ar kuru man ir viena paradigma un ar kuru es varu vienoties. Latviešu valodā nav tādu akmenī iecirstu principu, kuri ir svētāki par autoru un viņa personību, bet tajā pašā laikā ir arī robežas, ko nevajadzētu pārkāpt. Un ir svarīgi, lai redaktors un korektors būtu vienās pozīcijās, meklējot šim autoram piemērotu brīvības pakāpi.

Vienmēr paiet kāds laiks, iztaustot vienam otru un definējot principus. Par stila lietām galavārds ir redaktoram, bet korektors bieži vien arī norāda uz lietām, kas pārsniedz gramatikas tēmas, pamana kaut ko būtisku, ko redaktors nav ievērojis. Kad esam abas sarakstījušas iekšā visu, kas ir labojams, piebilstams un jautājams, tad dodam caurskatīt autoram – nav iedomājams, ka kaut kas varētu aiziet, nesaskaņojot ar autoru! Tad autors izpaužas un komentē mums atpakaļ, piekrīt, kam piekrīt, strīdas par to, par ko strīdas. Tad mēs atkal vēl vienu reizi to visu… Un tad es izmantoju savu redaktora galavārdu un pasaku, ko mēs darīsim. Labojam to visu iekšā, taisām salikumu, atkal lasām – gan es, gan korektore, gan autors, un atkal parādās labojumi – gan nepamanītām kļūdām, gan tādām, kas rodas tehniski, reizēm vajag ko pielabot apjoma ziņā. Tas prasa diezgan daudz laika, tas nav divu nedēļu pasākums, bet pa mēnesi caurmērā var izdarīt.

 

Bet kā kļūst par redaktoru?

Kad es mācījos universitātē, nebija tādas programmas, kas gatavotu grāmatu redaktorus. Es mierīgi mācījos savā filozofijas fakultātē, un filologiem neesmu pat tuvu stāvējusi. Manas zināšanas par valodas likumiem un pareizrakstību ir, teiksim, par 80% iegūtas, lasot grāmatas, bet pārējie 20% ir intuitīvi. Nē, laikam vēl jāmin arī tas, kā es mācījos būt pa redaktori, jo tam arī procenti pienākas. Es vienkārši sāku strādāt praktiski, dabūju rokās grāmatas tekstu, par kuru man ir jāatbild, – bet es nestrādāju viena. Es strādāju kopā ar cilvēkiem, kas bija filologi ar lielu redaktora darba pieredzi, un man bija pieejams tas, ko padomju laikā sauca par „darbaudzinātāju”. Viņu var saukt arī par „mentoru”, „konsultantu”, „skolotāju”, „meistaru” – viss viens, bet tāds cilvēks ir ļoti nepieciešams. Man konkrēti bija darbaudzinātāja Marita Freija, kura mani apgaismoja, kā to darīt. Viss notika procesā, strādājot un katru mīļu brīdi viņai jautājot, un viņa bija ieinteresēta man palīdzēt šo profesiju apgūt. Vispār jau ir arī cilvēki, kam ir diplomā rakstīts, ka viņi ir teksta redaktori, – vienu brīdi filologu kursā gatavoja kaut kādu programmu, bet es nezinu, kas tur tika mācīts.

 

Vai tu esi gājusi arī kādos kursos?

Jā, tālākā izglītība bija smieklīga – laba, bet smieklīga. Proti, mani divas reizes aizsūtīja mācīties uz Maskavu. Mācības notika vienā ēkā ar Maskavas Augstāko partijas skolu, tie bija vismaz mēnesi ilgi kursi, uz kuriem sūtīja grāmatu redaktorus no izdevniecībām un žurnālistus no reģionālās preses. Bija sagatavotas programmas, labi lektori, praktiski uzdevumi un arī noslēguma darbs. Es to rakstīju krievu valodā par tēmu Krievu valodas ietekme uz latviešu valodu – par visu to, kas man riebās. Mēģināju krieviski rakstīt par to, kā mēs bijām apauguši ar tiem rusicismiem, un man bija brīnišķīgs pasniedzējs, uzvārdā Kļujevs, kurš saprata un iedziļinājās tajā, ko gribēju teikt. Lekcijas bija saturīgas, tās nebija ideoloģiskas, un tur es sapazinos ar cilvēkiem no lielajām Maskavas izdevniecībām, kuri tādus suņus bija apēduši – tik komplicētus izdevumus rediģējuši.

