— Spogulīt!

 

Veltīts A. T.

 

Ikreiz, kad viņa uzmet man skatu, jūtu, ka esmu tapis dažus mirkļus jaunāks. Viņai nevajadzētu tik bieži gozēties manā priekšā – matus bužināt, pūtīti spiest, dvašu pūst un tajā ar pirkstgalu badīt. Jo katra viņas minūte, kas pie manis pavadīta, pie manis arī paliek.

Reizēm viņa mēdz man dziedāt. Stāv un vītero, dažkārt vienās apenēs un baltās biezās zeķēs. Citreiz nedzied, bet bubina, šņukst, blenž mellā mutes dobumā, zoba caurumā. Sarkanas lūpas, bāla seja tām apkārt, kas pamazām izplūst sārtā mirgā, – neesmu vairs tik asredzīgs. Tagad jau vairākkārt tapis pārrāmēts, bet agrāk… O, ko tik viņa nedabūtu redzēt agrāk, vēl pirms es biju iesprādzis un sašķīdis. Salīmēts un ierāmēts.

Tās dienas vakarā, bija ap septiņiem, Elīnas mamma, nē taču, viņas vecmamma iemeta manī savu pirmo skatu un teica:

– Oho, tu man patīc! Paliksi pie mums, draugs.

Kad no manis noplēsa biezo papīru un es pirmo reizi ieraudzīju saimnieces seju, uzreiz bija skaidrs, ka būsim kopā uz mūžiem. Iezīdu viņas tumsnējās acis, melnos matus, ievilku viņu un turēju ciet kādu minūti vai divas. Jaunībā es to varēju. Un viņa ļāvās, jo labākas kompānijas par mani šai nebija.

– Mirdziņš būs iemīlējies! – mūs pārtrauca viņas māsa, tā resnā neglītene Lūcija. Nekad, ne reizi viņa ar mani netika aprunājusies, piemiegusi ar aci vai noskūpstījusi kā Mirdza. Tikai slepus paglūnēja, saglauda plānos mateļus ap biezajām ausīm un čampāja tālāk. Mūždien šļūca starp mani un Mirdzu, itin kā būtu greizsirdīga uz mūsu draudzību. Nebija gana ar savu Rūdi, nē, šai vajadzēja maitāt Mirdzas prieku ar mani.

Tas vakars… Milzīgais dzīvoklis iegrimis pats savā tukšumā. Iečīkstas parkets, kāds viegli uzsit klavieres taustiņam, pabungā pa sienu. Iešvirkstas sērkociņš. Un tad viņa stāv manā priekšā, lielām, spulgojošām acīm, vienā kreklā. Plīvuro sīka liesma virs sveces, zem tās plāna apakštase – to viņa tur kreisajā rokā, labajā ir maza bildīte.

– Esi nolādēta! – viņa saka īpaši zemu noskaņotā balsī, paceļ foto un pieliek ugunij. Vispirms tā uzliesmo maigi zila, tad mazliet iedzeltena, un viņa nomet degošo gabaliņu zemē.

– Tevis vairs nav, vairs nav. Un nekad nebūs, – viņa skatās man acīs, nemirkšķina. Es esmu sajūsmā! Jo tā novembra vakarā it viss, patiešām viss – krēslainā istaba, Mirdzas acis, svece un zilā liesma ap Lūcijas ģīmi momentuzņēmumā – viss ir nevainojams. Tā mums vairs nav bijis nekad.

Vēlāk, naktī, atskrēja Lūcijas līgavainis Rūdolfs. Pagalam sasvīdis, mētelī un zābakos iedrasēja blakus istabā kā savā kazarmā un sāka kaut ko dobji bubināt. Mirdza stāvēja pie augsto durvju baltās stenderes un sekoja viņam ar skatu. Viņas pirksti, plaukstas vietām bija melnas, jo viņa kaut ko bija darījusi ar pelniem. Lūcija varot neizdzīvot, Rūdolfs murkšķēja, kāda nelaime, ko šie tagad darīšot. Tad apstājās pie Mirdzas, apskāva viņu un saudzīgi glāstīja tās mazās maitas matus. Bet šī tikai skatījās man acīs. Cik truls cilvēks, es tobrīd nodomāju, un tieši tāds šis Rūdolfs vēlāk arī izrādījās.

Turpmākajās dienās viņš nāca pie mums katru vakaru. Abi tupēja viesistabā, šis izstrēba kādas trīs četras tases, pateica vienu vai otru muļķību un gāja prom. Mirdza dūra skatienu viņam mugurā.

– Vēl taču nav pagājusi pat nedēļa! – šis dvesa, kad Mirdza pēkšņi iespieda milzi sienā, tepat man blakus.

