— Redaktors – producents, grāmata – remikss

 

Žurnāls Punctum turpina interviju sēriju ar redaktoriem. Šoreiz – Ivara Šteinberga saruna ar dzejnieku, redaktoru, atdzejotāju un literatūrzinātnieku Kārli Vērdiņu. Viņš vairākus gadus ir bijis arī žurnāla Latvju teksti redaktors. Kopš 2016. gada Vērdiņš studē salīdzināmās literatūras programmā Vašingtona Universitātē Sentluisā.

 

Mazliet paskaitot, man sanāca, ka esi bijis redaktors vismaz 31 grāmatai. Vai pats esi skaitījis?

Man ir tāds milzīgs CV, kur es pierakstu visu, ko es daru. Šobrīd tā arī varētu būt – ap 30. Jaunākā laikam sanāk Hvoinska grāmata, un drīz arī drukāsies Ķirķa krājums [intervija norisinājās 2019. gada decembrī – I. Š.].

Kāpēc sāki rediģēt?

Es sāku tāpēc, ka 2010. gadā Jānis Rokpelnis piedāvāja rediģēt savu krājumu Nosaukums. Es par to ļoti nopriecājos, jo sirds dziļumos biju cerējis, ka kādreiz kāds man ļaus rediģēt savu krājumu. Man liekas, ka tas ir ļoti interesants darbs. Pēc Rokpeļņa nāca piedāvājumi arī no citiem kolēģiem, un tā arī līdz šai baltai dienai es to daru diezgan bieži.

Ko esi iemācījies rediģējot? Kādā veidā esi gadu laikā mainījies kā redaktors?

Man grūti pateikt, jo cik dzejnieku, tik sadarbības veidu. Ir dzejnieki, kas atnes perfekti gatavu, nostrādātu dzejoļu krājumu, un tad man tur nekas pārāk daudz nav jādara. Es varu prasīt, vai šo divdabja teicienu mums labāk nevajag pārvietot divus vārdus iepriekš, vai šo komatu šeit vajag vai nevajag. Tas ir, pulēt tekstu, domāt par niansēm, nevis lielajām lietām, jo dzejnieks jau pats ir visu izdomājis un grāmata ir tapusi ilgi un rūpīgi. Teiksim, Ostups un Viguls būtu tipiski šī spārna pārstāvji. Ar viņu grāmatām es labprāt strādāju, bet nekādu lielu sevis nopelnu tajās nesaredzu, jo pārsvarā esmu tikai tas, kurš patur rociņu un pasaka, ka viss ir labi.

Otra galējība būtu dzejnieki, kuri atnes savu milzīgo haosu un sūdzas, ka viņi paši nesaprot, ko ar to darīt. Visekstrēmākais piemērs bija Salējs, kuram vienpadsmit gadus nebija iznācis piesēst pie grāmatas sakārtošanas. Un tad viņš man atsūta savus piecsimt dzejoļus. Tiešām bija piecsimt. Es atlasīju daļu no šiem dzejoļiem un uztaisīju viņam sakārtojumu grāmatai Nedaudz vairāk. Pēc tam, strādājot ar citiem redaktoriem, viņš ir turpinājis izdot krājumus diezgan regulāri.

Lielākā daļa tevis rediģēto grāmatu ir dzejas krājumi. Vai ir kas tāds, par ko dzejas redaktoram vienmēr jādomā, bet prozas redaktori var nesatraukties?

Godīgi sakot, man nav īstas skaidrības, kā ir jārediģē prozas grāmatas. Pats esmu strādājis tikai ar pāris prozas grāmatām – to tiešām nav daudz, toties tās ir bijušas ļoti labas, un esmu pagodināts, ka šo grāmatu pasītē ir mans vārds. Pirmkārt, prozā ir jautājums par to, vai kādu konkrētu stāstu vai nodaļu vispār ievietot vai neievietot. Pēc tam ir jāskatās, vai ir ieturēts stils, vai nav negribētu sarunvalodas elementu, vai ir sakarīgi teikumi, pieturzīmes, vai nav lieku detaļu, kas sagausina stāstījumu. Bet dzejā iespējas patiesībā ir daudz plašākas.

