— Fantastisko zvēru hronikas

Punctum turpina eseju sēriju par dažādiem aspektiem zinātniskās fantastikas žanrā. Šai tēmai ir veltīta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Nenorunātās tikšanās, kas līdz 23. februārim ir skatāma izstāžu zālē Arsenāls.

79. gada augusts: suņa nav

Vezuva izvirdums mūsu ēras 79. gada augustā ir viens spēcīgākajiem apokalipses tēliem Rietumu kultūrā. Vērts uzdot jautājumu, kāpēc tieši Vezuvs un Pompejas vēl aizvien saista cilvēku iztēli, bet ne citas līdzvērtīgas katastrofas, piemēram, 1755. gada Lisabonas zemestrīce, kas tik ļoti šokēja laikabiedrus, tai skaitā Voltēru un Kantu. Viens no iemesliem varētu būt, ka Pompeju gadījumā nav jāpaļaujas tikai uz iztēli. Mēs varam mēģināt iedomāties „Pompeju pēdējās dienas”, bet tīrai iztēlei ir robežas, arī emocionālā iedarbīguma robežas. Iztēle iegūst jaunu spēku ar dažādu rīku palīdzību, Pompeju gadījumā tā ir ne tikai literatūra (Edvards Bulvers-Litons) vai māksla (Kārlis Brilovs – bērnībā es ilgi pētīju viņa gleznu), bet arī arheoloģija.

Lūk, suns no Pompejām. Viņa vairs nav, ir tikai tukšums, ko pelnu slānī atstājis tā trūdošais līķis. Bet kāds ir aizpildījis tukšumu ar ģipsi, un mēs ieraugām nāves agonijā sastinguša suņa veidolu. Pompeju katastrofa, lai gan tik tāla laikā, ienāk mūsu pieredzē neparasti tieši.

Žans Pols Sartrs spēju ienest esamībā neesamību uzskatīju par fundamentālu apziņas īpašību. Viens no viņa daudzajiem piemēriem bija „Pols, kura nav”. Es ienāku kafejnīcā un ieraugu ne tikai to, kas tur ir (krēsli, galdi, cilvēki), bet arī to, kā tur nav, – nav Pola. Tikai apziņa var ienest pasaulē kaut ko, kā tur nav. Pasaulē, kurā nav apziņas, nav arī neesamības – nav gaidu, mērķu, nepiepildītu sapņu, trūkuma un zaudējumu. Pat katastrofu nav, ir tikai tas, kas ir.

Vēsturnieki par būtisku pavērsienu cilvēka attīstībā uzskata tā saucamās simboliskās domāšanas attīstīšanos. Neviens, protams, nevar pateikt, kad tās attīstība ir aizsākusies, tomēr ir iespējams noteikt, kad tāda jau ir izveidojusies. Proti, akmens laikmeta zīmējumi liecina, ka cilvēki ir spējuši domāt zīmēs un tēlos. Bet simboliskās domāšanas nosacījums ir tas, ka cilvēks ir spējīgs domāt par to, kā nav. Šī spēja, visticamāk, attīstījās pirms spējas attēlot, varbūt pat pirms valodas spējas.

1322. gada septembris: kinocefali

Tātad spēja domāt par to, kā nav, ir nevis tikai literatūras un mākslas, bet cilvēka apziņas īpašība. Tas pats sakāms par iztēli un fantāziju. Grieķu vārds phantasia atvasināts no vārda „gaisma”. Piemēram, Aristotelis apgalvoja, ka dzīvnieki nespēj domāt, bet tiem ir phantasia, proti, tie spēj ar maņām uztvert apkārtējo pasauli, pasaule tiem ir uztverama, izgaismota. Romieši phantasia tulkoja kā imaginatio, bet šim vārdam ir pavisam cita sakne, tas atvasināts no latīņu imago, kas arī ir daudznozīmīgs vārds, bet parasti tiek tulkots kā „attēls”. Saistību starp „fantāziju” un „iztēli” rada šis tulkojums, un es neņemos pateikt, cik tas ir adekvāts. Bet jebkurā gadījumā arī latviešu valodā „tēls” ir viltīgs vārds, kas var būt attiecināms uz apziņu vispār (mentāls tēls, reprezentācija) un māksliniecisku iztēli (fantāzijas tēli).

Atbilstoši literatūra un māksla ir specifisks minētās apziņas spējas izmantojums. Var izcelt divus būtiskus šī izmantojuma aspektus. Pirmkārt, cilvēkiem raksturīgo izšķērdību un apsēstību. Hanss Georgs Gadamers mākslu saista ar spēli. Spēle prasa vēlmi nodarboties ar kaut ko nevis kāda lietišķa mērķa labad, bet pašas darbības dēļ. Turklāt cilvēkam jābūt gatavam tērēt enerģiju, kas savukārt nozīmē, ka tiem, kuri spēlējas, enerģijas ir daudz, viņi neskopojas, netaupa nebaltai dienai, bet iztērē to šai vismaz šķietami nepraktiskajai nodarbei.¹ Un vismaz atsevišķos gadījumos uzrodas apsēsti cilvēki, kuri spēli izkopj līdz perfekcijai, lai gan ne vienmēr spēj paskaidrot, kas ir šīs perfekcijas kritēriji. Šajā gadījumā runa ir par spēli, kuras uzdevums ir iedomāties to, kā nav. Neesamības iztēlošanās no dzīves ikdienišķas sastāvdaļas kļūst par izsmalcinātu mākslu.

