— Dievišķā sabotāža

Par Italo Kalvīno romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere; Jāņa Rozes apgāds, 2019)

Lasītājs, kurš raksturā līdzinātos Ja reiz ziemas naktī ceļinieks galvenajam varonim un būtu lasījis Neredzamās pilsētas (kas Daces Meieres tulkojumā izdots 2017. gadā), bet neko citu no Italo Kalvīno darbiem, sarunā ar citu lasītāju varētu bravūrīgi iesaukties: „Zinu, zinu es šito Kalvīno!” Protams, izrādītos, ka šī cita lasītāja ir pieveikusi visu, ko Kalvīno sarakstījis, turklāt oriģinālvalodā, un tādu sasniegumu kā pašsaprotamu sagaida arī no citiem, un tad nu lasītājam nāktos saspringti laipot cauri sarunai, lai tik nekristu kaunā. Ja lasītāja ko vairāk teiktu par Ja reiz ziemas naktī ceļinieks (kas tāpat Daces Meieres tulkojumā izdots pērngada nogalē), lasītājs varbūt uz brīdi beigtu sevi šaustīt par neapdomību, jo kaut kas izklausītos mierinoši pazīstami: fragmentāra, bet rūpīgi veidota struktūra, izmantots ietvarstāsts… Abas grāmatas Kalvīno galveno darbu virknē taču atrodas viena otrai līdzās un pieder pie viena un tā paša literārās pieejas posma (itāliski izdotas attiecīgi 1972. un 1979. gadā). Tomēr lasītājs, kas zina tikai Neredzamās pilsētas, ir jābrīdina (vai jāiedrošina): Ja reiz ziemas naktī ceļinieks ir darbs ar pavisam citādu – izteikti metaliterāru – ievirzi, ar konkrētu tematiku, un tā centrā ir teksts, lasīšana, rakstīšana.

Vārds „eksperimentāls” mūsdienās varbūt ir pārāk bieži lietots un nolietots nevietā, bet vismaz struktūras ziņā un Ja reiz ziemas naktī ceļinieks tapšanas laikmeta un vides kontekstā šāds apzīmējums vēl šķiet atzīstams par derīgu, it īpaši, ja šo grāmatu saucam par romānu. Proti, Ja reiz ziemas naktī ceļinieks ir veidots, vienā ietvarstāstā iestarpinot desmit dažādu fiktīvu romānu sākumus, turklāt ietvarstāsts rit otrajā personā: izlikdamies, ka runa ir par vienu un to pašu uzrunas objektu, tas vienlaikus uzrunā Lasītāju, kurš ir romāna galvenais varonis un sāk lasīt Italo Kalvīno jauno romānu Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, un lasītāju, kurš lasa romānu, kurā galvenais varonis sāk lasīt Kalvīno jauno romānu. (Rekursivitāte nudien ir būtiska šī teksta īpatnība, arī citādās izpausmēs.) Sižets, jāpiezīmē, nav diez cik sarežģīts: Lasītāja mēģinājums lasīt Ja reiz ziemas naktī ceļinieks apraujas, jo it kā tipogrāfiskas kļūmes dēļ grāmata nav nodrukāta pilnīgi, un tā – literāru mistifikāciju un sazvērestību pavadā – viņš mēģina dzīt pēdas citai pēc citas jaunai grāmatai, kuras viņam ļauts tikai iesākt, kā arī dzenas pēc grāmatnīcā sastaptas Lasītājas. Uz ietvarstāstu, nedomājot neko sliktu, vispār var attiecināt raksturojumu, kāds romānā dots fiktīva rakstnieka darbiem: tas „piedāvā šermuļus, noziegumus un mīlas apskāvienus” (133. lpp.), un lielā mērā to pašu var teikt arī par desmit fiktīvajiem romānu sākumiem, kas ir smalki veidoti dažādu žanru/stilu romānu atdarinājumi, tiesa, visi ar neslēptām Kalvīno rakstībai tipiskām iezīmēm.

Tikpat smalki veidots ir stāstījums otrajā personā, kas literatūrā joprojām sastopams samērā reti. Te tas ir veikli izpildīts eksperiments, kas visspēcīgāk iedarbojas romāna sākumdaļā, kad arī ārpus ietvarstāsta stāstījums nav stingri fiksēts pirmajā personā. Svarīgi, kā stāstījums tad funkcionē: tas nav nedz mēģinājums pārņemt savā varā lasītāju un pilnīgi paslēpt faktu, ka stāsta tomēr kāds cits, nedz arī vāji maskēts trešās personas stāstījums, kur otrā persona būtu tikai dekoratīvs stila elements. Drīzāk, kā jau no Kalvīno gaidāms, jārunā par identitātes nenoteiktību un svārstībām, kā arī par fokusējuma dinamiku – kur un kas runā? Robeža starp tekstu, rakstītāju un lasītāju irst, īpaši tad, kad teksts atsaucas pats uz sevi: „Šķiet, ka stacijas gaismām un teikumiem, kurus lasi, ir dots uzdevums izplūdināt, nevis skaidrāk parādīt lietas, kas brīžiem iznirst no tumsas un miglas aizsega” (16. lpp.). Šī stāstījuma specifika rada savdabīgu (un es teiktu – īpašas ievērības cienīgu) efektu: nav sajūtas, ka stāstījums rit vienkārši „tekstā” vai vienkārši „lasītājā”, drīzāk – lasīšanas akts pārceļ trešā pasaulē, tādā, kur teksts vēl tikai veidojas un tam līdzi veidojas arī uzrunātais lasītājs. Tā, protams, ir ilūzija, taču lieliski rosināta.