 

Kā tu nonāci laikraksta Pionieris redakcijā?

Es biju nostrādājusi sešus gadus izdevniecībā Avots. Bet tur tomēr bija tik liels ideoloģisko murgu īpatsvars, ka pēc sešiem gadiem aizgāju, jo vienkārši vairs nevarēju izturēt. Atceros, reiz man bija jārediģē grāmata Reālais sociālisms un ideoloģiskā cīņa, kuru kāds bija iztulkojis no bulgāru valodas. Es nevaru pateikt, kast tur bija rakstīts, bet zinu, ka atliku rediģēšanu līdz pēdējam brīdim. Atceros, kā sēdēju pa nakti mājās, Alīses ielas verandā, un mēģināju sakopt to tekstu – man trīs reizes palika nelaba dūša, un es izvēmos pie ceriņu krūma, jo tas patiešām bija kaut kas ļoti pretīgs.

Pēc tam notika tāda kā redakcijas dalīšanās, arī Tīrons nokļuva tajā izdevniecībā, un kopā ar Uldi Krastiņu viņi būtībā izveidoja filozofijas redakciju, kas bija piekabināta nevis tai, kurā es strādāju, bet nezin kāpēc juridiskās literatūras redakcijai. Bet es nokļuvu tādā veidojumā, kas saucās Sociālistiskā dzīvesveida propagandas redakcija, taču nevarēju tur ilgi izturēt. Lai arī tur bija savas jaukās puses – nāca [Ēriks] Hānbergs ar savām grāmatām un aizlieguma laikos nesa konjaciņu termosā. Kaut kādai psiholoģijas brošūru sērijai man izdevās piesaistīt par vāku zīmētājiem Andri Breži un Juri Putrāmu. Sākuma gados redakcija, kur strādāju, atradās vienā mājā ar izdevniecību Liesma, un tur tulkotās daiļliteratūras redakcijā par vadītājas Lejietes asistentu strādāja Klāvs Elsbergs. Kopā ar vēl dažiem draugiem mums tur bija tāda kā sava paralēlā dzīve, bet visumā atmosfēra bija nomācoša un ideoloģijas klātbūtne – spiedīga, un tā es aizgāju.

 

Zandere, kas bija sākusi ar fenomenoloģijas tekstu rediģēšanu, aiziet strādāt uz bērnu avīzi…

Sagadījās tā, ka tajā vasarā vīrs, krītot ar divriteni, smagi salauza gūžu. Man vajadzēja kaut ko darīt – bērni galu galā jābaro. Un tajā mirklī Jānis Baltvilks, kurš pirms tam strādāja Pionierī, gāja prom uz Zīlīti un iedāvināja man savu grāmatu ar pārveidotu citātu „Balodi, palieciet manā vietā!” – Zandere, palieciet…

Tas iekrita astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad laiki palika aizvien vaļīgāki un varēja organizēt visādus materiālus bērniem par vēstures „baltajiem plankumiem”. Baltvilks jau bija daudz ko labu izdarījis, viņam bija mazo tautiņu folkloras lappuses un raksti par leišu literatūras vēsturi, un es šo virzienu turpināju. Arī bērni tajā laikā bija ļoti aktīvi – radās bērnu raidījums Pekšņi, bērni skraidīja apkārt un visus intervēja. Līdz ar to strādāšana Pionierī bija super, tikai tas viss beidzās ar tiesu.

 

Kādā veidā?