Otrkārt, atkal gribu atgriezties pie tēmas par iztēles rīkiem. Māksla un literatūra ir kā iztēles sastatnes – ar to palīdzību tiek fiksētas domas, tēli, stāsti, pieredzes. Fantāzija nevis lido, bet kāpj soli pa solim. Šo pakāpenību var viegli pamanīt viduslaiku mākslā un literatūrā, kad autori nebaidās pārrakstīt, pārzīmēt, citēt. Piemēram, 14. gadsimta darbs Sera Džona Mandevila ceļojumi sevi piesaka kā reāla ceļojuma aprakstu. Sers Džons Angliju atstāj 1322. gada 29. septembrī un apceļo Turciju, Irānu, Arābiju, Ēģipti un Indiju, sastop cilvēkus ar suņu galvām un stāsta par etiopiešiem, kuriem ir tikai viena liela kāja, bet kuri ar to spēj ļoti ātri pārvietoties un stiprā saulē noguļas uz zemes un paglābjas tās ēnā. Šie stāsti nav oriģināli, tie ir kompilēti no citiem tekstiem, pirmām kārtām jau Plīnija Vecākā, kurš, starp citu, gāja bojā 79. gada Vezuva izvirduma laikā. Fantāzija nav brīva, tā ir piesaistīta vēsturei, tai skaitā literatūras un mākslas vēsturei, bet te nav par ko sūkstīties, jo, laikam ejot, neesamība kļūst arvien bagātīgāka un daudzveidīgāka. Literatūra un māksla rada arvien vairāk versiju par to, kā nav un kā to, kā nav, izteikt.

1516. gada augusts: Pasaulīgo baudu dārzs

Aristotelis Poētikā izsaka domu, ka dzejā ir svarīgi attēlot nevis to, kas notika, bet kas varēja notikt, turklāt tas ir jāattēlo ticami. Žanru nošķīrumi starp „parasto” daiļliteratūru, zinātnisko fantastiku un fantāziju kārtojas ap „ticamo”. Pirmajā mirklī literatūras žanru skala šķiet diezgan vienkārša – no ļoti ticamā līdz galīgi neticamam. Tomēr, kā vienmēr, sākotnējais iespaids ir maldinošs. Pirmkārt, ticamība ir kontekstuāla. Kaut vai Mandevila ceļojumu autors raksta par to, ko nekad nav pieredzējis, jo patiesībā nav apceļojis grāmatā minētās zemes, tomēr jāšaubās, vai viņš pats un viņa laikabiedri rakstīto uztvēra kā neticamu, kaut vai tāpēc, ka rakstītais balstījās citos, „ticamos” tekstos. Vai viņa teksts ir fantāzija vai populārzinātniska eseja?

Otrkārt, jautājums ir ne tikai par to, vai ticam, bet arī – kādā ziņā ticam. Ņemsim par piemēru dzīvnieku izmantojumu literatūrā un mākslā. Atšķirība starp parastu suni, runājošu suni un suni, kuram ir garas nolekušas ausis un divas teļa kājas (Hieronīma Bosa Pasaulīgo baudu dārzs), nav to lielākā vai mazākā ticamībā. Visi trīs ir ticami un neticami vienlaicīgi, bet atšķirīgos veidos.

Zinātniskās fantastikas un fantāzijas darbos autori samērā bieži mēdz izmantot dažādus fantastiskus zvērus, tai skaitā monstrus un himēras. To klātbūtnei jābūt kādai nozīmei, vienlaicīgi viņiem bieži vien nav būtisku sižetisku funkciju, tie darbojas kā fons un daļa no ainavas. To uzdevums ir bagātināt alternatīvo pasauli, ko uzbūrusi konkrētā darba autora fantāzija. Tas, ko angliski dēvē par make-believe, ir īpaša un grūti saprotama pieredze, kad spēja iejusties un noticēt fantāzijai sadzīvo ar apziņu par tās nerealitāti. Jo detalizētāka un reizē vienotāka ir iztēlota pasaule, jo pārliecinošāka. Galu galā gan, protams, fantāzijas pasaules ticamība balstās analoģijā ar mūsu pieredzes pasauli, un līdz ar to arī vienmēr pastāv risks atklāt iedomātās pasaules nepilnības (kā īsti ķermeņa kaulu un muskuļu sistēmā iekļaujas pūķa vai laumiņu spārni?), tāpēc visu fantāzijas un fantastikas autoru māksla ir atrast balansu starp pateikto un noklusēto.

