punctum

Literatūra un kultūra

Grāmatiņa, kas nodrošina ceļojumu laikā

Māra Grudule

27/02/2020

 

Par Michal Jan Borch. Jardin sentimental du chateau de Warakland. 1795 / Mihala Jana Borha grāmatu Varakļānu pils jūtu dārzs. 1795 (atdzejotājs Māris Salējs, tulkotāja no franču valodas Simona Sofija Valke, tulkotāja no latīņu valodas Renāte Berga; izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019)

 

1795. gadā Varšavā franču valodā nāk klajā Mihala Jana Borha sacerējums Jardin sentimental du château de Warkland. Šodien Simonas Sofijas Valkes un Renātes Bergas tulkojumā un Māra Salēja lieliskajā atdzejojumā to ir iespējams lasīt arī latviski1Varakļānu pils jūtu dārzs franču oriģinālā un tulkojumā ir publicēts Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta Neredzamā bibliotēka ietvaros. Nelielais, pat pirmajā acu uzmetienā necilais kabatas formāta izdevums iemieso pagājuša, bet aizraujoša laikmeta pēdas.

Pēc 1790. gada, atgriezies no Eiropas ceļojumiem un, iespējams, arī saguris no diplomātiskajām spēlēm, Borhs apmetas uz pastāvīgu dzīvi Varakļānu pilī un kopā ar itāļu arhitektu Vinčenco Macoti turpina darbu pie savas pils un parka iekārtojuma. Borha dzejojums un ieceres realizācija Varakļānu pils apkārtnē gan ir divas atšķirīgas pasaules. Dzejojums, kā pats autors atzīst, ir „alegorija”, kurā „plašais ūdens klajs pils priekšā ir „cilvēka dzīves okeāns”, un no šīs vietas sākas arī ceļojums „jūtu dārzā””.

Mihals Jans Borhs, Polijas–Lietuvas galma aprindām pietuvināts, labi izglītots dabas pētnieks, ceļotājs un diplomāts, ir mazliet arī dzejnieks. Viņa Varakļānu pils jūtu dārzu mēdz dēvēt par labāko, ko Borhs ir sacerējis. To iespējams uzlūkot kā ceļvedi pastaigā pa parku. Kamēr Borha varonis – jaunais aristokrāts – mēro ceļu no viena objekta līdz nākamajam, stāsts rit rāmā prozas valodā, savukārt vēstījumi uz plāksnēm, bluķiem, mūriem un citiem objektiem ir lasāmi dzejā, tie veido galveno un garāko vēstījuma daļu. Tie aicina izskaust sevī netikumus un cildina morālās vērtības un kalpošanu vispārējam labumam, tēvzemei un nācijas interesēm kā augstāko tikumu.

 

Libertīnu romāni un moralizējošā literatūra

Gandrīz vienlaikus ar Mihala Jana Borha sacerējumu Francijā nāk klajā libertīna marķīza de Sada romāns Justīne jeb Tikumības nedienas (Justineou Les Malheursde la vertu, 1791). Dažā ziņā arī to var uzlūkot kā „jūtu dārzu”. Ar galvenās varones Justīnes, romānā arī Terēzes, starpniecību de Sads izvadā lasītāju cauri dažādām izvirtušu vīru seksuālo orģiju epizodēm pilīs, pilsoniskos namos un klosteros, atklājot miesas kaislību bezdibeņus, kas nereti augstāko punktu sasniedz savu upuru baisāko ciešanu brīžos. Romāna sižetu veido Justīnes ceļš no vienas epizodes līdz nākamajai. Atšķirībā no apgaismības laikmeta libertīnu romānu vairuma, kuru darbība risinās urbānā vidē, de Sads liek savai varonei klīst pa mežiem, laukiem un pļavām. Visbiežāk nejauša noklīšana no ceļa un apmaldīšanās biezoknī, nakšņošana zem gājēju acīm slēptiem krūmiem ir iemesls tam, lai nokļūtu kārtējo mocītāju rokās. Mežs un biezoknis, citiem vārdiem – nekultivētā vide, labi sasaucas ar libertīnu neapvaldītajām kaislībām. Antropologs Tomass Vins libertīnu romānus raksturo kā „savdabīgu audzināšanas romāna formu, kurā jaunais varonis vai varone tiek iepazīstināti ar pasaules realitāti”. „Šī galvenokārt ir erotiska rakstura izglītība,” atzīst Vins, „viena no 18. gadsimta atslēgas mācībām par seksuālo baudu kā prāta un ķermeņa atbrīvotāju”.2 Borha un de Sada gandrīz vienlaikus tapušie darbi atklāj apgaismības literatūras divas puses. Tajā libertīnu romāni un morālistu sacerējumi veido pretstatu pāri, tomēr gan viens, gan otrs kā brālis un māsa pieder jaunajai laikmetīgajai literatūrai. Tie kopā rada jaunu domas un rakstniecības veidu, kas iemieso galvenokārt sekulāru skatījumu uz cilvēka dabu un viņa morālo dzīvi.3

