literatūra

— Bez virvēm, bez valgiem, ar tīru gribu

DAINIS LEINERTS

20/02/2020

 

Viņi izgāja no mājām svētdienas pusdienā, gana agri, lai slinki šļūktu pa grants ceļu un spārdītu šķembas, blīvajā bezvējā saceļot putekļus. Jūlija gaisma spieda pie zemes, izsizdama sviedrus jau pirmajā minūtē; tā dunēja deniņos un skanēja pa visu apkaimi kā baznīcas zvani. Viņu galvassāpes mēs jutām no vairāku kilometru attāluma: tik smacējošas, it kā ķermenis ik mirkli caur ādu aizrītos ar sauli.

„Kurš no jums ir idiots un kurš – kretīns?” vecākais jautāja pārējiem, taču bez īsta prieka balsī. Ne viens, ne otrs nemaz nemēģināja atbildēt. Viņi, starp citu, bija sadzemdināti ar apbrīnojamu precizitāti un rūpību – tā, lai vecākajam nu būtu četrpadsmit, vidējam trīspadsmit un jaunākajam divpadsmit.

Jaunākais vēcināja vecu kapļa kātu, nīcinādams ceļmalas dadžus, tas ir, cirzdams tiem galvu. Katrs izdevies vēziens beidzās ar gandrīz svētlaimīgām trīsām, taču spēki palēnām sīka, tāpēc tādi gadījās reti. Bet vidējo jau visu nedēļu bez mitas gurdināja vienas un tās pašas ainas: Margarita siena laukā, Margarita ceļā no dīķa, pie plauktiem aiz letes, šortos, kleitā, vienalga, kur, vienalga, kāda, bez šortiem, bez kleitas.

Vecāko viņi nemaz nedzirdēja.

„Kurš no jums ir aktīvais, kurš – pasīvais?” viņš pienākuma pēc turpināja. Kaut kur attālu kāds raudzīja iedarbināt traktoru, bet pēc brīža, šķiet, atmeta ar roku. Ap dienvidu nekam vairs nebija spara.

„Kurš no jums…” Apklusis teikuma vidū, viņš apstājās, lai no mugursomas izvilktu pustukšu Bond paciņu un šķiltavas. Viņš izvilka cigareti, tīksmās gaidās iespieda to starp lūpām un uzšķīla uguni. Pareizāk sakot, mēģināja uzšķilt. Tad mēģināja vēlreiz. Un vēl. Nekā.

Kamēr vecākais lamāja kramiņu, pārējie, nelikdamies ne zinis, soļoja tālāk. Vidējais sabāza rokas kabatās un izstiepa bikšu audumu, lai paslēptu piebriedušo locekli. Bet viņa nekad vairs nebrauks šurp. Rudenī prom uz Liepāju, un kurš tad viņu vairs vasarās dzīs uz laukiem.

Jaunākais mēģināja iezvelt sevišķi leknam dadzim, taču netrāpīja. „Jobanais kalnietis,” viņu panācis, noteica vecākais. Ar slīkoņa smagumu miesās visi trīs beidzot ievilkās lielajā līkumā.

„Katedrāle, tā ir īsta dabas katedrāle,” te mēdza atkārtot vecāmāte, ar pirkstu rādīdama uz priedēm, kas aizņēma lielāko daļu ieloka. Neviens no trim nekad tā arī nebija sapratis, ko vecāmāte ar to domā, un varbūt viņa pati arī ne, bet paretās, augstās priedes vienmēr likās svinīgas. Un tepat netālu pie vienas no tām vajadzēja būt skudru pūznim, kur vēl pērnvasar viņi pirmoreiz bija nogaršojuši skudrskābi. Pārvarējis ceļmalas grāvīti, jaunākais nu devās to uzmeklēt.