1945. gada augusts: Dzīvnieku ferma

Pavisam cits ticamības iespaids ir meklējams tajos darbos, kur dzīvnieki kalpo kā cilvēku aizvietotāji. Šajā gadījumā uzmanības centrā ir paši dzīvnieki, bet viņi funkcionē kā maskas, kas apslēpj visu nebūtisko. Personība parasti šādā veidā tiek reducēta uz vienu motīvu, vienu rakstura iezīmi, vienu darbību.  Tam, kāda ir maska – cik tā ir reālistiska vai fantastiska –, nav nozīmes. Lasītājs vai skatītājs netic, ka dzīvnieki runā, nēsā apģērbu vai paukojas. Ticamību rada sižets, vēstījums vai cilvēkstāsts, kuru izspēlē dzīvnieka maska.

Mākslā zvēri izsenis ir izmantoti kā metafora un līdzība, lai runātu par cilvēku. Grūti pateikt, vai viduslaiku cilvēki ticēja, ka eksistē tie fantastiskie zvēri, kuri bija uzskaitīti un aprakstīti tālaika bestiārijos, bet pētnieki ir pārliecināti, ka šīs grāmatas nebija domātas kā dabas pasaules enciklopēdijas, bet drīzāk kā reliģisku līdzību krājumi. Piemēram, bestiārijos tika stāsts par panteru, kurai no mutes nāk tik salda smarža, ka visi zvēri tai seko, un turpat arī atšifrēts, ka šī ir līdzība par Kristu, kuram ticīgie ir gatavi sekot. Fabulas žanrs ir vēl senāks un ilglaicīgāks. Arī te cilvēka iztēle tiek rosināta, nevis lai izklaidētu, bet lai dotu pamācību, lielākoties diezgan skarbu. Droši vien Džordža Orvela 1945. gadā izdotā Dzīvnieku ferma ir dzīvnieku fabulas žanra sava veida kulminācija. Bet vērts pamanīt, ka alegoriskajos stāstījumos alternatīvā pasaule tiek radīta specifiskā nozīmē. Protams, arī šeit ir runa par fikciju un spēju iztēloties to, kā nav, tomēr galu galā fantāzija mūs atved atpakaļ pie mums pašiem, pie mūsu tagadnes.

2026. gada augusts: Līs lietutiņš maigs

Reja Bredberija grāmatas Marsiešu hronikas pirmajā izdevumā stāsta Līs lietutiņš maigs darbība notiek 2026. gadā (otrajā izdevumā visa hronika tiek pārbīdīta uz tālāku nākotni). Kodolsprādzienā ir iznīcināta pilsēta, bet viena māja ir palikusi. Cilvēku nav. Vienīgi uz apdegušās mājas sienas ir redzami gaiši silueti cilvēku formā. Mirklī, kad noticis sprādziens, vīrietis ir pļāvis mauriņu, sieviete pieliekusies, lai noplūktu puķes, bērni spēlējuši bumbu. Viņu vairs nav, ir tikai nospiedumi uz melnās sienas.

Māja nav vienkārša māja, tā ir gudrā māja, pārlādēta ar dažādām gudrām ierīcēm. Tomēr, par spīti gudrībai, tā nav pamanījusi iemītnieku iztrūkumu, tāpēc turpina ierasto automātisko darbību rutīnu. Tai skaitā tā aizsargā māju no svešiem dzīvniekiem, ielaižot pa durvīm tikai suni, kura balsi sistēma atpazīst. Suns nomirst, un viņu savāc elektroniskas peles, kas mājā veic uzkopšanas funkcijas.

Stāstam ir turpinājums vai, pareizāk sakot, noslēgums, tomēr apstāsimies šeit – mirklī, kad arī suņa vairs nav un ir tikai elektroniskās peles. Kādreiz elektroniskie dzīvnieki piederēja fantāzijas pasaulei, bet pasaulē, kuru apraksta Bredberijs, elektriskās peles ir pašsaprotamas, toties suņi var izrādīties fantastiskas būtnes. Turklāt tie mitinās nevis nākotnē, bet pagātnē. Gluži kā dinozauri. Vēl vairāk – pamazām viss, kas kādreiz uzskatīts par īstenību, pārtop par fantastiku. Pagātnes fantastiku. Reālistiskais romāns apraksta cilvēkus, attiecības un sabiedrību, kādu var tikai nosapņot, ne pieredzēt. „Parastā” daiļliteratūra apmainās vietām ar zinātnisko fantastiku, vienīgi zinātne, kas balstīs šīs literatūras ticamību, būs nevis kosmonautika, bet gan arheoloģija. Tā var notikt. Vienīgi kurš gan piedzīvos šo apvērsumu literatūrā? Vai elektroniskās peles var iztēloties dinozaurus? Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?

1. Laikmetos, kad no visiem tiek prasīta pakļaušanās lietderīgumam vai kādam citam varas postulētam mērķim, spēlēšanās var kļūt par pretošanās formu. Tas attiecas arī uz tā saucamo zinātnisko fantastiku.  (atpakaļ uz rakstu)