Es pamazām biju kļuvusi par redaktora vietnieci un izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt spēli par Latvijas vēsturi. Tādu, kur met kauliņus un iet uz priekšu. Sarunāju ar Egīlu Zirni, ka viņš izdomās spēles saturu. Tur parādījās tādi momenti kā, piemēram, deportācijas, kas līdz šim, protams, vēstures grāmatās nebija minētas. Mēs pieaicinājām mākslinieku Andri Breži. Deportācija bija kanalizācijas lūka – ja tu tur iekrīti, izlaid cik tur gājienus, bet uz spēles malām bija sazīmēti baroka eņģelīši ar taurītēm, plikiem dibeniem un sarkaniem kaklautiņiem. Mūsu galvenais redaktors bija Ādolfs Ščuckis – sirsnīgs cilvēks, kas gribēja būt progresīvs un iet ar jauniešiem uz brīvību, tomēr viņam bija bail, ka mēs par daudz nesākam riskēt. Kad redakcijā notika šī darba pieņemšana, viņš draudzīgi norādīja uz kaklautiem – ka varbūt varētu citā krāsā, piemēram, dzeltenus vai violetus. Bet Breže nostājās pozā kā statuja un teica lēni, ar Džūlijas Lambertes pauzēm: „Es jau… zināšu, kā tur vajag! Es jau… mākslinieks esmu!”

Iedomājies Pioniera galvenā redaktora situāciju? Viens redaktors saorganizējis bīstamu parādību, bet galvenajam par to jāatbild. Naudu izdevumam dod komjaunatne. Redaktoram arī mūsdienās ir sociālā loma – viņš vienmēr pārstāv kaut kādus uzskatus un ir iesaistīts kādā plašākā spēlē, un tas attiecas gan uz grāmatām, gan laikrakstiem. Beigās to mūsu spēli tomēr nodrukāja. Kādā krāsā bija kaklautiņi, es godīgi neatceros, bet tad kādu rītu mājās mani no miega uzpurināja vīramāte un teica: „Tevi televīzijā lamā, par fašisti sauc! Ej, skaties!” Izrādās, notika Interfrontes kongress, un viena skolotāja bija uzlīdusi tribīnē, vicināja avīzi un kliedza: „Redaktora na milo! Fašisti!”¹) Mēs uzrakstījām kaut kādu atbildes rakstu, nolamājāmies pretī, un rezultātā bija tiesas prāva. Tā vilkās trīs dienas, pārpildītā zālē, kurā visi pat apsēsties nevarēja, – aizstāvēt vērtības sanākušas pionieru vadītājas baltās blūzēs ar kaklautiņiem, kāds onkulis ar pižiku pat bija palīdis zem rakstāmgalda. Mums bija jāpieaicina visdažādākie eksperti, lai pierādītu visas šīs spēles un domāšanas leģitimitāti un to, ka interfrontiste mūs ir apvainojusi. Rezultāts bija tāds, ka trešajā dienā tiesa mums pasludināja spriedumu, liekot savstarpēji atvainoties, jo nebija gatava izšķirt, kuram taisnība. Vēl bija par agru.

 

Principā jūs detonējāt to Pionieri.

Jā, ar Māri Runguli divatā. Bet mēs nemaz nebijām tur vienīgie rakstnieki – es taču pieņēmu darbā arī Daini Grīnvaldu un Aivaru Eipuru!

 

Kas ir tas, ko jūs gribējāt iedot bērniem tā vietā? Jūsu atslēgvārds bija „brīvdomība”, „atbrīvošanās”?

Varbūt ne gluži brīvdomība, bet man bija svarīgi atbrīvoties no meliem. Jo es tos biju ļoti izjutusi uz savas ādas: mani iebiedētie vecāki dažādu ģimenes izciesto represiju rezultātā man nebija stāstījuši vispār neko. Es augu kā padomju bērns, kuram nepastāstīja, kas ir bijis pirms kara, kurš nezināja, ka vectēvs un vecomāti bija izsūtīti un ka vectēvs nomira lopu vāģī.

 

Bet tas tika noklusēts drošības nolūkos.