Skudru takas, kas uz izkaltušās zemes stiepās visos virzienos, nez kāpēc bija tukšas. Neviena paša kukaiņa. Jaunākajam šķita, ka sveķainais gaiss tūlīt sāks vārīties, metās nedaudz nelabi, prātā nāca brīdinājumi par saules dūrienu. Varbūt gan nelabumu uzdzina arī doma, ka vasara jau pusē. Ar katru gadu vasaras likās sarūkam īsākas un īsākas, un viņš juta, ka šī tūlīt sadegs pavisam. Un tad septembris. Laimīgāko dienu mūžā jaunākais bija piedzīvojis pirms dažiem gadiem maijā, kad tika uzspridzināts Skrundas lokators un tam par godu atcēla stundas, jo skolotāji gribēja nosvinēt, kā pienākas. „Bet lokatoru divreiz nespridzina, lohator,” par viņu dažreiz ņirgājās vecākais.

Tad jau labāk mūžīgu vasaru ar ravēšanu līdz kapa malai.

Ar sausu krakšķi pārlūza zars zem kājām, un domas izira. Jaunākais pacēla galvu. Acu priekšā bija pūznis – negaidīti miris.

Kādu brīdi viņš vērās tā pamestībā, neko neredzēdams un nesaprazdams. „Galīgi tukšs!” viņš attapies uzsauca pārējiem. Tukšs un neaizsargāts. Būtu tik viegli šķelt ar strauju vēzienu, tad vēl un vēl vienu, lai sausās skujas un zeme šautos gaisā kā sprādzienā. Pūznis ruktu un ruktu, līdz paliktu vien viegli piemīdāms izcilnis, un tad vairs nebūtu nekā.

Jaunākajam uznāca skumjas, viņš nosēdās pie pūžņa un uzmanīgi to pabikstīja ar kapļa kātu. Jau sprādzis un nosprādzis. Gulēs te tāds līdz pasaules galam.

Pienāca pārējie, vecākais sagrāba viņu aiz rokas un uzrāva stāvus. “Muļķis. Ejam tagad pa taisno.”

Līdz stacijai parasti vajadzēja kādas minūtes četrdesmit piecas vai varbūt visas piecdesmit. Viņi vēl nekavēja, tomēr vecākajam nu drošāk likās šķērsot mežu, nevis sekot līkumam.

„Kas, diez, ar skudrām?” jautāja jaunākais, takai vedot viņus dziļumā.

„Dirsā tev skudras,” atbildēja vecākais. „Sūds ar skudrām.”

Vidējais, galvu nolaidis, joprojām likās nevienu citu nemanām. Sāpju viļņu vietā visu ķermeni pamazām pārņēma kodīga un reizē tomēr tīkama kņudoņa, un mutē ne no kā riesās medus garša, it kā viņš būtu nonācis zem ziedošām liepām vai mārsila pilnā klajumā. Sajūta kļuva arvien spēcīgāka, un, kad aiz muguras bija palikusi vecā stiga, vidējais izdzirdēja kaut ko zumam – klusi, saldi. Skaņa vilināja steigties, pacelt skatu, ar prieku rīt versmaino gaisu. Viņš metās uz priekšu. Tur, dažus metrus no takas, nokaltušu zaru žņaudza ņirbīga masa. Vidējam aizrāvās elpa un dauzījās sirds, un viņš nevarēja novērst acis, burvīgās trīsas viņu sasaistīja, tās šķita tik kārdinošas, tik aicinošas, vidējais redzēja viņu, māti, un izstiepa roku, lai pieskartos, lai gan nebija pat vēl nokāpis no takas. Apskaut, pieglausties, nē, drīzāk ļaut apņemt sevi, seju, visu augumu… Viņš spēra soli tai tuvāk.

„Idiots esi?” iesaucās vecākais. „Točna idiots,” noteica jaunākais, un abi aizvilka vidējo prom no spieta un tālāk pa taku. Pēc brīža palaists vaļā, tas tālāk ķeimuroja pats. Gaisā joprojām dūca bites, bet tagad tās šķita insektiski vienaldzīgas un aukstas. Droši vien tāpat tās skanēja pirmīt.