Piemēram, ir tādi krājumi, kuriem es jūtos varbūt ne gluži kā līdzautors, bet kā producents. Es iejaucos visos teksta līmeņos, es ļoti brutāli rīkojos ar iesūtīto materiālu, es izmetu dzejoļus, kas ir manuskriptā, un ielieku dzejoļus, kas nav manuskriptā, kā tas ir bijis, piemēram, ar Rokpeļņa Post factum, kuram lielākas daudzveidības dēļ es izvēlējos arī vairākus deviņdesmito gadu dzejoļus, kas bija [publicēti] tikai periodikā un nebija apkopoti grāmatās. Es diezgan nežēlīgi iejaucos visā krājuma koncepcijā.

Ir arī krājumi, kuriem esmu izdomājis nosaukumu vai lūdzis to mainīt. Esmu arī kliedzis uz autoriem, ka, ja esmu redaktors, tad šāds nosaukums būs tikai pār manu līķi. Īsumā – man patīk sadarboties ar dzejniekiem, kuri ir gatavi iet uz rezultātu, kuri atļaus izmest no manuskripta visus vājos dzejoļus, kuri pārlabos neskaidras, pārprotamas vai neko neizsakošas rindas, kuri neapmierināsies ar pirmo prātā ienākušo versiju grāmatas nosaukumam. Ja dzejnieks pats ir visu izdarījis, tad man atliek tikai viņu par to slavēt. Ja dzejnieks daudz ko nav izdarījis, tad man atliek uzņemties daudz darba viņa vietā.

Man nepatīk dzejnieki, kuri saka: tu būsi man redaktors, bet davai neko nedari, kā ir, tā ir labi. Lai gan, protams, pēdējais vārds tāpat vienmēr pieder autoram. Patiesību sakot, es nemaz negribu, lai redaktora lomu īpaši uzsver. Teiksim, tā paša Post factum gadījumā – Rokpelnis tik ļoti uzsvēra manu lomu, ka cilvēki jau sāka domāt, ka es bezmaz vai palīdzu viņam rakstīt dzejoļus. Bet tas tā noteikti nav. Ja man ir iespēja strādāt ar šiem jaukajiem Rokpeļņa dzejoļiem, tad no tā kaut kas var sanākt. No sūdīgiem dzejoļiem nekas labs nevar sanākt. Manis pēc manu vārdu var nerakstīt tajās pasītēs, jo autors ir tas, kurš pieņem galīgos lēmumus, kura vārds ir uz vāka un kurš par visu atbild un saņem visus pārmetumus un komplimentus. Man arī nepatīk, ka redaktora vārdu portālā Goodreads raksta blakus autora vārdam.

Cik liela nozīme redaktora darbā ir tam, ka pats esi dzejnieks?

Es atļaušos uzskatīt, ka izšķiroša. Atceries to gadījumu, kad Henriks [Eliass Zēgners] uzrakstīja par Kristas Annas [Belševicas] grāmatu un pārmeta, ka redaktore it kā esot slikti strādājusi? Tam sekoja atbildes reakcija no, šķiet, redaktores dzīvesbiedra un apmainīšanās ar laipnībām internetā. Redzi, tā izdevniecības redaktore, visticamāk, bija godprātīga filoloģe, kas pārbaudīja, vai nav neviena rinda maketā aizkritusi, vai visi punkti un komati ir vietā, un viss. Viņa noteikti visu izdarīja lieliski savas kompetences robežās. Bet, ja mēs runājam par dzejas krājuma rediģēšanu pēc būtības, tad tas ir darbs, kas jādara dzejniekam. Ja man ir dzejas rakstīšanas pieredze, tad es saprotu, ko tas nozīmē – dabūt gatavu darbu no pirmās ieceres līdz rezultātam.