Skaidrs, bet es nezināju neko par to. Nezināju, ka ir lauku mājas, kas viņiem piederēja. Nezināju neko no realitātes – es dzīvoju citā pasaulē. Kaut kas tur spīdēja cauri – mums bija klavieres no vectēva, atradu no viņa mantotu nošu paku, vienu biezu dzejas antoloģiju. Viss pārējais bija gājis bojā – kā izsūtīja, tā nekas nepalika. Un te pēkšņi trīspadsmit vai četrpadsmit gadu vecumā kādā jubilejā radinieki pajautāja, vai meitas vēl atceras dziesmu, ko vectēvs komponējis un uzdāvinājis vecmāmiņai dzimšanas dienā, – viņš bija kordiriģents un komponists. Un viņas sāka dziedāt to dziesmu, bet es zināju gan melodiju, gan vārdus, biju dzirdējusi „dīpīšu” lentēs, bet nezināju, ka to komponējis mans vectētiņš. Tajā brīdī man viss atvērās un apgriezās otrādi. Es briesmīgi sašutu, saniknojos par tādu turēšanu melos un sāku no tā brīža visu ko jautāt. Un no tā brīža man bija burtiski jābūvē cita identitāte. Es uzzināju, ka īstenība ir kaut kas cits. Tāpēc Pionierī man svarīgākais bija iedot bērniem īsto vēsturi, lai viņi varētu būvēt savu īsto identitāti un nepaliktu apmaldījušies viltus identitātē. „Brīvdomība”, protams, nāk cieši kopā ar šo visu.

 

Pēc tiesas tu tomēr aizgāji no Pioniera?

Nē. Kad dibinājās laikraksts Diena, komjaunatne bija jau nosprāgusi un naudas Pionierim vairs nebija. Es uzrunāju Dienas dibinātājus paņemt koncernā arī bērnu avīzi, ko viņi arī izdarīja. Es vēl vienu gadu tur skaitījos, bet tad man piedāvāja vadīt Sestdienu, un es laimīgi atvadījos no bērnu avīzes perioda. Sestdienā un Dienas iekšlapās es biju atbildīga par rakstiem, kas nav ziņas. Tur bija ļoti daudz darba – redaktors ir daudz kaut kā organizētājs un iniciators. Viņš pasūta tekstus, izdomā, kas tur būs, nevis tikai reaģē uz to, ko kāds atnesis. Liela akcija man Dienā bija Tīrona ceļojums uz Gobi. Es biju viņa redaktore un veidoju viņa vēstuļu sēriju. Tā visa rezultātā mēs kopā ar Arvilu Ašerādenu sākām domāt par žurnālu, tas bija Rīgas Laika idejas pirmsākums, kas tad vēl neīstenojās. Dienā es ilgi nespēju palikt, dienas avīzes  temps vienkārši bija pretrunā ar manu izpratni ar to, kā vajag rūpēties ar tekstu. Vispār ar to, kā dzīvot. Patiesībā no mana viedokļa tieši tas bija iemesls, kāpēc mēs kopā ar Uldi Tīronu 1993. gadā dibinājām Rīgas Laiku. Žurnālam ir cits temps, tajā redaktoram ir iespēja strādāt iedziļinoties.

 

Vai redaktora pienākumi Rīgas Laikā atšķīrās?

Es piecpadsmit gadu biju šī žurnāla redaktore, mainoties ar Tīronu, kurš nu kuru brīdi sauksies par galveno redaktoru, – tas nozīmēja domāt uz priekšu, meklēt autorus, tēmas… Mēs plānojām, meklējām, žurnāls visu laiku mainījās.