Reiba. Vidējais sakņupa, sāka rīstīties, tad vemt, bet pārējie tikmēr noskatījās. „Es nevaru būt gudrs, un tas nav iespējams,” dungoja vecākais, domādams par brāļiem, tomēr sevišķi pats par sevi. Pīpēt, piemēram, likās stulbi. Nepīpēt arī. Pelnīt labas atzīmes likās bezjēdzīgi. Nepelnīt arī. Visstulbāk un bezjēdzīgāk likās rakstīt tizlus dzejoļus. Katrs no tiem, tīši paviršu roku ierakstīts somā nogrūstajā blociņā, bet neparko negribēdams izgaist no prāta, koda un grauza dienu no dienas.

Bet ej nu neraksti.

„Un tas nav iespējams, un tas nav iespējams,” viņš pie sevis atkārtoja.

Vidējais, beidzis vemt, izslējās un noslaucīja muti kreklā. Viņi pagriezās iet tālāk un ieraudzīja pretim nākam vecu vīru.

„Eu, a tu uz kāzām vai bērēm?” vecākais tam uzsauca. Vecis bija tērpies melnās biksēs un rūpīgi aizpogātā baltā kreklā, kas šai dienā likās neizturami spilgts. „Ko?” viņš tuvodamies pārjautāja. Grumbainā, svinīgi nopietnā seja bija tumši iedegusi, rokas sastrādātas. Neviens no trim neievēroja sarkanbrūno traipu uz kreisās aproces.

„Uz kāzām vai bērēm?”

Sapratis, ko tam jautā, vecis pavisam pārvērtās, izplauka smaidā, it kā šie vārdi viņu sazin kāpēc iejūsminātu. „A varbūt gan tā, gan tā?” viņš atjautāja un, atbildi negaidīdams, soļoja tālāk, varbūt straujākā gaitā nekā pirms tam. Visiem trim saule nu šķita vēl smagāka, gandrīz naidīga, un mēs jutām viņu slāpes – tik kaltējošas, it kā miesu kāds pildītu priedāja smiltīm.

Nu jau vairs nebija ilgi. Zeme, gaisma, gaiss likās saplūstam vienā žņaudzīgā vielā. Izdvest kaut skaņu vairs nebija spēka, sapņot par Margaritu vairs nebija spēka, cirst galvas it nemaz vairs nebija spēka, tomēr viņi steberēja uz priekšu. Tur tālāk, aiz vecās stigas, vismaz varēja cerēt uz pavēni.

Priedes te mijās ar bērziem, elpa vairs nededzināja. Dzīvība pamazām atgriezās, un stacija jau vairs nebija tālu. Un tad vecākais apstājās: priekšā uz takas izplestiem spārniem gulēja stārķis. Tas bija nobeidzies vai nobeigts jau pirms kāda laika, un netīri baltajās spalvās siroja kukaiņi. Cik praktiskas un darbīgas radības, nodomāja viens no trim, bet īsti nevarējām izšķirt, kurš.

Viens spārns rādīja uz dienvidiem, otrs uz ziemeļiem, knābis – uz priekšu. Viņi domīgi noskatījās uz maitu, līdz vecākais beidzot nogriezās pa labi. Un tā viņi ienira starp kokiem, tuvodamies lielajiem uzkalna bērziem.

Nonākuši paēnā, visi trīs nometās zālē.

*

Ja kāds jautātu, mēs drīzāk teiktu, ka viņi nevis kliedza, bet smilkstēja kā kucēni. Un spirinājās kā tik tikko nomakšķerētas zivis, ja jau salīdzinām. Acis izvalbītas, bet aklas. Kailie ķermeņi slīdēja augšup, katrs pieglausts savam stumbram, uz tāss palika smalki asins raksti. Lapas trīsēja, čukstēja.

Drīz iestājās miers.

Vakarā, kad sāks krēslot, kad starp kokiem lēnām raisīsies un vīsies nakts dvesma, atnāks vecais vīrs. Viņš ošņāsies gar krūmiem, izcilās drēbes, izpētīs mugursomu, tad bijīgi, piesardzīgi tuvosies bērziem. Noņems cepuri, piespiedīs pieri pie tāss, lasīs rakstus ar mēli.

Pret rītu viņš aizslīdēs prom.