Tīri tehniski – kādi ir tavi rediģēšanas darba paņēmieni? Piemēram, esmu dzirdējis par metodi, kurā izdrukā visu manuskriptu un izklāj uz grīdas, lai liktu kopā kā puzli.

Vispār šis izdrukāšanas un kopā likšanas paņēmiens ir ļoti labs. Esmu gan savus, gan citu krājumus sastādījis šajā istabā uz grīdas. Ja apjoms ir ļoti mazs, tad to var darīt arī datorā, jo galvā var pārredzēt visu kopainu, bet, ja ir vairāk tekstu, tad visērtāk ir visas lapas salikt uz grīdas. Parasti ir vismaz viena tikšanās ar autoru, jo, ja tādas nav, tad nav sajūtas, ka šis tiešām ir „nopietns bizness”. Apmainīšanās ar e-pastiem liekas pārāk vienkārša. Ideāls autors šādā sakarā ir Krišjānis Zeļģis, kurš nāk ar savu aliņu. Tāpēc es ļoti labprāt dažādās manuskripta gatavības stadijās pasēžu ar Krišjāni un laipni lūdzu, lai tik nāk vēl.

Par ko visbiežāk sanāk runāt ar autoriem šajās tikšanās reizēs?

Parasti komunikācija ir diezgan normāla un lietišķa, jo autors ir ieinteresēts, lai viss norisinātos ātri un efektīvi. Tāpat arī izdevniecības parasti iesaistās un sāk satraukties, kur ir gatavais manuskripts. Ir bijis arī tā, ka es atsaku autoram, ka nevaru viņu rediģēt, jo neizjūtu viņa dzeju gana labi. Pareizāk sakot, nesaskatu, kas šajā dzejā ir labais un kas – sliktais. Dažreiz, kad man nav pārliecības, ka tur iespējams uztaisīt labu grāmatu, es atsaku kvalitātes dēļ. Bet dažreiz ir tā, ka es vienkārši nesaprotu, ko darīt. Man pat varbūt tā dzeja patīk, un es jūtu, ka tur kaut kas būtu jāpamaina, kaut kas jāizmet, taču nevaru izdomāt – kas tieši.

Vismīļākie ir tie projekti, kuros redzu, ka ir jēgpilna sadarbība starp autoru un mani. Un, protams, ja esmu tikai komatu licējs, tas liecina par autora profesionalitāti.

Kā tu vērtē dzejas kritiku? Respektīvi, vai, tavuprāt, recenzenti māk novērtēt redaktoru darbu? 

Grūti pateikt. Recenzents jau nezina, kādā stadijā autors izstrādāja savu manuskriptu un kādā stadijā to saņēma redaktors. Bet, manuprāt, tas recenzentam arī nebūtu jāzina. Viņam būtu jāsaņem gatavā grāmata un jādomā par to, kādu iespaidu atstāj gatavais produkts. Literatūra lielā mērā tomēr ir vientuļnieku māksla. Vismaz tā līdz šim bija. Recenzijā par teātra izrādi var rakstīt, ka režija bija laba, bet šis aktieris bija slikts, bet gaismotājs bija labs, bet komponists bija slikts, bet scenogrāfs bija labs, bet garderobists bija slikts. Turpretim dzejas grāmatu mēs esam pieraduši uztvert kā kaut ko viengabalainu, kur necīnās dažādi pretī stāvoši spēki.

Lai gan, protams, arī redaktori mēdz dabūt pa biksēm. Piemēram, Kaspars Zalāns uzrakstīja par [Ilmāra] Šlāpina grāmatu, ka es atstāju to dzejoli, kurā Šlāpins atsaucas uz manu dzejoli, tikai tāpēc, ka, lūk, man glaimo, ka Šlāpins atsaucas uz mani. Ja recenzentam nepatīk kāds dzejolis grāmatā, tad viņš dažreiz saka: šis nu gan ir akmentiņš redaktora dārziņā.