Jau strādājot izdevniecībā, mums bija iedota definīcija – redaktors ir grāmatas saimnieks. Respektīvi, viņš atbild par visu. Tas ir cilvēks, ap kuru viss savērpjas. Bet ir lietas, kuras es vislabāk sapratu tieši žurnālā un kuras man joprojām ir svarīgas darbā ar autoriem. Ir autori, kuri vienkārši ir jāsūta prom un jāsaka „nē, slikts gabals”, un, ja redzi, ka nebūs, nav jēgas liekuļot. Atteikt nenozīmē personiski apvainot. Ir autori, ar kuriem tu apspried ideju, centies precīzi formulēt gan ieceri, gan iebildumus pret rezultātu, ja tādi ir, vārdu sakot, strādā ar autoru, kura līmenis atbilst tavām prasībām. Un ir arī autori, kuri atnes ko tādu, ko tu nekur citur nevari dabūt. Tēmu, unikalitāti, savu drosmi, trakumu. Piemēram, Kaspars Goba – ceru, ka viņš neapvainosies, ka minu viņu kā šādu piemēru, – ieradās pie mums ar fotoreportāžu no Tallinas izgāztuves, kur bija nodzīvojis divas nedēļas, fotografējis un pēc tam uzrakstījis arī tekstu. Bet tas teksts nebija labi uzrakstīts – un šajā gadījumā esmu bijusi kas vairāk nekā redaktore. Ir gadījumi, kad redaktors kļūst par teksta līdzautoru, pārveido un palīdz formulēt, – jo materiālā ir kaut kas tik vērtīgs, ko mēs nevarētu iegūt ne no viena cita.

Un tā es joprojām uzskatu – arī ar bērnu grāmatām strādājot – ja parādās autors, kam ir laba ideja, ir vērts palīdzēt. Reizēm autoru moka liekvārdība – ir bijis gadījums, kad noīsināju no grāmatas septiņdesmit tūkstošus zīmju – nevis noņēmu sākumu vai beigas, bet izknibināju ārā no visa. Ir iespējams arī tā uztaisīt labu grāmatu. Jautājums tikai – vai ir vērts ar cilvēku, kurš pats neredz sevi no malas tik lielā mērā, strādāt vairākas reizes. Dažos gadījumos, starp citu,  izrādās, ka ir!

 

Vai ir autori, kas mācās no šīs pieredzes?

Interesanti, ka tie, kas ir gatavi uzklausīt un mācīties, parasti nav iesācēji. Tie ir autori, kas varbūt iepriekš nav tik daudz saskārušies tieši ar bērnu grāmatām, bet viņiem ir pieredze un viņi prot ieklausīties. Es domāju, ka to cilvēka reakciju uz redaktora iesaistīšanos nosaka vairāki faktori, viens no tiem – cik nopietni viņš vispār attiecas pret bērnu literatūru. Ir svarīgi saprast, cik tas viss ir nopietni un ka tāpēc vajag piekasīties par katru detaļu, jo bērnam tas viss nofotografējas atmiņā un atstāj ļoti lielu iespaidu. Un vēl – vienkārši ne visi cilvēki ir ļoti vērīgi. Arī paši pret saviem tekstiem – viņiem redaktors ir kā brilles, palielināmais stikls, ar kuru viņi jūtas drošāk.

Taču ir vēl viena otra lieta, ko sapratu, strādājot žurnālā. Rīgas Laikā es daudz pievērsos intervijām – gan kā intervētāja, gan kā redaktore –, un izplatījās leģendas, ka mēs intervijas liekot iekšā nerediģētas – kā atšifrē, tā liek iekšā. Ne jau pirmo reizi to saku – pilnīgas blēņas! Tā pati intervija ar Šleseru, kuru pēc tam skolā lasīja priekšā kā sliktas izteikšanās paraugu un par kuru Tīrons sākumā teica – tur taču pilnīgi nekā nav. Bet es teicu, ka tieši tas šajā intervijā ir interesantais – cik lielā mērā tur nekā nav! Arī šī intervija ir rediģēta un apstrādāta. Neviena saruna pati nenokļūst mehāniski no mutvārdiem uz papīra – lai vārdu uzrakstītu, jau kaut kas ar to ir jādara. Bet rediģējot ir svarīgi saglabāt sarunas situāciju. Respektīvi, mums bija būtiski nevis atstāstīt to, ko esam uzzinājuši, bet saglabāt pašu sarunu, saspēli starp runātājiem. Arī intervētājs parasti izpaužas sarunā – viņš nav tukša vieta. Ir jājūt, kur, cik un kādā veidā atstāt runātāja minstināšanos, leksikas izvēli, kas neatbilst iedomātam standartam, intonāciju – visu, kas viņu padara par to, kas viņš ir. Lai viņš izstāstītu caur valodu arī to, ko varbūt nav taisījies paust. Patiesības nospiedums ir palicis – veidā, kā viņš runā. To es pa piecpadsmit gadiem Rīgas Laikā iemācījos.