– Un tad? Vai gaidīsim līdz viņa sapūs?

– Ko? – Rūdis bolīja acis un no ierastās suņa ņurdēšanas pārgāja uz vērša maurošanu. – Tā taču tava māsa! – un tā tālāk. Durvis aizcirtās tā, ka manā pakausī sāpīgi nodrebēja collīgā nagla.

Tovakar Mirdziņš vairs manī neskatījās. Grieza muguru, garāmejot rādīja savu pakausi vien. Naktī dzirdēju, kā viņa šņukstēja, atelpas brīžos ievaidējās, pret rītu jau gari un skaļi gaudoja.

Tad viņa uz vairākām nedēļām izgaisa. No rītiem pie manis dažkārt ienāca apkopēja gaiši zilā ķitelī, izlikās slaukām putekļus, bet es skaidri redzēju, ka nevienai pagultei, nevienai skapja augšai viņa nepieskaras. Uz mani gan blenza ilgi un berzēja ģīmi tik sparīgi, ka iekaisa acis. Un vēl es redzēju, kā viņa rakņājas Mirdziņas tēva skapī, – osta rūtainu šalli, uzvelk dūrē zeķi un skatās uz to pret gaismu, uzstīvē savā stampīgajā pēdā laka kurpi un skaļi klamzā pa istabu. Pēc soļu skaņas atgādināja Lūciju. Reiz viņa manā priekšā lēni ēda vārītu olu un vēroja, kā dzeltas un baltas drupatas krīt uz zilā virsvalka. Aizejot viņa rūpīgi ielocīja kabatā dažas balta papīra loksnes, iespējams, pakampa arī naudu, bet to gan es netiku redzējis.

Mēnesi pēc resnās Lūcijas bērēm pie mums beidzot atkal atgriezās dzīvība. Mirdzas draudzenes cita pēc citas tovakar skatījās man acīs, stiepa pretī koši sarkanas lūpas, pacēla tumšas uzacis, viena pat tā viegli un koķeti ar pirksta galiņu iesita man pa pieri.

Mirdza bija atgriezusies. Un kāda! Neredzēti apburoša. Sasuka un kleita, kurpes un plānā sudraba ķēdīte, kurā šūpojās ovāls medaljons, – viss bija gluži jauns un nevainojami saskaņots. Pat garais muļļa viņu beidzot pamanīja ar citām acīm un vakara gaitā stuporiski blenza Mirdziņas mugurā kā dzelmē zūdošā vērdiņā.

Atceros to tik skaidri, tas notiek atkal, tagad. Mēs abi salecamies – muļķa Rūdolfs un es –, kad blakus istabā viens iedziedas nejēdzīgi spiedzīgā, augstā balsī. Skaņa tuvojas, līdz ar acs kaktiņu sazīmēju sīku vīreli, kurš miniatūrā rociņā ir pacēlis kristāla glāzi un, apaļo zodiņu atgāzis, satricina mūsmājās ilgi sastāvējušos klusumu. Viņš ir pārņemts pats ar sevi, dziesmas laikā te viebjas, te smaida, paceļ uzacis, mazliet pietupstas, itin kā gatavotos lēcienam, taču paliek uz vietas un turpina no mazās rīklītes bērt laukā neticami skaļus treļļus. Viesi mazliet atkāpjas, skaistās dāmas apjukušas smaida, vīrieši cenšas palikt nesatricināmi. Mirdziņa staro. Paņem mazo brēkuli pie rokas, raugās viņa apaļajā sejā, padzeras no viņa glāzes. Skan aplausi. Mirdzai ir jāpieliecas, lai apskautu dziedātāju, kura īkstītī, Ansītī, mazpirkstiņā mirdz briljantiņš, viņš jūtas glaimots.

– Ko jūs, – viņš vairākas reizes atkārto, taču ir skaidri redzams, ka šajos „Oh” un „Ah” būtu gatavs klausīties līdz rītam.

Durvis skanīgi noklaudz, garais Rūdis ir prom. Neviens to nepamana, neviens, izņemot Mirdzu. Viņa ienāk tumšajā priekšnamā, pastāv kādu mirkli, tad piemiedz man ar aci un, baltos zobus atiezusi, iet atpakaļ pie ballētājiem.

Es no savas krēslas atkal labi redzu viņus visus pie apaļā galda. Man tieši pretī sēž Mirdza, blakus mazais dziedātājs, kurš cenšas sagrābstīt viņas roku, tad gara auguma vecāka dāma zaļā kleitā ar melnu apmetni, bet ar muguru pret mani – divas kustīgas māsas ar pavadoņiem, kuri nemitīgi smēķē.