Kad es sāku publicēties, tad redaktora instance bija vājāka. Man varbūt nav īsti skaidrs, cik nopietns bija redaktors padomju laikos. Nu, labi, mēs visi esam dzirdējuši leģendas par Jāņa Sirmbārža zilajām acīm, kuras bija tik nevainīgas, ka cenzūrai cauri izgāja Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Mēs zinām leģendu par Liju Brīdaku, kura aizgāja strādāt uz izdevniecību Liesma un panāca, ka izdod Knuta Skujenieka pirmo grāmatu. Lai gan viņa nemaz nebija šīs grāmatas redaktore, viņa bija kādā atbildīgākā amatā, līdz ar to tas varbūt nav labākais piemērs. Lai nu kā, bija cilvēki, kuru ietekmes dēļ grāmata tika vai netika izdota. Jebkurā gadījumā padomju laikā ar visu vienīgo izdevniecību bija viens process, bet deviņdesmitos gados bija citādi.

Man liekas, ka mūsdienu izpratne par redaktoru lielā mērā nāk no Rokpeļņa, kurš sāka sadarboties ar Atēnu, Neputnu un citām izdevniecībām. Vismaz manā jaunībā bija tā, ka, ja Rokpelnis bija redaktors, tā bija kvalitātes zīme. Teiksim, Ledlaužiem īsti nav redaktora. Es to grāmatu rādīju Mārim Melgalvam, bet viņš nebija nekāds oficiālais redaktors, viņš tikai dažos dzejoļos ieteica labākus risinājumus. Viņš lasīja manus jaunos dzejoļus un mazliet komentēja. Nordik šefs bija dzejnieks Pēteris Zirnītis, un arī viņš man šo to pateica, laikam vienu dzejoli ieteica izmest. Bet principā Ledlauži ir grāmata bez redaktora. Man kā jaunam dzejniekam tas nepatika, jo likās, ka vajag šo producentu, kas skatās no malas uz grāmatu. Likās, ka man grāmatā ir visādi naivi iesācēja dzejolīši. Es negribēju izskatīties pēc zaļknābja, gribēju izskatīties ļoti nobriedis, kas, protams, tajā vecumā ir ilūzija.

Bet tad, kad Ledlaužus izdeva atkārtoti, tu dažus dzejoļus ieliki krājumā atpakaļ.

Bet tie nebija teksti, kas bija izmesti no krājuma. Tie bija tālaika dzejoļi, kas vai nu bija rupji, vai dīvaini, vai pārāk bērnišķīgi, bet pēc astoņiem gadiem tas mani vairs neuztrauca. Bet pēc Ledlaužiem esmu bijis gana laimīgs, ka man Rokpelnis ir rediģējis grāmatas, es to jūtu kā kvalitātes kontroli.

Ja tu vadītu dzejas rediģēšanas meistardarbnīcu, kādu uzdevumu tu uzdotu studentiem?

Man jau sen ir sapnis, ka viens un tas pats dzejoļu krājums var iznākt dažādos remiksos. Rokpelnis plāno 2020. gadā izdot dzejoļu krājumu uz 75. jubileju. Iedomājies, ja, piemēram, pieci dažādi redaktori strādātu ar šīm daudzajām Rokpeļņa kladītēm [norāda uz kladīšu žūksni istabā pie sienas – I. Š.], ar tiem 240 dzejoļiem, ko viņš ir sarakstījis Bulgārijā, un vēl tiem pārējiem dzejoļu simtiem, kas viņam top vai taps. Es domāju, ka būtu ļoti interesanti redzēt, kā no viena un tā paša materiāla izveidojas pieci dažādi varianti. Droši vien būtu dažāda atlase, dažāds sakārtojums, dažādi grāmatas nosaukumi. Es nezinu, kurš varētu kaut ko tik ekskluzīvu atļauties izdot un arī nopirkt, bet tas būtu ļoti noderīgi – paskatīties, kā pieci dažādi redaktori strādā ar vienu un to pašu vielu.