Borha sacerējums gan liecina, ka arī viņam pašam cilvēciskās kaislības nav svešas. Bet Borhs ir estēts. Varakļānu pils jūtu dārza sākumdaļā autors pārlūko mākslas darbus, kuros attēlotas grieķu un romiešu mītu epizodes. Aiz daiļo mākslu un mītu plīvura slēpjas incests brāļa un māsas un tēva un meitas starpā, pavešana, izvarošana un ārpuslaulības sakari. Tie attēloti apgaismības laikmeta izglītotajam lasītājam labi zināmos Rubensa, Ticiāna, Korredžo, Rembranta, Delvo, Rīlanda un citu mākslinieku darbos. Tā, piemēram, Borhs raksta: „Ar meitu Kinirs laižas pretdabiskā dēkā, / Par to, ka savu meitu glāsta, aizmirstot”; kā zināms, šis sakars beidzas ar Mīras pārvēršanu par koku un Adonīsa piedzimšanu. Šo epizodi redzam itāļu baroka meistara Markanto Fransešīni gleznā (1690).

Markanto Fransešīni. Adonīsa dzimšana. 1685–1690

Borha pieminētā Lapitu valdnieka Īksona iekāre pret dievu sūtīto viltus Hēru jeb Junonu un Semeles nāve, ieraugot Jupiteru, skatāmas Rubensa gleznās, Ledas un gulbja motīvu atklāj Borha laikabiedra Viljama Vīna Rīlanda gravīra. Un tā varētu turpināt.

Tomēr kavēties pie kaislību tēlojuma, protams, nav Borha mērķis: „Vai dievus netikļus, kas vilt un krāpties prot, / Par labu paraugu mums nāktos uzlūkot? [..] Vai māksla blāvāka, ja tajā tikumiem / Ar veiklu kaltu mākslinieks prot godu dot?”. Piesaucot kara dievu un trīs dūšīgus romiešus, kas bijuši gatavi ziedot savu dzīvību par tēviju – un tas būs atslēgas vārds arī dzejojuma beigās Borhs noslēdz atskatu pagātnē un vedina lasītāju doties „dārzā vienkāršā, ko daba apglezno”.

 