– Sakiet, šeit ienākot, jūs taču istabā kā pirmo ielaidāt kaķi? – vecā dāma vēršas pie Mirdzas.

– Kaķi?

– Kā tad, jo citādi kādam no ienācējiem būs jāmirst. Jums tak šī mājvieta gluži jauna, būtu pienācies zināt.

– Bet Lūcija bija slima, vēl pirms mēs…

– Un mājas gars? – dāma apmetnī neliekas mierā. – Vai esat tam nolikuši maizi un ūdeni bēniņos?

– Nē, mēs neticam mājas garam.

– Ak tā, – viņa neapmierināti novelk un aizsmēķē.

– Varbūt pamanījāt arī putnu? – sarunas pavedienu pārtver viena no māsām. – Ticējums saka, ka tad, ja mājā ielido putns, tur drīz nāve gaidāma.

– Kā tad, putnu! – māsas kavalieris uzsit pa galdu. – Par putniem, kuru šeit nav un nebūs! – Viņš paceļ glāzi, pārējie arī.

– Bet manā ģimenē bija viena traka… labi, viena sieviņa, kura apgalvoja, ka nāve ir gaidāma tad, ja cilvēks gan dzird, ka viņu kāds sauc, bet saucēju neredz, – saka otrs kavalieris.

– Vai zināt stāstu par gleznotāju Josihidi? – mazākā no abām māsām jautā pieklusinātā balsī, mazliet paliekusies uz pretimsēdētāju pusi. – Japānā, pirms gadiem simts, esot dzīvojis vecs meistars, kura gleznotās modeles visas kā viena mirušas dažus gadus pēc bilžu pabeigšanas.

– Jā, un vēl ir ziepes, – mīkstā balstiņā šļupst tuklais dziedonis. – Ja tās izslīd no rokām, it īpaši vairākkārt, tad gaidāma liela nelaime. Stāsta, ka Skotijā reiz dzīvojusi kāda Keita Ešlendere, kura gājusi uz dīķi mazgāt veļu, bet ziepes divas reizes pēc kārtas izšļukušas…

– Ir jau gana! – Mirdza pieceļas, viņa ir bāla un pēkšņi izskatās gandrīz vai slima. – Viņa bija… viņa ilgi slimoja, un ārsti… papiņš maksāja labākajiem Rīgas ārstiem, taču neviens nesaprata, ka… – Mirdza iztukšo glāzi un pastiepj to resnītim. – Viņai nevarēja palīdzēt neviens. Neviens, – Mirdza atkal ir mierīga un turpina savā zemajā savaldīgā cilvēka balsī: – Bet viņa aizgāja laimīga, to gan es zinu.

Ak vai, bet vakars ir pagalam. To var redzēt ar neapbruņotu aci, to apjēdz pat patmīlīgais dziedātājs. Arī vīns vairs nelīdz, drīz viesi atvadās, garā sieviete uz mirkli ieskatās manī un samiedz acis, itin kā būtu ieraudzījusi nevis savu atspulgu, bet nelaimīgo Keitu Ešlenderi ar ziepju gabalu rokās.

Живите в доме – и не рухнет дом.

Я вызову любое из столетий,

Войду в него и дом построю в нем.

Вот почему со мною ваши дети

И жены ваши за одним столом.¹

Veros uz tukšo galdu un skaitu viņai pašu piemērotāko, ko nu šādā brīdi spēju atminēties. Nē, ne jau tai garajai apmetnī, – Mirdzai. Manai Mirdzai, kura stāv gaitenī, mazliet apstulbusi no negaidītās pārmaiņas – nupat vēl visi šie ļaudis bija tepat, blakus, to balsis, skatieni, rokas viena otru vilināja un atgrūda. Tas bija tik tikko.

Mirdza skatās manī dziļi un klusi, es labsajūtā izplešos. Apvelku visu sienu, ieskauju griestus un grīdu, apņemu arī viņu, ierauju sevī visu šo dzīvokli un namu ar visu tā garu.

– Ja vien es varētu atgriezties tajā vakarā, – viņa murmina. – Un ieiet pie tevis slimnīcā. Izstāstīt, ka… – Mirdza aizmiedz acis. – Ka es biju tā, kas…

– Izstāstīt? Ko tu būtu stāstījusi? – Mirdza pēkšņi runā pavisam svešādi. Viņa raugās manī spulgām acīm, nikni, gandrīz vai ļauni. – To, ka biji tik liela muļķe, ka noticēji tām runām par pieburšanu? Ka zīmēji uz viņas bildes krustus un dūri adatas? Ka gribēji pierādīt, ka vari to viņas lamzaku atņemt? Viņa taču bija slima jau labu laiku pirms tam! – šī īsi iesmejas un nodur galvu.