Rokpeļņa dzeja šādā ziņā ir ļoti pateicīga, jo viņš ir izteikts liriķis. Rokpelnis vai Salējs raksta neliela apjoma dzejoļus konkrētā stilā, un viņu gadījumā ir ļoti svarīgi, cik dzejoļu atlasa, kā tos sakārto, kā tos ierāmē. Teiksim, Artis, Arvis vai Anna Auziņa – viņiem ir vairāk stāstoši elementi, tāpēc viņu gadījumā katrs dzejolis iegūst lielāku pašvērtību un sakārtošana varbūt nav izšķiroši svarīga. Ja Žestos būtu kādi dzejoļi samainīti vietām, es nezinu, vai mēs to izjustu kā trūkumu. Svarīgs drīzāk ir katra atsevišķa dzejoļa spilgtums. Liriķu gadījumā tieši nelielie dzejoļi kopumā veido kādu lielāku stāstījumu, un ir labi, ja katrā grāmatā to veido pēc kādiem citiem principiem, lai dzejoļi atklājas mazdrusciņ no jauna. Lai nebūtu sajūtas, ka ir „kārtējā grāmata”.

Knuts Skujenieks astoņdesmito gadu recenzijās bieži lietoja apzīmējumu „kārtējā grāmata”. Man tas liekas ļaunākais, ko var pateikt par jaunu grāmatu. Redaktora uzdevums ir nepieļaut, ka rodas šādas „kārtējās grāmatas”. Lai dzeja būtu kā eleganta dāma, kas katru sezonu staigā citā mētelī. Kā cilvēks viņa nekļūs sliktāka arī tad, ja staigās vienā un tajā pašā mētelī, bet viņas ierašanās tad vairs nebūs pārsteigums.

Kādi ir tavi novērojumi par pēdējo gadu latviešu dzeju? Zinu, ka rūpīgi seko līdzi notiekošajam.

No vienas puses, esmu ļoti labs eksperts, lai par to runātu. No otras puses, esmu ļoti slikts eksperts. Jo, vairāk nekā divdesmit gadu nodarbojoties ar dzeju, es laiku pa laikam jūtu, ka esmu pārsātinājies. Šobrīd esmu pārsātinājies no tā, ka esmu centies izlasīt visas latviešu dzejas grāmatas, kas šogad ir iznākušas.

Agrāk man bija sajūta, ka mums dzejā ir daudzveidība, – mums raksta vīrieši, mums raksta sievietes, mums raksta latgalieši, mums raksta krievi, mums raksta jauni, mums raksta veci. Bet tagad, it sevišķi lasot fona krājumus – tos, kas varbūt nav mākslinieciski lielas veiksmes, bet parāda, kā cilvēki Latvijā vispār uztver dzeju, – man liekas, ka kaut kādas nedefinējamas, vienojošas iezīmes tomēr ir ļoti noturīgas. Iezīmes, kuru dēļ var uztvert, ka tā ir latviešu dzeja, un ne tikai tāpēc, ka sarakstīta latviešu valodā.

Nav, par laimi, nekādi Staļina laiki, kad visiem jāraksta vienādi, bet zināma tradīcija katrā nacionālajā literatūrā tomēr eksistē. Es to īpaši izjūtu, būdams Amerikā, kur lasu vietējos amerikāņu dzejniekus un jūtu, ka maz ko saprotu un ka ir maz kā tāda, kas man patīk. Es laikam esmu ļoti pieradis pie Latvijas tradīcijas, neskatoties uz to, ka kaut ko visu laiku atdzejoju. Acīmredzot es izvēlos tādus autorus, kas iekļaujas manos priekšstatos par to, kas ir aizraujoši. Tāpēc Kuka projekts par mūsdienu amerikāņu dzeju droši vien būs ļoti izaicinošs, jo tas ir kas tāds, kas nav īsti aprobēts Latvijā. Tas ienesīs kaut ko pilnīgi citu, un cilvēki atkal varēs sašust un prasīt, vai tā ir dzeja.

Kā tava pieredze ASV ietekmē skatījumu uz literatūras norisēm Latvijā?