Jauna aristokrāta rokasgrāmata

Varakļānu pils jūtu dārza sižets vijas ap pastaigu. Vācu literatūrzinātniece Ulrike Plāta raksta: „18. gadsimta otrajā pusē pie vispār atzītākajām pasaules iepazīšanas formām piederēja tieši ķermeniska un jutekliska apkārtējās vides pieredze, kas iegūta, uzturoties dabā. Ja iepriekšējos laikos ceļojuma mērķis bija izglītības centri vai izslavēts meistars, tad ap 1800. gadu ceļš līdz mērķim un kustība vidē pati par sevi bija daļa no kognitīvā mācību procesa. [..] ceļojuma literatūras autoram bija jābūt sinestēzistam, gleznojot un komponējot ainavu ar vārdiem.”4 Arī Borhs liek savam jaunajam aristokrātam un ar viņa starpniecību arī lasītājam redzēt, saklausīt un izdzirdēt pasauli – to atklāt ar visām maņām. Tomēr dzirdes, redzes un ožas kairinājums kalpo tikai kā atgādne par bīstamību, ko slēpj jutekļi. Kaislība nomāc prātu un iemidzina tikumus. Borhs raksta: „Jauneklis iestumj laivu uz baudu salas pusi [..] ūdeņi ar maģisku atbalsi dubulto tās valdzinājumu [..] salda smarža apņem, rozes, savijušās ar jasmīniem un sausseržiem, tūkstošiem ziedu nosēts zāliens, jaunā ceļotāja maņas tiek maigi kairinātas – rezēda un smaržīgā vaniļa [..] aicina ļauties baudai.” Tas viss ved maldu ceļos. No kāda ziedu groza izlien čūska, baudkāras sievas acu skatiens ir miegains, blāvs un garlaikots, jaunais varonis nepatikā novēršas.

Viss turpmākais ceļš ir veltīts mācībām no uzrakstiem uz ceļā aplūkotajiem pīlāriem, lapenēm, tempļiem, drupām, marmora bluķiem, kolonnām, eremīta būdas sienas, antīka portāla, pieminekļa, piramīdas, plāksnes un tā joprojām. Pretī kaislībai tiek likta mīla laulībā, cieņa un gods, pretī mizantropijai, paštaisnumam un skaudībai – draudzība un tikumība, pretī depresīvām nāves domām – ticība mūžīgai gaismai. Augstā stila rindas papildina laba deva teatrālisma un eksaltācijas. Borhs liek savam varonim „krist ceļos”, „pilnam bijības lūgties”, „dot zvērestus” un „sildīt krūtīs paklausības, cieņas uzticības, aizrautības un pakļāvības jūtas”. Jaunais aristokrāts ceļojumu noslēdz pie Tikuma un Slavas tempļiem ar piemiņas zīmēm vietvaldim Vidzemes ģenrālgubernatoram un vienlaikus arī Borha sievastēvam Georgam fon Braunam un Krievijas carienei Katrīnai II Lielajai, viņas dēlam Pāvelam Petrovičam un vedeklai Marijai Fjodorovnai. „Jo tikumu tikums ir nesavtīga ziedošanas vēlme nācijas kopējām interesēm un tiem, kas ir nomodā par šīs cēlās un varenās impērijas labklājību,” raksta Borhs. Patoss sasniedz augstāko pakāpi. Tā piederas, tāda ir laikmeta mode. Salīdzinājumam – kad 1782. gada novembrī Rīgā viesojas pats Pāvels Petrovičs un Marija Fjodorovna, iepriekšminētais Borha sievastēvs sarīko viesiem cienīgu uzņemšanu: Klīversalā tiek celti goda vārti, pie Rīgas rātsnama tiek novietota goda kolonna, savukārt ģenerālgubernatora pils priekšā ir īpaši šim svinīgajam gadījumam izveidots Goda templis, balstīts uz korintiešu kolonnām, apvīts ar  ziedu vītnēm un izgaismots. Tā vidū ir Prieka altāris. Virs altāra laistās ugunīgi vārdi „Pāvels Petrovičs” un „Marija Fjodorovna”, tos papildina vizuļojošs uzraksts dzejā. Blakus altārim ir izvietotas Minervas un Cerības statujas, tempļa ieeju grezno Tikuma, Mīlestības, Pastāvības un Pilnības vāzes un Cēzara, Augusta, Tita Flāvija Vespasiāna, Titus, Marka Aurēlija un Konstantīna krūšutēli. Vakarā, protams, tiek sarīkota uguņošana. Kā raksta Rīgas vācu avīze, „gavilējošais [ļaužu] pulks ar laimes vēlējumiem svin mūsu prieka dienas svētkus”.5

 

