punctum

Literatūra un kultūra

Visskaistākais vārds ir flīģelis

Marija Luīze Meļķe

14/02/2020

 

Un tajā nav nekā baiga

Man ir ļoti maza mute
Un ļoti lieli acu plakstiņi
Man ir ļoti mazs zods
Un diezgan liela piere
Man ir normāla izmēra ausis
Un normāla izmēra deguns
Man ir garš kakls
Un īsa koncentrēšanās
Man ir gari pirksti
Un diezgan mazas plaukstas
Man ir ļoti šauri pleci
Un salīdzinoši plati gurni
Man ir šauras pēdas
Un kaulaini kāju pirksti
Man ir šķībi priekšzobi
Un nervoza mēle
Man ir viegli iekaistošas acis
Un asinsvadi tuvu ādai
Man ir pretrunīgas draudzenes
Un ļoti daudz dzimumzīmīšu
Man ir daži vasarraibumi
Un ļoti plāni mati
Man ir krakšķošas locītavas
Un nedaudz šķība muguras lejasdaļa
Man ir normālas attiecības ar brāli
Un, es teiktu, labs acumērs
Man ir mazattīstīta līdzsvara izjūta
Un visādi pienākumi, visādas atrunas
Man ir visai sekla elpa
Un reizēm man saka – tev ir riebīgs raksturs
Man ir viegli saprast, kāpēc tā
Un tajā nav nekā baiga
Man ir divdesmit divi gadi
Un es nezinu, cik laika

 

Dārgie

Labvakar, dārgie klausītāji
Dārgie
Briljantos darināti
Dārgie
Rūpēs ceptie siera radziņi
Dārgie
Saudzīgi paņemti rokās
Dārgie
Negribot palaisti, lai paši
Dārgie
Paši dārgākie klausītāji
Labvakar
Kāpēc jūs esat noskumuši?
Dārgie
Vai jums nepatika, kā dziedāju?
Dārgie
Vai neapdomīgi izteicu kādu joku?
Dārgie
Jūs sakāt, ka nemaz neesat skumji
Bet nu jau arī melojat
Dārgie
Ar šķērītēm nogriezti
Dārgie
Ar uzsietu bantīti

 

 Es tikai pajautāju

Divi jaunieši dzīvoklī ar augstiem griestiem un dēļu grīdām
Sēž uz beņķīšiem pie atvērta loga un pīpē

„Tu jau negribētu tagad pamīlēties, vai ne?” jautā meitene
„Ne-e,” atsaka puisis, pacēlis acis uz griestiem

Virtuves radio skan dziesma par skursteņiem

„Viņš bija melnādains, ja?” jautā puisis
„Jā, un spēlēja trompeti,” atsaka meitene un arī paceļ acis uz griestiem

A kas tajos griestos?
A griestos ir augstums

 

Zirgi

Es bērnībā
Es bērnībā
Nebiju tā meitene
Kurai patīk zirgi
Es joprojām
Neesmu tā meitene
Kurai patīk zirgi
Tikai tagad
Es nemaz tādu cilvēku
Kategoriju nepazīstu
Es tikai atceros, ka bērnībā
Bija tādas meitenes

Viena dzejniece man vienreiz skaidroja
Ka jāsaskaita simts baltu zirgu
Un tad notiks kaut kas labs
Man šķiet
Tur bija kāda saistība ar precēšanos
Tam katrā ziņā bija kāda
Saistība ar to filmu
Motociklu vasara
Simts balti zirgi
Četri balti krekli
Tai filmai savukārt ir ģeniāls skaņu celiņš
Bet es daudzas lietas nesaprotu
Ne tik daudz par filmu
Cik vispār
Kas tas ir – būt cilvēkam un lepoties
Ar notikumiem un citiem cilvēkiem, kas te bijuši
Taisījuši mūziku, filmas, rakstījuši dzeju, gribējuši precēties un skaitījuši zirgus

Toreiz mēs braucām mašīnā uz lasījumu pierobežā un vienu redzējām
Tā es tagad esmu saskaitījusi vienu baltu zirgu
Un reizēm ar īpašu vērību skatos ārā pa logu
Bet tās lielākoties ir govis

„Es no smadzenēm izkrauju savu neuzrakstīto lugu”
Kur man to likt?
Vai triekt zem mašīnas riteņiem?
Zem elektriskā skūtera?
Ātrgaitas vilciena?
Zem govs vai braukt meklēt to zirgu
Pašai samīt ar kājām vai lūgt kādu citu

Varbūt, ja es būtu piedzīvojusi industriālo revolūciju, viss būtu citādi
Varbūt, ja es fantazētu par
(Pēc Rietumu kundziskās mērauklas)
Primitīvu dzīvi eksotiskās vietās
Man labāk padotos atskaņas

Bet varbūt nē
Visticamāk, nē

Atskaņas padodas
Gluži vienkārši
Ja raksta atskaņās
Tāpat kā simts
Ir simts reizes viens
Un
Tas
Pats
Jautājums
Līdz tu atrodi citu

 

Čau, Mio

Čau
Es saku savam kaķim
Čau, Mio
Čau
Čau
Mio – tas ir viņa vārds
Čau
Čau, Mio
Čau
Mio murrā, bet man tas neder
Mio
Mio, čau
Čau
Tu esi vecs, es tev kādus divpadsmit gadus saku
Čau
Mio
Mio, čau
Mio, tu saproti, ko tas čau nozīmē?
Tas nozīmē, ka es būšu drausmīgi bēdīga, kad tu nomirsi
Mio
Mio
Mio
Pasaki man čau
Čau
Čau, Mio
Čau

Dalies ar šo rakstu