Mums bija viens kurss pie Karla Filipsa (Carl Phillips) par dzejas cikliem, kurā mēs lasījām grāmatas, kuras veidotas kā lieli dzejas cikli vai kurās iekļauti cikli. Šķiet, ka Amerikā stāstošais elements ir diezgan svarīgs, daudzi dzejnieki cenšas nevis vienkārši atsevišķus dzejoļus salikt kopā, bet grāmata jau tiek rakstīta ar domu, ka tajā būs stāstījums, attīstība un vienojoša forma un saturs. Piemērs ir Iļjas Kaminska (Ilya Kaminsky) Deaf Republic (Kurlā republika), kas faktiski ir romāns dzejā, kurā viss sakabināts kopā sižetiskā attīstībā. Tie nešķiet kā dzejoļi, kas jālasa katrs atsevišķi. Tikko izlasīju arī Annas Kārsones (Anne Carson) grāmatu Autobiography of Red, kas veidota līdzīgā formā – kā dzejā sarakstīts romāns ar sižetu un galveno varoni. Uz tā fona mēs šķietam spontānāki – katrs mazais dzejolītis ir par kaut ko citu.

Vai tu kaut ko tādu gribētu redzēt latviešu dzejā?

Es gribētu, jā. Es arī esmu mēģinājis rakstīt tādu dzejoļu grāmatu, kurā viss pakārtots vienai iecerei. Bet es uzrakstu vienu tādu dzejoli, un tad man apnīk, un es saprotu, ka tur nekas nesanāks. Kā jau latviešu dzejniekam, man vajag spontanitāti – iepriekš nezināt, ko uzrakstīšu, nevis rakstīt piecdesmit dzejoļus vienā formā, jau iepriekš visu izplānojot. Jāatrod kāds īpašs piegājiens, lai tas šķistu interesanti.

Redzu, ka esi no plaukta izņēmis Eināra Pelša grāmatu. 

Jā, par Pelšu gribēju parunāt. Teiksim, grāmatā Condom uz aizmugurējā vāka ir informācija: „KALENDĀRS 2018. GADAM/ redaktors Kārlis Vērdiņš”. Es melotu, ja teiktu, ka atceros, kā šī grāmata tapa vai ka man bijusi ietekme uz šīs grāmatas saturu. Citiem vārdiem sakot, pie Pelša un konceptuālistiem man interesanti šķiet tas, ka arī ar redaktora instanci var spēlēties. Tāpat kā ar jebkuru citu grāmatas elementu, kā mēs to redzam pie Eināra. Piemēram, es nezinu, vai man ir vispār kādas morālas tiesības atrasties uz šīs grāmatas vāka, bet, no otras puses, tas mani neuztrauc, jo tā ir rotaļa ar visiem iespējamajiem dzejas elementiem. Redaktora instance var piedalīties šajā spēlē.

Pie kā tu pats šobrīd strādā?

Šobrīd es strādāju pie krājuma Gatavā dzeja, kuras redaktors būs Raimonds Ķirķis. Es vēl neesmu izdomājis, bet ceru, ka mēs arī viņa redaktora darbu kaut kā varētu apspēlēt. Gatavā dzeja būs ready-made dzejas krājums, kas sastāv no dažādiem citātiem, dažādiem atrastiem tekstiem vai versijām par tekstiem. Lasītājs pārsvarā neuzzinās, kuri teksti ir autentiski, kuri – krietni manipulēti.

Zane Zajančkauska vienā recenzijā pārmet konceptuālistiem, ka šajā fake news laikmetā dzejniekam vajadzētu būt tam, kurš pie mums nāk ar īsto, patieso vēsti un patiesajām vērtībām. Bet es teiktu, ka dzejniekam nav jāuzņemas atbildība par to, ka cilvēki jūtas dezorientēti informatīvajā telpā. Es domāju, ka dzejnieks drīkst izmantot šo vispārējās feikošanas, neuzticēšanās un manipulācijas situāciju, lai par to runātu arī savos dzejoļos. Un es to ar diezgan lielu prieku cenšos darīt.