Varakļānu pils jūtu dārza konteksti: dārzi un parki

18. gadsimta otrajā pusē Eiropas dārzu un parku kultūrā notiek pāreja no franču barokāli simetriskajiem dārziem uz angļu ainavu parkiem. Ruso idejās ieklausījies, apgaismotais cilvēks mācās saskatīt skaisto dabiskajā, upes ielokos, pļavu un mežu ainavās, ezeru salās un pakalnos savas pils vai muižas apkārtnē. Saplūst jēdzieni „ainava” un „dārzs”, izveidojas jauns profesionāļa apzīmējums – „ainavu dārznieks”. Izglītotajam piederas ne tikai grāmatu, mākslas darbu, minerālu, putnu ādiņu un izbāzeņu krāšana, kas vienlaikus ceļ arī to īpašnieka prestižu, bet parku un stādījumu iekopšana. Modē nākot ceļojumiem uz Itāliju, dārzkopībā dominē t. s. Augusta stils – Romas imperatora Augusta laiks (27.–14. g. p. m. ē.) un tam raksturīgā klasiskā ainava ar statujām, grotām, tempļiem, tiltiem ar pārsedzēm un jumtiņiem, iedvesmojoties no Andrea Palladio darbiem. Dabā izvietotie arhitektūras objekti, kurus 18. gadsimta otrās puses dārzkopības literatūrā apzīmē ar franču vārdu fabriqué (cilvēka roku darinājumi), stāsta par pagātni, par svešzemju kultūru, vēsturi, mākslu, rada asociācijas un sniedz garīgu baudu, papildinot pastaigas prieku. Dabisko ainavas skaistumu iemieso arī zemnieku saimniecības un to daļas – ganības, šķūņus, klētis un dzirnavas. Ķīles Universitātes profesors Kristiāns Lorencs Keijs Hiršfelds publicē dārzu dizaina teoriju piecos sējumos (Theorie der Gartenkunst, 1779–85), iesakot vāciešiem radīt savu specifiski vācisko dārzu, pārņemot idejas gan no franču baroka dārza, gan angļu ainavu parka. Ja Anglijā baroka dārzus posta, tad vācu zemēs tos uzlabo un modernizē.6 Hiršfelds augstu vērtē angļu „emocionālo” dārzu, norādot, ka dārzs nav domāts tikai acu priekam, bet arī rosina fantāziju ar savu vērienu, melanholijas, prieka un cēlā izjūtu. Parks piedāvā iespējas sentimentālai jūsmai – tempļi un memoriāli ar uzrakstiem svin draudzību, mīlestību, uzupurēšanos, dzirnavas, ganībām atvēlētās pļavas, šķūnīši un zemnieku mājas idealizē lauku dzīvi, iedveš mieru un harmoniju. Starp citu, Baltijas kultūrvēsturnieks Johans Kristofs Broce Inčukalna muižā 1801. gadā ir fiksējis pieminekli Hiršfeldam ar visu uzrakstu: „Hiršfelda piemiņai 1799. gada 24. jūnijā. Šajā parkā, kuru pa pusei radīja fantāzija, pa pusei daba, kur zaļas ēnas savienojas ar strauta čalošanu, lai pie Hiršfelda pieminekļa lauku dabas draugam nekad netrūktu dvēseles miera, ko viņš mums mācīja meklēt un baudīt klusā vietā.”7 Līdzīgi kā Borha sacerējumā, arī šajā visnotaļ īsajā vēstījumā uzmanība veltīta gan maņu vingrināšanai, gan refleksijai: Broces zīmējumā redzams arī sūnu un velēnu sols atpūtai un pārdomām.

J. K. Broce. Inčukalna muižas skats ar Hiršfelda pieminekli. (Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., 133. lpp.)