– Vai to tiešām nevar… pavērst atpakaļ, izārdīt kā adīkli un iesākt vēlreiz? – īstā Mirdza šņukst, tur rokās iedomātas adāmadatas, uzmet valdziņu, ada.

– Nē, nevar! – nocērt tā otra. Skatās man acīs. – Bet tu, draudziņ, gan varētu, ko? Pastāstīt, kas un kā šeit ir noticis – vēl ilgi pirms manis. Kāpēc mēs ar Lūciju bijām kā vilks ar jēru.

– Nevarētu, es taču šeit ienācu tikai pēc…

– Klusu! – viņa uzkliedz un triec sejā alvas svečtura resno kātu. Kādu mirkli es vēl redzu daļu no Mirdzas – viņas galva ir pārgriezta šķērsām pāri pierei, nošņāpts ir arī viss, kas zemāk par krūtīm. Viņa ar abām rokām spiež ciet muti, tad es vairs neredzu neko, tikai tumši brūnā parketa dēlīšus skujiņas rakstā.

Es atmodos jau salīmēts un ierāmēts. Ar mazāku laukumu skatienam, šie bija sašaurinājuši manu redzesloku. Pirmais vārds, ko saklausīju, bija „kaija”.

– Kaija! – no virtuves puses sauca Rūdolfs. – Es tev ienesīšu gultā, labi? – Un ar apaļa muļķa smaidu ģīmī viņš aizšalca pie savas kaijas. Sudraba kafijas paplāte viņa garajās rokās uzmirdzināja sīku stūrīti no manis paša. Masīvs, melns rāmja ovāls – tas viss, ko saskatīju. Vakarā es redzēju viņu, savu Mirdzu. Viņa gāja garām, pat nepasveicinādama, un viņas sejā bija sastindzis smīns. Nebija spējusi atgriezties, adīklis bija palicis neizārdīts.

+++

Ikreiz, kad Mirdziņas mazā Elīna uzmet man skatu, jūtu, ka atkal esmu tapis dažas dienas jaunāks. Tas nudien notiek. Nu beidzot, pēc visiem šiem nevērīgas acu iemešanas mirkļiem un ellīgi dziļajām gadu desmitu kupenām, es atkal to pamanu, jūtu. Manas lausku līmējuma vietas labsajūtā knikst, kad Elīna ieskatās manī pa īstam! Līdzīgi kā Mirdza toreiz. Ne tikai kā ovālā sienas pleķī, bet arī kā gabalā no sevis, kas dīvainā kārtā ir cieši saplūdis ar vēl kaut ko. Ar mani.

Saule pēkšņi ienirst aiz mākoņiem, viss gaitenis pārtop par vienu vienīgu ēnu. Tumšs kā mellas mutes dobumā.

– Vai! – viņa ieņaudas un pašauj šauru rociņu priekšā sarkanajai mutei.

Vecmāmiņa Mirdza māj savai Elīnītei ar pelnu pelēku roku, kurā gail zila uguns. Man taču nav grūti, jo visa šī acu mešana nevarētu būt palikusi bez pēdām, – viņi taču nevar būt izgaisuši pavisam, vai ne? Nebīsties, muļķa skuķi! Tā taču tikai pateicība par pamanīšanu.

Čukstu viņai rindas, ko, acīs skatoties, man reiz sacīja jau apsūbējusī Mirdza, un šī – tagadējā kaija – klusītiņām, tādā pusdzīvas lielpilsētas peles balsī, velk man līdzi, tas notiek tieši tagad:

Предчувствиям не верю, и примет

Я не боюсь. Ни клеветы, ни яда

Я не бегу. На свете смерти нет:

Бессмертны все. Бессмертно все. Не надо

Бояться смерти ни в семнадцать лет,

Ни в семьдесят.²

 

Foto: Kristaps Kalns

1. Citāts no Arsēnija Tarkovska dzejoļa Жизнь, жизнь (1965). Autora parindenis:

   Jūs mājās dzīvojiet, un māja nesagrūs.

   Ikvienu gadsimtu es sasaukšu,

   Tur ieiešu un mājas izveidošu tur.

   Lūk, tāpēc jūsu bērni, sievas jūsu

   Ar mani kopā ir pie viena galda te.  (atpakaļ uz rakstu)

2. Es priekšnojautām neticu, un zīmes nevieš bailes.

   Es neslavas un indes

   Nevairos. Nav nāves pasaulē.

   Viss nemirstīgs. Un visi nemirstīgi. Nav

   Nāves jābaidās ne septiņpadsmit gados,

   Ne septiņdesmit.

   Šo pantu atdzejojusi Ingmāra Balode: https://www.satori.lv/article/dzive-dzive  (atpakaļ uz rakstu)