 

„(Smejas.)”?

Jā, un intervijas laikā cilvēki bieži vien „(Smejas.)”!

 

Dzer vīnu un „(Smejas.)”.

Manā laikā to vīna interviju vēl tik bieži nebija, toties šņabītis reizēm bija. Visforšākā bija intervija, kurā piedalījās gandrīz viss Rīgas Laika kolektīvs, – ar Cēsu ūdenslīdēju, kurš bija plašā Vidzemes reģionā izvilcis visus slīkoņus no ūdenstilpnēm. Viņš ir arī akmeņkalis, kas veido kapu pieminekļus. Intervija turklāt notika viņa pirtī uz lāvas. (Smejas.)

 

Labi, bet pie kā redaktors strādā dzejā? Es saprotu, prozā ir fakti, sintakses jautājumi…

Arī prozā var strādāt pie visiem elementiem – ritms, raksturi, viss iespējamais. Autori jau tomēr pēc redaktora reakcijas sajūt, kur ir jēga kaut ko mainīt, tas ir ļoti elastīgs un daudzveidīgs process. Mēs kopīgi domājam par jēgu – kas tad tur īsti ir.

 

Ir vai nav?

Nē, tad, kad mēs jau strādājam, ir skaidrs, ka ir. Tikai jautājums, kā tā būtība izpaužas parādībā. Mums ir jārada tas fenomens. Sadarbība ar autoru notiek jautājot – tas nekad nav kategorisks diktāts. Ja runa ir par dzejas krājumu, mēs skatāmies, vai tur nav dzejoļi, kas lec ārā, neiederas – nevis foršā nozīmē izceļas, kontrastē, bet kā svešķermeņi, kas traucē kompozīcijai vai dublē kaut ko. Otrkārt, arī redaktors saspicē ausis, dzirdi, ritma izjūtu. Es parasti gan savus, gan citu tekstus lasu skaļi, jo tad var dzirdēt, kur kaut kas ķeras, metas. Es dzīvoju pārliecībā – ja, lasot skaļi, kaut kas saminstinās, tad tur arī doma ir aizķērusies. Ritms un melodija pasaka ko tādu, ko tu reizēm pat nevari noformulēt. Tu mēģini iejusties rakstošajā cilvēka – kā būtu, ja viņš būtu rakstījis tā.

 

Kā tu teiktu –  kas ir tas, par ko tu šobrīd cīnies vai iestājies bērnu literatūrā?

Bērnu preses izdevumi šobrīd ir kļuvuši margināli, un „brīvdomība” ir pārcēlusies uz grāmatu pasauli, bet cenzūras un pašcenzūras izpausmes ir spilgtas arī grāmatās. Gan kā autore, gan kā izdevēja un redaktore esmu pamatīgi izjutusi neticami aizvēsturiskas „tikumības aizstāvju” kampaņas, kas vēršas gan pret literatūru, gan pret skolotājiem, kuri literatūru uztver un māca kā mākslu, nevis pareizas dzīves priekšrakstu krājumu. Turklāt uzbrukums tiek vērsts ne tikai pret jaunāko literatūru, bet arī pret latviešu klasiku – Jāni Poruku, Raini, Kārli Skalbi, [Aleksandru] Čaku, pret tās introvertajiem varoņiem, visādiem cietējiem, „bālajiem zēniem”, nepraktiskajiem „trešajiem dēliem” un tolstojisko atsacīšanos no vardarbīgas pretošanās. Daudzuprāt, valstī, kura alkst panākumu, bērniem ir jāmāca veiksmes un labklājības alkas, universālais „American dream” stereotips, un literatūra jāfiltrē pēc šādiem kritērijiem.

Bet tur neko nevar darīt, vienmēr par kaut ko ir jācīnās. Tas ir cikliski. Tehnoloģijas mainās, paradumi atkāpjas vai iznāk priekšpusē, bet es dzīvoju pārliecībā, ka cilvēks kā tāds nemainās. Gadsimti iet, bet cilvēka būtība saglabājas. Tāpēc mani nepārsteidz, ka atkal ir jācīnās. Tie vienlaikus ir gan sabiedriski, gan literatūras procesi – reizēm nevar saprast, vai tā cīņa notiek literatūrā vai kaut kur ārpusē, un literatūra vienkārši ir iesaistīta. Izteikti brīvdomīgiem laikiem vienmēr seko kaut kādi reakcijas periodi. Deviņdesmitajos mums bija jācīnās, lai drīkstētu vēsturi izgaismot arī bērniem, tagad – lai tā netiktu pārvērsta par nacionālu spilvenu, kurā iebāzt bērna galvu un piebāzt ausis ar skaistiem stāstiem un leģendām par valsti, tās varoņiem, tikumību, padarot viņu par – kā lai pasaka… Par trulu latvieti.

 

Tu strādā arī pie atjaunotās bērnu literatūras gadagrāmatas Garā pupa uzturēšanas. Kā īsti notiek šis process?

Kā es to daru? Es personiski aizrakstu katram! Es zinu visus, kuri raksta un ar kuriem ir jēga sazināties. Visu laiku nemitīgi kontaktējos ar visiem dzejniekiem, kas raksta vai varētu rakstīt bērniem.

Garā pupa neiznāca 16 gadu. Tā iznāca padomju laikā, kad to veidoja Uldis Auseklis, un vēl kādu laiku pēc tam viņa apgādā Garā pupa. Un tagad kopš 2014. gada atkal. Pirmkārt, es Garo pupu pārveidoju – agrāk tur bija oriģināldzeja, atdzejojumi, klasiķu dzejas kopas un šad tad folklora. Tagad tur ir stingrāka struktūra un vairāk nodaļu: galvenā nodaļa Jaunums, kurā ir dažādu autoru iesniegtie jaunie darbi, Mantojums, kurā gudri cilvēki izvēlas tautasdziesmas – sākot ar Rozi Stiebru, Māru Ķimeli un beidzot ar Uģi Rotbergu, kurš pēta izmirušos Latvijas taurus un to klātbūtni tautasdziesmās. Tad mums ir plaša nodaļa Atgādinājums, veltīta lielajiem jubilāriem, kā arī Kliņģerlietiņš – apsveikumi tiem, kas joprojām ir dzīvi un radoši. Tur ir arī vārdnīciņas nesaprotamajiem, vecajiem vārdiem, ieteikumi, kā integrēt padomju laiku dzeju vēstures izpratnē, pat testi. Atdzejojumu nodaļa saucas Ceļojums, nodaļā Spēle ir maza ludziņa dzejā. Radikāls jaunums ir nodaļa Sākums – bērnu darbi. Šovasar bija jāizlasa ap 800 sūtījumu. Tas viss ir mēnešiem ilgs darbs.

 

Vai tu spēj raksturot kaut kādu kategoriju filtru, kas tevī ir un ko tu izmanto, veicot atlasi? Piemēram, kā tika atlasīti 100 dzejoļi bilžu grāmatu sērijai Bikibuks?

Par Bikibuku bija skaidrs, ka tā būs bilžu grāmata, tātad dzejolim bija jābūt tādam, kas varētu strādāt bilžu grāmatas formā. Tas nevar būt pārlieku garš, tam jābūt orientētam uz diezgan mazu bērnu. Es devos uz bibliotēku un atlasīju kaudzēm dzejoļu, bet Rūta Briede tikmēr sapulcēja māksliniekus, kuriem tas varētu interesēt. Pirmais pasākums bija tāds, ka šeit, izdevniecībā, ap galdu sēdēja kādi trīsdesmit mākslinieki un es četras stundas viņiem lasīju priekšā bērnu dzeju. Un viņi katrs atķeksēja blociņā dzejoļus, kuri iekrīt sirdī un kurus varētu pieteikties ilustrēt. Mēs gribējām, lai Bikibuks ir arī kā dzejas antoloģija no pirmsākumiem līdz mūsdienām, lai visi autori, kam ir nozīme latviešu bērnu literatūrā, kaut ar vienu dzejoli tur parādītos. To bija grūti īstenot, jo tas bija jāsamēro ar mākslinieku subjektīvo izvēli.

Protams, tur ir visai dažādi dzejoļi, jo mēs taču mazus bērnus neuzskatām par muļķiem. Zini, kurš ir mans mīļākais Bikibuks? Rūdolfa Blaumaņa Asarās mākslinieka Artura Bērziņa interpretācijā. Varētu likties, ka tas nav īsti mazu bērnu dzejolis, bet esmu izmēģinājusi, kā tas ir, kad skolās vai bibliotēkās bērniem šo grāmatiņu komentēju. Pirmkārt, pašu pamatsituāciju, kad bērns tiek šķirts no mātes vai māte no bērna, – cik tas ir šausmīgi un kā darbojas ilgas – saprot katrs bērns jebkurā vecumā. Tā ir viena no lietām, par kuru ir pilna sirds, – liekas, mamma iziet pa durvīm un nekad nenāks atpakaļ. Un man liekas pareizi, ka mākslinieks par varoņiem izvēlējies lāčus, nevis cilvēkus. Ar cilvēkiem skumjas un atgriešanās grūtumu būtu grūtāk parādīt, bet lācis rāpjas pār ledus kalniem, šķērso jūru. Galvenais, ka šī grāmata dod iespēju vecākiem parunāt ar bērniem arī par Latvijas vēsturi. Blaumanis šo dzejoli rakstīja pēc 1905. gada, un tas, kurš aiziet tur tālajās ziemeļu zemēs, ir tas nemierīgais latviešu trešais dēls, kurš ir savārījis ziepes. Viņš ir šķirts no mātes, tomēr atgriežas. Un beigās Blaumanis piemin skuju vainadziņu, un – es to bērniem arī saku – man ir aizdomas, ka tas ir kapu vainadziņš. Tik daudz iespēju emocijām un prātam dod viens dzejolis, viena maza grāmatiņa.

 

Tu reiz kādā intervijā esi teikusi „dzeja kā vēstures izprašanas līdzeklis”.

Tas bija domāts ļoti konkrēti, saistībā ar Valda Luksa dzejoļiem Garajā pupā, kur bija redzamas viņa laikam raksturīgās padomju reālijas. Es tās komentēju, skaidroju, ierosināju, ka padomju laika dzeju var pētīt kopā ar bērniem, lai runātu par to vēstures posmu. Bet, ja runājam par dzeju kā tādu, es neteiktu, ka tas ir vēstures izprašanas līdzeklis. Tāpat tur neko nevar izprast. To es saku kā dzejniece, kuras tekstos parādās arvien vairāk vēstures atspīdumu. Es bieži vien vairāk dzīvoju tādos kā vairāku realitāšu krustceļos,  kur bijušais krustojas ar to, kas ir te apkārt. Nākotne gan man ir tik vienaldzīga, cik vien var būt, man riebjas viss, kas saistās ar mūžību un kosmosu. Pieraksti: „Nesmejas!” Es visu laiku domāju tēlos, kas atrodas tepat kaut kur aiz mums. Rakstot dzejoli, tā jau nav nekāda reālā vēsture, bet tas, ko tu domā vai sajūti par to, kas ir bijis. Un tam, visticamāk, nav nekā kopīga ar to, kas īstenībā ir noticis, bet tā ir tāda sava veida dzīvošana vēsturē. Nu, vismaz priekš manis.

 

Foto: Ieva Andersone

1. Redaktoru ziepēs! Fašisti! (Krievu val.  (atpakaļ uz rakstu)