Angļu ainavu dārza tradīcija 18. gadsimta otrajā pusē nostiprinās arī Polijā ar viena no lielākajiem apgaismības arhitektiem Sīmona Bogumila Cuga starpniecību. Par angļu dārziem kā Vidzemē vispopulārāko dārza veidu raksta Heinrihs Johans fon Jannaus darbā Tikumi un laiks (Sitten und Zeit, 1781)8 un tos slavē arī Augusts Vilhelms Hupels savā Ekonomiskajā rokasgrāmatā (Oekonomisches Handbuch, 1796).9 Prasmīgi iekoptu dārzu vai muižas parku var salīdzināt ar atvērtu grāmatu, ar enciklopēdiju vai pat ar veselu bibliotēku – katra jauna objekta iepazīšana un uzrakstu lasīšana līdzinās lapas pāršķiršanai, tempļi ir papildināti ar citātiem, kolonnas – ar norādēm, piemiņas akmeņi – ar dzejoļiem.

Baltijā 18. gadsimta otrajā pusē pārejas posmu no baroka dārza uz ainavu parku labi raksturo t. s. izpriecu mežiņi ar celiņiem pastaigām, kuru krustpunktos novietoti obeliski, stēlas, vāzes, urnas ar soliņiem meditācijai. Šāds mežiņš ir bijis Bīriņos, domājams arī Drustos, Ulbrokā, Jāņmuižā pie Cēsīm un citur. Kādā Karla Gotharda Grasa zīmējumā ir redzama birzīte Strazdumuižā,  t. s. Dorotejas līksme (Dorotheens Lust, 1792; nosaukums cēlies no tābrīža muižas īpašnieka atraitnes Dorotejas fon Fromholdes vārda). 1791. gadā tajā ir atradies piemineklis, uz kura četriem sāniem bijuši uzraksti vāciski (latviešu tulkojumā: „Pēc sava drauga / aicinājuma šeit / brālīgi rokās sadevās / daba un māksla”; „Draudzība šo vietu / lēma tīkamam laika kavēklim / un nosauca to par Dorotejas līksmi”; „Lai sveicināts ikviens, / kas ar prātu bauda un / nevis postot traucē / vēlā svētceļnieka priekus”; „Prātīgam priekam, / sirsnīgai draudzībai, / pašapcerei vienatnē”).10 Nezināmais autors izmantojis tos pašus atslēgas vārdus, kurus atrodam arī Borha sacerējumā.

Jauku liecību par Kurzemes parkiem Meženieku, Vormsātu, Izriedes, Lielbērzes un Virkus muižās ar un bez apskates objektiem un ainavu lieliski greznojošām zemnieku saimniecībām devis Baltijas vācu dzejnieks Ulrihs fon Šlipenbahs darbā Gleznieciski ceļojumi Kurzemē (Malerische Wanderungendurch Kurland, 1809). Katrā ziņā Borha laikā ne Kurzemē, ne Vidzemē nav trūcis muižiņu, kuru apkārtnē bijušas mākslīgas pilsdrupas, vientuļnieku namiņi, urnas, obeliski, romantiskas grotas, piramīdas un tempļi, pamazām šī mode sasniegusi arī Latgali. Lielu ainavu parku Alūksnē no 1795. līdz 1830. gadam iekārto Burhardsfon Fītinghofs, izmantojot tam ļoti pateicīgo reljefu – pakalnus, ezeru un salas. Kā norāda mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis, „Alūksnes parka ansamblis [..] sniedz visplašāko mitoloģijas, alegoriju un personifikāciju diapazonu Latvijas parku mākslā”. Tā radīšanas laikā parkā bijusi oranžērija ar skulptūrām, Saules templis kā rezonators ar vēja dievam Aiolam veltītu aprīkojumu melanholiska rakstura skaņu ienesumam, Dianas skulptūra uz postamenta, Pomonas templis, ķīniešu paviljons, obelisks, paviljons ar piramidālu jumtu Krievijas caram Aleksandram I un citi objekti.11

 