Par otrās personas lietojumu – kā jau metaliteratūrai pienākas – tieši spriests arī pašā grāmatā, tāpat kā, piemēram, par dažādiem lasīšanas veidiem (to pretstatījums gan var būt nedaudz shematisks), par autora tēlu un tā konstruēšanu, par ideālo lasītāju utt. Ja reiz ziemas naktī ceļinieks pavisam tieši ir literatūra par literatūru. Paša Kalvīno mērķis esot bijis koncentrētā formā ar desmit sākumiem, kuri no kopīga kodola attīstās ļoti dažādos virzienos, pateikt, kas būtībā ir romāns.¹ Tas, bez šaubām, ir ambiciozs uzdevums, varam pat teikt – neizpildāms. No lasījuma viedokļa – ar lasījumu  domājot arī interpretāciju iekrāsoto lasīšanas akta rezultātu, kas parasti un neizbēgami ir fragmentārs pat tad, ja teksts tāds nav, – auglīgāk šķiet sekot citiem pavedieniem. Varētu izcelt, piemēram, starp lasīšanas baudas un seksuālās baudas impulsiem skaidri vilktās paralēles – šim sastatījumam noteikti ir svarīga loma, kas paver ceļu dažādiem plašiem skaidrojumiem (cita starpā visai ironiskam skatījumam uz seksualitāti). Tomēr man gribētos lielāku uzmanību pievērst tulkotāja Ermesa Maranas tēlam.

Marana pilda trikstera funkciju: viņš ir visu sarežģījumu, mistifikāciju un sazvērestību pirmavots, tas, kas netieši izjauc Lasītāja un Lasītājas mēģinājumus lasīt, viltodams romānus, iejaukdamies autoru darbā utt. Tas gluži labi saskan ar faktu, ka Maranu var uztvert kā dievišķu figūru, jo Ermess = Hermejs, kura romiešu ekvivalents ir Merkurijs (Marana kādā brīdī arī uzdevies par aģentūras Merkurijs un mūzas pārstāvi), un abi dievi ir triksteri. (Turklāt iespējamais motīvs – greizsirdība – arī labi sader ar dievu dabu.) Savukārt Hermejs/Merkurijs ir paša Kalvīno īpaši cienīts dievs, kurš „iedibina sakarus starp dieviem un starp dieviem un cilvēkiem, starp universāliem likumiem un atsevišķiem likteņiem”.²

Maranas mērķis ir sakaut „autora funkcijas, ideju, ka aiz katras grāmatas stāv kāds, kurš tai rēgu un sadomājumu pasaulei garantē patiesīgumu” (174.–175. lpp.), padarot literatūru par atdarinājumu, apokrifu un viltojumu pasauli, un pierādīt, ka nav tādas balss, kas skanētu „no kādas vietas viņpus grāmatai, viņpus autoram, viņpus rakstīšanas normām”, un ka „pasaule pastāv tikai kā sadomājums, izlikšanās, pārpratums, meli” (262. lpp.). Teksts neliedz pieņemt, ka šādi Hermejs/Merkurijs tiecas iedibināt dievišķu kārtību; galu galā runa ir par mirstīgo sacerējumiem un par mirstīgo veidoto pasauli – kāds gan tiem var būt sakars ar patiesību? (Un dievu kārtība, kā zināms, ne vienmēr ir labvēlīga cilvēkam.) Ja vēl ņemam vērā, ka Hermeju/Merkuriju ēģiptiešu Tota veidolā mēdz uzskatīt par rakstības ieviesēju, pa šo interpretācijas taku varam doties vēl tālāk un pieņemt, piemēram, ka jaunā dievišķā kārtība tiek ieviesta tāpēc, ka ar rakstību cilvēku dzimumam neko jēdzīgu tā arī nav izdevies pateikt. Vai arī – un tā būtu lēkāšana starp pretpoliem tieši Kalvīno garā – ir izdevies pateikt par daudz.

Lai kā, teksta atvērtība dod iespēju katram gana brīvi izvēlēties savus ceļus. Pilnīgi droši ir tas, ka Hermejs/Merkurijs iemieso divus Kalvīno būtiskus literārus principus – straujumu un vieglumu. Tie abi skaidri izpaužas visā romāna gaitā, piemēram, sižeta plūdumā, tēlu attiecībās un raksturojumā, pārdomu ritējumā, tonalitātē, un tieši šīs īpatnības neļauj tekstam kļūt smagnējam tad, kad tas ir intelektuāli apcerīgs.

Kaut gan Kalvīno romānu tulkojumu trajektoriju līdz šim iezīmē tikai divi punkti, Neredzamās pilsētas un Ja reiz ziemas naktī ceļinieks, ir liels kārdinājums to cerīgi ekstrapolēt uz loģiski izrietošo trešo: Kalvīno pēdējo romānu Palomars (1983), ko es uzdrīkstētos saukt par pārāko no trim. Bet, ja arī cerības izrādīsies veltīgas, tāpat jau ir pamats priekam: tādi tulkojumi kā Ja reiz ziemas naktī ceļinieks rada sajūtu, ka organisms, ko veido latviešu valodā pateiktais, ar tiem nevis vienkārši aug, bet gan beidzot iegūst kaut ko pašsaprotami nepieciešamu, kas tam ilgi bijis liegts.

1. Tā Kalvīno raksta neilgi pirms nāves sagatavotā lekcijā, ko viņš tā arī nepaguva nolasīt. Sk. Six Memos for the Next Millennium. Cambridge: Harvard University Press, 1988. 120. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 52. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)