Mihals Jans Borhs, iespējamie ietekmju avoti un atskaņas

Šodien grūti pateikt, no kā tieši Mihals Jans Borhs, radot savu sacerējumu par Varakļānu pils jūtu dārzu, ir ietekmējies. Viņš ir cēlies no Baltijas vācu dzimtas, tomēr dzīves laikā sevi pozicionējis kā poli un krietnu dzīves sprīdi pavadījis Polijas–Lietuvas lielvalsts galmā, dzīvojis Varšavā, bet viesojies Saksijā, Šveicē, Francijā, Itālijā (Sicīlijā un Maltā), Holandē un Lielbritānijā un, visbeidzot, atgriezies Varakļānos. Ikdienā grāfs Borhs sazinājies un rakstījis poliski, vāciski, apguvis angļu un itāļu valodu, dzejojis franciski, itāliski un nedaudz arī latviski.12 Kā atzīst kultūrvēsturnieks Kaspars Kļaviņš: „Borhu dzimtā patriotisms ir daudzpakāpju pārreģionāls jēdziens, orientējoties pēc Eiropas vērtību skalas [..] Borhs bija ārkārtīgi veikls diplomāts, apveltīts ar labu intuīciju un spēju sasniegt iecerēto mērķi, par spīti jebkuriem šķēršļiem, neatpaliekot no sava laika ironiskajiem franču un itāļu avantūristiem, kas noteica izturēšanās stilu 18. gadsimta II puses Eiropā.”13 Poļu mākslas zinātniece Jolanta Polanovska Varakļānu pils faktiskajā dārzā un Borha dzejojumā saskata ietekmes no angļu kultūras – no Stovas ainavu parka Bekingemšīrā. Tas 18. gadsimta otrajā pusē ir bijis viens no populārākajiem pastaigu mērķiem Eiropā. 1754. gadā Stovu apmeklējis arī vēlākais Mihala Jana Borha paziņa Polijas karalis Staņislavs Augusts Poņatovskis.14 Starp citu, arī Stovas īpašnieks Ričards Templs parka apskatei ir izstrādājis ceļvedi, tomēr atšķirībā no Borha tikai īsi informējot par parkā redzamajiem objektiem un iztiekot bez poētiskiem papildinājumiem un alegorijām.15 Polanovska līdzības saskata Borha pils un Stovas pils parka izvietojumā, Varakļānos plānotajā un Stovā izvietotajā tempļu skaitā – pieci un astoņi –, abiem parkiem raksturīgajā eremīta namiņā, nacionālu varoņu godināšanā: Borha poēmas sākotnējā iecerē tie ir izcili poļi, laikmeta vēsmām mainoties – poēmas gala variantā Georgs Brauns, Krievijas valdniece Katrīna Lielā un viņas ģimenes locekļi. Gan Stovā, gan Borha pils parka dziļumos ir piramīdas, kas godina arhitektu piemiņu; abos parkos ir arī pieminekļi pils īpašnieku suņiem. Tomēr jāatzīst, ka visi iepriekšminētie ir arī tradicionāli šā laikmeta kultūras objekti. Tikpat labi var saskatīt līdzību starp Borha cildinājumu Georgam Braunam un uzrakstu uz obeliska fon Fītinghofam Alūksnes parkā vai starp dzejojumā pieminēto apbedījumu vietu –„hieroglifiem klāto piramīdu” ar „pazemes velvēm un nišām” – un mākslas vēsturnieka Imanta Lancmaņa aprakstītajām kapenēm Dunalkā – piramīdas formā ar cilindrisku telpu, kuras mūros trīs rindās likts pa 14 radiālām nišām zārku novietošanai. Mūsdienās no tā visa ir saglabājušās drupas.16

Iespējams, Borhs patiešām ir iedvesmojies no Stovas, lai gan nav ziņu, vai viņš tur vispār ir bijis. Nav arī neiespējams, ka ceļojums cauri Varakļānu pils fantāzijas parkam ir dažādu iespaidu un Borha paša radīto priekšstatu veidots, iedvesmu gūstot no ārzemēs redzētā un paša lasītās daiļliteratūras.

Sentimentālā un t. s. izpriecu dārza mode 19. gadsimtā pamazām zaudē savu lomu kā nedabiska un ārišķīga.17 Tomēr no Borha laikmeta – no 18. gadsimta beigām līdz mūsu dienām – vienā otrā Latvijas muižas parkā kaut kas ir vēl saglabājies: joprojām iespējams apskatīt mākslīgās pilsdrupas un eremītu lūgšanu kapelu Jumpravmuižā. Un noteikti ir vērts doties uz Alūksni, lai iepazītu turienes plašo ainavu parku ar fon Fītinghofu sarūpētajām mazajām arhitektūras formām. Apskatei ir atvērta arī pati Varakļānu pils. Iespējams, tur gūtais iespaids būs vēl spēcīgāks pēc Mihala Jana Borha Varakļānu pils jūtu dārza lasīšanas.

  1. Pagājušā gada sākumā publicēts vēl viens Borha dzejojuma tulkojums: Valda Jēkabsone-Valtere. Varakļānu pils sentimentālais dārzs, Borhu grāfistē Baltkrievijā. Kultūrainava: tās saturs, uztvere un transformācijas. Dārzu un parku kultūra Baltijas valstīs un Eiropā. Rīga: Turaida, 2019. 60.–75. lpp. Salēja un Jēkabsones-Valteres rezultāta salīdzinājums sniedz labu priekšstatu pa to, kāda nozīme ir dzejnieka talantam un kāda – tulkojuma precizitātei.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Wynn T. Libertinage. The Cambridge History of French Literature. W. Burgwinkle, N. Hammond, E. Wilson (eds.). Cambridge: Cambridge University Press, 2011. P. 416.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Méchoulain E. From moralists to libertines. A History of Modern French Literature from the Sixteenth Century to the Twentieth Century. C. Prendergast (Ed.). Princeton, Oxford: Princeton University Press, 2017. P. 229.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Plath U. Sinnes landschaften. Die Bedeutung der Sinne bei der Beschreibung baltischer Landschaften und Kulturen (1750–1850). In: Umweltphilosophie und Landschafts denken im baltischen Kulturraum. L. Lukas, U. Plath, K. Tüür, J. Undusk (Hrsg.). Tallinn: Underi ja Tuglase Kirjanduskeskus, 2011. S. 78, 80.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Rigische Anzeigen. Nr. 47. 21. nov. 1782. S. 8.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turner T. European Gardens. History, Philosophy and Design. London, New York: Routledge, 2011. P. 294–295.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. 3. sēj. Rīga: Zinātne, 2002. 133. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Von Jannau H. J. Sitten und Zeit: ein Memorial an Lief- und Estlands Väter. Riga: J.F.Hartknoch, 1781. S. 65.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Erster Theil. Oekonomisches Handbuch für Lief- und Ehstländische Gutsherren wie auch für deren Disponenten. Hrsg. von August Wilhelm Hupel. Riga: J.F.Hartknoch, 1796. S. 256.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. 2. sēj. Rīga: Zinātne, 1996. 129. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Par to sīkāk: Spārītis O. Romantisma tēlu sistēmas semantika Latvijas muižu parku arhitektūrā un tēlniecībā. Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā. Sast. E. Grosmane. Rīga: AGB, 1998. 28.– 41. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Taimiņa A. Borchiana versus Siciliana. Grāfa Borha Sicīlijas ceļojums un tā reminiscences. Mākslas Vēsture un Teorija. Nr. 16. 2013. 6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Kļaviņš K. Mihaela Johana Borha tikšanās ar Voltēru – Latvijas kultūras vēstures eiropeiskā lappuse. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. Nr. 4. 2013. 89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Par to sīkāk: Polanowska J. Michal Jan Borchandhis residence in Varakļāni. Mākslas Vēsture un Teorija. Nr. 16. 2013. 18.–23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Stow: The Gardens of the Right Honourable the Viscount Cobham. Buckingham: B. Seeley, 1751.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Lancmanis I. Iznīcības simboli un romantisms. Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā. Sast. E. Grosmane. Rīga: AGB, 1998. 54. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Benn S. M. Pre-Romantic Attitude to Landscape in the Writings of Friedrich Schiller. Berlin, New York: W. De Gruyter, 1991. P. 13–14.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu